Kāpēc bērnam vajag savu istabu?

Pirmajos dzīves gados bērnam nav nepieciešama pašam sava istaba, jo viņš vēl neapzinās sevi kā atsevišķu indivīdu, taču, bērnam augot, viņa izjūta par sevi kā atsevišķu būtni pieaug un līdz ar to arī vēlme pēc privātuma. Jo īpaši tagad, kad daudz laika jāpavada savās mājās.

FOTO: Shutterstock.com

Bērniem ir nepieciešama kāda konkrēta vieta, kurā viņi var spēlēties, mācīties, lai attīstītu savu potenciālu.

Ir vairāki ieguvumi tam, ka bērnam jau no agrīna vecuma ir sava telpa. 

  • Labāks miegs. Ja bērns aptuveni no gada vecuma guļ savā istabā, viņa miegs ir ilgāks, netraucētāks un gulēšanas prakse ir drošāka – mazāk mīļmantiņu, spilvenu un citu nosmakšanas risku bērna gultā kā tajos gadījumos, kad bērns guļ kopā ar vecākiem vai brāļiem un māsām vienā istabā.
  • Iepazīst sevi. Sava istaba ir telpa, kur bērns var iepazīt sevi un attīstīt savu identitāti, veicināt neatkarību no vecākiem un norobežoties no apkārtējās pasaules, izbaudīt privātumu un netraucēti darboties un atpūsties.
  • Identitātes turpinājums. Pieaugot izpratnei par sevi, lietas apkārt, tostarp sava istaba, kļūst par savas identitātes turpinājumu, un bērns ne vien guļ savā istabā, kā tas ir raksturīgi pirmajos dzīves gados, bet dara visu to, kas viņam tajā brīdī ir aktuāls – spēlējas, draudzējas, lasa grāmatas, radoši izpaužas, atpūšas, aktīvi darbojas. Te gan jāņem vērā tas, vai vecāki šo bērna vajadzību pēc neatkarības, pašizpausmes un privātuma apmierina. Ir vecāki, kuri skaidri norunā, kādi ir noteikumi, kas attiecas uz bērna istabu. Piemēram, norunā ilgumu un saturu viedierīču lietošanai, izveido skaidrus pienākumus, tostarp savas istabas uzturēšanu kārtībā, taču vienlaikus ļauj bērnam būt savas telpas saimniekam un nepārkāpj viņa personiskās robežas. Ir vecāki, kuri atļauj bērnam pašam lemt visu par savu istabu, un mājas noteikumi, atbildības un pienākumi netiek izvirzīti. Tāpat ir vecāki, kuri paši uzņemas atbildību par to, kā bērnam jādzīvo savā istabā.

Vislabākais variants ir ļaut bērnam pašam kontrolēt savu telpu, ļaut būt neatkarīgam, ļaut izpausties un vienlaikus neaizmirst pienākumus un noteikumus arī attiecībā uz savu istabu. 

Reklāma
Reklāma
  • Iemācās atbildību. Bērns iemācās regulēt sevi tajā gadījumā, ja vecāki izvirza skaidrus noteikumus un bērns zina, kas no viņa tiek sagaidīts attiecībā uz savas istabas lietošanu. Vecākiem arī jāseko līdzi un jāpalīdz bērnam šīs savas gaidas īstenot. Savas istabas sakārtošana vai savākšana aiz sevis nav viegls uzdevums, taču vienlaikus tā ir laba prasme, kuru kopīgi ar vecākiem apgūt. Rūpes par savu istabu veicina atbildības izjūtu, trenē pašregulāciju, turklāt, ļaujot bērnam pašam iekārtot savu istabu pēc savām vēlmēm, palīdz attīstīt viņa personisko stilu un ļauj pašam labāk saprast, kas viņam patīk un kas ne, tādējādi arī attīstot bērna identitāti.
  • Potenciāla attīstība. Bērniem ir nepieciešama kāda konkrēta vieta, kurā viņi var spēlēties, vieta, kur mācīties, lai attīstītu savu potenciālu. Katrs no mums var atcerēties, kā izveidojis kādu īpaši skaistu torni no klucīšiem, pili jūrmalas smiltīs vai sniegavīru pagalmā, un cik ļoti negribas, lai kāds šo mūsu veikumu izjauc. Arī bērniem ir nepieciešama šāda vieta, kur netraucēti darboties un priecāties par savu veikumu, kuru nevajadzēs uzreiz novākt.

Turklāt atsevišķā istabā bērnam ir iespēja labāk koncentrēties uzdevumam, tostarp arī mācībām, jo šī vieta, mācību vai aktivitāšu stūrītis, jau asociēsies ar mācībām vai spēlēm. 

Saistītie raksti