Kur rodas gudri bērni? Trīs attīstošas rotaļas, kas liek pamatu bērna intelektam

No kā ir atkarīga bērna spēja mācīties? Bez šaubām, ka liela nozīme ir iedzimtībai, — un tas ir faktors, kuru vecāki nevar ietekmēt, kas atnāca, tas atnāca. Taču ir vēl citi nosacījumi, kas tiešā veidā ir atkarīgi no vecāku un vecvecāku pūlēm. Ko piedāvāt mazulim, lai vēlāk viņam būtu labas sekmes? Vai to var ietekmēt?

FOTO: Shutterstock.com

Bērna prāta attīstības pamatā ir mijiedarbība ar pieaugušajiem.

Šie jautājumi uztrauc ne vien vecākus, bet arī zinātniekus. Tika veikti pētījumi, kuru laikā konstatēja tiešu sakarību starp piecu un desmit gadu vecu bērnu intelektu. Bērni, kuriem bija labi rezultāti piecos gados, tikpat augstu novērtējumu saņēma, pildot testus desmit gadu vecumā. Bet 1-2 gadus veciem bērniem sakarība netika noteikta — mazuļu intelekta rādītāji nekādi nesaistījās ar vēlāka vecuma testu rezultātiem. Kāpēc? Varbūt kaut kur tika piejauta kļūda? Varbūt intelekta novērtēšanai nevajadzēja izmantot sensomotoros testus? 

Bet ko vēl var izmērīt, kas ir bērna intelekta pamatā vecumā līdz diviem gadiem? Pēc ilgstošiem pētījumiem zinātnieki secināja, ka intelekta attīstību galvenokārt ietekmē spēja noturēt uzmanību. Pie tam endogēno uzmanību. Tas ir, no tās uzmanības, kas rodas pašā, no personīgās ak-tivitātes un gribas, bet ne tikai kā atbilde uz ārējiem kairinātājiem.

 

Pēc ilgstošiem pētījumiem zinātnieki secināja, ka intelekta attīstību galvenokārt ietekmē spēja noturēt uzmanību.

 

Mamma saka "Ku-kū!" 
Pēc tam aizliek priekšā sejai dvieli vai paslēpjas aiz skapja stū-ra. Bērns kādu laiku skatās uz neko neizsakošo dvieli vai skapi. Nekas nenotiek. Vienkārši skapis vai dvielis. Bet bērns notur uzmanību, jo gaida, ka mamma atkal parādīsies. Un, kad mamma atrodas, tas izraisa spēcīgu prieka emociju. Bērns un mamma priecīgi smejas. Un šo rotaļu var atkārtot vairākas reizes pēc kārtas. Jaunrades nav. Bet uzmanība darbībai ir.
 

Spēle "Bet kur ir rociņas?" 
Bērns slēpj rociņas aiz muguras. Pieaugušais bažīgi vaicā: "Bet kur ir rociņas? Nav rociņu!" Kādā brīdī bērns izstiepj rociņas sev priekšā, un pieaugušais emocionāli brīnās un priecājas: "Re, kur viņas ir!" Bērns iniciē rotaļu, pats darbojas, notur uzmanību procesā. Spēle "Uzmini, kurā rokā?" Pieaugušais ņem mazu priekšmetu un vairā-kas reizes pārliek no rokas rokā, pēc tam aizliek rokas aiz muguras un atkārto darbību tur. Bet pēc tam parāda abas rokas ar dūrēs savilktām plaukstām. Vienā no rokām ir paslēpts priekšmets. Bērns skatās, bērns notur uzmanību uz rokām, bērns izdara izvēli. Viņš nenovērš skatienu no nekustīgajām pieaugušā rokām, gaida nākamo darbību. Kurā rokā būs mantiņa, kad plaukstas tiks atvērtas? Vai izdosies atminēt, vai ne?
 

Reklāma
Reklāma

Paslēpes 
Bērns paslēpjas aiz aizkara. Mamma redz viņa kājas, taču turpina rotaļu. "Bet kur tad mans bērns? Varbūt zem gultas? Varbūt skapī? Arī šeit nav... Ā! Droši vien viņš ir palī-dis zem galda! Nē, arī tur viņa nav... Nu, kur tad ir mans zēns?" Spēle turpinās, un bērns tur-pina noturēt uzmanību.
 

Šie ir tikai daži vienkārši piemēri uzmanības noturēšanai. Tādas spēles var izdomāt simtiem. Taču tās nav iespējamas bez pieaugušo līdzdalības, bez emocionālas iesaistīšanās spēles prcesā: pats ar sevi paslēpes nespēlēsi. Bet, ja pieaugušais piedalīsies spēlē bez emocionā-liem komentāriem, tad rotaļa bērnam ātri apniks. Emocijas palīdz noturēt uzmanību.


 

 Gramatā autore Anna Bikova – pedagoģe, psiholoģe un vairāku grāmatu autore – dalās pieredzē, kā attīstīt bērnā radošumu, loģisko un matemātisko domāšanu, runu, veiklību u.c. iemaņas.
Grāmata domāta dažāda pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem, vecvecākiem un auklītēm, skaidrojot, kā palīdzēt attīstīties bērniem gan pastaigu laikā, gan veicot ikdienas soli, gan kopā rotaļājoties, un kliedē mītus par obligāti nepieciešamu nodarbību apmeklēšanu.
Lasiet arī šīs autores iepriekšējo grāmatu "Patstāvīgs bērns vai kā kļūt par ideālu mammu".