No miega pasakām mazuļiem, līdz nopietnām tēmām jauniešiem. Apmeklējām ar meitu izrādi "Pirmā jauniete" Leļļu teātrī

Evelīna (10 gadi) pati saka: “Izrādi bija interesanti skatīties. Dažbrīd bija smieklīgi, man ļoti patika galvenā aktrise. Bija neierasti, ka varējām izrādes laikā bildēt. Manuprāt, izrādes galvenā doma bija tā, ka vecāki visu laiku strīdējās un meiteni atstāja vienu."

Izrāde atklātā veidā parādīja ļoti nelaimīgu ģimenes ainu, man pagāja laiks, kamēr pie tā pieradu. Vecāku ķildas, neapmierinātība katram ar sevi un partneri, kā laikā bērns šajā visā tiek aizmirsts, pat noniecināts. Atainota arī mūsdienu vēlme sociālajos tīklos rādīt tikai smaidīgās un izskaistinātās bildes, liekot citiem justies savās bēdās vēl vientuļākiem. 

Jauniešus noteikti piesaistīja slengu lietošana un telefona izmantošanas iespējas. Noslēgumā izskanēja aicinājums pašus meklēt palīdzību, ja arī nonākuši šādā situācijā. Ceru, ka ziņa tiešām sasniegs kādu, kuram šī informācija noderēs.

Pats Leļļu teātris par izrādi raksta: Kā ir būt visvareno dievu Zeva un Hēras meitai, un vienmēr palikt vecāku ēnā? Kā ir būt pirmajai jaunietei pasaules vēsturē un samierināties, ka tāda paliksi vienmēr? Vai cilvēcība, ko uztveram kā vājību, drīzāk nav dievišķa? Pieaugšana – tas ir ceļojums, kura laikā sākam attālināties no bērnības un uzsākam apzinātu ceļu, lai atklātu savu identitāti. Tomēr tikai mēs katrs pats zinām, cik grubuļains un nevienmērīgs ir šis ceļš. Tas, ko prezentējam pasaulei, reti kad ir tas, ko jūtam un piedzīvojam patiesībā. Un izšķiršanās, cik daudz realitātes gribam rādīt citiem, ir universāla dilemma. Tik universāla, ka to piedzīvojusi pat pirmā pasaules vēsturē zināmā jauniete, sengrieķu jaunības dieviete - Hēbe.