Soli pa solim: kā cīnīties ar bērna dusmu lēkmēm
Tavs eņģelītis jau atkal krīt gar zemi lielveikalā, nedabūjis kāroto mantiņu, un izspēlē Oskara balvas cienīgu priekšnesumu. Sanākuši ciemiņi, bet jubilārs uzmet lūpu, cērt kāju grīdā un dusmīgi paziņo, ka nedalīsies ar savām rotaļlietām. Un, ja pa gaisu iet arī dūres vai asaras, dūša ir papēžos. Kā pareizāk cīnīties ar bērnu dusmām un niķiem?

FOTO: Shutterstock.com
Kā pareizāk cīnīties ar bērnu dusmām un niķiem?
Lielākā daļa bērnu vecumā no diviem līdz pieciem gadiem piedzīvo
dažādu pakāpju dusmu lēkmes, kas ir dabiska attīstības procesa
sastāvdaļa. Dažu dusmu lēkmju izpausmes var novērst laikus, taču no
atsevišķiem niķiem izvairīties nav iespējams. Ir būtiski izprast
atšķirību starp divu veidu dusmām: pirmās izpaužas kā bērna
protests pret paša nespēju kaut ko paveikt vai izdarīt attiecīgajā
attīstības posmā, savukārt otrās raksturo centieni panākt savu.
Nogurums, izsalkums, pārāk liels uzbudinājums un pārslodze izraisa
bērna neapmierinātību un pirmā veida dusmas. Otrā veida dusmas
izpaužas brīžos, kad bērns mēģina manipulēt ar vecākiem un, lai
panāktu savu, kliedz, dauza kājas, krīt gar zemi jeb, vienkāršāk
sakot, spēlē teātri. Šādos brīžos gan vecāki, gan bērns var izjust
dusmas, apjukumu, vilšanos un kaunu. Bet — kā rīkoties?
Pirmā palīdzība
• Ignorē bērna dusmu lēkmi. Dažreiz bez
atsaucīgas auditorijas teātris beidzas pats no sevis. Tu vari
izvēlēties atļaut bērnam izkliegties, izraudāties un izplosīties,
līdz viņš pats nomierinās un savācas, ja tas atbilst viņa
personībai un raksturam.
• Ja bērns krīt gar zemi, notupies pie viņa un
klusi uzrunā mierīgiem vārdiem, līdz tracis pāriet. „Mamma ir tev
līdzās... Mamma ir tepat.” Runājot noglāsti bērna muguriņu.
• Reizēm ļoti labi nostrādā humors: „Ak vai,
mīļais, lai ko tu tagad darītu, tikai nesmaidi! Galvenais nesmaidi!
Ak vai... Man šķiet, ka es tikko manīju smaidu. Jā! Te nu tas ir —
viens liels un smuks smaids!”
• Mājās kašķīgo bērnu var ievest citā telpā (tā
var būt kāda īpaša telpa, kurā parasti notiek ģimenes pārrunas, vai
vienkārši blakusistaba) un mierīgā balsī pateikt, ka viņš var nākt
atpakaļ pie pārējiem, kad būs nomierinājies. Daži bērni ļoti ātri
nomierinās, ja viņus aizved prom no „skatuves”, kur scēna
izcēlusies.
• Izrādi sapratni un empātiju, ja bērns nav
dabūjis kāroto: „Es saprotu, ka tu dusmojies, jo nevari acumirklī
dabūt to, ko gribi. Arī es mēdzu sadusmoties, ja nevaru dabūt
kāroto.”
• Ja bērns sarīko traci publiskā vietā, piemēram,
veikalā, mēģini doties prom pēc iespējas veiklāk. Tas var nenākties
viegli, jo īpaši, ja izkļūšana rada neērtības jums vai citiem
cilvēkiem (piemēram, teātra vai kino apmeklējuma laikā). Ja bērna
niķim būs konsekventas sekas, viņš sapratīs, ka vecāki runā
nopietni. Ja nemāki uzvesties, mēs neskatīsimies kino/leļļu teātri,
neapmeklēsim kopā kino/kafejnīcu u. tml.
Kā savaldīšanos nezaudēt vecākiem
• Iemācies saglabāt vēsu prātu. Centies nereaģēt
uz bērna dusmām ar dusmām un agresiju. Ja tu vari saglabāt mieru,
bērns sapratīs, ka viņa pasaulē neiestājas pilnīgs haoss brīdī, kad
viņš zaudē kontroli pār sevi. Apkarojot bērna dusmu izvirdumus, ņem
vērā viņa personību un temperamentu. Paņēmiens, kas labi nomierina
vienu bērnu, citu var novest vēl sliktākā stāvoklī.
• Pieskaries bērnam, ja pieskārieni viņu
nomierina. Mēģini apskaut, lai radītu drošības izjūtu, paberzē
muguru, piekļauj sev klāt, pašūpo klēpī vai uz rokām, noglāsti
galvu.
• Ir bērni, kas, atstāti vieni, nomierinās ātrāk.
Savukārt citi, pārdzīvojot spēcīgas emocijas, atstāti vienatnē,
izjūt lielas bailes. Vienmēr paliec tuvumā, ja tavs bērns ir no
bailīgajiem. Sevišķi sliktās dienās, kad bērns nevar un nevar
rimties, var noderēt pārnēsājamā mūzikas atskaņotāja austiņas.
Uzliec mūziku un uz brīdi atslēdzies no mazā niķiem.
• Ja redzi, ka bērns sāk psiholoģiski uzvilkties,
novērs viņa uzmanību uz fiziskām aktivitātēm — lēkāšanu, skriešanu,
dejošanu (un nekautrējies piebiedroties!). Tādējādi dusmas vai
niķis tiks nocirsts jau pašā saknē. Lai palīdzētu bērnam ātrāk
nomierināties, novērs viņa uzmanību uz citām aktivitātēm vai
ierosini turpmāko darbību. Piemēram: „Beidz niķoties. Ievilksim
dziļi elpu, lai justos mierīgāk, un dosimies paēst launagu.” Vai:
„Es būšu virtuvē un cepšu pankūkas. Kad būsi nomierinājies, tu vari
nākt man palīgā.”
Agresīvs un dusmīgs bērns
Ko iesākt, ja bērns dusmās kļūst agresīvs? Nospraud robežas, cik
tālu viņš drīkst aiziet dusmu lēkmē. Piemēram: „Tu vari raudāt,
krist zemē, dauzīt kājas pret zemi, bet tu nedrīksti nevienam
kniebt, skrāpēt, spert, sist vai kliegt pilnā kaklā. Nākamreiz, kad
tev uznāks dusmas, atceries mūsu norunu: nedarīt pāri ne cilvēkiem,
ne lietām.”
Ja nevari piepildīt bērna vēlēšanos tūlīt, liec lietā fantāziju.
Reiz karstā vasaras dienā kopā ar draudzeni un viņas dēlēnu braucām
automašīnā uz laukiem. Puika bija noguris un izslāpis, bet
līdzpaņemtais ūdens jau izdzerts. Tuvumā nebija gaidāms neviens
veikals vai degvielas uzpildes stacija. Kad zēns sāka niķoties un
pieprasīt dzērienu, draudzene gudri novērsa iespējamo traci,
sacīdama: „Mīļais, mēs visi esam izslāpuši. Kaut es tagad varētu
piepildīt visu mašīnu ar limonādi līdz pat jumtam, un mēs visi
varētu dzert no milzīgiem salmiņiem.” Puika noelsās vien un kašķa
vietā iesaistījās fantazēšanā: „Jā, un vēl mēs varētu piepildīt
mašīnu ar saldējumu un ķiršiem!” Idejas bija daudzas un dažādas.
Kad nokļuvām galā, akas ūdens šķita gardāks par gardu.
Katrā vecumā citas dusmas
Atceries, ka mazs bērns izjūt spēcīgu iekšējo konfliktu starp
vajadzību pēc atkarības un tieksmi pēc neatkarības. Pirmskolas
vecuma bērni uzmanību spēj koncentrēt īsāku laiku, ir egocentriski
no dabas un rīkojas, impulsu vadīti. Izzini bērna vecumposmam
raksturīgās problēmas, lai aiztaupītu sev nezināšanas sagādātos
pārsteigumus. Izproti, kādas situācijas izraisa tavā bērnā dusmu
lēkmi, un izdomā, kā rīkoties, lai turpmāk līdzīga scenārija
gadījumā no dusmām izvairītos. Pieņem savu bērnu tādu, kāds viņš
ir. Esi reāls savās prasībās pret bērnu un viņa izturības robežām.
Ja tavs bērns ir ļoti aktīvs, temperamentīgs un impulsīvs, ilga
iepirkšanās, restorānu un kinoteātru apmeklējums pirmskolas vecumā
nebūs tā piemērotākā nodarbe. Novērtē sava bērna spēju savākties un
labi uzvesties citu cilvēku klātbūtnē un saprotoši attiecies pret
to, ka vecāku klātbūtnē bērns kādreiz „sabrūk”. Atceries, ka bērns
savu izjūtu gammu visā pilnībā atļaujas paust tikai to cilvēku
klātbūtnē, ar kuriem viņš jūtas drošībā.
Paslavē bērnu, kad viņš uzvedas labi situācijās, kas citkārt ir
izraisījušas (vai varētu izraisīt) dusmas. „Es zinu, ka tu biji
ļoti dusmīga, kad Marta bez atļaujas paņēma tavu lācīti, taču tu
esi malacis, ka nesiti viņai. Es ar tevi ļoti lepojos.”
Ja bērna dusmu lēkme izraisa nekontrolējamas dusmas arī tevī vai
bērns dusmās kļūst tik nekontrolējams, ka var nodarīt pāri sev vai
kādam citam, vērsies pēc palīdzības pie speciālista. Cilvēks no
malas sniegs objektīvu skatījumu uz situāciju un ieteiks atbilstošu
risinājumu.
Jā, niķi un dusmas nav nekas patīkams. Galvenais šādos brīžos ir
neļauties savām dusmām un godam sagaidīt mirkli, kad bērns iemācās
labāk kontrolēt savas izjūtas un emocijas.
Izmantotā literatūra: Gail Reichlin un Caroline
Wrinkler. The Pocket Parent, R: Workman
Publishing, 2001