Bērns kož! Kā uzveikt mazā agresiju?
Tavs mazais mīļais eņģelītis brīžiem pārvēršas īstā velnēnā un kož citiem, cik tik jaudas! Par ko liecina bērna agresijas lēkmes, kāpēc viņš nodara sāpes citiem bērniem un kā šādā situācijā rīkoties vecākiem?

FOTO: Shutterstock.com
Šos jautājumus mūsu portālā uzdeva divas māmiņas. Viena vēlējās
noskaidrot, kādi psiholoģiski aspekti liek bērnam kost pusotra gada
vecumā, savukārt otra māmiņa meklēja padomu kā rīkoties, ja
vienaudzis sakodis viņas mazuli bērnudārzā. Māmiņa raksta: „Kā jau
daudzi divgadnieki, arī mēs esam uzsākuši bērnudārza gaitas.
Priecājos, ka bērniņš sāk iejusties jaunajā vidē, lēnām pierod, ka
mammīte nevar būt vienmēr klāt, spēlējas, mācās tik daudz ko jaunu!
Viss būtu labi, ja ne gadījums, ko mums nācās pārdzīvot! Aizejot
pakaļ savam bērniņam, sagaidīju viņu ar spēcīgi sakostu, sapampušu
vaigu. Audzinātāja paskaidroja, ka ir notikusi trauma, grupiņā esot
bērns, kas šādā veidā izpauž savas dusmas! Tobrīd kļuvu mēma, tā
loģiskāk sāku visu pārdomāt tikai mājupceļā un man radās daudz
neatbildētu jautājumu! Es taču uzticu savu divgadnieku
profesionāļiem?! Kā turpmāk es varu pasargāt bērnu no šādiem
paridarījumiem neesot klāt? Manā skatījumā pieņemama trauma
bērnudārzā varētu būt, ja bērns pakritis trakojot! Bet šāda trauma?
Pieminēšu, ka devos pie audzinātājas pārrunāt šo gadījumu un uzdevu
jautājumu vai ar kodēju bērnu nevajadzētu nodarboties psihologam,
bet izrādās, ka pēc likuma psihologs nākot pie bērniem tikai no
trīs gadiem. Bet līdz trim gadiem jau var paspēt daudz sakost un
nokost...”
Konsultē psiholoģe Ilze Jansone
Košana — veids, kā izpaust dusmas
Bērns kožot visbiežāk pauž savas emocijas. Tā kā bērna runa pusotra
gada vecumā ir attīstījusies nepilnīgi un viņš vēl nav apguvis
dažādus uzvedības modeļus, kā rīkoties sarežģītākās situācijās — kā
izrādīt savu neapmierinātību, kā pievērst sev uzmanību konstruktīvā
veidā, kā tikt galā ar dažādām emocijām, piemēram, dusmām,
neapmierinātību, vilšanos u.c., tad bērns to dara tādā veidā, kā
viņš to prot, piemēram, kožot. Īpaši košana saistīta ar dusmām un
neapmierinātību. Visbiežāk bērnam kaut kas nepatīk, ikdienā ir
notikušas kādas pārmaiņas, kuru dēļ bērns izjūt spriedzi,
neapmierinātību, ir par kaut ko dusmīgs.
Ja bērns kliedz, sit kājas pret zemi, sit pa galdu vai aizsviež savas rotaļlietas, mums vajadzētu viņam to ļaut, jo viņam niknums ir jāizgāž, lai to uzveiktu.
Tāpat bērns šādā veidā pievērš sev uzmanību un izmēģina, kādas
reakcijas tas izsauc cilvēkos, pēta, ko var darīt un ko nē —
pārbauda robežas. Tāpēc pieaugušo uzdevums būtu, paužot savas
izjūtas, parādīt bērnam, ka tas ir nepatīkami, sāpīgi un skaidrot,
ka tā nav labi darīt otram cilvēkam. Protams, ka tas uzreiz
neizlabos bērna uzvedību, taču tādā veidā bērns pamazām apgūst un
saprot, ka viņš otram nodara sāpes. Bērnu noteikti uzreiz
nevajadzētu sodīt. Taču vecākiem ar bērniem visu laiku ir jārunā un
jāskaidro — ka otram bērniņam vai mammai sāpēja, kad viņš iekoda,
ka tas nav labi. Pieaugušajam jāpalīdz bērnam apgūt prasmes, kā
savas jūtas paust piemērotākā veidā. Piemēram, iemācīt bērnam, ka
tad, kad viņš ir dusmīgs vai neapmierināts, to pateikt vārdiski —
„es esmu dusmīgs” un runāt par savu neapmierinātību. Tāpat svarīgi
mācīt bērnu arī atvainoties, ja ir nodarījis kādam pāri un samīļot,
aprūpēt to, kam ir iekodis. Košana gan parasti pāriet, kad bērns
iemācās savas jūtas paust savādākā veidā.
Ko darīt, ja kož tavam bērnam?
Otras māmiņas gadījumā audzinātājai vajadzētu runāt ar tā bērna
vecākiem, kas sakoda otru bērnu un viņi kopīgiem spēkiem varētu šo
problēmu risināt, strādājot, runājot ar šo bērnu, lai kaut kas tāds
vairs neatkārtotos. Savukārt bērnu, kurš cieš no citiem bērniem,
vajadzētu iedrošināt būt drosmīgam un pārliecinātam, ka viņam
neviens nedrīkst darīt pāri un uzreiz pārtraukt jebkuru mēģinājumu
to darīt, reaģēt uzreiz, tūlīt pārtraucot pāridarītāja mēģinājumus
kost vai sist, strikti, skaļi sakot, ka tā nedrīkst darīt. Tas
bērnam palīdzēs arī turpmāk dzīvē. Noteikti nevajadzētu bērnam
mācīt kost pretim vai otram bērnam sist, jo diez vai paši vecāki
vēlāk jutīsies labi, ja viņu bērns kļūs par nākamo
pāridarītāju.
Padomi, kā rīkoties, ja bērns ir agresīvs (no Rozvitas
Špallekas grāmatas Māmiņ, vai tu mani mīli?):
• Ja bērns dusmu lēkmē sit vai kož, pietiek, ja
mēs rociņu, kas sit, vai arī pašu bērnu turam ciet un mierīgi, bet
noteikti paskaidrojam, ka viņa agresīvā rīcība mums nepatīk, bet
viņš pats mums joprojām ir mīļš.
• Ja bērns kliedz, sit kājas pret zemi, sit pa
galdu vai aizsviež savas rotaļlietas, mums vajadzētu viņam to ļaut,
jo viņam niknums ir jāizgāž, lai to uzveiktu. Šāda agresīva
uzvedība nevienam nekait, bet ļauj atslogot agresijas rezervuāru.
Vecākiem jāsaprot, ka agresīva izturēšanās pieder pie dzīves. Bērns
bez agresivitātes nevarēs dzīvē pastāvēt.
• Viss, kas nevienam nekaitē, ir pieļaujams. Ja
bērns tomēr iet par tālu un citiem bērniem nodara sāpes vai pat tos
ievaino, ir svarīgi pievērst uzmanību nevis uzbrucējam, bet gan
tam, kam uzbrukts. Gandrīz vienmēr agresīvais bērns ar savu rīcību
grib nokļūt uzmanības centrā. Ja viņam tas neizdodas, ja viņš
sasniedz tikai to, ka cietušais vairāk tiek ievērots, bērns izdara
jaunu atklājumu: viņš redz, ka, neskatoties uz agresivitāti, viņš
netiek ievērots, bet ir panācis, ka tam, kam viņš ir uzbrucis, tiek
vairāk ievērības. Tas nepavisam nav viņa interesēs.
• Bērnu audzināšanā svarīgs ir vecāku paraugs.
Vecākiem bērnam jārāda, kā lai viņš tiek galā ar savu agresiju. Ir
nepieciešams parādīt, ka arī mēs varam, piemēram, cirst durvis, lai
ar to izlādētu savu agresiju. Šādi bērns redz, kas agresīvas
izturēšanās gadījumā ir pieņemams, un var pats izturēties tāpat.
Viņš izgāzīs savu niknumu uz nedzīviem priekšmetiem, un viņam
nevajadzēs to vērst pret citiem cilvēkiem.
• Bērns, kas stingru audzināšanas pasākumu dēļ
nemaz nedrīkst būt agresīvs, vienmēr ir tikai laipns, draudzīgs,
pretimnākošs, pieklājīgs, kļūst par bailīgu liekuli un zaudē savu
personību. Neizlādētas emocijas nereti noved pie agresiju
sastrēguma, kas izpaužas agresīvos izvirdumos. Šiem cilvēkiem tādas
reakcijas ir visu mūžu, jo viņi nezina cita ceļa, kā savas
agresijas izdzīvot.
IZLASI ARĪ: