Deviņu bērnu māmiņa: "Mēs adoptējām četrus bērnus, pēc tam atklājām, ka gaidām vēl četrīšus"

 27. oktobris 2020 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Džeiks un Maksīna apprecējās 2016. gadā. Abi jau pirms laulībām zināja, ka noteikti gribēs kuplu ģimeni, tāpēc viens no veidiem, kā sasniegt savu mērķi, bija doma adoptēt bērnus, kas ir palikuši bez vecāku gādības. "Jau bērnībā es zināju, ka gribēšu palīdzēt bērniem, kas palikuši bez ģimenes, tāpēc lūdzu mammai ļaut adoptēt man brāli. Kad precējos ar Džeiku, viens no maniem nosacījumiem bija, ka mēs kļūsim par audžuvecākiem. Viņš piekrita," stāsta Maksīna.



Gadu pēc laulībām, 2017. gadā, pāris uzsāka adopcijas procesu. Vairāku mēnešu garumā viņi apmeklēja sagatavošanas kursus, viņu mājokli apsekoja vietējā bāriņtiesa un tika saņemts atzinums, ka ģimene ir piemērota, lai kļūtu par audžuvecākiem.

Sākotnēji pāris bija gatavi uzņemt savā paspārnē divus mazuļus, kas ir vecāki par 4 gadiem, bet dzīve piespēlēja citu kombināciju  bērnunamā piedāvāja ņemt aprūpē trīs mazuļus no vienas  ģimenes  brālīšus Eidenu (4 gadi), Pārkeru (2 gadi) un Konoru (11 mēneši). 

Pēc bērnu pieņemšanas savā ģimenē no bērnunama atskanēja zvans, lai pavēstītu, ka puisīšiem ir pievienojusies māsiņa, kuru laidusi pasaulē sieviete, kas pati par šiem bērniem rūpēties nav gatava. Varbūt Džeiks un Maksīna ir gatavi paņemt vēl vienu bērniņu? Meitenītei Eliotai bija tikai 8 dienas, kad viņa pievienojās brālīšiem. Jaunajai ģimenei bija ko turēt, tiekot galā ar četriem bērniem līdz 4 gadu vecumam. Maksīna to sauc par vienu no pareizākajiem lēmumiem savā dzīvē, jo meitenīte ļoti pieķērās jaunajiem vecākiem un viņiem ir emocionāli ciešas attiecības. Visi četri audžuģimenē pieņemtie vienas mātes bērni dzīvoja kopā un 2019. gadā Džeiks un Maksīna šos bērnus adoptēja. 

Pēc bērnu pieņemšanas savā ģimenē no bērnunama atskanēja zvans, lai pavēstītu, ka puisīšiem ir pievienojusies māsiņa, kuru laidusi pasaulē sieviete, kas pati par šiem bērniem rūpēties nav gatava. 
 

Viens no iemesliem adopcijai bija auglības problēmas un Maksīnas veselība, tāpēc savu bērniņu pāris varēja radīt tikai medicīniskā ceļā. Pēc diviem piedzīvotiem spontāniem abortiem, Maksīna bērnu adopcijas procesa laikā veiksmīgi bija palikusi stāvoklī, izmantojot mākslīgo apaugļošanu. Nu viņi sagaidīja dēlu Henriju. 

Pēc kāda laika, kad mazais Henrijs jau bija "apvēlies", kādu dienu Maksīna, veicot grūtniecības testu, ieraudzīja spilgti rozā svītriņu, kas  liecināja, ka viņa ir stāvoklī. Pat ļoti, ļoti stāvoklī! Pēc pāris nedēļām ginekologs ultrasonogrāfijas pārbaudē apliecināja, ka patiešām ir iestājusies grūtniecība, turklāt dabīgā veidā. 
Pēc nedēļas sonogrāfija apliecināja, ka ir gaidāmi trīņi. Pāris pamazām sāka pierast pie šīs domas, kamēr ... nākamajā ultrasonogrāfijā atklājās, ka mammas puncī ir vēl viens bēbītis. "Maksīna, te ir vēl viens mazulis," pētot sonogrāfijas attēlu, noteica ārsts. Vai tas ir joks? Ārsts nomainīja USG aparātu. Skaidrs kā diena  dzemdē bija 4 bērniņi. Un mājās bija jau 5 bērni!

Gūtniecības sākums nebija smagāks, kā gaidot Henriju  bija slikta dūša, nespēks. Viss ritēja puslīdz normāli, līdz divdesmit pirmās grūtniecības nedēļas vidū sāka saīsināties dzemdes kakls. Bija liels priekšlaicīgu dzemdību risks. Maksīna palika slimnīcā līdz 32. grūtniecības nedēļai, kad dzemdības vairs nebija aizkavējamas. 
 

Mums kā vecākiem vienmēr jāpatur prātā, ka adoptētie bērni ir emocionāli jutīgāki, par viņiem vienmēr jāpiedomā īpaši. Mums ir jāveido ģimene, kurā ikviens saņem tik daudz mīlestības, cik viņam vajag.

 

Nu mājās bija deviņi bērni, no kuriem puse posās uz skolu. Lielākais devās pirmajā klasē, nākamais pirmsskolas sagatavošanas grupā, mazākā meitiņa uz bērnudārzu. Paliekot mājās tikai ar 4 zīdaiņiem, šķiet, ka ir pavisam viegli, līdz... iestājās Covid-19 karantīna. Visi deviņi bērni nu bija mājās, pusei no viņiem notika attālinātās mācības. Džeiks strādāja maiņu darbā un nevarēja vakaros vienmēr būt mājās, tāpēc pieņēmām lēmumu, ka mums ir vajadzīgs kāds palīgs. 
"Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka bērniem ir jāizbauda bērnība, nedrīkst viņiem uzkraut atbildību pieskatīt mazākos bērnus pat tad, ja viņi to spēj izdarīt," stāsta deviņu bērnu māmiņa. 

Ģimenēm, kurā aug gan savi, gan adoptēti bērni, vienmēr ir izaicinājums, kā neļaut adoptētajiem bērniem justies sliktāk vai nevērtīgākiem par bioloģiskajiem bērniem. Vienmēr uzsveram, cik viņi mums ir svarīgi un īpaši, mēs tiešām visus trīs brālīšus un māsiņu mīlam vienlīdz stipri kā piecus savus bio-bērnus. Tomēr mums kā vecākiem vienmēr jāpatur prātā, ka adoptētie bērni ir emocionāli jūtīgāki, par viņiem vienmēr jāpiedomā īpaši. Mums ir jāveido ģimene, kurā ikviens saņem tik daudz mīlestības, cik viņam vajag. Mīlestība ir tas, kas veido ģimeni.

Paliekot mājās tikai ar 4 zīdaiņiem, šķiet, ka ir pavisam viegli, līdz... iestājās Covid-19 karantīna. Visi deviņi bērni nu bija mājās, pusei no viņiem notika attālinātās mācības.

Savu ļoti kuplo ģimeni mēs izveidojām no nulles līdz deviņu bērnu ģimenei trīs gadu laikā. Protams, ka mums apkārt ir haoss. Citādi nemaz nav iespējams, bet mēs visi šajā haosā burtiski plaukstam. Pozitīvu lietu šajā procesā ir ļoti daudz. Bet ir arī kaut kas, ko no kā mums ir jāatsakās. Ar Džeiku mīlējām ceļot, kamēr bijām divatā. Ar deviņiem maziem bērniem ceļošana atliekas uz nezināmu laiku. Mēs nevaram iziet pat paēst kopīgas pusdienas visi kopā, jo mūsu ir pārāk daudz.
Kad jūs veidojat ģimeni, katram ir kāda vīzija, kā tas varētu notikt. Piemēram, ka katru dienu gatavosit visiem veselīgu mājas ēdienu. Kāda ekoloģiska pārtika viņiem jāēd, kādas drēbītes un bērnu gadžets jāsagādā, kādos pulciņos jāpalaiž... Bet tad tu saproti, ka tam vienkārši nepietiek laika, un lielākā vērtība ir laiks, ko pavadām kopā. Mūsdienās ir tik daudz padomu, kā kaut kas ir jādara pareizi, audzinot bērnus, ka patiešām var apjukt. Tāpēc vienkārši baudiet laiku, ko varat pavadīt kopā!




0 Pievienot komentāru


Kategorijas