Cik maksā izglītības minimums? Vai tiešām tikai 21,80 eiro uz skolēnu?

Raksta autore: izdevniecības “Klett Latvija” vadītāja Evija Pumpuriņa. 

21,80 eiro nepieciešamo 100 eiro vietā 

2026. gadā valsts budžeta finansējums mācību līdzekļiem ir 35,20 eiro uz vienu izglītojamo jeb kopumā aptuveni 9,13 miljoni eiro. Savukārt pašreizējā vidēja termiņa budžeta prognozē 2027. gadam tie ir vairs tikai 21,80 eiro uz skolēnu. Tas, protams, vēl nav galīgais nākamā gada budžets, taču šāds sākuma punkts ir satraucošs. Jau iepriekš ir fiksētas sociālo partneru aplēses, ka minimālajam finansējumam vajadzētu būt aptuveni 100 eiro uz skolēnu sākumskolā un 80 eiro nākamajos izglītības posmos. Latvijas Darba devēju konfederācijas aprēķinos savukārt runāts par aptuveni 14 miljoniem eiro papildu finansējuma gadā jeb kopējo nepieciešamo finansējumu ap 23 miljoniem eiro. Protams, šie aprēķini ir jāaktualizē atbilstoši skolēnu skaitam, cenām un mācību saturam, taču ir skaidrs, ka runa nav par viena vai divu miljonu eiro korekciju.

Šobrīd ir aktuāla diskusija ne tikai par konkrēto summu, bet arī par principu – ja IZM pati norāda, ka tai ir zināmas mācību līdzekļu cenas un aptuvenās izmaksas uz skolēnu, sabiedrībai būtu jāredz šis aprēķins. Cik patiesībā izmaksā valsts noteiktā izglītības satura īstenošanai nepieciešamais mācību līdzekļu minimums? Un cik procentus no tā sedz pašreizējie 35,20 eiro – 30, 50 vai 80 procentus? Kamēr nav kopīgas mērauklas, varam pateikt tikai to, cik valsts tērē, bet nevaram objektīvi novērtēt, vai ar šo summu pietiek.

Skolām nepietiek ar “turpināsim sarunas” 

IZM savā atbildē norāda, ka valsts budžeta finansējums mācību līdzekļiem tiek noteikts ikgadējā budžeta procesā un ministrija turpinās sarunas par iespējām to palielināt, kā arī meklēs iespējas piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu. Taču mācību gads sākas katru septembri neatkarīgi no tā, vai konkrētajā gadā budžetā ir izdevies atrast papildu fiskālo telpu. Skolām ir savlaicīgi jāzina, ar kādu finansējumu var rēķināties. Arī izdevējs nevar augustā izlemt, ka septembrī skolām būs nepieciešama jauna mācību grāmata. Kvalitatīvs mācību līdzeklis ir jāizstrādā, jārecenzē, jāsagatavo ražošanai un jānodrukā. Tas ir ilgtermiņa process, un mazā Latvijas tirgū neprognozējams pieprasījums tieši ietekmē iespējas ieguldīt jauna satura radīšanā.

Vismaz trīs gadu slīdošs finansēšanas modelis

Eiropas Savienības fondi šajā sistēmā ir ļoti nozīmīgi, taču tiem ir cita funkcija – tie var palīdzēt finansēt pārejas procesus, jauna satura izstrādi, digitalizāciju vai lielāku vienreizēju mācību grāmatu atjaunošanu, taču nevar ilgtermiņā aizstāt valsts pamatfunkciju. Darba burtnīcas, digitālās licences un nolietotu grāmatu nomaiņa skolām būs nepieciešama arī tad, kad konkrētais Eiropas Savienības projekts būs beidzies. Tāpēc nepieciešams vismaz trīs gadu slīdošs finansēšanas modelis, kurā valsts iepriekš nosaka minimālo finansējumu uz skolēnu dažādos izglītības posmos un regulāri to aktualizē atbilstoši faktiskajām izmaksām. Pašvaldībai, protams, ir jābūt iespējai ieguldīt vairāk, taču pašvaldības rocība nedrīkst noteikt to, vai bērnam vispār ir pieejams izglītības procesa īstenošanai nepieciešamais minimums.

Izmaksu grozs nenozīmē jaunu grāmatu komplektu katru gadu

Viens no IZM argumentiem ir pamatots – mācību grāmatas un citi ilgstoši izmantojamie mācību līdzekļi pēc iegādes kļūst par skolas krājuma daļu un tiek izmantoti vairākus gadus. Tādēļ nav nepieciešams katru gadu no jauna iegādāties visu mācību literatūru. Taču no šīs pareizās premisas nevajadzētu izdarīt nepareizu secinājumu, ka tādēļ nav vajadzīgs mācību līdzekļu izmaksu grozs. Izmaksu grozs nav konkrētu grāmatu saraksts, un tas nenozīmē, ka valsts noteiktu, no kura izdevēja skolai kaut kas jāpērk. Tas būtu finanšu etalons – aprēķins, cik vidēji izmaksā kvalitatīvs mācību līdzekļu nodrošinājums vienam skolēnam konkrētā izglītības posmā. Turklāt šādā aprēķinā iespējams ņemt vērā dažādu mācību līdzekļu dzīves ciklu. Darba burtnīcas un daļa digitālo licenču ir ikgadējs izdevums, savukārt grāmatas izmanto vairākus gadus, tādēļ to izmaksas var sadalīt pa regulāru krājuma atjaunošanas ciklu. Ja grāmatu izmanto piecus gadus, tas nav arguments pret ilgtermiņa finansēšanu. Tieši otrādi – tas ir arguments par piecu gadu plānošanu. Turklāt grāmatas nolietojas, mainās skolēnu skaits un mācību saturs, bet darba burtnīcas pēc viena skolēna izmantošanas nākamajam vairs nevar nodot. Arī digitālajiem resursiem bieži ir ikgadējas licences.

Pašreizējā sistēmā redzama vēl viena pretruna – no vienas puses, valsts saka, ka grāmatas ir daudzgadīgs resurss un skolām krājums jāatjauno pakāpeniski. No otras puses – finansējums tiek piešķirts kalendārā gada ietvaros, un IZM ir tiesīga nākamā gada finansējumu samazināt par iepriekšējā gada neizlietoto atlikumu. No skolas nevar prasīt plānot mācību grāmatu krājumu četriem vai pieciem gadiem, ja finansēšanas sistēma pēc būtības darbojas viena gada ciklā.

Cik valsts un pašvaldības finansējuma faktiski nonācis līdz konkrētai skolai? 

IZM norāda arī uz to, ka atsevišķās pašvaldībās mācību līdzekļiem piešķirtais finansējums netiek pilnībā apgūts, taču neizlietots finansējuma atlikums pats par sevi vēl nav pierādījums, ka skolēni ir nodrošināti ar visu nepieciešamo. Pašreizējā sistēma ļauj redzēt valsts finansējuma plūsmu un izlietojumu dibinātāja līmenī – cik naudas saņemts, cik iztērēts un kāds atlikums palicis. Taču no tā nevar secināt, cik valsts un pašvaldības finansējuma faktiski nonācis līdz konkrētai skolai un vienam skolēnam, kādi mācību līdzekļi par šo naudu iegādāti un, pats būtiskākais, cik liela daļa vajadzību joprojām nav nodrošināta. Tāpēc valstij vajadzētu mērīt ne tikai naudas izlietojumu, bet arī rezultātu. Būtu jāzina vismaz tas, cik liels ir valsts finansējums uz vienu skolēnu, cik papildus iegulda pašvaldība, cik faktiski tiek izlietots un kāda mācību līdzekļu vajadzību daļa paliek nenosegta. Tam nav obligāti nepieciešama jauna un dārga informācijas sistēma – šādus rādītājus iespējams integrēt jau esošajos pārskatu un datu procesos.

Izglītības minimums nedrīkst būt atkarīgs no pašvaldības rocības

IZM mācību līdzekļu nodrošināšanu raksturo kā valsts, pašvaldības un pašas izglītības iestādes kopīgu atbildību. Valsts finansē apstiprinātā budžeta ietvaros, pašvaldība lemj par skolu finansēšanu, bet skola plāno savu resursu izmantošanu. Principā šāds atbildības sadalījums ir saprotams, taču problēma rodas brīdī, kad valsts finansējums nenodrošina nepieciešamo minimumu un iztrūkumu jākompensē pašvaldībai. Tad bērnam pieejamais mācību līdzekļu apjoms neizbēgami kļūst atkarīgs no pašvaldības iespējām un prioritātēm. Ne visas pašvaldības var vienādā apmērā kompensēt valsts finansējuma trūkumu, un arī valdības dokumentācijā ir fiksēts sociālo partneru secinājums, ka tas palielina nevienlīdzību kvalitatīvas izglītības pieejamībā. Pašvaldībām ir jābūt tiesībām ieguldīt izglītībā vairāk, taču bērna izglītības kvalitātes minimums nedrīkst būt atkarīgs no tā, cik turīgā pašvaldībā viņš dzīvo.

Jānonāk pie konkrētiem lēmumiem 

Tāpēc līdz 2027. gada budžeta pieņemšanai mums vajadzētu nonākt nevis pie vēl viena solījuma “turpināt sarunas”, bet pie konkrētiem lēmumiem. IZM vispirms būtu jāpublisko tās rīcībā esošais aprēķins par mācību līdzekļu izmaksām uz vienu skolēnu. Pēc tam jāvienojas par mācību līdzekļu izmaksu grozu dažādiem izglītības posmiem un minimālo valsts finansējumu uz skolēnu, kā arī par grafiku, kā līdz nepieciešamajam finansējuma līmenim nonākt. Vienlaikus vajadzīgs reāls daudzgadu finansēšanas mehānisms, kas skolām ļauj plānot ilglietojamo mācību līdzekļu nomaiņu vairāku gadu ciklā, un vienoti rādītāji, pēc kuriem varam redzēt, vai nepieciešamais minimums patiešām nonāk līdz katram bērnam.

Šis jautājums ir īpaši steidzams, jo pašreizējā vidēja termiņa budžeta plānā 2027. gadam mācību līdzekļiem paredzētais finansējums samazinās no 35,20 līdz 21,80 eiro uz skolēnu jeb kopumā no 9,13 līdz 5,68 miljoniem eiro. Ja šobrīd, gatavojot nākamā gada budžetu, nespējam vienoties pat par to, cik maksā valsts garantētais minimums, pēc gada atkal diskutēsim par to pašu problēmu.