"Saka paldies, ka atnācu un ka gaidīs vēl..." Arta par brīvprātīgo darbu sociālās aprūpes centrā

Ik gadu jūnija sākumā tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Šīs dienas mērķis ir veicināt bērnu aizsardzību no vardarbības, ekspluatācijas, nabadzības un citiem draudiem, kā arī atgādināt sabiedrībai par bērnu tiesībām uz drošu, mīlošu un atbalstošu vidi. Uz sarunu mammamuntetiem.lv aicināja Artu – brīvprātīgo, kas darbojas bērnu filiālē VSAC "Teika". 

Ceļš uz brīvprātīgo darbu

Arta atzīst, ka viņas lēmums kļūt par brīvprātīgo nebija pēkšņs. "Man vienmēr ir gribējies palīdzēt," viņa stāsta. Kad dzīvē parādījās vairāk brīvā laika un viņa pārvācās tuvu sociālās aprūpes centram, tad viņa nolēma to izmantot lietderīgi un sniegt atbalstu kādam bērniņam. "Pašai bērnu nav, un gribās kādu kontaktu ar mazajiem. Ģimenē arī nav mazu bērnu."

Ceļš uz brīvprātīgo darbu sociālās aprūpes centrā Artai sākās nesen, kad viņa ieraudzīja paziņojumu "Facebook" brīvprātīgo grupā, kur meklēja cilvēkus, kas varētu palīdzēt sociālās aprūpes centra iemītniekiem. Šobrīd viņa tur bijusi piecas reizes, bet kā pati norāda - noteikti iešot vēl. 

Darbs ar jauniešiem – ko tas nozīmē?

Sākotnēji Arta bija domājusi strādāt ar mazākiem bērniem, taču viņai piešķīra jaunieti, kura drīz svinēs 18 gadu jubileju. "Tā kā nevarētu teikt, ka tas ir mazs bērniņš, bet viņai ir vajadzīga uzmanība un kāda uzticības persona," viņa paskaidro.

Kā stāsta Arta, aprūpes centrs sadalīts vairākos dzīvokļos. "Katrā dzīvoklī dzīvo kādi 3-4 bērniņi. Un katram ir sava istaba. Viss ir ļoti smuki un moderni. Aprūpētāji ir vienmēr pieejami, bērni nekad tur nepaliek vieni. " Arta norāda, ka tas esot patīkami pārsteidzis, jo iepriekš savā galvā bija "uzbūrusi skumjāku ainu". "Es tiešām biju domājusi, ka viņiem vairāk tur vajag to kompāniju, bet izrādās, ka tur allaž kāds ir! Nav tā, ka nabadziņi tur būtu vieni paši! Bet, protams, viņiem gribas kādu jaunu cilvēku klāt!"

Uzticības veidošana – process, kas prasa laiku

Arta norāda, ka jaunietes uzticību nav viegli iegūt, bet ar katru tikšanās reizi kontakts rodas tuvāks. "Viņa uzreiz tā neatklājas, jo ir smaga pagātne un veselības problēmas. Pamazām, pamazām jau kaut ko vairāk pastāsta. Pagaidām vēl nav pret mani atvērta, bet var ļoti just, ka viņai gribas, ka kāds atnāk no ārpasaules." Tomēr kopīgās intereses, piemēram, dārzkopība, palīdzējušas tuvināties viena otrai.

"Viņai ļoti patīk augi, un man arī, tad mēs daudz par to runājam," stāsta Arta. Viņa cenšas palīdzēt jaunietei domāt arī par nākotni, apspriežot karjeras iespējas un dzīves perspektīvas ārpus aprūpes centra. "Ir arī tāda atbildības sajūta, ka vajag ievirzīt bērnu. Skaidrs, ka vajag kaut ko par dārzkopības tēmu. Brīvajā laikā kaut ko paskatos, kādus variantus varētu viņai piedāvāt."

Ikdienas ritms un izaicinājumi

Arta stāsta, ka tikšanās parasti ilgst aptuveni stundu vai divas, atkarībā no jaunietes noskaņojuma un spēka. "Viņa ātri nogurst, nav spēka, jo lieto medikamentus," viņa skaidro. Meitenei esot dažādas veselības problēmas, bet sīkāk par tām neviens Artai neesot stāstījis. "Man šķiet, ka viņiem visiem ir kādas veselības problēmas. Tur nav pilnībā veselu bērniņu!"

Kopīgas pastaigas pa centra teritoriju vai Biķernieku mežu ir biežākās nodarbes. Raugoties nākotnē, viņa pieļauj kopā apmeklēt kādu sabiedrisku vietu, piemēram, kino, lai palīdzētu jaunietei pierast pie dzīves ārpus centra.

Nākotnes izaicinājumi pēc 18 gadu vecuma

Arta ir mazliet satraukta par to, kas notiks ar meiteni pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, jo aprūpes centra iemītniekiem ir jāatrod jauna dzīves vieta. "Viņai droši vien būs jādzīvo kādā grupu mājā, jo pilnīgi viena dzīvot viņa vēl nevarēs veselības problēmu dēļ," viņa pauž. Pašlaik notiek sarunas par piemērotām iespējām, un Arta cer, ka arī turpmāk varēs uzturēt kontaktu ar meiteni, pat ja tās būs tikai pa telefonu. "Es domāju, ka viņa, visticamāk, dosies kaut kur uz laukiem."

Vai ir pietiekami daudz brīvprātīgo?

Arta ir pārsteigta, ka centram nav daudz pastāvīgu brīvprātīgo. "Es pat nezinu kāpēc! Varbūt nav informācijas? Teica, ka bija cilvēki, kas atnāca pāris reizes un pēc tam pārtrauca," viņa saka. Arta aicina ikvienu, kas apsver brīvprātīgo darbu, nebaidīties un pamēģināt, jo tas neesot tik grūts, kā varētu šķist. "Es noteikti turpināšu iet. Bērnam jau tā daudz traumu bijušas, negribu, ka atkal viņa jūtas pamesta."

Viņa arī norāda, ka citos sociālās aprūpes centros, piemēram, Neredzīgo centrā brīvprātīgo palīdzība, iespējams, būtu vairāk nepieciešama – pastaigās un komunikācijā.

Atmiņā palikuši mirkļi

Artai visvairāk iespiedusies atmiņā tieši pirmā tikšanās reize ar meiteni: "Viņa skrēja man klāt un apķēra. Tas bija ļoti sirsnīgi un patīkami – just, ka esi tik ilgi gaidīts, kaut arī esi svešs cilvēks."

Viņa arī atzīst, ka šī brīvprātīgā pieredze viņai ļāvusi saprast, cik dziļas un ilgstošas ir traumas, ko bērni un jaunieši sociālās aprūpes centros nēsā sev līdzi. "Var redzēt, cik ļoti tā iepriekšējā dzīve satraumē tos bērnus. Tās traumas paliks ar viņiem visu mūžu. Neuzticība cilvēkiem..."

Ieteikums citiem brīvprātīgajiem

Arta mudina ikvienu, kas vēl šaubās, pievienoties brīvprātīgo pulkam. "Tur ir ļoti laipni cilvēki, koordinatori, kas palīdz un skaidro, kā strādāt ar bērniem. Ja ar vienu nesanāk, var mēģināt ar citu," viņa paskaidro. "Un ir arī ļoti interesanti redzēt, kā tie aprūpes centri īstenībā strādā."

Viņa uzsver, ka palīdzība šiem jauniešiem ir ne tikai praktiska, bet arī emocionāla, un ka šis laiks tiek pavadīts lietderīgi, sniedzot gan gandarījumu, gan dzīves pieredzi. "Viņa vienmēr saka paldies, ka es esmu atnākusi. Saka, ka gaidīs vēl. Tas ir ļoti aizkustinoši. "

Vairāk informāciju par brīvprātīgā darba iespējām vari iegūt šeit.