Skolās aizliedz mobilos tālruņus, bet ko darīt, ja bērnam tas nepieciešams veselības uzraudzībai?

Mobilie telefoni skolās – izņēmumi dzīvības vārdā

No šī gada septembra Latvijas skolās paredzēts ierobežot mobilo tālruņu lietošanu. Šāda iniciatīva šķiet saprotama – mazāk laika ekrānos, vairāk uzmanības mācībām. Tomēr ir bērni, kuriem telefons nav izklaides rīks, bet gan dzīvības sargs. Kā norāda BKUS, viens no spilgtākajiem piemēriem – bērni ar 1. tipa cukura diabētu.

Dzīve ar 1. tipa cukura diabētu

1.tipa cukura diabēts ir nopietna hroniska slimība, kas prasa pastāvīgu glikozes līmeņa uzraudzību. Lielākā daļa bērnu to dara ar speciāla sensora palīdzību, kas savienots ar mobilo tālruni. Telefons signalizē, ja cukura līmenis strauji mainās, un arī vecāki saņem brīdinājumus reāllaikā, lai palīdzētu pieņemt lēmumu – vai jāēd, jāinjicē insulīns vai jāmeklē neatliekamā palīdzība.

Ja bērnam skolā nav pieejams telefons, šos bīstamos brīžus nepamana ne skolotājs, ne klasesbiedri. Rezultāts var būt smaga hipoglikēmija – dzīvībai bīstams stāvoklis, kas var izraisīt samaņas zudumu un krampjus.

Nevienlīdzības risks klasē

Svarīgi, lai skolotāji un skolēni izprastu, kāpēc atsevišķiem bērniem telefons skolā ir nepieciešams. Pretējā gadījumā var rasties nevajadzīga neapmierinātība un sajūta, ka noteikumi nav vienlīdzīgi. Skolotājiem jāspēj izskaidrot situācija, pielāgojot informāciju bērnu vecumam un zināšanu līmenim par veselību.

Vecāku un skolas sadarbība

Ja tavam bērnam telefons ir neatņemams palīgs veselības uzraudzībā, runā ar skolas administrāciju un diabēta speciālistiem. Meklējiet individuālus risinājumus – tā ir iespēja padarīt vidi skolā drošāku, saprotošāku un iekļaujošāku.