Arī policisti raud. Starp noziegumiem un dēlu ar autismu 1

 06. jūlijs 2020 8:00 Raksts

“Gribu, lai viņš dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem. Lai viņu neapceļ, bet beidzot aiz problēmas saredz cilvēku. Vienkārši pieņemiet. Ar pārējo es tikšu galā,” – saka Rīgas Ziemeļu iecirkņa Kriminālpolicijas priekšnieks Norberts Trepša, kurš audzina dēlu ar autismu. Dzīves skarbumu ikdienā redzošais policists nevar valdīt asaras, runājot par attieksmi, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar lidmašīnām.



Foto Reinis Hofmanis


Ja jūs nezināt, ka Rūdolfam (6) ir autisms, varat arī nepamanīt. Kad satieku tētim pie rokas vienā no Āgenskalna klusajām ielām, puika smaida, vienā rokā iespiedis mīklu grāmatu, ar otru piekārto jūrnieka cepuri un tad bikli to pastiepj sveicienam. Taču mieru jebkurā brīdī var iztraucēt neierasts ielas troksnis vai lietus lāses uz drēbēm. Rūdolfs kļūtu nervozs, aizspiestu ausis, raudātu. Varbūt kliegtu.

“Kāds viņš jums neaudzināts,” – Norberts no svešiniekiem dzird regulāri. “Piemēram, bijām lidmašīnā. Priekšā sēž kompānija, dzer šņabi. Lidmašīnai paceļoties, Rūdim aizkrīt austiņas, sāp. Un tad sākas vārdu apmaiņa, viņi pārmet, ka esam par skaļu, kā mēs tā iedomājamies trokšņot. Viņi lido atvaļinājumā atpūsties, bet es te ar savu histērisko, neaudzināto bērnu. Vienlaikus cenšos nomierināt mazo un apkārtējiem paskaidrot, kas ir autisms. Uz lidojuma beigām viņi it kā ir sapratuši, bet man sirds jau apskrējusies.”
 

FOTO: Norberts Trepša ar dēlu

 
 

Rūdolfs šovasar sācis teikt pirmos vienzilbes vārdus, sasveicināties, atvadīties un nebaidīties no vienaudžiem. Taču aiz katras šīs šķietami ikdienišķās darbības slēpjas milzīgs darbs vairāku gadu garumā.

Trepšas ģimene ir tipisks piemērs, kā izlīdzas daudzi, audzinot bērnus ar attīstības traucējumiem. Kamēr tētis darbā, mazo uz nodarbībām – ABA terapiju, kas autistiem māca sazināties, logopēdu un citām – vadā vecvecāki. Omīte noformēta par asistenti. Terapijas līdz septiņiem gadiem apmaksā labdarības organizācijas – tādas kā Bērnu slimnīcas fonds (BSF) vai ziedot.lv.

 

Rūdolfs šovasar sācis teikt pirmos vienzilbes vārdus, sasveicināties, atvadīties un nebaidīties no vienaudžiem.

Taču kas paliek, kad ziedotāju dāsnums beidzas (jo vajag arī citiem) un vecvecāki noveco, vairs nespējot pakārtot savas dzīves mūžīgajam bērnam? Un, kad sabiedrības attieksmes dēļ viņam neatrodas vieta parastā bērnudārzā vai skolā?


Viņam ir autisms. Ko tagad darīt?
Kad Rūdolfs piedzima, tēvs nolika malā uzplečus un devās bērna kopšanas atvaļinājumā.
“Es zinu, kā ir barot ar krūti, kad nav krūts,” smejas Norberts. Sākumā viss bija labi – puika vēlās, rāpoja, apsēdās kā pēc grāmatas. Pirmajā dzimšanas dienā piecēlās kājās un spēra soļus pretī krusttēvam.

Pienāca laiks iet bērnudārzā. “Un tad sākās,” novelk tēvs. Audzinātājas brīdināja, ka nav labi – neklausa, neatsaucas, visticamāk, dzirdes problēmas. Tās neapstiprinājās. Pusgadu vēlāk, konsultējoties ar speciālistu pēc speciālista, kļuva skaidrs – bērnam ir autisms. “Iekšēji raudāju. Bet man bija jābūt stipram, es darbā nevaru rādīt asaras,” saka Norberts.

Sekoja neziņa, par ko sūdzas daudzi mūžīgo bērnu vecāki. Paliec viens ar diagnozi un nezini, kur iet, kam lūgt palīdzību, kas tev pienākas? Nav vienotas vietnes, kur vecāki cilvēkiem saprotamā valodā to varētu izlasīt – paši zvana, lasa, meklē speciālistus. Turklāt katrā pašvaldībā valsts noteiktajam klāt nāk arī pašvaldības pakalpojumi, par kuriem arī ziņu vienuviet bieži nav.


Jāceļ piemineklis vecvecākiem
Rūdolfam paveicās, ka palīdzēt varēja – un gribēja – vecvecāki. “Omei un opim vajag ŠITĀDU pieminekli uzcelt,” Norberts saka un rāda uz debesīm. Bez viņu atbalsta galā netiktu, tāpēc simboliski jubilejā abiem iestādīja ozolu. “Stipra ģimene, kas stāv un krīt viens par otru, ir svarīgākais.”

Norberts ceļas piecos, bet puiku modina sešos no rīta. Pa ceļam uz darbu aizved pie vecvecākiem, kuri ne vien ved uz dārziņu, bet arī uz ABA terapiju, pie ergoterapeita un logopēda. Vecmāmiņa Irēna mazdēlu ņem pie rokas un pacietīgi sēž līdzās, bet vectēvs Jānis abus gaida mašīnā. Vakarā Rūdolfs sagaida tēti.

Brīvākās dienās Norberts cenšas vest pats, taču darbs policijā ir neprognozējams. “Reizēm sevišķi smagi noziegumi notiek arī brīvdienās. Kamēr es komandēju, viņš sēž blakus un spiež uz lapām zīmogus. Tāda mums tā dzīve reizēm sanāk.”

Trepšas kabinets Sarkandaugavā ir nosēts ar ordeņiem, goda rakstiem un fotogrāfijām, kur viņš stāv blakus prezidentiem. Lai gan ikdienā nereti jāšķetina slepkavības, vārdus “nežēlīgs darbs” viņš lieto, runājot par puikas audzināšanu. “Gadu gaitā izveidojusies tāda aizsargsiena, darbu nelaižu sev cauri. Taču, kad iedomājos par Rūdi…Redz, atkal man asaras, nevaru,” Norberts ievelk elpu un noslauka vaigus. Dēla audzināšanu viņš sauc par savas dzīves diplomdarbu.


Attieksmes, ne tikai naudas jautājums
Nākamgad ap šo laiku Norberts plāno doties izdienas pensijā. Vecvecāki jaunāki nekļūst, drīz puikam vairs līdzi neizskries un vīrietim būs jāparūpējas arī par viņiem. Šī ir vienīgā reize sarunas laikā, kad viņš ierunājas par naudu, jo BSF atbalsts terapijām drīz beigsies. Kad Rūdolfs būs pilngadīgs, pazudīs arī liela daļa valsts palīdzības. Tēvs cer, ka līdz tam būs sasniegts līmenis, kurā puika pats varēs par sevi parūpēties.

Vairāk par naudu Trepšam šobrīd sāp sirds par izglītību un sabiedrības attieksmi. Parastajā dārziņā puiku atstūma, tāpēc viņš mācās specializētajā. Šī iemesla dēļ nav skaidrības arī par skolu. “Palaižot vispārējā skolā, es viņu vienkārši piebeigšu,” saka Norberts. Pēc viņa novērojumiem, sabiedrība nav gatava bērniem ar autismu, viņus apceļ un izstumj. Tas pasliktina situāciju un bērns noslēdzas vēl vairāk, aizslaukot nebūtībā daudzos gados panākto progresu. Savukārt mācību iestādēs bērniem ar attīstības traucējumiem nereti ir bērni, kuru traucējumi ir smagāki par Rūdolfu, tas neļaujot iet uz priekšu un attīstīties. Vidusceļa neesot.


Vienkārši pieņemiet viņu
“Es viņu izraušu savu iespēju robežās. Es viņu nolikšu normālā ritmā, lai kaut cik viņš būtu integrēts mūsu sabiedrībā,” viņš apņēmīgi saka. Ikdienu krietni atvieglotu, ja ik uz soļa nenāktos sastapties ar nosodošiem skatieniem, pārmetošiem vārdiem un lamām.

Norbertam īpaši sāp, kad publiskās vietās vecāki skaļi saka saviem bērniem, lai pie Rūda neiet, jo viņš nerunā un ir jocīgs. Arī vienaudži puiku mēdz atstumt un atteikties kopā spēlēties. Tēva sirds katrā šādā situācijā saraujas čokurā. Bērnu neizpratni vēl varot pieņemt, taču pieaugušo gan ne.

Veikalā, sabiedriskajā transportā, parkā — pārmetumi par it kā neaudzināto bērnu dzirdami visur. Reizēm Norberts skaidro, kas ir autisms, bet reizēm spēka nepietiek – un sanāk kašķis. Vairāk iecietības un sapratnes ir tas, ko vīrietis lūdz no apkārtējiem, un dalās savā stāsta, lai to veicinātu. “Es gribu, lai viņš dzīvo sabiedrībā, kas viņu pieņem. Lai viņu neapceļ, bet beidzot aiz problēmas saredz cilvēku. Vienkārši pieņemiet viņu, ar pārējo es tikšu galā”.

 

 

Raksts tapis sērijā “Mūžīgie bērni”, ko Re:Baltica veido kopā ar Latvijas sabiedriskajiem medijiem LTV, Latvijas Radio un lsm.lv. Sērija ilgs no 29.jūnija līdz 13.jūlijam.

 

 

 

 




1 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas