Dusmojos uz savu bērnu! Norīt, izgāzt vai izrādīt savas emocijas?

Lai arī kā negribētos atzīt, arī mazais, mīļais ķipars mūs reizi pa reizei var novest līdz baltkvēlei. Kā reaģēt vecākiem, kuri jūtas ļoti, ļoti dusmīgi paši uz savu bērnu, skaidro psiholoģe Dace Bērziņa.

FOTO: Shutterstock.com

Dusmas ir pilnīgi dabiska pašsaglabāšanās instinkta reakcija.

Ko iesākt ar savām dusmām pret bērnu – šis jautājums ik pa laikam nodarbina visus vecākus. Turēt dusmas sevī vai tomēr neturēt? Kā tās izpaust, lai nenodarītu pāri tam, ko tik ļoti mīlam?

 

Dusmoties ir normāli!
Domājot par dusmām, pieaugušajos ir gana daudz aizspriedumu. Taču tas, kas būtu jāizprot: dusmas ir pilnīgi dabiska pašsaglabāšanās instinkta reakcija, saskaroties ar šķērsli. Dusmas, tāpat kā jebkura cita emocija, rodas neatkarīgi no tā, vai to gribam izjust vai ne.

Tiklīdz saduramies ar šķērsli, ir trīs instinktīvas reakcijas varianti: ja mēs to izjūtam kā bīstamu, tad bēgam vai slēpjamies (paši sev iestāstām, ka viss kārtībā), bet, ja šķērslis nešķiet tik apdraudošs, dusmojamies un dusmās kļūstam neganti ar mērķi šķērsli aizvākt.  

 

Ja vecāki vardarbīgi izpauž dusmas, viņi nespēj arī bērnam iemācīt dusmoties, vienlaikus neesot pret citiem uzbrūkošam.

 

Ir tikai dabiski, ka cilvēki, kas dzīvo kopā, lai cik mīļi viens otram būtu, no dažādām sadursmēm izvairīties nevarēs. Jo tā vienkārši nevar būt, ka visi vienmēr vēlēsies vienu un to pašu. Tas attiecas arī uz bērnu – lai cik mīļš viņš mums būtu, mums tāpat katram ir savas vēlmes, vajadzības, dzīves ritms, kas noteiktos brīžos var nesaskanēt. Tikai bērna pirmajos dzīves mēnešos mēs kā vecāki esam gatavi pilnībā pieskaņoties viņa ritmam un vajadzībām, tas mūsos nerada īgnumu.
 

Taču, mazajam augot lielākam, ir tikai dabiski, ka ik pa laikam rodas vēlmju un vajadzību sadursmes pat ļoti sadzīviskās situācijās. Piemēram, mums no rīta jāskrien, bet bērns lēnām ģērbjas; mēs esam pieraduši, ka katra lieta stāv savā vietā, tāpēc nav jātērē laiks, tās meklējot, bet, tiklīdz mājās ir mazs bērns, tā lietas savās vietās vairs noliktas netiek; kad kaut kur dodamies, mēs padomājam, ko vilksim mugurā, kā izskatīsimies, bet bērns atbild ar skaidru nē, jo viņam ir pašam savi plāni, kā ģērbties. Domstarpības izsauc dusmas, un tas ir tikai normāli. Taču dažkārt vecākiem sāk šķist, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā, ja reiz viņi dusmojas uz savu mīļo bērnu, vai ka kaut kas nav kārtībā ar viņu bērnu, ja reiz viņš tik neganti uzvedas. Patiesībā dusmas, kuras cilvēks izjūt dažādās situācijās, liecina, ka ar cilvēku viss ir kārtībā.

 

Kāpēc dusmas vajag izrādīt?
Kad bērns sasniedz divarpus, trīs gadu vecumu, viņš sāk apzināties savas emocijas. Lai tās mazajam iemācītu atpazīt, nosaukt vārdā, pašiem vecākiem ir būtiski savas emocijas neslēpt un spēt identificēt. Labi, ja vecāki atvasei spēj pateikt: esmu dusmīgs. Un attiecīgi ļaut arī bērnam teikt, ka viņš ir dusmīgs savos dusmu brīžos. Taču dažkārt pieaugušie, kuri paši auguši ar domu, ka dusmoties ir slikti, baidās tās izpaust. Vēl vairāk, ir situācijas, kad šķiet – ja dusmojamies paši uz savu bērnu, tas liecina, ka esam slikti vecāki. Bet kas notiek, ja mēs savas dusmas neizpaužam?

 

Ja bērns cieš no pieaugušā agresijas izpausmēm, viņš jūtas slikti, attiecīgi arī viņā pašā uzkrājas agresivitāte.


* Jebkuras emocijas ir tikai viena daļa no organisma kopējās psihofizioloģiskās reakcijas dažādās situācijās. Dusmas neizlādējot, tās paturot sevī, psihofizioloģiskais sasprindzinājums organismā tāpat saglabājas, un bērns no mūsu mīmikas, balss intonācijām nolasa, ka esam saspringti. Tā kā bērns nesaprot, kas notiek, mūsu sasprindzinājums izsauc arī viņam trauksmes pieaugumu. Tieši trauksmes dēļ mazais noteiktās situācijās var rīkoties neadekvāti.

* Pat tad, ja cenšamies spriedzi savaldīt un būt „prātīgi”, dusmas nekur nepazūd. Pieplusojoties klāt jauniem nepatīkamiem notikumiem, pieaug risks, ka visa uzkrātā emocionālā spriedze kādā brīdī izlauzīsies un tad reakcija vairs konkrētajai situācijai nebūs adekvāta.

* Ja tomēr izdodas „nenorauties” un negatīvās emocijas tiek glabātas sevī, iekšējā spriedze pieaug, savukārt neizlādētās dusmas uzkrājas kā iekšējs naidīgums pret bērnu. Šādos gadījumos vecāki saka: ko mēs tādu esam nogrēkojušies, ka mums ir tik briesmīgs bērns? Naidīgums uzkrājas kā stabila attieksme pret savu atvasi, ko mazais, protams, jūt. Nostrādā princips: kā mežā sauc, tā atskan. Ar laiku bērns parāda tādu uzvedību, kādu vecāki paši ar savu attieksmi ir izprovocējuši.

* Daļa vecāku, kas nobīstas no savām dusmām un sāk justies vainīgi, no bērna kaut ko mēģina panākt ar lūgšanos, kas tiek izteikta vārgā balstiņā: bērniņ, lūdzu, tā nedari, tā ir slikti. Taču – jo mazāks bērns, jo labāk viņš uztver intonācijas, mīmiku, žestus. Tie bērnam nodod galveno vēstījumu, ne paši vārdi. Aprakstītajā situācijā mazais nolasa, ka paši vecāki jūtas nevarīgi un bezpalīdzīgi. Bet bezpalīdzīgi vecāki nevar bērnam iedot drošības izjūtu. Bērns sāk dusmoties uz vecākiem, jo viņš nesaņem to, ko viņam ļoti vajag. Savukārt vecākos pieaug aizvainojums pret savu atvasi („es pret tevi pa labam, bet tu to neproti novērtēt”), kas agrāk vai vēlāk arī sāk izpausties kā slēpts naidīgums.

 

Dusmu izgāšana pār bērnu
Otra galējība ir dusmoties uz bērnu, darot viņam pāri – kliedzot, sapurinot, iepļaukājot, pazemojot. Ja vecāki vardarbīgi izpauž dusmas, viņi nespēj arī bērnam iemācīt dusmoties, vienlaikus neesot pret citiem uzbrūkošam. Gluži otrādi: bērns iemācās nevis to, ka otram nedrīkst darīt pāri, bet gan –ka pāri darīt var tikai vājākajiem un brīžos, kad kāds par viņu stiprāks to neredz.

* Ja bērns cieš no pieaugušā agresijas izpausmēm, viņš jūtas slikti, attiecīgi arī viņā pašā uzkrājas agresivitāte – mazais cilvēks kļūst agresīvs pret citiem (sit, grūž, spļauj). Gadās, ka bērns citiem nesit, bet iemācās rupji lamāties un bieži kliedz uz apkārtējiem.

* Ja bērns tiek regulāri fiziski vai emocionāli vardarbīgi iespaidots, viņš tiek iebiedēts. Rezultātā bērnam kļūst bail izpaust pašam savas dabiskās emocijas. Attiecīgi pieaugušie var sagaidīt, ka mazais pilnībā bloķēs savas agresīvās reakcijas. Ikdienā viņš būs bailīgs, tāds, kas žēlojas un sūdzas. Situācijās, kad viņam vajadzētu par sevi pastāvēt (tāpēc jau dusmas ir bioloģiski determinētas: pašsaglabāšanās instinkta sastāvdaļa, lai dotu cilvēkam spēku un viņš būtu gatavs sevi aizstāvēt), bērns nobīstas. Vai arī situācijās, kad vajadzētu sadusmoties, sāk raudāt, žēloties, pārdzīvot. Arī viņā uzkrātās emocijas nepazūd. Augot lielākam, ir divi biežākie scenāriji, kas var notikt ar bērnu. Pirmais – uzkrāto agresiju viņš neapzināti vērš pret sevi, tāpēc sāk parādīties nopietni veselības traucējumi. Otrs – bērnā sāk parādīties sadistiskas tieksmes, viņš vienatnē, kad citi neredz, spīdzina zirnekli vai kādu citu radību, kas viņam nespēj pretoties, un šādi izlādē uzkrāto spriedzi. Sadistiskām nosliecēm gan var būt arī citi iemesli, bet arī minētais ir viens no riska faktoriem.

 

Dusmas izpaust adekvātā veidā
Izpaust dusmas adekvātā veidā bērnam var iemācīt tikai tie vecāki, kas to apguvuši paši. Vispirms ir svarīgi par savām emocijām nejusties vainīgiem. Parādīt tās bērnam, bet tajā pašā laikā nekļūt uzbrūkošiem. Notrāpīt, lai bērns nepārkāptu mūsu robežu, bet mēs – viņa, ir grūti, bet ne neiespējami.  

Reklāma
Reklāma

 

Kā runāt ar bērnu, un kā rīkoties:
* Svarīgi būtu mācīties runāt „es” teikumos. Ja bērnam sakām: „Kāds tu esi nejauks”, mēs viņam uzbrūkam. Tā vietā vajadzētu teikt: „Man ļoti nepatīk, ka tu tā dari, tas mani kaitina.” Vai arī sacīt: „Ja tu dari citam bērnam pāri, es sadusmojos un man vairs negribas iet ar tevi uz šūpolēm.”

* Bērns vēlas izgrūst otru no šūpolēm. Tā ir dabiska maza bērna reakcija: redzot, ka cits bērns šūpojas, un arī pašam vēloties to, censties otru no šūpolēm izgrūst. Tas, kas būtu jādara vecākiem: jāskaidro un jāmāca pagaidīt. Sākot no trīsarpus, četru gadu vecuma, bērns jau to spēj. Dažkārt vecāki atvasi vienu reizi pamāca un uzreiz gaida, ka nākamreiz bērns neko tādu vairs nedarīs. Bet, kad nākamreiz mazais atkal rīkojas kā iepriekš, dusmojas. Taču tas ir tikai dabiski, ka bērna disciplinēšana un jaunu paradumu nostiprināšana prasa laiku. Turklāt šī disciplinēšana prasa lielu pašdisciplīnu arī no pieaugušo puses: pacietīgi un labvēlīgi atkārtot savu reakciju tik ilgi, kamēr mazajam nostiprinās noteikta uzvedība.

 

Bieži dusmas rodas arī tad, ja iztēlē neesam izspēlējuši visus iespējamos scenārijus, rēķinoties ar bērnu kā dzīvu cilvēku.

 

* Ja bērns apdraud savu vai citu veselību un dzīvību, piemēram, ar velosipēdu ir gatavs izbraukt uz braucamās daļas, vecākiem vajadzētu viņu stingri saņemt un apturēt. Mazam, divus līdz trīs gadus vecam bērnam pietiek, ja stingru pieturēšanu pavada tikai ar frāzi „Tā ne!” un norāda, kur un kādos apstākļos to var darīt, veidojot noteiktus vēlamos paradumus. 

Bet lielākam bērnam jau var sacīt: „Es negribu, ka mans bērns varētu būt beigts uz ielas. Lūdzu, parūpējies par to, lai tu būtu vesels.” Nevajadzētu sacīt: „Tev uzbrauks mašīna.” Tas tāpēc, ka bērns vēlākos gados, kad vecāku vairs nebūs blakus, uz ceļa, iespējams, izbrauks desmit un pat divdesmit reižu un ar viņu nekas slikts var nenotikt. Un šādā situācijā bērnam var rasties ilūzija, ka vecāki uztraucas bez iemesla. Tāpēc labāk ir sacīt: „Es baidos, ka tā var notikt, tāpēc, lūdzu, tā nedari!” Bērnam skaidrot, kāpēc nevajadzētu noteiktā veidā rīkoties, var, sākot no trīsarpus, četru gadu vecuma, jo tad viņš sāk sevi apzināties kā neatkarīgu cilvēku.

 

Jo mazāk pieaugušie plāno, jo vairāk iemeslu viņiem dusmoties uz bērnu.

 

* Ja sevi apdraud mazāks bērns, vecākiem vajadzētu ievērot divus principus. Pirmais – vidi maksimāli organizēt tā, lai bērns, darot to, ko vēlas, nevarētu sevi apdraudēt. Otrais – situācijās, kad vecākiem kategoriski jāsaka „nē” vai „stop”, tam jāskan atbilstošā intonācijā. Bet šis kategoriskais „nē” būtu jāizsaka vienīgi situācijās, kurās bērns apdraud savu vai citu veselību vai dzīvību. Vienlaikus svarīgi pārtraukt bērna darbību, piemēram, viņu aiznesot prom no notikuma vietas. Bērnu stingri saturam, bet viņu fiziski nesodām. 
 

Epizode no reālās dzīves: piecgadīgs bērns met smiltis acīs divgadniekam, ko redzot vecākā bērna mamma sāk viņu purināt un saka: „Cik reižu tev var teikt, ka nedrīkst darīt pāri mazākam bērnam?!” Būtībā mamma šajā brīdī pati dara pāri mazākajam. Mums jāprot bērnam pateikt kategorisku, stingru, dusmīgu „nē” un „stop”, bet paši nedrīkstam viņu fiziski ietekmēt. Pretējā gadījumā bērns iemācās, ka otru dusmās iekaustīt ir normāli.


*Ja bērns mēģina spert, labi viņu cieši turēt vai rosināt spert kādam priekšmetam, kas ir paredzēts speršanai, piemēram, futbolbumbai, šādi dusmas izlādējot. Kļūda ir bērnam teikt: „Tu nemīli savu mammu, ja reiz viņai sper.” Šādi vārdi ir emocionāls uzbrukums bērnam. Mazam bērnam vispār nav domas kādam speciāli darīt pāri, viņš vienkārši impulsīvi atreaģē savas dusmas.

 

Ko iegūst bērns, kurš zina: vecāki uz mani dusmojas
Ja bērnam vecāki saka: „es dusmojos, esmu apvainojies vai sarūgtināts”, viņi mazajam iemāca labāk izprast cilvēkus. Ja bērns zina, par ko vecāki dusmojas, augot lielākam, viņš jau spēj prognozēt, kurās situācijās apkārtējie varētu uz viņu sadusmoties. Pasauli pētīt un dažādas robežas pārkāpt mēģina visi bērni, bet tie, ar kuriem tiek runāts par emocijām, iemācās ieraudzīt cēloņu un seku sakarības. Pārkāpjot robežu un izjūtot pieaugušo dusmas, mazais cilvēks saprot, kāpēc viņš ir izpelnījies šādas reakcijas. Ja bērnam nestāstām, kāda rīcība izsauc pieaugušo dusmas, viņš sāk fantazēt, ka iemesls ir viņa sliktais raksturs vai vecākiem vienkārši gribas viņam kaut ko aizliegt.  

 

 

Kā organizēt ikdienu, lai dusmu būtu mazāk?
Arī nesakārtota ikdiena mēdz izprovocēt situācijas, kurās sadusmojamies uz bērnu, lai gan to varētu novērst. Piemēram, vecākiem, kuriem patīk no rītiem pagulēt, darbā jābūt agri, kas nozīmē, ka bērnam vēl agrāk jābūt aizvestam uz bērnudārzu. Ja visi guļ līdz pēdējam brīdim, piecēlušies pieaugušie steidzas, ir nervozi. Bērns šajā situācijā ir ne tikai pusaizmidzis, viņš vēl saņem arī mammas un tēta nepacietīgās dusmas. Lai no tā izvairītos, svarīgi pieaugušajiem piecelties agrāk, sakopties, bet bērnu modināt, kad paši jau būtu gatavi iziešanai. Tad mīļi modināt bērnu, palīdzēt viņam apģērbties, sakopties. Rīta cēlienā labi fokusēties uz bērnu un, ja ir kas tāds, ko viņš nevar ātri izdarīt, palīdzēt to izdarīt viņa vietā.

Bieži dusmas rodas arī tad, ja iztēlē neesam izspēlējuši visus iespējamos scenārijus, rēķinoties ar bērnu kā dzīvu cilvēku, piemēram, to, ka meitene var negribēt vilkt mammas noskatīto kleitu.

Ir vēl virkne situāciju, kurās dusmojamies uz bērniem, bet kuras varētu novērst, ja vien paši būtu pielikuši pūles. Piemēram, bērns spēlējoties saplēš kleitu, mājās sabojā mūsu mīļo vāzi, garā ceļā sazīmē mašīnas ādas apšuvumu. Bet tad jājautā – kāpēc bērnam neiedevām rotaļlietas, ar ko viņš varētu spēlēties? Un kur mēs bijām brīdī, kad bērns auto atrada flomāsterus? Jo mazāk pieaugušie plāno, jo vairāk iemeslu viņiem dusmoties uz bērnu.

Bērnam paaugoties, biežu vecāku dusmu un līdz ar to konfliktu cēlonis nereti ir atvases nemācīšanās. Apmēram līdz desmit gadu vecumam bērnam gribas mācīties, ja tas notiek aizraujoši un interesanti. Tikko viņam saka: „Kā tu nesaproti, ka tev vajag mācīties?!”, viņā veidojas liela pretestība, jo viņš patiešām nesaprot, kāpēc vajag! Ja bērns zaudē interesi par mācīšanos, tas liecina, ka neesam atraduši veidu, kā viņu tajā ieinteresēt. 

Tāpēc var sacīt, ka dusmas ir dabiska, visiem piemītoša emocija, tomēr ir virkne situāciju, kurās mēs varētu no dusmu piedzīvošanas izvairīties, ja vien paši būtu tālredzīgi, vairāk paredzētu dažādus situāciju risināšanas scenārijus un būtu gatavi elastīgāk pieņemt to, ka bērna skatījums uz lietām atšķiras no mūsējā. 

 


Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.