Bērnu fizioterapeites ieteikumi podiņmācībā

Podiņmācībai bērns var sākt gatavoties tad, kad stabili sēž. Vidēji tas notiek 10–11 mēnešu vecumā. Vispirms pie podiņa jāpieradina, tāpēc noliekam podiņu istabā, lai pirmās dienas bērns to iepazīst. Svarīgi – uzreiz, kā podiņš ir istabā, nelikt bērnu uz tā, un negaidīt tūlītējus panākumus. Bērns var sabīties, ka tiek sēdināts uz podiņa, un rezultātā būs nepieciešams ilgāks laiks, lai aprastu! Iepazīšanās laikā pēc pāris dienām varam ar biksēm apsēdināt uz podiņa un stāstīt, ka te notiek “cisa” un “kaka”.
 

Kad bērns nebaidās no podiņa, rītu sākam, viņu uzliekot uz tā. Šoreiz jau bez autiņbiksītēm un sakot “cissss”. Tam ir jākļūst par ikrīta rituālu bez izņēmumiem. Pa dienu laižam bērnu bez autiņbiksītēm tikai biksēs vai zeķbiksēs un skatāmies, pēc cik ilga laika viņš piečurā bikses un ko dara, kad grib pačurāt. Varbūt viņš vēlmi nokārtoties parāda ar kādu skaņu vai kustību. Vērojot bērnu, mēs paši sapratīsim, kad mazo vajadzētu atkal uzlikt uz podiņa. Ap gada vecumu bērns pa dienu pačurā aptuveni 1 reizi stundā.

Gadījumā, ja bērnam ir krīze, un viņš kategoriski atsakās iet uz podiņa, tad nedēļu uz tā neliekam. Podiņu atstājam redzamā vietā. Uz šo laika periodu cenšamies  Ja vilksim autiņbikses, mēs neiemācīsim iet uz podiņu – mazajam ir jāsajūt, ka kļūst slapjš, auksts un ka patīkamāk ir nokārtoties podiņā.

Lai podiņmācību padarītu interesantāku, iesaku izmantot Latvijas vecāku radītās autiņbiksītes GEGE, kurām iespējams izkrāsot melnbaltos zīmējumus! Lieliska aktivitāte laikam, kad bērns mācās lielo un tik nozīmīgo lietu savā dzīvē!

Ja jautāsiet man, vai podiņmācību labāk veikt bez biksēm vai ar tām? es noteikti esmu par to, ka jāatstāj bikses, apakšbikses vai zeķbikses. Ar pačurāšanu vai pakakāšanu uz zemes bērns nesajūt slapjumu, jo ir pietupies. Izmīcīšanos pa sastrādāto arī neuzskatu ne par vajadzīgu, ne par izglītojošu.

Nakts gulēšanu bez autiņbiksītēm var sākt, kad bērns spēj nakti nogulēt, tās nepiečurājot. Tas parasti notiek ap 3 gadu vecumu.

Vēl svarīgi ir nedaudz papriecāties par to, ka bērns nokārtojas podiņā. Nav jādod uzreiz saldumi un jāapbalvo, bet jāpārrunā notikušais gan.

Var būt arī tā, ka bērns labi dzīvojas bez autiņbiksītēm, piečurā bikses, mācās iet uz podiņu, taču kļūst nervozs, ja grib pakakāt, jo šo procesu ar podiņu vēl nesaista. Savukārt tad, kad vecāki uzvelk autiņbiksītes, uzreiz pakakā. Šādos gadījumos es ieteiktu vērot savu mazo un sadzirdēt viņa vēlmes, jo visu citu mammu stāsti tomēr būs citādi nekā jūsējais. Katram ir individuāla pieredze, mācīšanās ātrums, un šis aspekts noteikti ir jāatceras.

Var būt arī tā, ka bērniņš labi dzīvojas bez autiņbiksītēm, piečurā bikses, mācās par podiņu, bet tad kļūst nedaudz nervozs, jo vēl neuztver pakakāšanu tajā. Un tad, kad vecāki uzvelk autiņbiksītes, tad uzreiz bērniņš pakakā.

Iesaku nesteidzināt mazos rakarus, tomēr uzskatu, ka ap 3 gadu vecumu bērns ir gana apzinīgs, lai saprastu savas vajadzības un lieliski nokārtotos uz podiņa.

Par podiņa izvēli. Lielisks būs visparastākais podiņš, jo skaņas par katru veikumu kādam bērnam var radīt greizu priekšstatu, jo ne visur podiņi skan. Taču – atkal atkārtošos – katrs mazulis lietas uztver atšķirīgi!