Soli pa solim: kā cīnīties ar bērna dusmu lēkmēm

Lielākā daļa bērnu vecumā no diviem līdz pieciem gadiem piedzīvo dažādu pakāpju dusmu lēkmes, kas ir dabiska attīstības procesa sastāvdaļa. Dažu dusmu lēkmju izpausmes var novērst laikus, taču no atsevišķiem niķiem izvairīties nav iespējams. Ir būtiski izprast atšķirību starp divu veidu dusmām: pirmās izpaužas kā bērna protests pret paša nespēju kaut ko paveikt vai izdarīt attiecīgajā attīstības posmā, savukārt otrās raksturo centieni panākt savu. Nogurums, izsalkums, pārāk liels uzbudinājums un pārslodze izraisa bērna neapmierinātību un pirmā veida dusmas. Otrā veida dusmas izpaužas brīžos, kad bērns mēģina manipulēt ar vecākiem un, lai panāktu savu, kliedz, dauza kājas, krīt gar zemi jeb, vienkāršāk sakot, spēlē teātri. Šādos brīžos gan vecāki, gan bērns var izjust dusmas, apjukumu, vilšanos un kaunu. Bet — kā rīkoties?

Pirmā palīdzība
•    Ignorē bērna dusmu lēkmi. Dažreiz bez atsaucīgas auditorijas teātris beidzas pats no sevis. Tu vari izvēlēties atļaut bērnam izkliegties, izraudāties un izplosīties, līdz viņš pats nomierinās un savācas, ja tas atbilst viņa personībai un raksturam.

•    Ja bērns krīt gar zemi, notupies pie viņa un klusi uzrunā mierīgiem vārdiem, līdz tracis pāriet. „Mamma ir tev līdzās... Mamma ir tepat.” Runājot noglāsti bērna muguriņu.

•    Reizēm ļoti labi nostrādā humors: „Ak vai, mīļais, lai ko tu tagad darītu, tikai nesmaidi! Galvenais nesmaidi! Ak vai... Man šķiet, ka es tikko manīju smaidu. Jā! Te nu tas ir — viens liels un smuks smaids!”

•    Mājās kašķīgo bērnu var ievest citā telpā (tā var būt kāda īpaša telpa, kurā parasti notiek ģimenes pārrunas, vai vienkārši blakusistaba) un mierīgā balsī pateikt, ka viņš var nākt atpakaļ pie pārējiem, kad būs nomierinājies. Daži bērni ļoti ātri nomierinās, ja viņus aizved prom no „skatuves”, kur scēna izcēlusies.

•    Izrādi sapratni un empātiju, ja bērns nav dabūjis kāroto: „Es saprotu, ka tu dusmojies, jo nevari acumirklī dabūt to, ko gribi. Arī es mēdzu sadusmoties, ja nevaru dabūt kāroto.”

•    Ja bērns sarīko traci publiskā vietā, piemēram, veikalā, mēģini doties prom pēc iespējas veiklāk. Tas var nenākties viegli, jo īpaši, ja izkļūšana rada neērtības jums vai citiem cilvēkiem (piemēram, teātra vai kino apmeklējuma laikā). Ja bērna niķim būs konsekventas sekas, viņš sapratīs, ka vecāki runā nopietni. Ja nemāki uzvesties, mēs neskatīsimies kino/leļļu teātri, neapmeklēsim kopā kino/kafejnīcu u. tml.

Kā savaldīšanos nezaudēt vecākiem
•    Iemācies saglabāt vēsu prātu. Centies nereaģēt uz bērna dusmām ar dusmām un agresiju. Ja tu vari saglabāt mieru, bērns sapratīs, ka viņa pasaulē neiestājas pilnīgs haoss brīdī, kad viņš zaudē kontroli pār sevi. Apkarojot bērna dusmu izvirdumus, ņem vērā viņa personību un temperamentu. Paņēmiens, kas labi nomierina vienu bērnu, citu var novest vēl sliktākā stāvoklī.

•    Pieskaries bērnam, ja pieskārieni viņu nomierina. Mēģini apskaut, lai radītu drošības izjūtu, paberzē muguru, piekļauj sev klāt, pašūpo klēpī vai uz rokām, noglāsti galvu.  

•    Ir bērni, kas, atstāti vieni, nomierinās ātrāk. Savukārt citi, pārdzīvojot spēcīgas emocijas, atstāti vienatnē, izjūt lielas bailes. Vienmēr paliec tuvumā, ja tavs bērns ir no bailīgajiem. Sevišķi sliktās dienās, kad bērns nevar un nevar rimties, var noderēt pārnēsājamā mūzikas atskaņotāja austiņas. Uzliec mūziku un uz brīdi atslēdzies no mazā niķiem.

•    Ja redzi, ka bērns sāk psiholoģiski uzvilkties, novērs viņa uzmanību uz fiziskām aktivitātēm — lēkāšanu, skriešanu, dejošanu (un nekautrējies piebiedroties!). Tādējādi dusmas vai niķis tiks nocirsts jau pašā saknē. Lai palīdzētu bērnam ātrāk nomierināties, novērs viņa uzmanību uz citām aktivitātēm vai ierosini turpmāko darbību. Piemēram: „Beidz niķoties. Ievilksim dziļi elpu, lai justos mierīgāk, un dosimies paēst launagu.” Vai: „Es būšu virtuvē un cepšu pankūkas. Kad būsi nomierinājies, tu vari nākt man palīgā.”

Agresīvs un dusmīgs bērns
Ko iesākt, ja bērns dusmās kļūst agresīvs? Nospraud robežas, cik tālu viņš drīkst aiziet dusmu lēkmē. Piemēram: „Tu vari raudāt, krist zemē, dauzīt kājas pret zemi, bet tu nedrīksti nevienam kniebt, skrāpēt, spert, sist vai kliegt pilnā kaklā. Nākamreiz, kad tev uznāks dusmas, atceries mūsu norunu: nedarīt pāri ne cilvēkiem, ne lietām.”
Ja nevari piepildīt bērna vēlēšanos tūlīt, liec lietā fantāziju. Reiz karstā vasaras dienā kopā ar draudzeni un viņas dēlēnu braucām automašīnā uz laukiem. Puika bija noguris un izslāpis, bet līdzpaņemtais ūdens jau izdzerts. Tuvumā nebija gaidāms neviens veikals vai degvielas uzpildes stacija. Kad zēns sāka niķoties un pieprasīt dzērienu, draudzene gudri novērsa iespējamo traci, sacīdama: „Mīļais, mēs visi esam izslāpuši. Kaut es tagad varētu piepildīt visu mašīnu ar limonādi līdz pat jumtam, un mēs visi varētu dzert no milzīgiem salmiņiem.” Puika noelsās vien un kašķa vietā iesaistījās fantazēšanā: „Jā, un vēl mēs varētu piepildīt mašīnu ar saldējumu un ķiršiem!” Idejas bija daudzas un dažādas. Kad nokļuvām galā, akas ūdens šķita gardāks par gardu.

Katrā vecumā citas dusmas
Atceries, ka mazs bērns izjūt spēcīgu iekšējo konfliktu starp vajadzību pēc atkarības un tieksmi pēc neatkarības. Pirmskolas vecuma bērni uzmanību spēj koncentrēt īsāku laiku, ir egocentriski no dabas un rīkojas, impulsu vadīti. Izzini bērna vecumposmam raksturīgās problēmas, lai aiztaupītu sev nezināšanas sagādātos pārsteigumus. Izproti, kādas situācijas izraisa tavā bērnā dusmu lēkmi, un izdomā, kā rīkoties, lai turpmāk līdzīga scenārija gadījumā no dusmām izvairītos. Pieņem savu bērnu tādu, kāds viņš ir. Esi reāls savās prasībās pret bērnu un viņa izturības robežām. Ja tavs bērns ir ļoti aktīvs, temperamentīgs un impulsīvs, ilga iepirkšanās, restorānu un kinoteātru apmeklējums pirmskolas vecumā nebūs tā piemērotākā nodarbe. Novērtē sava bērna spēju savākties un labi uzvesties citu cilvēku klātbūtnē un saprotoši attiecies pret to, ka vecāku klātbūtnē bērns kādreiz „sabrūk”. Atceries, ka bērns savu izjūtu gammu visā pilnībā atļaujas paust tikai to cilvēku klātbūtnē, ar kuriem viņš jūtas drošībā.
Paslavē bērnu, kad viņš uzvedas labi situācijās, kas citkārt ir izraisījušas (vai varētu izraisīt) dusmas. „Es zinu, ka tu biji ļoti dusmīga, kad Marta bez atļaujas paņēma tavu lācīti, taču tu esi malacis, ka nesiti viņai. Es ar tevi ļoti lepojos.”
Ja bērna dusmu lēkme izraisa nekontrolējamas dusmas arī tevī vai bērns dusmās kļūst tik nekontrolējams, ka var nodarīt pāri sev vai kādam citam, vērsies pēc palīdzības pie speciālista. Cilvēks no malas sniegs objektīvu skatījumu uz situāciju un ieteiks atbilstošu risinājumu.
Jā, niķi un dusmas nav nekas patīkams. Galvenais šādos brīžos ir neļauties savām dusmām un godam sagaidīt mirkli, kad bērns iemācās labāk kontrolēt savas izjūtas un emocijas.

Izmantotā literatūra: Gail Reichlin un Caroline Wrinkler. The Pocket Parent, R: Workman Publishing, 2001