Gūžu locītavu displāzija zīdaiņiem. Kas tā ir?

Gūžu locītavu displāziju ir svarīgi agri atklāt un laikus izārstēt. Kā zīdaiņa vecākiem pamanīt gūžu locītavu displāzijas pazīmes, kā tās ārstēt un kāpēc tas ir tik svarīgi, stāsta „Rimi bērniem” eksperte, sertificēta fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča.

FOTO: Shutterstock.com

Fizioloģiski vispareizākais izvērsums gūžu locītavām veidojas tad, kad zīdaiņa kājas ir saliektas un izvērstas uz abām pusēm.

Gūžu locītavu displāzija ir iedzimta nepilnvērtība. Šī ortopēdiskā slimība skar visas gūžas locītavas struktūras un var būt iemesls gūžas locītavas luksācijai (izmežģījumiem) vai subluksācijai (daļējiem mežģījumiem). Laikus nepamanīta un nenovērsta, tā var izraisīt klibošanu visas dzīves garumā un pat invaliditāti.

 

Jaundzimušā gūžu locītavas
Par normālas gūžas locītavas attīstības priekšnoteikumu uzskatāmas pareizas kaulu attiecības locītavā, normāls muskuļu līdzsvars un pilns kustību apjoms gūžu locītavā.

Bērnam piedzimstot, gūžu locītavas fizioloģiski vēl ir nenobriedušas un statistiski 60 % stabilizējas līdz vienas nedēļas vecumam, bet 88 % – līdz divu mēnešu vecumam. Īpaša ārstēšana šādos gadījumos nav nepieciešama, pietiek ar to, ka vecāki pareizi pozicionē un nēsā bērnu.
Vienam bērnam no tūkstoša bērnu ķirurgs ortopēds nosaka diagnozi gūžas locītavas displāzija. Tādā gadījumā ir jāveic noteiktas darbības, lai līdz brīdim, kad mazulis sāk staigāt, šī problēma būtu novērsta.

 

Lielāks risks bērnam piedzimt ar gūžu locītavu displāziju ir, ja:  
• sievietei tā ir pirmā grūtniecība, kad iegurnis vēl ir salīdzinoši šaurs un auglim ir mazāk vietas, kur izkustēties mammas vēderā. Turklāt hormons relaksīns, kas atslābina saites sievietes organismā, izstrādājas visvairāk un ietekmē gan sievietes, gan bērna locītavu stāvokli;
• auglis ir tūpļa guļā, tāpēc dzemdību laikā tam ir lielāks spiediens uz dupsi un gūžām, līdz ar to lielāks izmežģījumu risks;
• ir liels auglis (virs 4000 gramiem). Jo lielāks auglis, jo lielāks spiediens jāiztur gūžu locītavām dzemdību laikā. Novērots, ka biežāk cieš tieši kreisā gūža;
• gaidāma meitene. Statistikai – gūžu locītavu displāzija ir vienam zēnam un septiņām meitenēm;
• ir iedzimtība, kas vairāk nododas tieši pa sieviešu līniju – no mammas meitai. Risks ir četras reizes lielāks, ja kādai no dzimtas sievietēm jau ir bijusi šāda problēma;
• samazināts augļūdeņu daudzums, kas var būt riska faktors, kas ierobežo mazuļa kustības puncī;
• nenobriedušas gūžas.

 

Kas jāpamana vecākiem
Gūžu locītavu displāziju neonatologs var pamanīt jau dzemdību namā, kad pēc dzemdībām novērtē bērna veselības stāvokli. Arī mežģījumus ārsts pamanīs uzreiz.  Vēlāk, pārbaudot gūžas, ārsts var pat sadzirdēt specifisku klikšķi gūžas locītavā. Jāpiebilst, ka bērnam šādas pārbaudes sāpes nerada. Tāpat svarīgi zināt: ja bērns ir piedzimis ar nobriedušām, veselām gūžām, gūžu displāziju laika gaitā iegūt nevar.

 

Ja bērns ir piedzimis ar nobriedušām, veselām gūžām, gūžu displāziju laika gaitā iegūt nevar.

 

Ja gūžas locītavas displāzija, bērnam piedzimstot, nav tik izteikta, ikmēneša pārbaužu laikā to būtu jāpamana ģimenes ārstam pediatram. Tāpat novirzes no normas redz speciālisti, kas strādā ar bērnu, piemēram, fizioterapeiti. Tomēr gala diagnozi nosaka bērnu ķirurgs ortopēds.  Līdz 6. dzīves nedēļai to var pamanīt ultrasonogrāfiskas izmeklēšanas laikā, bet vēlāk pārbaudei izmanto rentgenu. Ir arī speciāli testi, kurus izmanto ortopēdi.

 

Pirmās pazīmes var pamanīt arī vērīgi vecāki. Tās ir:
• kāju un kāju krociņu asimetrija, ko vislabāk var redzēt, apguldot bērnu pliku uz vēdera. Var redzēt, ka viena dupša krociņa ir augstāk, otra zemāk.
• nevienāds krociņu skaits uz abām ciskām. Cilvēka ķermenim vairāk vai mazāk ir jābūt simetriskam;
• tonusa atšķirības abās kājās;
• kāju garuma atšķirības. Var pamanīt, ka ceļi ir dažādos augstumos;
• ierobežots kustību apjoms locītavās, viena locītava ir kustīgāka, ar lielāku amplitūdu nekā otra. Tiesa, to nevar novērot, ja gūžu locītavu displāzija ir abās locītavās. Gluži vienkārši – nav, ar ko salīdzināt.


Jo agrāk sāk ārstēt, jo labāki rezultāti
Jo vēlāk problēmu atklāj, jo ilgāku laiku vajadzēs, lai to atrisinātu. Ja bērnam gūžu locītavas displāziju konstatē līdz pusgada vecumam, ārstēšanas process ir ātrs un efektīvs. Tomēr arī laikus atklātas slimības korekcija aizņems vairākus mēnešus, pēc tam būs nepieciešams apmeklēt fizioterapeitu, lai atgūtu nokavētās prasmes un nostiprinātu locītavas muskuļus un saites.

Reklāma
Reklāma

 

Gūžu locītavu displāzijas diagnozi nosaka bērnu ķirurgs ortopēds, veicot speciālus testus vai sūtot uz ultrasonogrāfisku izmeklēšanu, rentgenu.  


Sasniedzot pusgada vecumu, bērns jau vēlas aktīvi kustēties, velties, līst, bet, ja gūžu locītavas nav īsti veselas, tas viss var tikt traucēts, kopumā kavējot normālu fizisko un kustību attīstību.  
Pamanot slimību vēl vēlāk – tad, kad bērnam jau būtu jāmācās staigāt, t. i. ap gada vecumu –, iespējams, kā risinājums jau būs nepieciešama ķirurģiska operācija un ilgstoša rehabilitācija.
Savukārt displāzijas sekas pieauguša cilvēka vecumā var izpausties kā ķermeņa asimetrija, ekstremitāšu (kāju) saīsināšanās, klibošana, locītavu artroze, sāpoša mugura, bet smagākajos gadījumos – pat invaliditāte.


Kā ārstēt
Ārstēšanas metodes pamatā vērstas uz to, lai nopozicionētu gūžu tā, lai tā būtu abdukcijas un ārējās rotācijas stāvoklī jeb izvērstā pozīcijā – mazuļa kājām jābūt izvērstām, lai locītava spētu fizioloģiski pareizi darboties.
Ja runa ir par bērniem, kuriem ir ārsta noteikta gūžu locītavu displāzija, tad līdz sešu mēnešu vecumam izplatītākā metode, ko izmanto, ir abdukcijas biksītes vai Pavļika kāpšļi. Bērnam augot, speciālās biksītes ir jāmaina. Katrā apmeklējuma reizē jaunos izmērus aprēķina un nosaka ārsts.


Protams, teju visi vecāki raizējas, ka šādu apdukcijas bikšu vilkšana bērnam var aizkavēt attīstību. Fizioterapeite skaidro, ka tās var nedaudz fiziski traucēt, bet ir pierādīts, ka ilgtermiņā šī metode neaizkavē kopējo bērna attīstību. Turklāt, ja vecāki to pamana līdz mazuļa sešu mēnešu vecumam, tad ir vismaigākā ārstēšana ar vislabākajiem rezultātiem.


Vecākiem ir svarīgi zināt, ka fizioloģiski vispareizākais izvērsums gūžu locītavām veidojas tad, kad zīdaiņa kājas ir saliektas un izvērstas uz abām pusēm. To var nodrošināt arī tādējādi, ka tiek lietotas nedaudz lielākas autiņbiksītes nekā nepieciešams, tā neļaujot sakļaut kājas kopā. Tā ir arī laba profilakse gūžu locītavu displāzijai.


Interesanti!
Visbiežāk gūžu locītavu displāzija skar tieši baltās rases cilvēkus.


Āzijā un Āfrikā, kur ierasts bērnus ilgstoši nēsāt, uzsēdinot uz mammas gurna vai slingā, tādējādi nodrošinot izvērstu gurnu pozu, gūžu locītavu displāzijas gadījumiir ļoti reti. Nēsā vai nu uz muguras, sāniem vai vēdera, tā mainot izvērsuma leņķi, un tas nāk par labu bērnam.


Japānā, kur tradicionāli zīdaiņi tika stingri ietīti autiņos kopš pašas piedzimšanas, gūžas locītavu mežģījumi konstatēti 4,5 % iedzīvotāju.

 

 

Papildu literatūra:
International Hip Dysplasia Institute. Couses of developmental dysplasia of the hip. Pieejams šeit.
International Hip Dysplasia Institute. Planning Treatment for Children. Pieejams šeit
Developmental Dysplasia of the Hip – Topic Overview. Pieejams šeit.
Developmental dysplasia of the hip: What has changed in the last 20 years. Pieejams šeit.

 

Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

    Lejupielādēt žurnālu PDF formātā

    Atvērt lasīšanai online