Foto: Imants Ķīkulis


"Šī slepenā dzīve man bijusi jau ilgu laiku" - bezkaunīga klienta nokaitināts, Dāvids laimi nu rod grandiozā dārzā

 21. septembris 2020 7:00 Jauns.lv Intervija

Astoņsimt tomātu stādu. Simt gurķu un tikpat paprikas stādu. Kabači, ķirbji, kartupeļi. Tāda tagad ir modes mākslinieka Dāvida ikdiena. Upe, dīķis, augļu koku dārzs. “Man te aug pilnīgi viss. Jā, esmu piekusis. Bet laimīgs arī.”

 



Ja būtu par šādas laimes iespējamību agrāk zinājis, ātrāk būtu pārvācies no pilsētas uz laukiem?
Visam savs laiks. Es zinu, ka esmu savas jaunības ambīcijas piepildījis. Bet mode… Nu, kāda mode, beidziet! Es tagad labāk saku, ka esmu kostīmu mākslinieks, nevis modes. Modē es nemaz vairs negribu piedalīties. Esmu pierādījis, ka varu. Tās aprindas, kam esmu vajadzīgs, mani zina. Bet tie, kam nepatiku ne es, ne mani tērpi, tāpat palikuši pie savām domām. Un lai arī domā, ko grib. Viss jau atkal notiksies. Koncerti atkal būs, man ir savi skatuves mākslinieki, kuri mani ļoti mīl un kurus es tāpat tālāk ģērbšu.
 

Zinu, ka tavos tērpos uzstājas Ance Krauze. Kas vēl?
Man pat grūti nosaukt kādu no mūsu zināmajiem skatuves māksliniekiem, kas kādreiz nav pie manis kaut ko pirkuši vai speciāli šuvuši.

Ance ir cits stāsts. Viņai lielākā daļa skatuves tērpu ir manis veidoti. Un viņa man ļoti uzticas. Savukārt es viņu ļoti mīlu. Kā dziedātāja viņa ir forša, bet kā cilvēks vienkārši spridzeklis, man viņa ļoti, ļoti patīk. Man patīk, ka viņai ir daudz bērnu un viņa ar viņiem ņemas, bērni viņai ir pirmajā vietā, nevis karjera. Bet viņai ir liela pietāte pret darbu, un to es arī ļoti novērtēju.


Bet tev jau arī ģimene vienmēr bijusi ļoti svarīga. Varbūt vienīgi neesi par to skaļi runājis.
Ģimene ir mana privātā dzīve. Tā ir tikai mana. Esmu ļoti centies viņus no visa publiskā distancēt. Ciest nevaru, ka izsakās par manu ģimeni, kaut tas būtu pat labā kontekstā. Man nepatīk, ka piemin. Esmu metis žurnālistiem telefona klausuli nost, kā zibens sperts, ja piemin manu ģimeni. Tas vienmēr bijis tabu. Tagad citādi, bērni jau ir pieauguši cilvēki. Stipri. Bet, kamēr bija mazi, es viņus ļoti sargāju. Pieļauju, daudzi pat domāja, man nemaz nav ģimenes.


Viena lieta jāsaprot: publiskais tēls var ļoti atšķirties no cilvēka paša. Tagad man vairs nevienam nekas nav jārāda.
Es vienmēr esmu domājis, ka cilvēkiem riebjos. Jau biju pie tā pieradis. Un arī neko citu negaidīju. Bet nesen man bija viena videointervija, aizgāju parunāties pie Maijas Rozītes. Negribējās, bet domāju: nu, tā taču Maija, aiziešu! Un tagad man ir tāds pārsteigums, ka saņemu labas atsauksmes, tik daudz labu vārdu. Kaut kas neticams!

Ieliku feisbukā bildi pie siltumnīcas. Cilvēki atkal brīnās, ka esmu taču normāls cilvēks. Viena sieviete tomēr rakstīja komentārā: “Apsveicu, beidzot īsts darbs!” Tad gan Antrai (sievai – red.) prasīju: “Viņa tiešām domā, ka uztaisīt tērpus izrādei vai koncertuzvedumam, izdomāt konceptu, to realizēt un novest līdz finālam – tas nav darbs? Kas tad tas ir?!” Mīlīši, jums katram mugurā ir drēbes, kāds taču tās ir izdomājis! Dizains ir mums visapkārt nepārtraukti, un kāds pie tā ir pat ļoti strādājis.

 

Par savu dārza dizainu tev ir vīzijas? Dārzs kā Monē pļava, kā japāņu dārzi…
Vai, nē, nē, nav man vairs nekādu sapņu dārza vīziju! Lai gan, ko tik es nebiju izsapņojis, kad man uzradās pirmais nopietnais dārzs – tāds 4,5 hektāru parks. Bet nu toreiz es vēl biju jauns un spēcīgs.

Viens man ir skaidrs: nevar atnākt svešs cilvēks un izplānot, kā manā dārzā viss augs. Saprotu, ka ir tāda profesija kā ainavu arhitekts, kas gadiem mācās un prot sazīmēt joslās un krāsu gammās, bet man ir viena māja. Un tas ir mans kaifs: pamosties no rīta un halātā vai pat apakšbiksēs iznākt ārā ar kafijas krūzi, iet ap dīķi un, piedodiet, varbūt arī uzpīpēt vai pačurāt pie koka. Kā var cits cilvēks zināt to manu rituālo ceļu, ja nedzīvo kopā ar mani? Plus vēl – ne viss aug tā, kā mēs to izfantazējam.  Rabarberus mēs trīs reizes staipījām uz jaunu vietu, kamēr beidzot atradām īsto, kur auga.

Iepriekšējā īpašumā man bija 22 dobes. Bija rozārijs ar 700 angļu parka rozēm. Man ļoti patīk ziemcietes. Patīk, ka zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bet, lai lielā ainavā dobes labi izskatītos, tām jābūt milzīgām. Un es nekad nedabūju izbaudīt to skaistumu, jo visu laiku tikai ravēju. Un man taču bija pat izpalīgs, kas katru dienu strādāja. Bet, vienalga, nevar ar tādu privātu parku tikt galā.

Es kļūstu vecāks un dārza ziņā tomēr arī prātīgāks. Iekārtojot šo dārzu, pirmais man bija saprast, kā saule iet, kādi ir valdošie vēji un ko izdarīt, lai ziemeļvējš nerauj galvu nost un ir, kur patverties. Nākamais lēmums: tik daudz zāliena nevajag, aizstādām to ar ābeļdārzu. Tas man ir svarīgākais, nevis puķītes pa krāsām. Un tad ar laiku dārzs pats “iekārtojas”. Viss ieguļas savās vietās.

Ābeļdārzā man katrs koks ir citas šķirnes. Āboli sākas vēl pirms dzidrajiem un pagrabā ir līdz martam, ja peles nenograuž. Bet man ir arī divi junkuri, tāpēc ar pelēm tiksim galā. Tā mums visu gadu ir savi āboli. Ir sulas. Taisos vēl arī sidriņu sākt taisīt. Un, ja paliks pāri sidriņš, vēl kalvadosiņu izdzīšu. Nekas te pāri nepaliek. Man ļoti garšo āboli, bumbieri, ķirši. Man pietiek zemes, kāpēc man neiestādīt deviņus saldo ķiršu kokus? Un vienmēr ar kādu var padalīties.


Cik zemes tev te ir?
1,8 hektāri. Un vēl man te ir tā laime, kas vienlaikus arī nelaime, – upes krasts. Sakopt to ir smags darbs. Toties kas par ainavu pēc tam!
 

 

Tagad es jūtos kā pensionārs. Man liekas, ka esmu vecs cilvēks. Un tas ir ļauni, jo pēc gadiem es vēl neskaitos vecs, bet iekšēji jūtos tik ļoti, ļoti noguris… 

 

Man patīk dzīvot ļoti sakārtotā vidē. Bet nu tā, ka ļoti sakārtotā. Un arī tā ir mana nelaime. Ar to es beidzu nost pats sevi un arī citus. Tas mani dzen stresā. Bet stresot es negribu…

Un ko tad tu dari?
Ko, ko… Ķeros klāt un daru! Līdz tumsai. Ir dienas, kad kā no rīta izeju ārā, tā visu dienu tur arī nostrādāju. Bez atpūtas, bez pusdienām. Ir bijis, ka kaimiņi, to redzot, nes man vakarā paēst, jo es sēžu ārā uz beņķīša acīmredzami bez spēka.

Bet šis darbs man ļoti patīk. Un viena iemesla pēc – jo es redzu rezultātu. Un esmu gandarīts. Modē es redzu tikai nievas. Tajā biznesā reti dzird uzslavas. Un komplimenti netiek teikti publiski, bet iečukstēti ausī. Un arī psiholoģiski tas darbs ir smags. Visu laiku un visiem smaidīt. Bet klienti ir dažādi, arī nepatīkami. Mani klienti gan pārsvarā ir forši. Jo tur jau vajag aknas – atnākt pie Dāvida. Drosmi.

Psiholoģiski tagad jūties labāk?
Viennozīmīgi. Vienīgi tagad es jūtos kā pensionārs. Man liekas, ka esmu vecs cilvēks. Un tas ir ļauni, jo pēc gadiem es vēl neskaitos vecs, bet iekšēji jūtos tik ļoti, ļoti noguris… Un tagad vēl noguris arī no tā, ka nu cilvēki uzzinājuši, ka man ir šis dārzs, lielā siltumnīca, ka tas radījis tādu ažiotāžu. Pirmkārt, es biju apjucis, jo nekad nebiju domājis, ka man varētu veltīt labas atsauksmes. Otrkārt, jau biju tik ļoti atslēdzies uz vērotāja pozīciju, ka aktīvas darbības ap manu personu mani ļoti nogurdināja. Un tagad esmu teju šoka stāvoklī, ka man atkal jāpozē fotogrāfam, ka kāds atkal grib dzirdēt manas domas. Bija tik ērti nekomunicēt ar citiem. Precīzāk – tikai ar tiem, ar ko vēlos. Jo cilvēku, kas mani pazīst tuvu un pa īstam, ir ļoti maz.

Es jau nemaz tā nelaižu sev klāt. Esmu diezgan savrups. Tāpēc, dzīvojot šeit laukos, psiholoģiski jūtos vienkārši ģeniāli! Noguris un vecs, bet arī patiesi laimīgs.

Likums mani aizsargā no cilvēkiem. Esmu privātīpašumā. Man nav jābaidās. Man nav jāpucējas. Nav jārāda priekšzīme. Ir tik forši staigāt vecās treniņbiksēs un ar zemi aiz nagiem. Šī slepenā dzīve man bijusi jau ilgu laiku, vienkārši citi par to nezināja. Atceros, pagājušogad Bauskā pirku stādus, sanāca vārdu apmaiņa. Un viena no pircējām, tāda pārkrāsojusies vietējā beibe, man saka: ko jūs vispār iedomājaties, būtu dzīvē kaut vienu stādu pats izaudzējis… Mēs ar Antru pagriezāmies un klusējot aizgājām.

Nesākšu taču stāstīt, ka pats potēju ābeles un esmu mūžā iestādījis ap tūkstoš koku. Sakopt rokas pēc tādiem darbiem prasa ilgu laiku.

Bet modes mākslinieki taču ar tādām rokām nedzīvo. Sabiedrību neinteresē cilvēks ar lāpstu, kas dizainē kleitas. Vajag tādu ar sunīti padusē un draugu pie sāniem. Bet ko es – man savi kartupeļi, burkāni, vispār viss, ko vajag. Savulaik bija arī bites. Tagad par vistām domāju. Nu, kas tas tāds par modes mākslinieku? Es pat, godīgi sakot, vienu brīdi biju aizmirsis, ka esmu Dāvids. Bet tagad, neslēpšu, ceru šo savu dzīvesveidu arī ar biznesu sasaistīt.


Kaut kā tavā dārzā tomēr vēl trūkst, kaut ko vēl gribi?
Daudz ko es varu gribēt. Bet kaut kas neaug. Kaut ko nograuž tas pats zemesvēzis. Daudz kam trūkst prasmju. Bet es teiktu, ka manā dārzā ir viss, kas man garšo. Un eksotika man nemaz tā negaršo.

Par ko sevi varu paslavēt un par ko pašam vislielākais prieks, man padodas turēt dārzu tīru. Esmu iemācījies ātri izravēt tā, lai izskatās kā no vācu dizaina katalogiem. Es taču pat kabačus stādu ar nostieptu mērlenti. Antra brīnījās: nopietni?! Bet tas profesionālais perfekcionisma kretīnisms ir tieši tik liels. Es savā darbā nekad neesmu varējis atļauties pāris milimetru šķību vīli, jo tad ir pazaudēts klients, vārds, ieguldītie līdzekļi un laiks, viss. Tas perfekcionisms ir tik dziļi manī, ka to vairs neizdzīt. Un arī dārzā viss tiek nomērīts ar mērlenti, un tikai tad var sākt rakt vai stādīt. Toties pēc tam bauda acīm.


Prasīt tev tagad par to, kā uzturi sevi formā un bez liekā svara laikam būtu muļķīgi. Bet kaut kādi veselīgie paradumi taču tev ir?
Es esmu kā dzīvnieks. Gribu gulēt, eju gulēt. Varu mierīgi piecelties vakariņu vidū no galda un aiziet gulēt, ja nāk miegs.

Kad strādāju radio, katru rītu cēlos piecos no rīta, bet gulēt bieži vien aizgāju ap vieniem naktī, kad atgriezos no filmēšanām. Nekad nedomāju – nāk miegs vai nenāk, nozvanīja pulkstenis, un cēlos, gāju, darīju.

Par ēšanu. Ēdu, kad gribu, nevis, kad saklāts galds un jāēd. Varu arī nakts vidū pamosties un paēst. Iekosties sierā vai desā pa taisno ar zobiem un iet gulēt tālāk.

Brokastis es nekad dzīvē neesmu ēdis. Jo negribas. Mana māte neēda brokastis. Mana meita neēd brokastis.

Es pirmo reizi ēdu ap diviem vai pat četriem dienā, kad man tiešām jau ir mazliet nelabi no neēšanas. Un varu ēst vienreiz dienā.

Man ļoti garšo dārzeņi. Sezonālie augļi. Nepiespiežu sevi ne darīt to, ko negribu, ne arī ēst, ko negribu. Vienubrīd vispār neēdu neko citu, kā tikai kūpinātu asarīti. Pat maizi ne. Tā bija mana pārtika kādu mēnesi no vietas. Pēc tam ēdu tikai Mārtiņa desiņas, jo tajās ir visvairāk gaļas un tās arī garšo pēc gaļas. Citas desas vispār neēdu.

Tomēr viens veselīgs paradums man arī ir – no rīta tukšā dūšā iedzeru citronūdeni, tā cīnos ar kuņģa sāpēm, un ir labāk. Tad kafija, ar ko kopā iedzeru tās tabletes, kas nu man ir jādzer. Un varu sākt darboties.

Ar svaru man attiecības vienkāršas: ja arī pa ziemu uzēdu pāris kilogramu, tad neaizmirsīsim, ka esmu dizainers un protu saģērbties tā, ka vienmēr izskatos slaids. Bet tagad ir cits stāsts, esmu šausmīgi kaulains palicis. Tik tievs kā pašlaik biju tikai pusaudža gados. Un man pašam liekas, ka tagad izskatos atbaidoši. Visas drēbes par lielu. Nu, un vēl jau vasara priekšā un trimmerēšana arī. Nekas tik labi nesavelk presīti kā darbošanās ar trimmeri gar upes nogāzi. Man gan ir arī lieliski krēmi no GMT. Kad te, pirmajos gados strādājot, tūkstošiem smagu ķerru pārvadāju, tik katastrofāli nometu svaru, ka dabūju braukt uz slimnīcu pārbaudīt, vai man nav kāda vaina. Bet ādu gan ar tiem krēmiem savilku mēneša laikā atpakaļ, tiešām iesaku.


Kura vieta ķermenī ir tavs vājais punkts? Kas sāp, kas apgrūtina?
Man patiesībā nekas nesāp.

Un tā ir problēma: man ir augsts sāpju slieksnis, es ilgi nejūtu, ka man sāp. Un, kad sajūtu, jau ir par vēlu.

Es sāpes ignorēju. Līdz brīdim, kad citi jau pamana, piemēram, sapampumu. Tā es ar lauztu potīti vēl nākamajā dienā aizbraucu uz Limbažiem mammai ābeles potēt, jo ir taču laiks un ir sarunāts. Pie ārsta nokļuvu, kad kāja jau bija zili melna un sapampusi kā gumijas zābaks. Pēc tam trīs operācijas.

Ar to nesāpēšanu ir bijis arī pavisam dramatiski, un man nosaka nepareizu diagnozi, jo neesmu komā, kaut man vajadzētu būt komā. Bet es vēl runāju un staigāju pie ārstiem, sūdzoties, ka nevaru paelpot.  Tā arī ar aklās zarnas sāpēm kustējos, kamēr tā plīsa.

Tātad hipohondriķis neesi?
Noteikti nē. Bet bija laiks, kad tiešām jutu, ka ar mani nav labi, un tad gan staigāju pie ārstiem, kuri mani baudīja, baudīja, baudīja… Līdz atrada. Brīnos, ka tolaik tumsā nespīdēju no tās rentgenu pārbagātības. Bet iemeslu atrada, un tagad es dzīvoju, un cerams, ka dzīvošu. Tā kā esmu ļoti kārtīgs, tad arī medikamentus lietoju ļoti precīzi. Ja zāles jādzer, to daru. Bet ar savu klātbūtni ārstus nemoku, neskrienu ar katru nieku. Taču uzskatu, ir bezatbildīgi novest sevi arī līdz stāvoklim, kad paliec uz nodokļu maksātāju pleciem. Tā ir otra galējība. Es gan arī šos cilvēkus saprotu, tā ir nabadzība. Ir bail iet pie ārstiem, jo tā būs nauda, nauda, nauda… Svarīgāk ir paēst un pabarot ģimeni. Bet, ja vari atļauties un, vienalga, neej pie ārsta, tā, manuprāt, gan ir bezatbildība pret sabiedrību. Un arī pret savu ģimeni.

Dzīvē ir dažādas situācijas. Un bija arī reize, kad es savu vārdu un atpazīstamību izmantoju. Meitai nometnē bija trauma. Pats tur nekādi netiku, bet uztraukums par savu bērnu drausmīgs. Tad gan piektdienas naktī zvanīju Mārtiņam Šicam un lūdzu, lai palīdz. Svešam cilvēkam. Un tagad es par šo cilvēku stāvu un krītu, jo viņš toreiz palīdzēja. Mans bērns ir dzīvs un vesels.


Ja tev tagad atkal piedāvātu vadīt tādu provokatīvu šovu, kāds bija "Dāvidšovs", tu piekristu?
Jā, es droši vien parakstītos uz ko tādu. Kad Ēķis man pirms diviem gadiem to piedāvāja, es atteicos un pateicu nē. Ka tieši tādu "Dāvidšovu" es vairs nevadīšu. Bet tagad domāju, ka vadītu gan. Jo redzu, kas notiek sabiedrībā.

Pa šiem gadiem daudz kas mainījies, ārzemju labumus esam atēdušies un esam arī sapratuši, cik paši esam vērtīgi. Tomēr, vienalga, esam tik stulbi. Un aizspriedumaini, un neizglītoti.

Tāpēc tāds šovs, manuprāt, būtu vajadzīgs veselīgākai sabiedrībai. Lai sapurinātu cilvēkus. Lai liktu mājās pārrunāt dzirdēto un redzēto un arī nākamajā rītā darbavietā pie kafijas. Jo pašlaik ir tā, ka valdība nolemj, visi mazliet papukst, bet nekas nemainās. Un depresija Latvijas iedzīvotājos valda liela. Tā sabiedrības sašķeltība bagātajos un nabagajos ir tik milzīga. Jaunieši, šķiet, vispār vairs nevienam nav vajadzīgi, bet augstskolas tik ražo cilvēkus ar augstāko izglītību, kaut šī izglītība ir zem katras kritikas. Es zinu, pats vairākus gadus biju mācībspēku rindās.

Kurus cilvēkus tu uzskati par talantīgiem?
Modes biznesā tas ir Artis Štamgūts. Laima Jurča. Man patīk mana gadagājuma mākslinieki Ieva Iltnere, Miervaldis Polis. Artis Bute fascinē, viņam ir savs rokraksts, tāds vīrišķīgi filigrāns.

Bet, kas mani no personībām ļoti fascinē, tas ir Raimonds Pauls. Es reiz viņam intervijā prasīju, kas būtu Latvijas Radio bez Paula. Un viņš skaisti atbildēja: bet kas būtu Raimonds Pauls, ja nebūtu Latvijas Radio? Redz, kur tā lieta – šī mūzika ir saprotama visiem. Un tā ir tik plašā diapazonā: no zaļumballēm līdz kora apdarēm. Vienreizēji! Paralēlēs ar kleitām, piemēram, pērk un valkā tās kleitas, kas ir skaistas. Ja tās nav skaistas, tad kas tu esi par mākslinieku? Un to es esmu iemācījies: mākslai vienmēr jāiet pa priekšu mārketingam. Ne visiem cilvēkiem var iesmērēt neglītās Louis Vuitton somas.

 

Mēs visi drīkstam būt, kas vēlamies. Ja večiem patīk valkāt sieviešu drēbes, tās ir viņu tiesības, jo tā ir viņu dzīve. Ja tev riebj uz to skatīties, tad neskaties!

 

Un Paulam izdodas sacerēt mūziku, kas cilvēkiem patīk. Un visiem cilvēkiem patīk! Es pats daudz klausos klasisko mūziku. Bet man ļoti patīk Paula mūzika. Un arī saskarsmē viņš ir cilvēks ar lielo burtu. Tiešs un godīgs.

Un arī, piemēram, par Valdi Zatleru domāju visu to labāko. Par politiku vairs nav vērts runāt, bet cilvēks fantastisks. Un arī viņa sieva Lilita.

Ja diviem cilvēkiem kopā ir labi, tas citiem vispār nav apspriežams. Maz kas sabiedrībai nepatīk. Bet viņi ir kopā. Ģimene ir augstāk par visu. Man ģimenes attiecības ir svarīgākas par jebko.

Mēs visi drīkstam būt, kas vēlamies. Ja večiem patīk valkāt sieviešu drēbes, tās ir viņu tiesības, jo tā ir viņu dzīve. Ja tev riebj uz to skatīties, tad neskaties!

Man arī daudz kas nav pieņemams. Un es par to drīkstu runāt. Bet nosodīt kādu par viņa izvēlēto dzīvi nedrīkstu. Nu, tikai politiķus drīkst kritizēt. Jo mēs esam vēlētāji, un viņi ir mūsu kalpi. Bet visi citi var dzīvot, kā vēlas.

Es tagad arī savā dzīvē redzu, cik svarīga ir izvēle. Pareiza izvēle. Es droši vien būtu aizgājis bojā…


Ja ne šī vieta?
Jā. Un pārvākšanās no Rīgas. Man te ir pamats zem kājām. Beidzot. Lēmumu pārvākties uz laukiem es pieņēmu jau ilgi pirms šīs krīzes, un jau kuro reizi dzīvē ir sajūta – kā ūdenī būtu skatījies. Mēs ar Antru esam kopā jau vairāk nekā 30 gadus, viņa zina, lai cik neloģiski dažreiz ir mani lēmumi, pēc tam tie brīnumainā kārtā izrādās pareizi.

Mūziķi, teātra ļaudis, daudzi citi mākslas cilvēki ir ļoti neaizsargāti. Sociāli, emocionāli. Tik atkarīgi no valsts patvaļas un iegribām. Re, pēkšņi šķiro: šis ir darbs, bet šis nav darbs. Šitie dabūs naudu, bet šitie gan ne. Tas ir tik šausmīgi, ka ne šiem cilvēkiem, ne viņu bērniem, nav nekādas drošības par rītdienu. Un, ja vēl paņemts kredīts un esi precīzi izrēķinājis, kā to atdot… Pēkšņi atkal paaugstina ienākuma nodokli, un viss – tu jau automātiski esi bankrotējis! Tas ir tikai laika jautājums. Un viss tavs biznesa plāns sabrūk. Bet viņiem tas ir tikai viens procents šurp vai turp, kā tāda rotaļa.

Neslēpšu, man bija bail par sevi, par nākotni. Bet šeit es zinu, ka būšu paēdis. Kāda žurnāliste man jautāja: bet no kā tu tagad pārtiec? Es, godīgi sakot, pilnīgi nesapratu jautājumu. Man taču te ir pilnīgi viss, bet izmaksas minimālas. Dārzā savi kartupeļi un burkāni, bet dīķī un upē zivis. Drēbes man ir visam atlikušajam mūžam. Kamēr es šo desmit gadus veco paša šūto žaketi, kas man tagad mugurā, novalkāšu, paies vēl desmit gadi. Dievs dod nodzīvot tik ilgi. Aiznesīšu uz ķīmisko tīrītavu un vēl uz balli uzvilkšu. Jo tas ir Dāvids, un tas no modes neiziet.

Es nāku no paaudzes, kurai nevajadzēja katru gadu jaunas bikses un kreklu.


Kas tagad ir tavs luksuss? Kā vari pašikot, kad gribi, saposies kā muižkungs, lai izietu dārzā?
Kā tagad – uzvelkot žaketi. Vai keponu. Un vēl bezrocītis zem žaketes. Man mamma saadījusi kaudzi ar bezrocīšiem, jo man vienmēr ir auksti. Un gumijas zābaki.

Jā, tādi viņi tur staigā tajās “Midsomeras slepkavībās”.

Ļoti praktiski. Gumijas zābaki vispār ir neaizvietojami: sausas kājas, viegli uzvilkt un nomaukt. Žaketei ir daudz kabatu. Cigaretēm, telefonam, kabatlakatiņam. Var pa taisno no lauka iekāpt mašīnā un aizbraukt uz benzīntanku. Vispār nav jāiespringst par izskatu.


Teici, ja nebūtu šīs vietas, varbūt būtu jau miris. Kas ir bijis grūtākais tavā dzīvē?
Daudz kas ir bijis. Sākot jau ar jaunību. Pieaugšana un mīlestības laiks. Man tas bija katastrofāli! Pat vēl tagad atceroties sāp sirds. Man jau gan arī vienmēr uztvere bijusi saasināta, emocijas sakāpinātas.

Jau pieaugušā vecumā bija pāris krīzes. Varētu jau teikt, ka profesionālas, bet ne tikai. Un tas trakākais, ka ar katru reizi grūtāk saņemties. Jo tad es kļūstu vājš, vairs neko negribu. Grūti atrast risinājumu.

Man bija viens ļoti bezkaunīgs klients, kas ar savu rīcību mani noveda tik tālu, kas tas nostrādāja kā pēdējais piliens. Sapratu: es vairs negribu. Es vienkārši vairs tā nevaru un negribu! Izlēmu, ka esmu ar mieru dzīvot jebkā, kaut ar sauso ateju, bet tā vairs justies negribu.

Bet nebija jau arī nemaz tik viegli izdomāt, ko tad es varētu darīt tādu, lai justos komfortabli un arī stabili. Lai es redzētu sava darba rezultātu.

Jo es taču nevaru vienkārši iziet un nomirt tikai tāpēc, ka jūtos slikti un man vairs nav spēka. Vajadzēja izdomāt, ko darīt tādu, lai man atkal mirdzētu acis.

Nezinu, kā ir citiem cilvēkiem, bet pieļauju, ka ne es viens tā esmu juties: ka nomirt nevar, bet dzīvot arī nav spēka.

Bet kas tad īsti notika?
Daudzu apstākļu kopums, kāpēc tā jutos. Bet tas nav publiski stāstāms. Diemžēl viss salikās vienā laikā.

Te es redzu, kā izaug tas, ko iestādu. Ja neizaug, mēģinu atkal. Kad atkal neizdodas, sakreņķējos, taču arī saprotu, ka tas nav pasaules gals un ka vispār nemaz nevaru to ietekmēt. Te man ir daudz laika domāt. Sienot tomātus, pļaujot, kaplējot. Vienīgais, par ko nekad neesmu domājis, par svešiem cilvēkiem. Mani tiešām nekad nav interesējusi svešu cilvēku privātā dzīve. 


Par kādiem cilvēkiem izauguši tavi bērni? Kas tev viņos patīk?
Man viņos patīk viss! Viņi abi ir tik labi cilvēki. Kā tagad vispār tos vārdus izvēlēties… Viņi ir sirsnīgi. Dāsni. Tieši. Viņiem ir ļoti laba humora izjūta, un viņi prot arī paši par sevi pasmieties. Viņi ir strādīgi. Vienīgais – tāpat kā es, viņi dara tikai to, ko grib darīt un kam redz jēgu un rezultātu. Un godīgi viņi ir. Pat tādi naivi godīgi. Piemēram, ja viņi atrastu naudas maciņu, viņi to aiznestu uz policiju. Un vēl man viņos patīk pieticība. Bruno, piemēram, ir labs darbs un arī alga. Bet viņam ir vienas kurpes, jo vairāk viņam nevajagot. Man pat mazliet tā kā žēl, saku, lai taču nopērk vismaz vēl kādu pāri. Bet viņam nevajag. Kamēr vienas ir, otras nevajag. Un viņš ir ļoti kārtīgs. Lai ko darītu, aiz viņa viss paliks tīrs un kārtīgs. Un Emmai tāpat.


Jā, tu noteikti nebiji tik labs.
Es esmu bijis neciešami neiecietīgs. Un pat ļauns. Bet – dzīve iemāca. Un vēl kā iemāca! Arī bērni iemāca. Un arī lauki. Dzīve ir mani kārtīgi aplauzusi, un tagad varu teikt: cilvēki mainās. Un mainās uz labo pusi. Esmu palicis ļoti emocionāls. Un nevis eksplozīvi emocionāls kā agrāk, bet tāds sirsnīgi emocionāls. Priecājos par citu cilvēku panākumiem, veiksmēm. Es no visas sirds cenšos būt labāks un pats par to esmu lepns.


Ko tu darīsi ar visām tām tonnām, kas izaugs tavā lielajā siltumnīcā?
Man padomā ir Green&Red by Davids. Ceru, ka arī pie mums tāds koncepts aizies – saimniecība, kur atbraukt un salasīt to, kas tobrīd ienācies. Zirņus, burkānus, pats pieroc kartupeļus. Āboli, bumbieri, kas nu tajā brīdī dārzā ir un ko gribas.

Bet siltumnīca tikai izskatās tik liela, nav jau man te tā saimniecība nemaz tik milzīga. Pagājušogad paši tikām galā ar visu, ko novācām, samarinējām, sulās izspiedām un tomātu biezeņos savārījām.


Tu pats arī konservē?
Jā. Un viss man izdodas. Ir jau arī daži no maniem marinētajiem gurķiem atkarīgie. Bet es taču jau sen ar to visu nodarbojos. Tik uz āru paturēju to tēlu, kāds nu cilvēkiem bija radies: baltrocītis, kas tik brauc ar lielu muti un pats neko nejēdz. Bet tagad – ko tur vairs slēpt: es varētu te atbraukušajiem lekcijas lasīt par to, kā audzēt, mēslot, izgriezt un vēl simts praktisku dārzkopības viltību atklāt.


Visus savējos te pie darba liec?
Vispār nemaz. Šis ir mans darbs. Antrai ir darbs Rīgā, es nedrīkstu viņai likt vēl te strādāt. Un arī bērniem nav jādara tas, ko es par savu dzīvesveidu esmu izvēlējies. Ja bērns pats negrib, es viņam nelikšu dārzā strādāt.  Šī lauku māja ir mana izvēle. Lauku darbi ir mana izvēle. Tik liela siltumnīca ir mana izvēle. Es tādu gribēju, man arī pašam ar to jāspēj tikt galā. Man nav tiesību likt citiem te kaut ko darīt. Viņi te drīkst kaut caurām dienām lasīt grāmatas un atpūsties, kā paši vēlas. Tāpat kā mani viesi, kas šurp atbrauc. Ja kāds gribēs palīdzēt – palīdzēs. Es ļoti respektēju citus cilvēkus. To nu man dzīve, bērni un lauki ir iemācījuši.


Klau, bet kāpēc tieši šī vieta? Kas tev te patika?
Tas, ka apkārt ir mežs.

Ja tev ir nauda, lielu māju vari uzcelt pāris mēnešos. Bet lieli koki tavas dzīves laikā neizaugs. Lieli koki – tā ir vērtība.

Es pat teiktu, ka man ir bijība pret kokiem. Šausmīgi pārdzīvoju, kad pagājušogad virpuļviesulis te paplosījās. Es tiešām stāvēju, skatījos uz varenajiem lūstošajiem kokiem un raudāju.




0 Pievienot komentāru


Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas