Kāpēc neizdodas bērnu disciplinēt bez sitiena?

Daudzi vecāki ar prātu saprot – bērnam sist ir slikti, taču brīžos, kad mazais sāk uzvesties kā velnēns, roka automātiski paceļas un bērns saņem sitienu. Kāpēc tā notiek, un kā iemācīties disciplinēt bērnu bez vardarbīgām metodēm? 

FOTO: Shutterstock.com

Vecāki savu bezspēcību demonstrē divos veidos: sitot vai gluži pretēji – saskaroties ar bērna emociju izvirdumiem vai nepieņemamu rīcību, nedarot neko.

Kāpēc vecāki nespēj nobremzēt savu impulsu atvasei iesist, ko tas nodara bērnam un kā meklēt risinājumu, stāsta psiholoģe Dace Bērziņa.


Mums, cilvēkiem, ir dota valoda un vēl citi mehānismi, lai no bērniem spētu panākt vēlamo uzvedību, neizmantojot fizisku ietekmēšanu. Neviens bērns nepiedzimst jau ar gatavām zināšanām un prasmēm, kā regulēt savas emocijas un kā veidot savstarpēji saprotošas attiecības ar apkārtējiem. Tās tiek izstrādātas socializācijas procesā – vecāku uzdevums ir bērnam to iemācīt. Tas ir nopietns uzdevums, īpaši, ja vecāki paši bērna vecumā ir fiziski disciplinēti, līdz ar to arī viņu roka paceļas sitienam.

Minēsim trīs ilustratīvus piemērus, kuros var gadīties, ka vecāki bērnus disciplinē fiziski vardarbīgā veidā, un paskatīsimies uz notiekošo bērna acīm.

Viens piemērs. Bērnam mājās vecāki uz sienām izlīmējuši tapetes, uz kurām var brīvi zīmēt. Mazais pie tā ir pieradis un, braucot, piemēram, tramvajā, atceras, ka viņa somā ir flomāsters. Bērns ir priecīgs darboties: šeit ir tik daudz brīvas vietas, ko apzīmēt! Jāsaprot, ka sociālie nosacījumi bērnam vēl nav skaidri. Taču pieaugušie situāciju redz citādi: bērna rīcība rada neērtības, jo, kad mazais velk no somas laukā flomāsteru, lai apzīmētu tramvaja sienas, tas pievērš apkārtējo skatienus. Šādās situācijās vecāki atvasi sāk raustīt un purināt, jo saprot, ka tiek vērtēti kā slikti vecāki sava bērna rīcības dēļ.

Kā vecāki būtu varējuši rīkoties? Apsteidzot bērnu. Piemēram, paņemot līdzi un sabiedriskajā transportā bērnam iedodot citas mantiņas, ar ko spēlēties, bet flomāsterus atstājot mājās. Tā ir vecāku atbildība – reaģēt, apsteidzot atvasi. 

 

Ja vecāki bērnu sit dusmās, viņam ir ļoti bail. Jā, bērns vecākiem paklausa, bet tikai aiz bailēm. Vienlaikus bērnā uzkrājas sarūgtinājums, aizkaitinājums, bezspēcīgas dusmas, kuras agri vai vēlu meklē iespēju izlauzties. 

 


Otrs piemērs. Vakarā paredzēts pasākums, kuru nav vēlams kavēt. Vecāki paši pošas, līdz pēdējam ļaujot bērnam mierīgi spēlēties. Vecākiem tas ir ērti – mazais darbojas savā nodabā un viņi netraucēti var sapucēties. Taču, tiklīdz ir gatavi, vecāki vēlas, lai arī bērns ātri sapošas un ir gatavs doties ceļā. Bet mazais nevar tik viegli pārslēgties no vienas nodarbes uz citu. Kad bērns grib pabeigt spēli, vecāki sāk viņu raustīt: tu nesaproti, ka jāsteidzas? Nē, bērns nesaprot. Viņš vispār neko nesaprot: viņš mierīgi spēlējās, un līdz šim taču viss bija labi, bet pēkšņi vecāki ir neapmierināti!

Arī šajā situācijā ir pietrūkusi apsteidzošā situācijas izvērtēšana no pieaugušo puses. Ja ir gana daudz laika un pieaugušais ir mierīgs, viņš ar bērnu ļoti daudz ko var sarunāt. Svarīgi bērnam jau laikus pateikt, ka drīz spēle būs jāpārtrauc un jāsāk ģērbties. Vecāku iespējas ir gana plašas, lai konflikts vispār nerastos. 
 

Bērns, kurš pieradis pie fiziski un emocionāli vardarbīgas disciplinēšanas, brīdī, kad vecāki mēģina viņu saukt pie kārtības citādi, nereaģē. Un tad vardarbīgie vecāki saka: redzi, viņš saprot tikai tad, ja viņam uzkliedz vai iesit.



Trešais piemērs. Veikalā bērns nedabū, ko vēlas, līdz ar to krīt gar zemi un raud. Ja vecāki saprot, kas notiek ar bērnu – viņš netiek galā ar informācijas pārpilnību un savām vēlmēm, tāpēc kliedz –, viņi nejutīsies slikti vecāki. Šādā situācijā vecāki var nosēsties bērnam turpat blakus uz grīdas, ja mazais ļaujas, mierīgi viņu papaijāt; ja ne, tad tāpat sēdēt blakus un vienkārši atkārtot: „Mēs daudz ko varēsim sarunāt, kad tu nekliegsi.” Ja vecāks šādi rīkojas, tas liecina, ka viņa prioritāte šobrīd ir nevis apkārtējo viedoklis par viņu kā par vecāku, bet gan sava bērna izjūtu saprašana. Bērns kādu brīdi paraudās, pēc tam ļaus, ka viņu sabužina, un tad jau ar mazo visu varēs mierīgi izrunāt. Nereti izrādās, ka bērns pat nav gribējis nekādu konkrētu lietu dabūt, bet gan to turpat veikalā apskatīt un aptaustīt. Tad to var mierīgi izdarīt bērna izvēlētajā tempā. 

Ja vecākiem nav laika, optimālākais risinājums šādā situācijā ir paņemt bērnu uz rokām un doties ārā. Jo laukā nekādu papildu kairinājumu nebūs, turklāt bērns gūs pieredzi, ka kliedzot savus mērķus sasniegt nav iespējams. 

Taču, ja brīdī, kad bērns veikalā kliedz, vecāks ir šausmās, ko par viņu padomās apkārtējie, viņš ir kontaktā ar savām izjūtām, nevis ar atvasi. Līdz ar to pieaugušais reaģē, nesaprotot bērnu: vai nu uzšauj pa dupsi, vai brēcošu vardarbīgi velk aiz rokas laukā, vai arī vārgi saka: es tev visu nopirkšu, tikai pārstāj bļaut. Pēdējā gadījumā bērns iemācās manipulēt. 

Jo vecākam zemāks pašvērtējums, jo vairāk viņš jūt apkārtējo cilvēku skatienus, līdz ar to jo vairāk uztraucas par to, ko kāds padomās. Parasti situācijās, kad publiskā vietā bērns skaļi kliedz, uzrodas cilvēki, kuri, labu gribēdami, stāsta mammai un tētim, ko vajadzētu darīt un kā bērnu audzināt. Pašpietiekams cilvēks izturēs šo spiedienu un teiks: „Paldies par padomu, nākamreiz ņemšu vērā”, bet darīs, kā pats uzskata par pareizu. Ja pieaugušais nejūtas iekšēji spēcīgs, viņš ietekmējas no citu viedokļiem. Jo vairāk mamma vai tētis uztraucas, jo impulsīvāk un nesakarīgāk no bērna viedokļa rīkojas. Ko tas parāda bērnam? Vecākus neinteresē, kā jūtos es, bet gan citu cilvēku domas. Laika gaitā bērnā uzkrājas aizvainojums pret vecākiem.


Bērnam vistraumējošākais – dusmās izdarīts sitiens
Bērnam vistraumējošākā ir situācija, kad vecāks pret viņu paceļ roku dusmās. Diemžēl vecāki paši nereti nav kontaktā ar savām emocijām un situācijās, kad bērns nav bijis viņiem ērts, iesitot izgāž dusmas pār atvasi. Bērns ļoti jūt vecāku emocijas. Ja vecāki viņu sit dusmās, viņam ir ļoti bail. Jā, bērns vecākiem paklausa, bet tikai aiz bailēm. Vienlaikus bērnā uzkrājas sarūgtinājums, aizkaitinājums, bezspēcīgas dusmas, kuras agri vai vēlu meklē iespēju izlauzties. Bezspēcīgais aizvainojums izraisa vēlmi atriebties un nodarīt sāpes citiem. Šādas audzināšanas metodes arī atsvešina: bērns pret vecākiem jūt dusmas un aizvainojumu. 

Nereti dzirdēts, ka vecāki uzsver: „Mani pēra, un es izaugu par kārtīgu cilvēku, tāpēc peru arī savu bērnu, lai viņš tāds kļūtu.” Nonākot psihologa kabinetā, šie cilvēki parasti apjūk brīdī, kad viņus aicina restaurēt piedzīvotās izjūtas pret saviem vecākiem. Tad parasti nākas atzīt: kad mani pēra, es savus vecākus ienīdu. Tieši to pašu jūt arī nākamā paaudze brīdī, kad piedzīvo fiziskus sodus. 
Sišana ir stāsts par vecāka bezspēcību. Ja vecāks pats ir disciplinēts ar fiziskiem sodiem, viņš vienkārši nezina, kā bērnu disciplinēt citādā veidā. Viņš nav pieredzējis, ka ar bērnu ir daudz jārunā, jāskaidro, ka jāparedz noteiktas situācijas jau iepriekš, lai nerastos bezjēdzīgi konflikti, jāpalīdz bērnam izprast viņa emocijas un jāmāca tās izpaust sociāli pieņemamā veidā. Diemžēl bērns, kas pieradis pie fiziski un emocionāli vardarbīgas disciplinēšanas, brīdī, kad vecāki mēģina viņu saukt pie kārtības citādi, nereaģē. Un tad vardarbīgais vecāks saka: redzi, viņš saprot tikai tad, kad viņam uzkliedz vai iesit. Bērnam vajag blakus pieaugušo, kurš pedagoģiski precīzā veidā viņu aptur brīžos, kad viņš dara pāri citiem vai kaitē sev. Tikai tad bērns ar laiku apgūst pieredzi, ka iespējams saprasties un panākt to, ko vēlas, arī sociāli pieņemamā veidā. 

Parasti vecāki pārstāj lietot fiziskus sodus, kad bērns sasniedz pusaudža vecumu. Kāpēc? Jo pusaudzis sit pretim. Viņš jau lieliski zina – vecāki man neko vairs nevar padarīt. Tad pieaugušie nereti ir apjukuši: ko lai tagad dara? Viņi paši bērnam ierādīja, ka vara un taisnība ir tam, kuram ir lielāks spēks. 

 


Parasti vecāki pārstāj lietot fiziskus sodus, kad bērns sasniedz pusaudža vecumu. Kāpēc? Jo pusaudzis sit pretī. Viņš jau lieliski zina – vecāki man neko vairs nevar padarīt. Tad vecāki nereti ir apjukuši – ko lai tagad dara? Viņi paši bērnam ierādīja, ka vara un taisnība ir tam, kuram ir lielāks spēks. Bērnā nav attīstījusies iekšējā pašregulācija, viņš ir pieradis pakļauties pārspēkam un slepus izdarīt pēc sava prāta vai atriebties kādam par sevi vājākam. Jo vairāk bērns sists, jo lielāka iespēja, ka viņā ļaunums un atriebīgums kļūs par rakstura īpašību. Ir vēl cits scenārijs: pusaudzis regulāri iesaistās sevi apdraudošās situācijās. Viņā ir attīstījusies autoagresija, kas ir depresijas agresīvā forma. Kad pusaudzim jautā, kāpēc viņš tā rīkojas, viņš nereti atbild: kāda jēga, ka es dzīvoju; es taču esmu stulbs, riebīgs, bez manis citiem būs tikai labāk. 
Bērns, pret kuru fiziski vardarbīgā veidā vecāki izgāž savas dusmas, sāk nepieņemt sevi, viņā izveidojas negatīvā identitāte – esmu riebīgs un slikts.

Vecāku bezspēcība kaitē bērnam
Vecāki savu bezspēcību demonstrē divos veidos: sitot vai gluži pretēji – saskaroties ar bērna emociju izvirdumiem vai nepieņemamu rīcību, nedarot neko. Dažkārt vecāki, kas paši ir fiziski sodīti un to ļoti pārdzīvojuši, pieaugušā vecumā domā: es darīšu visu, lai manam bērnam nekas tamlīdzīgs nebūtu jāpiedzīvo. Un nereti iekrīt otrā galējībā – nepietiekami disciplinē savu bērnu. Nezinot, kā rīkoties, vecāki kļūst bezspēcīgi. Respektīvi, nedara neko, tikai noskatās uz atvases nelāgo rīcību. Savukārt bērns jūt vecāku apjukumu, bezspēcību, viņš izjūt vecākus kā vājus. Bērnam no pieaugušajiem ir nepieciešams saņemt izjūtu: kad es kaut ko nesaprotu vai netieku galā, pieaugušie ir mana drošā klints, uz ko varu paļauties; viņi zinās, kā iziet no situācijas. Kad pieaugušais vārgi čīkst: „Bērniņ, nevajag tā darīt”, bērns jūt vecāka bezspēcību; viņš pats saprot, ka viņam vajadzēja rīkoties citādi, bet kā – to viņš nezina. Turklāt bērns saprot arī, ka pieaugušais viņu ne tikai neapturēs, bet nepalīdzēs arī saprast, kā tad rīkoties. Bērnā krājas dusmas pret vecākiem, kurus viņš izjūt kā vājus. 
Ja vecāki ir agresīvi pret bērnu, viņš jūt slēptas dusmas, kas laužas laukā kā naidīga atriebība pret vājākiem cilvēkiem vai dzīvniekiem, savukārt, ja mazais jūt, ka pieaugušie ir bezspēcīgi, viņa dusmas parasti tiek izpaustas pret pašiem vecākiem. Tas vecākiem liek apjukt vēl vairāk: bērns jau tā slikti uzvedas, bet, tiklīdz viņi mēģina ko teikt, tā uzklūp. Vecāki sāk baidīties no savas atvases, nesaprotot, ka bērns plosās, jo ir izmisis. 
 

Reklāma
Reklāma

Kā mainīt ierastos modeļus?
Kad vecāki saka: „Kad runāju ar bērnu mierīgi, viņš neklausa! Reaģē tik, kad uzkliedzu vai iesitu!”, tas visbiežāk liecina par to, ka viņi palaiž garām neievērotas tās epizodes, kurās viņiem izdodas bērnu disciplinēt bez kliegšanas vai pēršanas. Vecāki koncentrējas uz brīžiem, kad viņiem tas nav izdevies.
Visgrūtākais uzdevums ir novērot pašiem sevi, savas izpausmes. Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka mainīsies bērns, – viņš reaģē uz savu vecāku emocijām un rīcību. Jo vecāki pārliecinātāki, nosvērtāki attiecībā pret bērnu, jo mierīgāk spēj novilkt robežas un uz tām pastāvēt, jo labāk bērnam. Ja tas neizdodas, labi meklēt terapijas iespējas – no tās iegūs visi. Šajā gadījumā īpaši iesakāmas tās, kur vecāki uz seansiem ar terapeitu nāk kopā ar bērnu un viņu saskarsme tiek filmēta. Pēc tam nofilmētais materiāls tiek skatīts un analizēts: vecāki paši var novērot, kuros brīžos viņiem ar bērnu izdevās visu mierīgi sarunāt un kuros ne. Gadījumos, kad konfliktu brīdī vecāki impulsīvi paceļ roku pret bērnu, neder teorētiska runāšana, jo, aizejot mājās, viņi atkal iekrīt tajā pašā „grāvī” un, tiklīdz jūtas nokaitināti, tā spēji iet jau iestaigāto ceļu. Tieši esot mijiedarbībā ar bērnu terapeita klātbūtnē, ar speciālista palīdzību visefektīvāk var izstrādāt veiksmīgus paņēmienus, kā atvasi disciplinēt bez rokas pacelšanas.


Ja bērns sevi apdraud
Dzīvnieki savus mazuļus disciplinē fiziski – papurinot, iepļaukājot vai paņemot zobos un kaut kur aizstiepjot. Pati iepļaukāšanas kustība ir bioloģiski noteikta un darbojas instinktīvi: tā liek pieaugušajai paaudzei piebremzēt jaunāko paaudzi. Bioloģiskais mērķis tam ir viens: lai nākamā paaudze nenodarītu pāri sev un citiem, spētu socializēties, tātad tiktu pieņemta no sugas brāļu puses. 
Tieši šī instinktīvā un bioloģiski noteiktā reakcija nereti diktē arī cilvēkbērnu vecāku rīcību. Piemēram, brīžos, kad bērns ir aizrāvies un kādā nodarbē sevi nopietni apdraud (piemēram, ar trīsriteni, nepaskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, ir gatavs traukties pāri ielas braucamajai daļai, lai gan vecāki ir brīdinājuši, ka tā darīt nedrīkst), pieaugušie instinktīvi bērnam uzsit pa pakausi vai noķer aiz apkakles un sapurina. Bet mirkli vēlāk paši nevar saprast, kas ar viņiem notika: viņi taču nemaz negribēja bērnu fiziski ietekmēt. Šajā gadījumā runa ir par instinktīvu reakciju, kuras mērķis nav nodarīt bērnam sāpes, bet gan viņu piebremzēt vai apturēt. Tā ir kā sava veida stop zīme. Bērns to neuztvers kā pret sevi vērstu vardarbību, bet gan brīdinājumu – man jāapstājas. Taču ir viena nelaime: ja šādā veidā vecāki bērnu regulāri bremzēs, viņš iemācīsies, ka uzsišana, paraustīšana, iepļaukāšana, sapurināšana ir normāls attiecību regulēšanas veids…



Ņem vērā!

* Bērnam ir jāzina robežas, tās viņu strukturē. Bērns nav visas pasaules centrs. Jau pavisam mazā (pāris mēnešu) vecumā, tiklīdz bērns ieraudas, mammai vai tētim nav jāskrien, visu citu pametot novārtā. Taču ir svarīgi radīt drošību – mazulim mierīgā balsī var sacīt: es tevi redzu un dzirdu, drīz nākšu.  

* Ļoti būtiskas ir pašu vecāku izjūtas, bērniem sakot „nē”. Vai viņi to spēj pateikt bez vainas izjūtas un šaubīšanās, mierīgi un nosvērti? Jo katra bērna iegriba nav jāapmierina, tās mazajam var arī nenākt par labu. 

* Jo mazāks bērns, jo mazāk viņš spēj tikt galā ar savām dusmām. Tas ir normāli, ka mazs bērns, kad dusmojas, met lietas pa gaisu, kliedz, cik spēka. Tieši vecāku uzdevums ir mazajam parādīt, ka dusmas un neapmierinātību ir iespējams izpaust arī citā veidā, kaut vai pasakot: esmu ļoti dusmīgs! Šajā gadījumā vecākiem pašiem jāspēj atpazīt arī savas izjūtas un emocijas, kā arī jābūt pietiekami nobriedušiem, lai spētu izturēt bērna emocijas, pašiem saglabājot mieru. 

* Ja bērna disciplinēšana notikusi vardarbīgā veidā, jāsaprot, ka laiks, lai komunikācijas modelis mainītos, būs vajadzīgs kā bērnam, tā pašiem vecākiem. Jauni ieradumi jāatkārto atkal un atkal, līdz tiek izstrādāts modelis, kas būs labs gan pašam, gan bērnam.



Atsauces
1. How to deal with your emotionally immature parents during the holidays (and beyond). Pieejams šeit.
2. 7 signs your parent is emotionally immature. Pieejams šeit.
3. Emotionally immature parents and how they affect you as a child and your adult relationships. Pieejams šeit.
4. Children learn aggression from parents. Pieejams šeit.
5. Parental behavior in the cycle of aggression. Pieejams šeit.
6. Parental aggression as a predictor of boys’ hostile attribution across the transition to middle school.  Pieejams šeit
7. Prerequisites for prevention of aggressive parental behaviour with their children. Pieejams šeit.

 

 

 


Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

Atvērt lasīšanai online