Bērns sabojā cita bērna telefonu. Kam par to jāmaksā?

Lai cik daudz reižu vecāki atgādinātu saviem bērniem – neņem svešas mantas un nedod savas mantas citiem, bieži vien bērni to neievēro. Telefoni ceļo no rokas rokā – kādam iedod ar to nofotografēt, parādīt video. Kā jārīkojas iesaistītajiem vecākiem, ja bērns ir nejauši sabojājis cita bērna vērtīgu lietu?

FOTO: Shutterstock.com

Visticamāk, šādas situācijas vecāki nerisinās ar juristu starpniecību, un, nonākot šādā situācijā, jādomā vēsu prātu.

Lasītāja raksta:

“Skolā bija situācija – vairāki bērni skatījās kāda klases bieda telefonā video. Kad to skatīties beidza, mans bērns paņēma telefonu, nolika uz galda, bet netīšām to aizķēra. Telefons nokrita zemē un saplīsa. Pēc tam šī bērna vecāki man piestāda rēķinu par telefona labošanu. Neesmu ar mieru maksāt, jo uzskatu, ka atbildība ir tam bērnam, kurš atļāva savu telefonu ņemt citiem. Skolotāja saka, ka katram pašam savas mantas ir jāuzpasē, bet skola konflikta risināšanā neiesaistījās. Kas ir atbildīgs par bojāto telefonu? Kam jāsedz tā izmaksas?”

 

Atbildi sagatavoja Sorainen jurista palīdze Katrīna Bičevska un jurists Elvis Grinbergs. 

 

Saskaņā ar Civillikuma 1635. un turpmākajiem pantiem katrs tiesību aizskārums jeb neatļauta darbība dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Vienkāršoti sakot, ja manas tiesības ir aizskartas – ir bojāts mans telefons – man ir tiesības prasīt, lai vainīgais atlīdzina zaudējumus. Taču kā ir situācijā, kad pats cilvēks ir uzticējis savu mantu citiem un rodas bojājumi?

 

Izņēmumi, kad vaina nav jāuzņemas

Ir daži gadījumi, kad persona tomēr nav vainojama par tiesību aizskārumu. Pirmkārt, ir īpaši atbildību izslēdzoši apstākļi (piemēram, bērni līdz septiņu gadu vecumam nav vainojami), otrkārt, likumā ir uzskaitīti gadījumi, kad viegla neuzmanība nav vainojama.  

Civillikums nosaka gadījumus, kuros persona īpašu apstākļu dēļ nav atbildīga par tiesību aizskārumu:

- ja aizskartā persona ir pati šādu rīcību vēlējusies;

- ja persona rīkojās ar atļautu pašaizsardzību aizskartās personas nelikumīgu darbību dēļ, piemēram, aizsargājoties;

- ja persona nav sasniegusi septiņu gadu vecumu,

- ja persona ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem nav spējusi saprast savas darbības nozīmi vai nav spējusi vadīt savu darbību;

- un daži citi gadījumi.

Tātad likums paredz izņēmumus, kad tiesību aizskāruma apstākļi vai iesaistīto personu īpašības izslēdz civiltiesisko atbildību. Tomēr speciālistu ieskatā no esošās informācijas par atgadījumu skolā nav konstatējams, ka iestātos kāds no atbildību izslēdzošajiem apstākļiem.  

 

Vienkāršoti sakot, ja manas tiesības ir aizskartas – ir bojāts mans telefons – man ir tiesības prasīt, lai vainīgais atlīdzina zaudējumus.

 

Reklāma
Reklāma

Saplēsi netīšām – tomēr jāatbild  

Vainas pakāpes ir dažādas atkarībā no tā, vai darbība izdarīta ļaunā nolūkā vai tikai aiz neuzmanības. Neuzmanība ir kaitējuma nodarīšana bez ļauna nolūka, un neuzmanība var būt rupja un viegla. Neuzmanība ir rupja, ja persona rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi. Par vieglu neuzmanību atzīstams tās rūpības un čaklības trūkums, kāda vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam.

 

Apskatāmajā gadījumā, kur bez ļauna nolūka ir saplēsts citas personas telefons, šķietami būtu runājams par vieglu neuzmanību. Noteiktos gadījumos viegla neuzmanība nav vainojama, taču Civillikuma 1649. pants nosaka pienākumu atbildēt arī par vieglu neuzmanību, ja attiecīgais prasījums izriet no tiesību aizskāruma un neskar pastāvošas saistības (tā saucamais delikts). Aprakstītā telefona saplēšana ir delikts, proti, pakrīt Civillikuma 1649. panta regulējumam, un līdz ar to persona ir atbildīga par bojājumu nodarīšanu arī vieglas neuzmanības gadījumā. Tātad – ja kāda manta ir bojāta netīšām, bez ļauna nolūka, arī tad var nākties uzņemties atbildību par to.

 

Lai izvairītos no šādām nepatīkamām situācijām, ir vērts atgādināt saviem bērniem – savas vērtīgās mantas nevajadzētu bez vajadzības dot lietot citiem, bet tāpat jāatceras, ka bez vajadzības nav jāņem citu lietas.  

 

Vai vainīgs ir tikai viens?

No situācijas apraksta nav iespējams veikt vispusēju cietušā rīcības izvērtējumu. Speciālistu ieskatā būtu pamats ar otra bērna vecākiem apspriest arī cietušā bērna rīcības ietekmi uz telefona saplīšanas apstākļiem (un attiecīgi iespējamību samazināt kompensējamo zaudējumu apmēru, teiksim, uz pusi).  

Ja divas personas savstarpēji vainīgas neuzmanībā, izrietošie prasījumi savstarpēji ieskaitāmi tādā mērā, cik tie viens otru sedz (Civillikuma 1646. pants kopsakarā ar 1776. pantu). Šāda situācija varētu rasties, ja, piemēram, viens skolēns atdotu otra skolēna telefonu no rokas rokā, un nodošanas brīdī telefons nokristu zemē abu neuzmanīgas rīcības dēļ. Tā teikt – viens pārāk steidzīgi telefonu atlaida, otrs pārāk nedroši to saņēma. No vienas puses, esošajā gadījumā fakti neliecina par telefona īpašnieka neuzmanīgu rīcību tieši telefona nokrišanas brīdī. No otras puses, varētu diskutēt par to, vai telefona īpašnieks ir veicis visus saprātīgos pasākumus zaudējumu novēršanai, t.i. vai telefona īpašnieks ievēroja pienācīgu rūpību attiecībā pret savu īpašumu. Šādā izvērtējumā būtu apsverami notikuma apstākļi, piemēram:

  • vai telefona īpašnieks uzraudzīja pārējos bērnus telefona izmantošanas laikā?
  • vai konkrētajos apstākļos bija pamats izvēlēties telefonu novietot uz galda tā vietā, lai to atdotu īpašniekam? Piemēram, ja telefona īpašnieks pats palūdza telefonu pēc izmantošanas atstāt konkrētā vietā.

 

 

Secinājumi

Visticamāk, šādas situācijas vecāki nerisinās ar juristu starpniecību, un, nonākot šādā situācijā, jādomā vēsu prātu. Vai es kā vecāks esmu izdarījis visu, lai pasargātu sava bērna vērtīgās mantas, pirms viņš ar tām dodas uz skolu? Vai telefonam ir aizsargstikliņš? Vai esmu bērnu informējis par to, ka savas mantas nedrīkst dot citiem? Šeit, protams, atkal jābūt saprātīgam balansam. Piemēram, ja bērna draugam ir izlādējies telefons, būs tikai loģiski, ka bērns aizdos draugam telefonu, lai viņš piezvanītu savai mammai. Lai izvairītos no šādām nepatīkamām situācijām, ir vērts atgādināt saviem bērniem – savas vērtīgās mantas nevajadzētu bez vajadzības dot lietot citiem, bet tāpat jāatceras, ka bez vajadzības nav jāņem citu lietas.