"Es ienīstu savus vecākus!" Bērna domas un jūtas pēc pēriena
„Parasti miesas sodus atbalsta tie vecāki, kuri bērnībā ir pērti. Protams, tagad viņi varētu apzināti mēģināt rīkoties pretēji, ja vien to gribētu. Vecāki per bērnus, jo dusmojas un nezina, kā ar bērnu atrast kopēju valodu. Bērni tad klausa baiļu dēļ, kas vēlāk pāraugs dusmās. Būs pierādījums, ka uzvar spēcīgākais, ka tā var izpaust dusmas un atrisināt konfliktu,” skaidro Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Gaiļezers bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

FOTO: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/
„Ja bērnu per, viņam zudīs pašdisciplīnas, paškontroles iemaņas.
Viņš vairāk paļausies uz ārēju kontroles avotu, tādējādi būs daudz
grūtāk kontrolēt savu uzvedību, kad blakus nebūs vecāku. Rezultātā
bērns vardarbīgi izturēsies pret apkārtējiem un vēlāk arī pret
saviem bērniem („sit, ja esi dusmīgs”), pusaudžu vecumā vieglāk
pakļausies vienaudžu ietekmei. Rezultātā bērns biežāk melos, krāps,
kļūs nevaldāms, izveidosies zema pašapziņa, būs kauns par sevi,
bailes paust savus uzskatus un emocijas.
Pētījumi atklāj saikni starp pēršanu un depresijas, tieksmes uz
pašnāvību rašanos.
Pēršana bērnam neiemāca, kā vajadzētu uzvesties nākamreiz, bet
tikai parāda, kā nevajadzētu rīkoties: „Ja sitīsi mazajam brālim,
es tevi nopēršu.” Pēc pēriena bērns, sēžot savā istabā, nekad
nedomās: „Mjā, kāds gan es varēju būt nelietis! Bet es tagad dabūju
labu mācību! Nākamo reizi es pavisam noteikti uzvedīšos labi.”
Bērns domās: „Tas nebija godīgi! Vecāki mani nesaprot, es viņus
ienīstu!”
Pēc pēriena bērns, sēžot savā istabā, nekad nedomās: „Mjā, kāds gan es varēju būt nelietis! Bet es tagad dabūju labu mācību"
Pēriens nemainīs uzvedību, jo nebūs kauna sajūtas par padarīto
nedarbu, liksies, ka viss jau ir izpirkts. Izveidosies, kā to sauc
profesore Selma Fraiberga — ”grāmatveža pieeja”, kad bērns „krās”
nedarbus, lai ik pēc kāda laika tiktu nopērts.
Cietīs bērna pašapziņa: „Esmu slikts, jo mamma man iesita”. Perot
vecāki bērnam dod vēstījumu: „Tu esi vājš un neaizsargāts.”
Bērni, kuriem sists pa rokām, tajā vietā, lai
atņemtu neatļauti paņemto priekšmetu, turpmāk būs pasīvāki un
nedrošāki izzinot apkārtējo pasauli.
Kā rīkoties vecākiem, ja rodas vēlme bērnu
nopērt:
* atzīstat savas dusmas, nejūtoties par to vainīgs;
* pārdomā, kāpēc tik ļoti dusmojies. Iespējams, ka dusmu iemesls ir
cits — neatrisināts pagātnes konflikts, strīds ar partneri,
neizgulēšanās, finansiālas problēmas. Aiz dusmām visbiežāk slēpjas
neapmierinātība, skumjas, sāpes un bailes. Bērns pie tā nav
vainīgs!
* mēģināt emocijas formulēt vārdos: „Es dusmojos, ja tu činksti”.
Saki to nopietnā balss tonī un ar stingru sejas izteiksmi. Runā par
bērna uzvedību, nevis par pašu bērnu;
* kad ir sajūta, ka varat zaudēt savaldīšanos, aizej uz citu telpu
un palūdz, lai partneris pārņem situācijas vadību;
* paklausies nomierinošu mūziku, enerģiski kusties, izpildi dziļās
elpošanas, muskuļu atslābināšanās vingrojumus, aprunājies ar
draugu;
* griezies pie speciālista-psihoterapeita, psihologa vai
psihiatra.
Noteikti pārdomā
• vai tevi bērnībā pēra un kā tu tad juties;
• vai tu vardarbīgi centies uzspiest savu
pieredzi vai arī labāk gribētu pastiept bērnam pretī palīdzīgu
roku;
• vai tev vēlreiz gribas uzsvērt bērna atkarību
no sevis, vai tomēr padarīt viņu pašpārliecinātu un drošu;
• varbūt jūs vēlaties viņā ”iedzīt” kādus
aizliegumus, kurus viņš tomēr pārkāps, tādējādi dodot jums iespēju
savu sasprindzinājumu mazināt perot bērnu,
• vai tu vēlies padarīt savu bērnu ”ērtu”,
iznīcinot viņa individualitāti;
• vai tev ir vēlme ieraudzīt tikai bērna
nedarbus, nevis pozitīvo, ko bērns ir paveicis;
• varbūt tu aiz bērna ”audzināšanas” centies
noslēpt pats sevi un savas problēmas;
Ja bērnu noper, atvainojies viņam
Ja nu tomēr dusmu uzplūdā esi bērnu nopēris, uzreiz atvainojies, ka
nopēri, nobiedēji un sāpināji bērnu. Atgādini, ka joprojām mīli
viņu, un apsoli, ka nākamreiz mēģināsi savaldīties.
Vari runāt paaugstinātā balss tonī, lai novērstu dzīvībai bīstamas
briesmas, pēcāk bērnam noteikti izskaidrojot situāciju: „Ja skriesi
uz ceļa, tevi var notriekt mašīna, un tev ļoti sāpēs.” Ja kliegsi
uz bērnu nepārtraukti, radīsies t.s. „selektīvais kurlums”, un
bērns gluži vienkārši tevi vairs neuztvers.
Atceries, ka ”izlādējoties”, tu bērnu ”uzlādē”, un sakrājušās
emocijas kā bumerangs agri vai vēlu parādīsies pavisam nevēlamā
veidā.
Autors: Gunārs Trimda, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Gaiļezers bērnu psihiatrs