Psiholoģes izstrādāts paņēmies, kā ar vienu frāzi pārtraukt bērna histēriju

Bērna kliegšana, raudāšana un nekontrolējama uzvedība var izraisīt apjukumu, aizkaitinājumu un bezpalīdzības sajūtu, liekot pieaugušajiem meklēt veidu, kā pēc iespējas ātrāk šo situāciju izbeigt.

Tomēr, kā raksta "Parade", psihologi neiesaka vecākiem ķerties pie stingrām metodēm, jo labākais risinājums ir palīdzēt bērnam tikt galā ar spēcīgajām emocijām. Psiholoģe Eimija Kinkeida Todija skaidro, ka spēcīga emocionālā sasprindzinājuma laikā bērniem ir grūti domāt racionāli un kontrolēt savus impulsus.

Histērijas uznāk gan mazuļiem, gan pusaudžiem

Pēc ekspertes teiktā, pirmsskolas vecuma bērni šādā situācijā var kliegt un vārtīties pa grīdu, deviņus gadus vecs bērns – paziņot, ka šī ir "sliktākā diena viņa dzīvē", savukārt pusaudzis – aizcirst durvis vai noslēgties sevī.

Tāpēc emocionālā uzliesmojuma kulminācija, norāda Todija, nav piemērotākais brīdis gariem skaidrojumiem vai pamācībām. Viņa iesaka vispirms palīdzēt bērnam nomierināties un atgūt spēju kontrolēt emocijas un tikai pēc tam izmantot notikušo kā iespēju kaut ko iemācīt.

Vienlaikus psiholoģe atzīst, ka arī pašiem vecākiem reizēm ir grūti savaldīties. Kad bērns kliedz, sarīko histēriju sabiedriskā vietā vai atsakās sadarboties, pieaugušie var izjust aizkaitinājumu, bezpalīdzību vai apjukumu. Tieši tāpēc ierastais "Nomierinies!" dažkārt patiesībā nozīmē lūgumu pārtraukt uzvedību, kas jau kļuvusi pārāk grūti panesama pašam pieaugušajam.

Tā vietā Todija iesaka frāzi, kas var palīdzēt bērnam nomierināties: "Es redzu, cik ļoti tu esi satraukts/satraukta." Psiholoģes ieskatā šāda frāze vispirms parāda bērnam, ka viņa emocijas ir pamanītas un saprastas. Vienlaikus šie vārdi nenozīmē, ka vecāki atbalsta vai attaisno bērna uzvedību.

"Lai to pateiktu, jums nav obligāti jāpiekrīt bērnam," skaidro eksperte.

Pēc bērna emociju atzīšanas vecāki var uzreiz noteikt robežas – piemēram, pateikt, ka atbilde joprojām ir "nē", vienlaikus apliecinot bērnam, ka viņi ir līdzās.

Kā savaldīt emocijas?

Publikācijā minēta arī pieeja "nosauc emocijas, lai tās savaldītu". Tās būtība ir palīdzēt bērnam vārdos raksturot savu emocionālo stāvokli. Pēc Todijas teiktā, pētījumi liecina par saistību starp spēju nosaukt emocijas un labāku spēju tās regulēt. Vienlaikus psiholoģe brīdina, ka emociju nosaukšana pati par sevi histēriju neapturēs.

Ar vecākiem bērniem un pusaudžiem viņa iesaka runāt vairāk jautājumu formā. Tā vietā, lai tieši apgalvotu, ko bērns jūt, var teikt: "Es zinu, ka tas sagādā vilšanos" vai "Izskatās, ka tu juties neveikli?" Pēc tam bērnam vajadzētu dot iespēju pašam izskaidrot savas sajūtas un tad pajautāt, ko viņš vēlas ar tām darīt.

Vienlaikus psiholoģe uzsver, ka arī vecākiem ir svarīgi kontrolēt savas emocijas. Ja bērns paaugstina balsi, bet pieaugušais atbild vēl skaļāk un straujāk, emocionālā spriedze tikai pieaug.

"Jums nav jābūt pilnīgi mierīgiem. Jums vienkārši jābūt mierīgākiem par savu bērnu," iesaka Todija. Viņa iesaka runāt klusāk, lēnāk un garu pamācību vietā izmantot mazāk vārdu. Pēc psiholoģes teiktā, šāds balss tonis parāda bērnam, ka pat ļoti spēcīgas emocijas ir iespējams izturēt un kontrolēt.