Kas ietekmē to, vai bērnam būs laba humora izjūta un cik liela loma ir iedzimtībai?

Humora izjūta sāk veidoties ļoti agri

Spēja saprast humoru neparādās kādā konkrētā vecumā. Tā attīstās pamazām līdz ar bērna valodu, domāšanu, sociālajām prasmēm un spēju pamanīt, ka kaut kas neatbilst ierastajam.Mazulis sākumā smejas par ļoti vienkāršām lietām – pazīstamu seju, smieklīgu skaņu, kutināšanu vai spēli, kurā pieaugušais pēkšņi pazūd un atkal parādās. Vēlāk bērns sāk apzināti atkārtot to, kas iepriekš licis citiem smieties. Ap divu, trīs gadu vecumu arvien nozīmīgāki kļūst vārdu joki, pārsteigumi un apzināta muļķošanās. Savukārt pirmsskolas vecumā bērni jau sāk saprast vienkāršus jokus, pārspīlējumus un situācijas, kurās kaut kas notiek “ne tā, kā vajadzētu”.

Vai humora izjūta ir iedzimta?

Protams, ka daļēji homora izjūta var iedzimt. Cilvēkiem atšķiras temperaments, personības iezīmes un tas, cik ļoti viņi meklē jaunus iespaidus, cik viegli socializējas un cik labprāt iesaistās rotaļās. Tas viss var ietekmēt arī attiecības ar humoru.

Tomēr nebūtu pareizi teikt, ka bērns piedzimst vai nu ar humora izjūtu, vai bez tās.

Ļoti daudz ko bērns iemācās no apkārtējiem. Ja ģimenē mēdz jokot, spēlēties ar vārdiem, smieties par ikdienas kurioziem un uz dažādām neveiklām situācijām skatīties ar vieglumu, bērns redz, ka humors ir dabiska komunikācijas daļa.

Bērni ļoti daudz mācās, vērojot vecākus

Humora izjūtas attīstībā svarīga ir arī ģimenes atmosfēra. Bērns vēro, par ko vecāki smejas, kā viņi joko un kā reaģē uz paša bērna jokiem. Ja bērns izdomā kādu muļķīgu joku un vecāki no sirds smejas, viņš saņem ļoti vērtīgu atgriezenisko saiti: “Es spēju citus iepriecināt.” Tieši tāpēc nevajadzētu pārāk ātri noraidīt bērna jokus tikai tāpēc, ka tie pieaugušajam šķiet muļķīgi. Protams, tas nenozīmē, ka jāizliekas smieklīgi par pilnīgi visu, ko bērns pasaka. Taču, ja bērns mēģina jokot, dažkārt ir vērts spēli turpināt.

Svarīga ir arī spēja saprast citus

Laba humora izjūta nav tikai spēja likt citiem smieties. Tā ir arī spēja saprast, kad joks ir piemērots un kad tas otru cilvēku var sāpināt. Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš sāk uztvert citu cilvēku emocijas un skatīties uz situāciju no cita cilvēka perspektīvas. Tas palīdz saprast, kāpēc viens joks draugam šķiet ļoti smieklīgs, bet citam – nemaz.

Tāpēc humora izjūta ir cieši saistīta arī ar empātiju. Bērnam var mācīt pavisam vienkāršu principu: ja visi smejas, arī tas cilvēks, par kuru ir joks, tad, visticamāk, viss ir kārtībā. Ja smejas tikai pārējie, bet viens bērns izskatās bēdīgs vai apmulsis, joks, iespējams, vairs nav smieklīgs.

Vai bērnam var “iemācīt” labu humora izjūtu?

Pilnībā ja droši vien, ka nē Taču vecāki var radīt ļoti labvēlīgu vidi, kurā tā attīstās.

Var kopā lasīt asprātīgas grāmatas, skatīties vecumam piemērotas komēdijas, spēlēties ar vārdiem, stāstīt smieklīgus ģimenes stāstus un ļaut bērnam pašam izdomāt jokus.

Ļoti vērtīga ir arī kopīga muļķošanās. Deja virtuvē, smieklīga balss, izdomāts ģimenes joks vai absurds stāsts pirms gulētiešanas – tās visas ir mazas ikdienas situācijas, kurās bērns mācās, ka humors var radīt tuvību un prieku.

.