Tas nemanāmi kļuva par “līdz nāve mūs šķirs”... Atklāta intervija ar Kaivu Upleju par Jāņa pēkšņo aiziešanu un cīņu ar sāpēm, kas nepāriet

​Uz interviju Kaivu aicinājām, lai kaut mazliet sniegtu atbalstu tiem cilvēkiem, kas zaudējuši savus tuvos un mīļos. Ļoti bieži cilvēki par tik sāpīgām tēmām izvēlas nerunāt, un tas ir saprotami. “Bet vajag dalīties savā pieredzē, runāt ar citiem cilvēkiem, kuriem varbūt ir līdzīga pieredze. Bieži vien lielos pārdzīvojumos cilvēks grib kaut kur nolīst un bēdāties vienatnē.

Cilvēki sēro atšķirīgi. Lai kaut cik veselīgi izietu cauri sāpju procesam, ir svarīgi saprast savas emocijas un par viņām runāt. Jā, ir tādi cilvēki, kas uzskatīs to par tādu kā tukšmuldēšanu, – ka tam visam nav jēgas. Šim cilvēkam ir ļoti viegli ieslīdēt depresijā.  Tad vēl pienāk tuvā cilvēka nāves diena. Tas datums ir nozīmīgs arī simboliski. Katru gadu, kad tas datums tuvojās, tad tas mūsos var izraisīt gana spēcīgas emocijas. Cilvēks kļūst emocionāli nestabils, un citreiz šādi cilvēki arī var sadarīt visādas muļķības... Nu nav jau daudz variantu īstenībā – vai nu to emociju velc ārā vai nu viņu tur turi uz iekšu dziļumā un tas, protams, kaut kādā brīdī atspēlēsies uz veselību. [..] Sērošanas process var būt ilgstošs un dažkārt nekad pilnībā nebeigties. Sāp dvēsele, un tas sagādā ciešanas,” – iepriekš intervijā par tuvinieku zaudējumiem noradīja psihoterapijas speciālists Sandis Ratnieks. Viņš pauda, ka visgrūtākais esot tieši pirmais gads, jo cilvēkam jāiziet cauri visiem gada notikumiem, kas iepriekš tika izdzīvoti kopā ar aizgājēju. 

Kā tu pati sociālajos tīklos raksti – ir pagājis pusgads kopš Jānis ir aizgājis. Kā tev iet? Kāds ir bijis šis pusgads?

– Šis pusgads ir kā piliens jūrā. Tas, kas ir noticis šo sešu mēnešu laikā, ir tiešām ļoti grūti raksturojams - pusgads šķiet neaptverami daudz bez viņa, tai pat laikā ir sajūta, ka viņš pārgāja otrpus saulei tikai pagājušajā nedēļā, jo es joprojām to cenšos tikai aptvert. 10. maijā, nākamajā dienā pēc pusgada kopš viņš nomira, bija kārtējais lūzums, jo citā apziņas līmenī sapratu, ka nekas pēc dziļākās būtības nemainās un sliktākais – nekad nemainīsies, proti, viņš nekad vairs neienāks pa mūsu dzīvokļa durvīm. Un tas joprojām nav līdz galam satverams, pašizdzīvošanas instinkti šajā ziņā ļoti kontrolē notiekošo.

Šo laiku, manuprāt, var salīdzināt savā ziņā ar alkohola reibumu – ik pa laikam ir tādi skaidrības mirkļi, kad prāts pieslēdzas un saproti kas notiek, taču lielākoties tā ir tāda peldēšana pa straumi – apkārt viss notiek, visi runā, skan skaļa mūzika, dzīve it kā iet uz priekšu, tu iejūties pūlī, it kā spēlē līdzi, pasmaidot, parunājoties pieklājības sarunas ar garām ejošajiem draugiem, bet realitātē tu esi kaut kur pilnīgi citur un viss “pielec” ar aizturi – ik pa laikam atskatos uz to, kur biju iepriekš un tas skats ir absolūti mainījies. Tai brīdī man pašai šķita, ka, ņemot vērā situāciju, labi turos un viss daudzmaz iet uz priekšu. Tagad atskatoties pārskrien šermuļi un saprotu, kādā nāves ielejā es ikdienā eju. 

Foto: No personīgā arhīva

⁠Jānis aizgāja pēkšņi. Ja neiebilsti, varbūt vari padalīties, kas tieši notika. Ar ko viņš saslima? 

– Jānis gribēja padalīties ar savu pieredzes stāstu ar gūtajām atziņām tad, kad būs vesels. Diemžēl līdz tam mēs netikām, lai arī burtiski līdz pēdējam mirklim no visas sirds uz to cerējām, tādēļ domāju, ka tas nav noslēpums. Nekad arī īsti nav bijis, tas vienkārši ir diezgan kompleksi, tādēļ publiski nekur netirzāju, taču, ja man pajautāja privāti pazīstams cilvēks, tad atbildēju.

Mums bija ļoti skaista, piepildīta pagājusī vasara, kura sākās jau maijā, jo bija ļoti silts laiks un tā mums bija pirmā vasara ar savu automašīnu. Braucām visi kopā pie katras iespējas, plānojām, izmantojām laiku, kas mums ir kā vēl nekad iepriekš. Vēl 1. augustā mēs bijām draudzeņu kāzās. Bet Jānim bija nelielas sūdzības par pašsajūtu, nekas tāds uzkrītošs, nekas smags. Bija gājis vairākkārt pie ģimenes ārstes, taču arī tur netika celta panika, ka kaut kas varētu būt ļoti slikti. Vienā dienā skatījos Jānim acīs un nedroši teicu, ka man šķiet, ka viņam ir viegli dzelteni acu baltumi. Tad sapratu, ka ir jāceļ trauksmes zvani, sāku internetā meklēt kādas analīzes jānodod, Jānis nākamajā rītā aizgāja nodot un atnāca ļoti slikti rādītāji. Sazvanot ārstu konsultatīvo tālruni, saņēmām ieteikumu doties uz slimnīcu. Tā arī darījām – Jānis iestājās slimnīcā mūsu kāzu jubilejā. Tobrīd jutāmies kā mazi bērni – kaut ko gan jau sadomājušies, noteikti sūtīs mājās. Nekad iepriekš neviens no mums nebija bijis slimnīcā, neskaitot abu bērnu dzimšanu (kurās Jānis abās bija klāt un neizmērojami ļoti palīdzēja). Mājās neaizsūtīja – sākās ilgi izmeklējumi, bija vairāki minējumi, pagāja vairāk nekā divas nedēļas līdz bija atbilde –

aizkuņģa dziedzera vēzis, taču tas bija pavisam mazs, bijām atklājuši ļoti laicīgi.

Bija plāns to izoperēt – sākumā ļoti priecājāmies, ka audzēja atrašanās vieta ir tieši tāda, jo, tiklīdz tas sāka augt, tā aizspieda žultsvadu, kā rezultātā arī parādījās dzeltenās acis, jo organismā izplatījās žults. Taču beigās tā izrādījās sliktākā vieta, jo, tiklīdz bija atrasta problēma, sākās akūts pankreatīts, kura dēļ vairs nebija iespējams operēt. Tā gāja mūsu laiks, Jānis tika ik pa laikam palaists mājās, es par viņu rūpējos, jo viņš neēda pats, bija arī jātiek vaļā no strutām, taču būt mājās bija ļoti sirsnīgi – arī bērni satika tēti, jo slimnīcas telpas ar palātas biedru nebija piemērotas tobrīd viengadniekam. Pēdējā reizē, kā jau pēc ārsta plāna, Jānis stājās slimnīcā vecākā dēla dzimšanas dienā. Asins analīzes bija jau krietni uzlabojušās, iekaisums mazinājās, viss gāja uz labo pusi. Pirmdienā iestājās slimnīcā, es katru dienu pie viņa braucu cik vien ilgi varēju, līdz pēdējai minūtei, lai pēc tam pa taisno brauktu pakaļ bērniem uz bērnudārzu. Taču sestdienas pievakarē, vienīgajā dienā kad netiku pie viņa, saņēmu pēkšņu zvanu no slimnīcas – Jānis ir miris. Strutas bija tikušas pie lielā asinsvada un notika pēkšņa iekšējā asiņošana. Tas bija ļoti ātri un ārsta vārdiem – nesāpīgi. 

Foto: No personīgā arhīva

Viņš aizgāja, atstājot tevi vienu ar diviem maziem bērniņiem. Neviens to negaidīja. Tu jau vismazāk. Kā vispār bērniem paziņot, ka tēva vairs nav? Kā viņi to uztvēra?

– Es noteikti neteiktu, ka viņš aizgāja un atstāja mūs – tā dara tie, kuri, dzīvi esot, pamet savas sievas un bērnus, viņš nekad dzīvē nav pagriezis mums muguru, viņš bija lielisks tēvs un fantastisks vīrs, tik gaišs un mīlestības bagāts cilvēks. Es viņam dienu, pirms viņš nomira, jautāju, vai viņš grib dzīvot, vai nav pārguris.

Viņš ar asarām acīs teica, ka ļoti grib dzīvot. Es atbildēju, ka tas ir galvenais, tad viss būs labi.

Viņš neaizgāja, vienkārši pienāca viņa laiks, kā Jānis pats rakstīja “Mākoņu cilts” dziesmā: mēs zinām – nepiederam šai vietai, bet esam vēl šeit līdz noteiktai dienai. Neviens no mums to nevar kontrolēt, ne velti ir teiciens par to, ka nevienam no mums rītdiena nav solīta. Nav noslēpums, ka mēs visi kādā brīdī nomirsim, kas ir tikpat dabiska šīs dzīves daļa kā piedzimšana – mums visiem bez izņēmuma. 

Par to, kā pateicu bērniem... Es vēl nebiju paspējusi izdomāt, kā pateikt vecākajam dēlam, kad viņam jau bija pieskrējusi klāt viņa draudzene un pateikusi (zvanu no slimnīcas saņēmu pusstundu pēc dēla dzimšanas dienas ballītes sākuma – bijām ar vīru vienojušies, ka bērnam jau pietiek pārdzīvojumi ar tēti slimnīcā, nevaram viņam vēl atņemt dzimšanas dienu, kas ir viņa mīļākie svētki, viņš burtiski to gaida visu gadu). Ar vecāko dēlu izrunājām visu, paskaidroju, cik vien iespējams, kas tieši notika. No psiholoģiskā viedokļa – neatstājot pārlieku daudz vietas nebeidzamām interpretācijām ir vieglāk, citādi galvā nebeidzami uz riņķi griežas visi iespējamie scenāriji. Patiesība, lai arī kas būtu noticis, ir vieglāk panesama kā neziņa, neatbildēti jautājumi. Protams atbildes uz visiem jautājumiem nav, taču uz tiem, kuriem ir, es cenšos atbildēt.

Foto: No personīgā arhīva

Biju domājusi, ka ar mazāko būs viegli – viņam bēru dienā tieši palika pusotrs gads. Šķita, ka viņš neko nesaprot, runāt prata dažus vārdus, taču to starpā bija arī viņam ļoti mīļais “tētis”, tādēļ realitāte mani mazliet satrieca – viņš kopš tēta nāves ļoti slikti gulēja, meklēja tēti visur, veda mani pie maniem vecākiem, meklēja viņu tur, gāja atpakaļ uz dzīvokli, meklēja, sauca, nekur nebija miers. Divas nedēļas pēc bērēm apstākļu sakritības dēļ paņēmu līdzi jaunāko uz kapiem pie vīra. Tur esot, parādīju viņam kapiņu un teicu, ka te čuč tētis. Viņš ar savu mazo rociņu pamāja kapiņam un teica “atā, tēti” un aizsūtīja gaisa bučiņu. Kopš tās dienas viņš gulēja mierīgi un vairs nemeklēja tēti. Ik pa laikam paņemu viņu līdzi uz kapiem, parādu tēta atdusas vietu – viņš parasti uzliek rociņu uz smilšu kaudzes un uztaisa bučas skaņu – kā saņemot buču uz plaukstiņas no tēta (mēs tā mēdzām darīt liekot bērnus gulēt). 

Un tu pati.. Kam tu ej cauri šobrīd? 

– Es meklēju veidus, kā Jāni integrēt mūsu dzīvēs un vienlaikus arī ceru, ka, ja viss sakārtosies, varēšu piepildīt arī kādu viņa nepiepildīto sapni ar viņa mūziku, jo ir vairākas dziesmas, kuras viņš ir ierakstījis, bet kuras nav ieraudzījušas dienas gaismu. Viņš bija ļoti paškritisks, tādēļ paturēja pie sevis daudzas labas dziesmas. Meklēju un gaidu jauno sevi, ceru, ka viss sakārtosies. 

Foto: No personīgā arhīva

Kopumā situācija ir nervus kutinoša. Esmu vienmēr bijusi ļoti nepacietīga, tādēļ cenšos būt pret sevi saprotoša un dot laiku – neveidot nereālas ekspektācijas, mācos sev piedot, jo neatbilstu tam visam, ko es gribētu, lai es esmu. Gribētu būt labāka mamma, gribētu spēt nodrošināt mums visu un vienlaikus atrast laiku sakārtot māju, motivāciju uztaisīt vakariņas un vēl kaut kur tajā visā arī atrast laiku sev. 

Foto: No personīgā arhīva

⁠Zinu, ka tu šobrīd arī strādā. Māmiņām jau tā ir grūti savienot darbu ar bērniem, bet tev ir veseli divi, turklāt esi viena. Kā tu tiec galā? Vai ir kas palīdz? 

– Paldies Dievam, man patiesībā ir diezgan daudzi, kuri palīdz, kā nu kurš var. Aizved pie vīra mammas un omes, palīdz dažādos mājas darbos, atbrauc salabot kaut ko, palīdz ar remontu, palīdz arī izmantojot Jāņa auto, lai tas nebojājas neizmantots. Vecāki palīdz ar bērniem, bez viņu atbalsta man būtu jāpārraujas uz pusēm vai jāatsakās no bungu nodarbībām vecākajam dēlam, taču to būtu ļoti grūti izdarīt – negribētos viņam atņemt vēl vairāk. Es nemelošu – tas ir tiešām grūti, un tas viss mijas kopā ar dziļām dzīves pārdomām un sērām, taču ar apkārtējo atbalstu tas kaut kā rit uz priekšu. Taču esmu arī ļoti pateicīga par to, ka man ir ticība Dievam – bez tā šis viss būtu vēl daudz smagāks un tukšāks. Bezjēdzīgāks. Ja pirmajos mēnešos zemapziņa joprojām cer, ka durvis atvērsies un Jānis ienāks pa durvīm, tad vienā brīdī es sapratu, ka būs otrādāk – durvis atvērsies un es ienākšu pie viņa.

Foto: No personīgā arhīva

⁠Vai darbs palīdz aizmirsties?

– Jā un nē. Aizmirsties gluži ne, vairāk sakoncentrēties uz to, lai domas, sēras brīvi nevirpuļo. Aizmirst to nav iespējams. Taču tas ne vienmēr tā strādā – citreiz sēras pārņem fiziski un nav iespējams cīnīties pretī. 

Saka, ka laiks dziedē. Vai paliek vieglāk - kaut mazliet? 

– To, ka laiks pats par sevi neko nedziedē, es sapratu ap trīs mēnešiem kopš vīra nāves - nekas nenotiek pats no sevis. Dzīšana prasa uzticību, atvērtību, gatavību palaist to, kas vairs nav iespējams un pieņemt jauno realitāti, tas prasa vēlmi, gatavību tajā dzīvot. To vēlāk grupu terapijā “Kalniem Pāri” arī pateica terapeits.

Es teiktu, ka ir rētas, ar kurām mēs iemācāmies sadzīvot – dažkārt tās kļūst par nozīmīgu daļu no mums, fiziski apliecinot, kam esam izgājuši cauri.

Foto: No personīgā arhīva

Dziļas sēras, manuprāt, ir šāda rēta – tās ir jauns pamats tam, kas būšu pēc dvēseles radinieka zaudēšanas. Notikušais ļoti maina dzīves skatījumu, vērtības, prioritātes. Sēras iededz dziļākās skumjas, no kurām ar laiku iemācījos neslēpties, iemācījos ar tām apskauties un tajās atzīties, apstāties. Un tad piecelties un roku rokā doties ikdienā, jo tās nekad neatstājas – tās vienmēr dveš pakausī līdz mirklim, kad negaidīti kaut kas tās izsit no ierindas un tās izgāžas virsū kā auksts ūdens spainis. Var iemācīties ar tām sadzīvot, līdzās pastāvēt. 

Dažkārt jautājums ir par apkārtējiem – vai VIŅI spēj līdzās pastāvēt un pieņemt to, ka vīra zaudējums nav vienādojuma zīme ar šķiršanos un nav iespējams “tikt pāri” mirušajam un nav arī nekādas vēlmes viņam tikt pāri, ir vēlme viņu iekapsulēt un integrēt savā turpmākajā dzīvē. Mēs bijām laimīgi precējušies līdz pēdējam mirklim, es nekad dzīvē nebiju satikusi cilvēku, ar kuru es varētu būt tik brīva, tik atklāta un kopā augt, kā ar savu vīru, es nekad dzīvē viņu labprātīgi nepamestu. Kad Jānis saslima, mēs domājām, ka izdzīvojam “veselībā un slimībā” dziļākajā pakāpē, jo guvām tik daudz jaunas pieredzes, mīlestība auga tikai dziļāka – cerējām, ka gūsim jaunas atziņas, kļūsim vēl stiprāki, taču tas nemanāmi kļuva par “līdz nāve mūs šķirs”. 

Saka, ka sēras nekļūst mazākas, dzīve vienkārši apaug apkārt lielāka. Es vēl par to nevaru spriest, man tas viss vēl ir pārāk svaigs. 

Foto: No personīgā arhīva

Vai bērni šo visu saprot? Jautā... Vai tu ar viņiem runā par šo tematu. 

– Es pati šo visu nesaprotu, es noteikti negaidu, ka bērni šo sapratīs. Taču brīžiem tieši viņi ir tie, kuri, šķiet, saprot un jūt to visu vairāk. Vecākais dēls ieraudzīja skaistu saulrietu un sajūsmā noelsās, sakot – tētim tur ļoti patīk būt. Es ļoti ceru, ka mans vecākais šo neizlasīs tuvākajā laikā, jo viņam jau tā liekas, ka viņš ir pats gudrākais, bet ir tēmas, kurās bērni tiešām ir ļoti gudri un ar savu tīro sirdi daudz ko var iemācīt tieši mums, pieaugušajiem. 

Ir jādzīvo tālāk. Gan bērnu, gan sevis dēļ. Ko tu novēlētu pati sev? Un sievietēm, kas palikušas vienas ar bērniem gan traģēdijas dēļ, gan citu iemeslu dēļ…

– Tiem, kuri piedzīvo vistuvākā zaudējumu un, iespējams, šis būs aktuāli arī citiem, kuri iet cauri dzīvi satricinošiem pārbaudījumiem – es novēlu pašiem nestāties sev ceļā - ļoti skaidri redzu, ka vainas sajūta par to, ka it kā dzīvojam tālāk mūs tā nospiež, ka apzināti paliekam sērās, paliekam guļam pie zemes, necenšoties piecelties. Tas, patiesībā, ir daļēji sabiedrības uzspiests, cilvēkiem nekad nav labi, kā citi dzīvo savas dzīves. Lai ko teiktu, lai ko darītu, būs kritika – par ātru, par vēlu, nepareizi šis un nepareizi tas. Es no visas sirds tiešām novēlu mums spēku turpināt celties kājās pēc katra sēru viļņa. 

Turpināt censties salikt no jauna sevi un savu dzīvi. Katram tas iemesls var būt cits, taču iemeslu var atrast katrs – darīt to sevis dēļ, darīt to palikušo dēļ, kurus arī varam zaudēt jebkurā brīdī vai darīt to tieši aizgājušā dēļ - jo viņam nebija dota iespēja turpināt šo dzīvi un piepildīt savus sapņus. Taču, ja viņš būtu varējis to darīt, viņš to darītu ar milzīgu atvēzienu un no visas sirds. Mani ļoti iedvesmo tieši tas, cik ļoti no sirds Jānis dzīvoja dzīvi, cik klātesošs un mīlestības pilns viņš bija. Galvenais ir meklēt gaismu, meklēt labo un tiekties uz to. 
     
Kur vēsties pēc palīdzības?

Krīzes brīdī iedzīvotājiem ir pieejams diennakts Skalbes Krīžu tālrunis 67222922 (vai 27722292), kurš darbojas visu diennakti, un kurā iedzīvotājiem iespējams anonīmi izklāstīt savus pārdzīvojumus un saņemt emocionālo atbalstu no īpaši apmācītiem speciālistiem. Tāpat visā Eiropas Savienībā iedzīvotājiem pieejams krīžu tālrunis 116123, kurā iespējams saņemt tūlītēju emocionālu atbalstu, vai arī veikt pierakstu pie sertificēta psihologa. Palīdzības tālrunis bērniem un pusaudžiem ir: 116111.
Biedrība “Saules zīmes” piedāvā atbalsta grupas cilvēkiem ar depresiju katru sestdienu un svētdienu. Kā arī sniedz privātas konsultācijas pacientiem un to tuviniekiem: tālr.26123019 (no plkst. 10.00–19.00).