Patstāvības mācīšana pirmklasniekam. Ļaut "uzsist punus" vai kontrolēt?

Pirmklasnieks vairs nav mazulis, bet arī ne gluži tik patstāvīgs jauns cilvēks, kas pats spēj organizēt savu ikdienu un neaizmirst svarīgākās lietas un notikumus bez vecāku atgādināšanas. Portāla Mammamuntetiem.lv lasītāja jautā, vai būtu pareizi ļaut 1.klases skolēnam pašam “uzsist punus”, pieredzēt, kādas sekas ir aizmirsta mājas darba vai skolas piederuma aizmiršanai mājās, vai tomēr iesaistīties un pieskatīt mazo skolēnu. Turklāt šis ir vecums, kas bērns pats ļoti pārdzīvo, ja kaut kas ir aizmirsts vai saņemta piezīme dēļ neizpildīta mājas darba.

FOTO: Shutterstock.com

Atbild Dana Narvaiša, projekta “Mācos mācīties” autore, “Lielvārds” kompetences centra vadītāja. 

 

Jāpiekrīt, ka sākumā, jo īpaši 1. klasē, vecākiem ir jāuzņemas lielāka atbildība, atbalstot savu bērnu. Prasmes būtu jāmāca soli pa solim, un soli pa solim jāļauj arī kļūdīties. Atbilde nav vienkārša, jo atbalsts atkarīgs no katra bērna individuālajām vajadzībām, bet pamatprincips, kā jaunas prasmes jāmāca, būtu - es rādu, darām kopā, dari pats.

 

Piemērs ar somas salikšanu.

1. solis
Sākumā rādu un skaidroju, ko lieku un kā lieku somā. Izcili, ja visu stāstu: "Skatos e-žurnālā un lieku pa vienai. Burtnīcas lieku kabatiņā, lai nesalokas. Oo, skatos, ka tev vakar iedotas A4 lapas un tās ir salocījušās somā. Kā būtu, ja mēs paņemtu kabatiņu vai cieto mapīti? Lielās burtnīcas liekam aizmugurē, tā būs vieglāk mugurai."

2. solis
Pēc tam, kad bērns jau sapratis (viens sapratīs pēc vienas reizes, cits pēc divām, citam vajadzēs ilgāku laiku), skolēns pats liek, bet vecāks ir blakus. Šajā solī vecāks arī vislabāk sapratīs, cik bērns ir gatavs veikt šo soli patstāvīgi. Pavisam izcili, ja arī pats bērns runā līdz kur ko liek, šāda skaļā domāšana palīdzēs pašam saprast savu domu gaitu.
 3. solis
Ļaujam somu salikt pašam.


Var izklausīties pēc garas "ņemšanās", bet ilgtermiņā patiesībā tas prasīs mazāku piepūli nekā pēc tam cīnīties ar regulāri aizmirstām lietām. Arī bērns jutīsies daudz labāk.

Tātad patstāvības mācīšanās princips ir “Es rādu, darām kopā, dari pats.” 

Reklāma
Reklāma

Process ir līdzīgs tam, kā mēs apgūstam darīt citas lietas, piemēram, ēst gatavošanu. Sākumā simtiem reižu būsim redzējuši, kā to dara vecāki, tad sākam kaut ko darīt kopā, un tikai tad atļaujamies kaut ko paveikt paši.
 

Tātad patstāvības mācīšanās princips ir “Es rādu, darām kopā, dari pats.” 

Jebkuru procesu, jo īpaši sākumskolā, atvieglos skaidras procedūras un rutīnas. Piemēram, līdz cikiem vai pēc kādām aktivitātēm somai jābūt saliktai. Ja sākumskolas posmā bērns šo būs apguvis, vēlāk spēs pats sevi radīt struktūru, bet sākumā tā ir pieaugušo atbildība.

Ja kaut kas aizmirstas vai neizdodas, to pārrunājam un uzklausām. Svarīgi būt saprotošam, nepārmest:  "Es taču tev teicu.." 
 Beigās var pajautāt: “Vai tu vēlies, lai es tev kaut kā palīdzu?” Bieži vien pietiek ar klātbūtni un pieņemšanu, tad bērns nebaidīsies vecākiem pastāstīt par savām kļūdām vai neizdošanās. Savukārt šāda uzticēšanās un sarunas ļaus laicīgi pamanīt, ja kaut kas regulāri tiek aizmirsts vai neizdarīts. Tā vecākiem būs vērtīga ziņa, ka varbūt patstāvības līmenis vēl nav pietiekams, kur kas būtu jāpiekoriģē, Tieši sarunāšanās ļauj saprast bērna gatavību nākamajam solim ceļā uz patstāvību.

Eksperti stāsta, vai un kā vecākam iesaistīties bērna mācību procesā. Video