Franču bērnu audzināšanas principi, kas palīdz izvairīties no divgadnieka krīzes

Savā grāmatā "Bērnu audzināšana franču gaumē" Pamela stāsta par noderīgākajiem paņēmieniem, kā izaudzināt harmonisku bērnu un palikt pie veselā saprāta mammai. Šoreiz par to, kā franču ģimenēs izdodas izvairīties ko klasiskās "divgadnieku krīzes", kuru pazīst visā pasaulē kā neizbēgamu sarežģītā augšanas perioda izpausmi.

Lielākajā daļā pasaules divgadnieku krīzi sagaida kā neizbēgamu attīstības posmu. No bērna psiholoģijas un cilvēka smadzeņu attīstības bioķīmijas viedokļa šādai uzvedībai ir loģisks izskaidrojums. Psihiatri šo periodu skaidro ar jaunu saišu veidošanos smadzenēs un hormonālajām pārmaiņām, kas izsauc gluži neciešamu bērna uzvedību.  

Francijā neesot termina "divgadnieka krīze". Visā pasaulē par šo krīzi vecāki tiek informēti laicīgi, bet francūzietes neizpratnē apgalvo, ka pirmo reizi dzird par šādu problēmu. Kā viņiem tas izdodas?  

Ģimeniskās saites, uzticēšanās, disciplīna 

Ģimenēs joprojām ir ciešas paaudžu saites. Vecvecāki aktīvi un labprātīgi iesaistās mazbērnu audzināšanā. Jaunie vecāki daudz labprātāk padomu prasa saviem vecākiem un vecvecākiem, nekā burās gudrās grāmatās vai jautā padomu interneta forumos. Ciešās emocionālās saites, tradicionālais un stabilais dzīvesveids, spēja prognozēt dzīvi vairākus gadus uz priekšu, iespēja rēķināties ar dzimtas atbalstu - tas viss dod daudz lielāku emocionālo un psihisko stabilitāti gan vecākiem, gan arī viņu mazajiem bērniem. 

Mazāk lasi internetā citu pieredzi

Kamēr citviet arvien lielālu popularitāti gūst pieredzes apmaiņas forumi jaunajiem vecākiem, Francijā šādas komunikāciju platformas ir salīdzinoši mazāk apmeklētas. Tas ļauj nesalīdzināt savu bērnu ar citiem un neuztraukties, ja kaut kas nesakrīt ar citu bērnu attīstības gaitu. Tik daudz nepārbaudītas informācijas vienuviet pamatīgi var sajaukt galvu jaunai, nepieredzējušai mammai, radot papildus trauksmi. 
Biežāk tiek izmantota laba ģimenes ārsta konsultācija, kas samazina jauno vecāku kopējo trauksmes līmeni, kas, protams, ietekmē arī bērnu emocionālo labsajūtu. 

Vecāki mājās ir galvenie

Kopš dzimšanas brīža mājās galvenie ir VECĀKI! Nevis bērni pēc kuru vēlmēm un vajadzībām izlokās mamma un tētis, bet tieši pieaugušie, kas ir atbildīgi par mājas dzīvi un kārtību. Bieži vien bērna uzvedības problēmu cēlonis ir vecāku pārprastā izpratne par to, cik tālu var iet, ņemot vērā bērna niķus, stiķus un vēlmes. Bailes apspiest bērna plaukstošo individualitāti var izrādīties par iemeslu tam, ka mazulis pats vairs nesaprot, ko viņš grib un kur ir vecāku stingri noteiktās, drošās robežas. 
Franču ģimenēs ir ļoti stingra attiecību hierarhija – vecāki ir galvenie, bērni viņiem pakļaujas. Bērni aug ar pārliecību, ka ģimenē ir stingri noteikumi. Pārāk liela brīvība un vecāku piekāpība nāk par sliktu gan mazajiem, gan lieliem. Mammas arguments "tu mani klausīsi, jo es esmu pieaugusi un galvenā!" ir pietiekami autoritatīvs un stingrs, lai to neapstrīdētu. 
 

Ja mamma galvenā, tad bērns mierīgs

Divus un trīs gadus vecs bērns nemaz nespēj pieņemt lēmumus, bet, ja vecāki no viņa to prasa, tad tas rada lielu iekšēju stresu un labu augsni niķiem un kaprīzēm. Bērns vienkārši ir noguris no savu vēlmju aizstāvēšanas un atbildības, ko no viņa gaida pieaugušie. 

Rietumu pasaulē tiek mācīts – bērns ir individualitāte, viņa viedoklim ir nozīme! 

Patiesībā tik mazam bērnam ir vajadzīga stingra mamma un droša vide, kurā pašam nav jādomā, kādus lēmumus pieņemt, kamēr viņš tam nav gatavs.  

Kāda daudzbērnu mamma skaidro: "Būt par mammu nenozīmē būt par sava bērna draudzeni! Mēs nemēģinām nopelnīt savu bērnu mīlestību jebkuriem līdzekļiem. Mans uzdevums ir būt par viņa mammu un ielikt drošus pamatus."  Pieredze rāda, ka šis princips labi strādā, jo cieņpilnas un mīlošas paaudžu attiecības saglabājas caur gadu desmitiem. 

Kad amerikāņu žurnālistei Pamelai Drakermenai Parīzē piedzimst mazulis, viņa nesapņo kļūt par “franču mammu”. Franču pieeja bērnu audzināšanai nav tik populāra kā, piemēram, franču mode vai franču siers. Pat franču vecāki neuzskata, ka darītu ko īpašu. Tomēr viņu audzināšanas rezultāti liecina par pretējo... 

• Franču bērni lielākoties jau no divu vai trīs mēnešu vecuma guļ visu nakti bez pamošanās.
• Franču bērni ēd pilnvērtīgas maltītes – ne tikai frī kartupeļus un panētu vistas fileju, bet arī tvaicētus dārzeņus, zivi un dažādus sierus, turklāt – nepārvēršot maltīti par kaujas lauku.
• Franču bērnu vecāki, viesojoties pie draugiem, var mierīgi dzert kafiju un sarunāties, kamēr viņu atvases rotaļājas turpat netālu, – viņiem nav nemitīgi jāizšķir bērnu strīdi un jāklusina viņu skaļie spiedzieni.
   

Franču bērnu vecāki neuzskata, ka labiem vecākiem nemitīgi jābūt bērnu rīcībā un jājūtas vainīgiem, ja viņiem ir arī savas intereses un vajadzības.