Sapņos mūs apciemo mirušie tuvinieki. Kāpēc?

 27. maijs 2020 5:00 Jauns.lv Raksts

Sapņi par mirušiem tuviniekiem ir izsenis zināmi visām tautām. Pastāv arī vispārējs priekšstats vai māņticība, ka mirušais sapnī apciemo ne bez nolūka. Parasti šis aizgājēja gars kaut ko vēlas saņemt no cilvēka vai arī ierodas, lai par kaut ko brīdinātu. Kaut arī šī parādība ir ļoti sena, ne zinātnieki, ne ezoteriķi joprojām nespēj viennozīmīgi izskaidrot šo sapņu ķīmiju.

 



Foto: Shutterstock.com


Ar iederīgiem un emocionāli piepildītiem sapņiem senči spēj sasniegt pat visskeptiskākos no saviem pēctečiem. Sapnī par mirušu tuvinieku sapņotājs pats zina, ka komunicē ar cilvēku, kurš jau ir miris. Statistika liecina, ka šāda veida sapņi ir visai neliela daļu no visiem sapņiem, tomēr tie parasti atstāj ļoti dziļu iespaidu uz cilvēku.

Turklāt šādi sapņi par mirušajiem tuviniekiem mūs piemeklē ne tikai neilgi pēc bērēm, bet bieži vien pēc daudziem mēnešiem vai pat gadiem. Ja vēl šiem sapņiem ir tendence atkārtoties un to saturs ikreiz ir gandrīz vienāds, cilvēks var izjust lielu diskomfortu – it kā viņu vajātu kāds lietuvēns vai murgi. Par to, ko mirušie dara vai saka sapnī, pastāv dažādi skaidrojumi, un tas ir viens no galvenajiem psihologu un citu pētnieku intereses objektiem mūsdienās.

Domāšana citā bioķīmiskajā stāvoklī
Sapņi par mirušajiem nav tik daudz pētīti, kā mums gribētos. Viens no kvalitatīvākajiem darbiem šajā jomā joprojām ir amerikāņu psiholoģes Deirdres Baretas pētījums 1992. gadā. Bareta ir pasaulē atzīta sapņu pētniece, bijusi Starptautiskās Sapņu pētījumu asociācijas prezidente, elitārās Hārvarda Universitātes Medicīnas skolas pasniedzēja, sarakstījusi vairākas grāmatas. Viņa uzskata, ka sapņošana ir vienkārši “domāšana citā bioķīmiskajā stāvoklī” un ka cilvēks tajā turpina risināt visas savas problēmas – personīgās un objektīvās.

Baretas pētījums par mirušajiem tuviniekiem, kas mūs apciemo sapņos, pamatots uz diviem avotiem. Pirmkārt, viņa analizēja 149 sapņu dienasgrāmatas, ko divas līdz sešas nedēļas bija rakstījuši 91 sieviešu un 58 vīriešu dzimuma studenti kursu laikā Ziemeļkarolīnas Universitātē. Otrkārt, viņa izplatīja anketu 96 studentiem (39 vīriešiem, 57 sievietēm) par šāda satura sapņiem, lūdzot atcerēties tos no pagātnes.

No dienasgrāmatās aprakstīto sapņu lielā klāsta tikai 29 gadījumos (2 %) sapnī bija parādījies kāds aizgājējs; tādu sapni bija redzējuši 18 studenti (12 % dalībnieku). Turklāt 11 no šiem 29 sapņiem bija rādījušies trim sievietēm, kuru draugs bija izdarījis pašnāvību laika periodā, kad tika veikti ieraksti dienasgrāmatās. Savukārt 39 % aptaujas dalībnieku bija redzējuši vienu vai vairākus sapņus par mirušajiem tuviniekiem (kopumā 48 sapņus).

Tādējādi Baretai bija 77 sapņu apraksti no diviem dažādiem avotiem, lai izdarītu secinājumus. Pētniece atklāja, ka šos sapņus var iedalīt četrās kategorijās. Pirmajā kategorijā, ko viņa nosacīti apzīmēja atpakaļ dzīvē, ietilpa sapņi, kuros sapņotājs jutās pārsteigts, izbrīnīts vai apbēdināts, ieraugot mīļo aizgājēju dzīvu. Tādi sapņi bija 39 % no 77 piemēriem, un tiem bija tendence rādīties dažas dienas vai mēnešus pēc tuvinieka nāves. Šajos sapņos parasti bija sajaukušās pozitīvās un negatīvās emocijas, un tie ietvēra savā ziņā šīs nāves noliegumu, kas ir bieža parādība sērošanas sākuma stadijā. 

Otrās kategorijas – padoma – sapņos mirušais tuvinieks sniedza sapņotājam kādu padomu. Šo padomu saturs variēja no triviāliem līdz ļoti personīgiem jautājumiem. Tādi bija 23 % no pētījumā aplūkotajiem sapņiem un parasti rādījās vairākus mēnešus vai gadus pēc tuvinieka nāves. Emocionālajā ziņā šie sapņi parasti bija patīkami. Piemēram, kāds dalībnieks bieži redzēja sapnī tēvu, kurš bija miris jau pirms deviņiem gadiem. Ja tam vaicāja padomu, tēvs atbildēja – reizēm sakarīgi, reizēm ne, bet faktiski sapņotājs pats jau zināja atbildi. “Vienkārši tas, ka varu viņu redzēt un dzirdēt, lika man justies labāk,” atzina šis cilvēks.

Trešās kategorijas sapņus Bareta apzīmēja kā atvadīšanās vai atrisinājuma sapņus, un tādi bija 29 procenti. Šīs kategorijas sapņi varēja parādīties gan vairākus mēnešus, gan gadus pēc nāves. Aizgājējs tajos skaidroja savas nāves apstākļus vai pārliecināja sapņotāju, kas viss noticis uz labu. Interesanti, ka šīs grupas sapņi gandrīz vienmēr sekoja pirmās kategorijas un bieži vien arī padoma sapņiem. Šiem sapņiem bija ļoti pozitīva noskaņa, tie nereti sniedza sapņotājam lielu atvieglojumu un palīdzēja atbrīvoties no vainas apziņas reālajā dzīvē. Piemēram, kāda sieviete sapņoja, ka atkal ir maza meitene un viņas mirusī vecāmāte to nomazgā vannā un ietin pūkainā dvielī, bet pēc tam saka, ka viņai tagad laiks doties uz paradīzi. “Es pamodos brīnišķīgā noskaņojumā. Savas dzīves pēdējos mēnešos vecāmāte murgoja, tāpēc es īstenībā nevarēju no viņas atvadīties,” atceras pētījuma dalībniece.

Vismazāk (18 %) bija ceturtās kategorijas sapņi – filozofiskie, kuros ar mirušo tika apspriesta nāves daba. Parasti šajos sapņos parādījās nelaiķis, kas sapņotājam nebija emocionāli tik tuvs: attāls radinieks vai draugs, un visbiežāk tas notika vairākus gadus pēc viņa nāves. Reizēm šie sapņi bija kā pārdomas par nāves mistēriju vai nemirstības iespēju; šķiet, tie pauda sapņotāja paša raizes par savu mirstīgumu. Ļoti interesanta iezīme filozofiskajos sapņos ir bieža telefona izmantošana, lai sazinātos ar mirušo cilvēku. Vairāk nekā pusē (53 %) šādu sapņu aizgājējs piezvanīja pa telefonu sapņotājam (citās kategorijās telefons minēts tikai 24 %), kas vedina domāt – mūsdienu cilvēkam telefons ir sava veida metafora, kā izteikt abstraktu komunikāciju.

 

Baretas pētījums apliecināja, ka dažādi indivīdi ne tikai atkārto viena tipa sapni, tādā veidā reaģējot uz tuvinieka zaudējumu, bet izmaiņas šā sapņa saturā arī atklāj pamatā esošos psiholoģiskos procesus pēc zaudējuma, tas ir, parāda, kurā sērošanas procesa stadijā sapņotājs atrodas.

 


Kā izpaužas aizgājēja vizīte?
Arī šajā gadsimtā psihologi ir turpinājuši pētīt sapņus par mirušajiem, ko tagad biežāk dēvē par vizītes sapņiem, un nonākuši pie atzinuma, ka tie ir pārsteidzoši emocionāli intensīvi sapņi, kuros aizgājējs atgriežas, lai sniegtu norādījumus, par kaut ko pārliecinātu vai brīdinātu. Pat klīniskie psihologi atzīst, ka šādi sapņi ir unikāli, iedarbīgi un reizēm pat maina cilvēka dzīvi. Pamatojoties uz pēdējiem pētījumiem, mirušo vizītes sapņu raksturojumā izdalītas astoņas pazīmes.


1. “Tas bija tik reāli!” Viens no izplatītākajiem šo sapņu raksturojumiem – tie ir daudz intensīvāki, dzīvāki un sajūtām bagātāki nekā parastie sapņi. “Tas bija tik reāli!” – lūk, ko sapņotājs izjūt sapnī un pēc pamošanās. Sapņa intensitāte var saglabāties viņa apziņā mēnešiem un pat gadiem, it kā tas būtu redzēts pavisam nesen.


2. Mirušie parādās veseli un enerģiski. Tipiski, ka aizgājēji vizītes sapņos parasti ierodas labā fiziskā stāvoklī, nevis slimi, ciešot sāpes un mokas. Nereti viņi ir ne vien veselīgi, bet arī jaunāki, nekā bija miršanas brīdī.


3. Aizgājēji sniedz pārliecību. Bieži vien mirušais ierodas sapnī, lai sniegtu pārliecību, mīlestību un prieku. Pārliecība izpaužas gan tādā sajūtā, ka aizgājējam viss ir labi, gan arī, ka pašam sapņotājam viss būs kārtībā.


4. Mirušie nogādā svarīgu vēsti. Viņi dara zināmu kādu gudrību, dzīves mācību, atgādinājumu, brīdinājumu vai sniedz cita veida palīdzīgu informāciju.


5. Aizgājēji komunicē telepātiski. Daudzos gadījumos mirušais sapnī komunicē drīzāk telepātiski vai simboliski nekā verbāli. Arī bez vārdiem sapņotājs spēj skaidri saprast vēstījumu, ko nodod mirušais tuvinieks.

6. Pamostoties sapņotājs ir spēcīgu emociju varā. Tie, kuriem sapnī parādījies mirušais tuvinieks, bieži vien pamostas, izjūtot intensīvas, parasti pozitīvas emocijas. Bez sajūtas, ka sapnis bija ļoti reāls, viņi var just arī pāri plūstošu mīlestību, prieku, atvieglojumu vai arī skumjas un dziļas pārdomas.

7. Sapņotājs izjūt noslēgumu. Daudzi cilvēki atzīst, ka vizītes sapņi palīdzējuši viņiem pielikt punktu sērošanai vai vismaz labāk tikt galā ar zaudējumu, sasniedzot sēru nobeigumu, lai dzīvē varētu virzīties uz priekšu.

8. Sapņi izraisa pārmaiņas sapņotājā. Šis, iespējams, ir vispārsteidzošākais vizītes sapņu aspekts – tie var mainīt sapņotāja dzīves perspektīvu. Daudziem pēc šiem sapņiem rodas dziļāka interese par eksistenciāliem jautājumiem, kā arī vēlme pētīt šo sapņu garīgo nolūku un nozīmi. Sevišķi tas attiecas uz gadījumiem, kad sapņotājam pirms tam bijusi tikai neliela vai vispār nebija intereses par šādām lietām.


“Sestajā nedēļā pēc nāves tēvs parādījās man sapnī,” rakstīja analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs un filozofs Karls Jungs savās atmiņās. “Pēkšņi viņš atradās manā priekšā un teica, ka atgriezies no savām brīvdienām. Viņš bija lieliski atlabis un tagad ieradās mājās. Domāju, ka viņš būs nokaitināts uz mani, jo biju ievācies viņa istabā. Nemaz ne! (..) Tā bija neaizmirstama pieredze, un tā pirmo reizi lika man domāt par dzīvi pēc nāves.”

 

Lielākā daļa sapņu ir spiritiski
Lai arī psihologi ir snieguši savu artavu sapņu izskaidrojumā, tomēr viņi nespēj sacensties ar dziļi iesakņojušos pārliecību, ka aizgājēju tēli, ko redzam sapņos, ir drīzāk no viņsaules ieradušies gari, nevis mūsu zemapziņas projicēti attēli.

Interesantu apkopojumu veicis Indijas Garīgās zinātnes izpētes fonds (The Spiritual Science Research Foundation, SSRF), ko pirms vairāk nekā 20 gadiem dibinājis Parātpara guru – Dr. Džajants Baladži Atavals. Vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš bija ateists un strādāja par konsultējošo klīnisko hipnoterapeitu gan Indijā, gan ārzemēs, veicot plašus pētījumus par klīnisko hipnozi. Viņa pacienti pilnībā izārstējās 70 % gadījumu, bet no tiem, kam viņš nespēja palīdzēt, daudzi atlaba pēc garīgās prakses: tempļu apmeklēšanas, tikšanās ar hinduistu svētajiem un tamlīdzīgi. Rezultātā Atavals saprata, ka garīgā zinātne bija daudz pārāka par fizisko un psihisko zinātni.

Attiecībā uz sapņiem par mirušajiem Atavala fonds veica tā saukto garīgo izpēti (jautājuma noskaidrošanu ar dažādiem spiritiskiem paņēmieniem, izmantojot attīstītu sesto maņu). Fonda speciālistu atklājums – pastāv gan psiholoģiski, gan spiritiski cēloņi, lai sapņos ierastos mirušais tuvinieks. Pēc viņu aplēsēm, tikai 30 % gadījumu cēloņi ir psiholoģiski, pārējie 70 % attiecas uz garu pasauli. Psiholoģisko cēloņu vidū var būt vainas vai nožēlas izjūta par to, ka ar aizgājēju pirms viņa nāves pavadīts pārāk maz laika, vai arī kādas raizes attiecībā uz mirušo tuvinieku. Šādos gadījumos mirušo tēli sapņos ir kā izvirdumi no mūsu zemapziņas.

Savukārt kā šo sapņu spiritiskos cēloņus indiešu fonds izdala galvenokārt divus, kas eiropiešiem varētu sagādāt diezgan lielu pārsteigumu. Pirmais – pēc nāves aizgājēja tā sauktais smalkais jeb ēteriskais ķermenis (cilvēka apziņas aktivitātes segmenti mijiedarbē ar apkārtējo pasauli) cenšas kontaktēties ar savu pēcnācēju uz Zemes, jo šim garam ir nepieciešama kāda palīdzība. Otrais – aizgājējs meklē atriebību, kas var attiekties pat uz kādu radinieku (sevišķi, ja tam ir bijis iemesls). Garīgā izpēte atklāja, ka visbiežāk (65 %) mirušie ierodas sapnī pēc palīdzības, kas tiem vajadzīga viņpasaulē, bet nolūks atriebties, biedēt vai sagādāt nepatikšanas kādam radiniekam viņa Zemes dzīvē novērojams 30 % sapņu.

Atšķirībā no eiropiešu vidū izplatītā priekšstata tikai apmēram 5 % gadījumu aizgājēja vizītes sapņu nozīme ir vēlme palīdzēt saviem tuviniekiem, nododot kādu vēsti. Mirušo tuvinieku vai senču palīdzības pakāpe ir atkarīga no tā, kādā garīgajā līmenī tie atrodas; jo tas ir augstāks, jo vairāk tie spēj palīdzēt saviem radiniekiem Zemes līmenī. Piemēram, viņi var palīdzēt tuviniekam tikt pie darba, ieliekot darba intervijas vadītāja galvā domu pieņemt konkrēto cilvēku, vai aizkavēt viņu iziet no mājas, jo draud autokatastrofa vai tamlīdzīgi. Svarīgi arī, lai cilvēki nodotos kādai garīgajai praksei, citādi senču palīdzībai ir grūti viņus sasniegt. Kā uzskata indieši, vairāk nekā puse cilvēces atrodas garīgajā līmenī zem 30 %, ko raksturo minimāls garīgais spēks.

Kā atšķirt psiholoģisku un spiritisku aizgājēja parādīšanos sapnī? Indieši uzskata, ka sapni var piedēvēt spiritiskiem cēloņiem, ja tas atkārtojas vismaz trīs reizes. Mirušais parasti cenšas kontaktēties vai parādīties sapnī tam ģimenes loceklim, kurš, pēc viņa domām, varētu viņa labā kaut ko izdarīt. Savs iemesls ir arī tam, kāpēc smalkais ķermenis vēršas pie cilvēka sapnī, nevis nomoda stāvoklī. Nomodā cilvēks ir vairāk aizņemts ar savām piecām maņām, viņa prāts nav koncentrēts, turpretī sapnī jeb miegā prāts spēj vieglāk uztvert vēstis no smalkajiem ķermeņiem.

Fonda izpēte atklāja vēl šādu aspektu – cilvēki, kas miruši pāragri vai no vardarbības, biežāk parādās sapņos salīdzinājumā ar tiem, kam bijusi parasta nāve, piemēram, no ilgstošas slimības. Gaidot dabisku nāvi, cilvēks ir tai garīgi vairāk sagatavojies, tāpēc var vieglāk pāriet uz viņpasauli.

Vēl jāņem vērā, ka 10 % sapņu par mirušo tuvinieku patiesībā ir kāda maskējusies negatīvā enerģija, uzskata indiešu pētnieki, kuri apveltīti ar sesto maņu. Aizgājējus ar zemāko garīgo līmeni var savos slazdos ievilināt un mocīt augstāka līmeņa spoki (velni, dēmoni, negatīvās enerģijas u. c.), un tad izdzīvošana kļūst par viņu vienīgo domu.


Senču terapija un kults
Sapņi par mirušajiem tuviniekiem varētu būt viens no iemesliem, kāpēc visās tautās pastāv mirušo kults, proti, veselīgu attiecību uzturēšana ar senčiem ir būtiska pēcnācēju labklājībai uz Zemes. Ne velti arī latvieši stingri ievēro veļu laiku, kā arī vairākus ticējumus, piemēram, ja redz sapnī mirušu tuvinieku, vajag apmeklēt viņa kapu vai vismaz aizdegt viņam sveci mājās, kā arī to, ka no kapiem neko nedrīkst nest mājās, jo tad mirušie rādīsies sapņos un prasīs savu īpašumu atpakaļ.

Mūsdienās aizvien populārāka kļūst arī senču dziedniecība jeb terapija, kas pamatojas uz dzimtas mīlošajiem, labu vēlošajiem senčiem un kuras nolūks ir dziedēt kādas dzimtas traumas un atjaunot veselīgas saites ar priekštečiem. Senči ir ideāli pavadoņi ģimenes terapijā, jo ir ieinteresēti redzēt uzplaukstam nākamās paaudzes. 

Nav jābūt šamanim vai ekstrasensam, lai uzturētu tiešas, ciešas un veselīgas attiecības ar senčiem. Pietiek iesaistīties vienkāršu darbību veikšanā, kas godina un baro šīs attiecības, lai priekšteči kļūtu par varenu avotu mūsu dziedināšanai, atbalsta un iespēju nodrošināšanai ikdienas dzīvē. Daudzi šamaņi uzskata, ka to priekšteču vidū, ko cilvēks izvēlas godināt, var būt ne tikai tuvākie dzimtas senči, bet arī mīļi aizgājēji no draugu un apkārtējas kopienas vidus, kultūras un reliģiskie vadoņi un pat mājas mīluļi.
 

Kā godināt savus senčus?
Patiesībā pats galvenais nav kapu kopšana, kā varētu iedomāties pirmajā mirklī. Vissvarīgākais un arī visgrūtākais, ko var darīt senču piemiņai, ir pašam sava personīgā potenciāla un dzīves mērķa piepildīšana uz Zemes. Gandrīz visas kultūras atzīst, ka katram cilvēkam ir savs unikālais liktenis vai karma un ka tās piepildīšana, savu talantu, patiesās gribas, sava īstā es izpausme ir augstākā prioritāte. Senči šajā misijā ir ļoti labi sabiedrotie, un, ja mēs zaudējam savas dzīves mērķa izjūtu, tie var ienest dzīvē pārmaiņas, kas palīdzēs pietuvoties savas dvēseles sūtībai, kura tikusi izlemta jau pirms dzimšanas.


Kā godināt senčus un izpatikt tiem
Ja sapnī viesojies vai atkārtoti rādās kāds aizgājējs, ir vērts apsvērt kādu no šiem paņēmieniem, kas varētu mirušā dvēseli nomierināt. Patiesībā senčus godināt vajadzētu arī tad, ja viņi nerādās sapnī.


* Veikt pozitīvas aktivitātes senču vārdā. Vispārzināmi ir garīgie ieguvumi no labiem darbiem un dāsnuma, kas ir pamatā, piemēram, kristiešu labdarībai. Skaidrs fokuss, jēgpilna aktivitāte un personīga iesaistīšanās dārgo aizgājēju apziņas paaugstināšanas procesā var pastiprināt šo aktivitāšu efektivitāti. Piemēram, ja ir sajūta, ka vecāsmātes gars ar kaut ko nav mierā, vai arī vienkārši ir vēlme viņu pieminēt, labāk veikt kādu darbu īpaši viņas piemiņai, nevis veltīt to visiem senčiem. Jo specifiskāks mērķis, jo koncentrētāks efekts. Vajadzētu arī izvēlēties labos darbus, kas atbilst konkrētā aizgājēja dzīvei un garam. Piemēram, ja vectēvs sita savu sievu, vērts ziedot organizācijai, kas rūpējas par vardarbībā cietušām sievietēm; ja tēvs bija veterinārārsts un mīlēja savu darbu, var veltīt dienu, palīdzot suņiem patversmē. Tas pastiprinās ziedojuma personīgumu, emocionālo lādiņu un efektivitāti.


* Saglabāt atvērtību tiešai komunikācijai ar senčiem. Tiešu kontaktu ar senču gariem var uzturēt rituālu ceļā, kaut gan šī komunikācija var notikt arī spontāni – sapņa vai arī nomoda tikšanās veidā, kuru nereti uztver kā iedomas vai fantāziju, jo tā biežāk nav saredzama, tikai sajūtama ar sesto maņu. Psihoanalītiķis Karls Jungs ieviesa arī sinhronitātes jēdzienu – kad notiek divi vai vairāki atgadījumi, kas pēc savas jēgas ir saistīti, bet kas loģiski diez vai notiktu. Tos var izskaidrot tā, ka senču gari tādā veidā uzrunā pēcteci. Vienkāršs piemērs – cilvēks iedomājas par kādu aizgājēju, un pēkšņi pa radio atskaņo viņa mīļāko dziesmu.

* Iekārtot fizisku vietu senču piemiņai. Šī vieta var būt ļoti atšķirīga – no aizgājēja portreta un mājas altāra ierīkošanas līdz viņa mīļākā koka vai dabas stūrīša apmeklēšanai. Šāda svētvieta var darboties kā sava veida atteikšanās no piederības – cilvēks palaiž vaļā neapzinātu identificēšanos ar senčiem, tā vietā pieņemot attiecību nostāju. Ar šādu svētvietu senčiem tiek piešķirts veidols, un tā kalpo, lai atgādinātu par esošajām attiecībām. Ja nolemj vairs neturpināt garīgo darbu šajā svētnīcā, tas iepriekš senčiem ir jāpaskaidro. Bet, ja jums nav senču altāra, neuztraucieties – jūs kļūstat par šo altāri.


* Ziedot senčiem. Tāpat kā tiek barotas cilvēku attiecības ar dāvanām, laika veltīšanu un citiem uzmanības apliecinājumiem, tā jāuztur arī attiecības ar mirušajiem. Ne velti senie latvieši mieloja veļus un nesa ziedus uz kapiem. Taču bez fiziskiem ziedojumiem senču piemiņai var veltīt arī nemateriālas vērtības: dziesmu, deju, lūgšanu, radu viesības, veikt dziedniecības un piedošanas aktus, atbrīvoties no attiecībām, kas ir sevi nokalpojušas, uzņemties kādu pienākumu savā vai sabiedrības labā. Nereti pēc ziedojuma veikšanas gari var dot kādu īpašu vēsti, tāpēc vērts kādu laiku būt pastiprināti uzmanīgiem un ziņkārīgiem.




0 Pievienot komentāru

Kategorijas