"Laša Staša" skaistais un pamācošais ceļojums uz Atlasiju Leļļu teātrī – recenzija

Šis mūsu ģimenei nebija pirmais Leļļu teātra apmeklējums, jo mums ir tradīcija – vārda dienās svinēt nevis ar ballīti, bet ar kādu jauku pasākumu bērniem. Šogad meitas vārda dienā Leļļu teātrī rādīja tieši šo izrādi, un jau atsauksmes par Dainas Tabūnas grāmatu “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” likās intriģējošas. Turklāt jūras un ekoloģijas tēma caurvijusi visas mūsu rudens aktivitātes – gan izstādes Bērnu un jauniešu literatūras festivālā, gan dienu iepriekš apmeklētajā izstādē ”Ārpus rāpus" Medicīnas muzejā, tādēļ šķita likumsakarīgi šīs tēmas izpēti turpināt arī teātra formātā. 

Man personīgi ļoti patika ar sīkām detaļām nepieblīvētā, bet košām un lielām dekorācijām aizpildītā spēles telpa. Pašas dekorācijas kalpoja par ne mazāk svarīgiem izrādes varoņiem kā zivju un citu jūras iemītnieku tēli, jo katra vide bagātināja skatītāja zināšanas par to, cik daudzveidīga jūras dzelme patiesībā ir. Tumšā telpa palīdzēja zivju un dekorāciju tekstūrām un kustībām kļūt maģiski pietuvinātām īstajam zemūdens pasaules mainīgajam, ritmiskajam plūdumam, un vizuāli izrāde bija viegli uztverama. 

Stāsts ir vienkāršs – Baltijas lasis, vārdā Stasis, citu jūras iemītnieku stāstu iedvesmots, nolemj doties uz, kā to izrādē sauc, Atlasijas okeānu, kur mītot viscēlākie un drosmīgākie laši. Ceļojums ir iespaidiem un piedzīvojumiem bagāts. Stasis piedzīvo gan jaunu draudzību sākšanos, gan arī smagus zaudējumus. Ceļā tiek sastapti ne vien dažādi zemūdens iemītnieki – asari, medūza, jūraszirdziņš, garnele u.c. – bet arī “virsūdens zivis”, kuras ar savām darbībām tikai nodara gauži jūrai un tās iedzīvotājiem. Kas tās par tādām virsūdens zivīm ir, jūs jau varat iedomāties. Ceļojums savā būtībā ir klasiska odiseja, kas beidzas ar atgriešanos “laimīgajā zemē” jeb mājās, kā jau lašu migrācijai tas raksturīgs. Kritikai jāsaka, ka otrais cēliens ar atceļu mājup gan iesākās diezgan gausi, un piecgadniecei interesantāk bija pētīt savus bērnu tetovējumus, kuri, kā izrādās, tumsā spīd, taču ar katru jaunu ainu interese atkal atgriezās. 

Tagad gan vārds īstās mērķauditorijas pārstāvei: 

Pastāsti, ko tu interesantu redzēji izrādē?

– Tur bija dažādas interesantas lietas. Jūraszirdziņi bija interesanti. Jūraszirdziņš bija Oskars, un viņam piedzima bērniņi. Kāpēc tieši mammai nedzima? 

(neierakstam palika īsa diskusija par jūraszirdziņu reprodukcijas īpatnībām – autores piezīme)

Kas visvairāk patika? 

– Mazais lasītis. 

Kas tev nepatika? 

– Nepatika maiss! Un pudele! Un haizivs! 

Tu domā, cūkdelfīns? 

– Cūkdelfīnu haizivs! 

Arī man kā pieaugušajam patika jūraszirdziņa aina, jo tajā, līdzīgi kā to dara dažādās lielformāta ārzemju multfilmās, uzmanības noturēšanai tika iepīti vien pieaugušajiem saprotami, zem nopietnības slēpti ironiski komentāri par dzimumu lomām. Tā gan nebija vienīgā šāda aina, tādēļ līdztekus vizuālajam baudījumam izrādē bija iekļauti arī pieaugušos skatītājus izklaidējoši elementi.  

Pēc intervijas spriežot, ekoloģijas tēma bērnam patiešām ir aizķērusies prātā un ir saprotams, kas ir dabai labi un kas nav. 

Vairāk par tuvākajām izrādēm un arī pašu iestudējumu lasiet ŠEIT. Iesakām!