Vai Latvijā bērni joprojām mācās atzīmei, nevis zināšanām?

Diskusijās par šīm izmaiņām nereti koncentrējamies uz to, cik reižu drīkstēs labot vērtējumu, kādam jābūt eksāmena slieksnim un cik pārbaudes darbu skolēnam jākārto, taču citu valstu pieredze mudina aizdomāties, kāpēc mēs vispār vērtējam bērnu un ko ar šo vērtējumu vēlamies panākt?

Pavisam nesen pieredzes apmaiņā Latvijā viesojās privāto vidusskolu pārstāvji no Dānijas, kuri skaidroja – Dānijā aptuveni 7. klasei bērni nesaņem tādus summatīvos vērtējumus, kādus esam pieraduši redzēt Latvijā. Arī eksāmeni izglītības procesā ienāk vēlāk, un to ir skaitliski mazāk. Tas nenozīmē, ka Dānijā netiek vērtēta bērna izaugsme vai ka skola strādā bez datiem. Skolotāji seko bērna attīstības dinamikai, jo bez informācijas par skolēna progresu nav iespējams mērķtiecīgi veicināt viņa izaugsmi. Atšķirība drīzāk ir filozofijā – bērni nemācās, lai saņemtu labu atzīmi, un nemācās, lai nokārtotu eksāmenu, viņi mācās sev – lai kļūtu zinošāki, gudrāki un gatavāki nākotnes izaicinājumiem. Latvijā mums vēl ir ceļš ejams, līdz šādu izpratni pieņems ne tikai skolas un pedagogi, bet sabiedrība kopumā.

Tas nenozīmē, ka mums būtu vienkārši jāpārņem Dānijas sistēma vai jāatsakās no vērtēšanas un eksāmeniem, jūsu izglītības sistēmas un sabiedrības ir atšķirīgas. Taču Dānijas pieredze ir vērtīga tieši tādēļ, ka tā liek uz vērtēšanu paskatīties no cita skatpunkta. Vērtējumam nevajadzētu būt mācīšanās galamērķim, tam jābūt instrumentam, kas palīdz saprast, ko bērns jau prot, kur viņam nepieciešams atbalsts un kāds ir viņa progress. Arī Latvijā mums būtu vairāk jārunā ne tikai par gala atzīmi, bet par bērna izaugsmes dinamiku.

Pieredzes apmaiņa vienlaikus parādīja, ka šī nav situācija, kurā Latvijai būtu tikai jāmācās no Dānijas, arī Dānijas kolēģiem bija interese par vairākām mūsu pieejām – viena no tām ir sadarbība ar vecākiem. Dānijā tradicionāli pastāv ļoti augsta vecāku uzticēšanās skolai, lai gan arī tur pēdējos gados jūtams, ka vecāki kļūst prasīgāki un kritiskāki un vēlas vairāk iesaistīties skolas darbā. Latvijā ar šo realitāti dzīvojam jau ilgāku laiku, tāpēc esam spiesti meklēt veidus, kā vecākus nevis uztvert kā traucēkli izglītības procesā, bet veidot ar viņiem jēgpilnu sadarbību. Mūsu pieredzē būtiska ir regulāra un kvalitatīva informācija par bērna attīstību. Piemēram, skolā “Patnis” līdztekus akadēmiskajiem summatīvajiem vērtējumiem vecākiem sniedzam arī aprakstošu informāciju par bērna prasmēm un to attīstības dinamiku. Katru mēnesi rīkojam vecāku dienas, kad vecākiem ir iespēja individuāli tikties ar skolotājiem, kuri māca viņu bērnu. Vecāki iesaistās arī skolas padomes darbā un mentoringa programmā, kurā iepazīstina jauniešus ar dažādām profesijām un prasmēm, kas ir aktuālas mūsdienu darba vidē. Tieši šī sistemātiskā sadarbība ar vecākiem bija viena no lietām, kas Dānijas kolēģiem šķita īpaši interesanta.

Otra joma, par kuru viņiem bija liela interese, bija iekļaujošā izglītība – īpaši darbs ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu un dažādām mācīšanās grūtībām. Mūsu pieejā būtiski ir tas, ka atbalsta personāls strādā ne tikai individuāli ar bērnu, bet ļoti cieši sadarbojas ar pedagogiem. Ja bērnam, piemēram, ir grūtības socializēties, risinājums nevar būt tikai viņa izņemšana no klases un individuāls darbs ar speciālo pedagogu. Bērns lielāko daļu skolas dienas pavada klasē kopā ar saviem skolotājiem un klasesbiedriem, tāpēc arī pedagogiem nepieciešami konkrēti rīki, lai viņi ikdienā spētu šo bērnu atbalstīt. Skolotāji kopā pārrunā katra bērna situāciju, savukārt speciālais pedagogs palīdz atrast piemērotākās metodes un risinājumus. Individuālas nodarbības atsevišķos gadījumos, protams, ir nepieciešamas, taču tikai ar tām vien iekļaušanu atrisināt nevar.

Svarīgi ņemt vērā, ka pieredzes apmaiņā starp valstīm nemeklējam vienu “pareizo” izglītības sistēmu – arī sarunās ar Dānijas kolēģiem bija redzams, ka abām pusēm ir gan ko dot, gan ko saņemt. No Dānijas mēs varam mācīties lielāku uzticēšanos skolai un citādu skatījumu uz vērtējuma lomu bērna izglītībā. Savukārt mūsu pieredze sadarbībā ar vecākiem un iekļaujošās izglītības organizēšanā var būt interesanta citiem. Tieši tāpēc ir vērtīgi, ka skolu pedagogi un vadītāji iziet ārpus savas ikdienas un savas valsts robežām, lai redzētu, kā līdzīgas problēmas risina citur.

Šobrīd, diskutējot par eksāmeniem un vērtējumu labošanu Latvijā, būtu vērtīgi nepazaudēt šo plašāko perspektīvu un domāt ne tikai par to, vai bērnam ļaut pārrakstīt vienu, divus vai trešdaļu summatīvo darbu un kādam jābūt centralizētā eksāmena slieksnim. Daudz svarīgāk ir saprast, kādu mācīšanās kultūru veidojam ar vērtēšanas sistēmu? Ja bērna galvenais mērķis kļūst atzīme vai eksāmena nokārtošana, riskējam pazaudēt pašu būtiskāko. Bērns nemācās atzīmes dēļ, viņš mācās, lai augtu, attīstītos un kļūtu gudrāks.