Vai bērniem ģimenē ir jāstrīdas un jākaujas? Jā, jā un vēlreiz JĀ!

 31. marts 2020 15:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Raksts

“Mammu, viņš paņēma manas mantas!” vai “Kāpēc viņš nebeidz mani izmēdīt!”. Ierasts vakara dialogs ģimenē, kurā aug bērni. Brāļu un māsu attiecības vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Vai vispār kāds ir izaudzis bez strīdiem, plēšanās, kautiņiem un spīvām dusmām un pat naidu pret savu brāli un dažreiz arī vecākiem?



Foto: Shutterstock.com

Savā starpā bērni var plēsties katru dienu, bet, ja ir konflikts ar apkārtējo pasauli, skolā, pagalmā, viņi apvienojas, aizstāv viens otru un māca darboties komandā.


Bezmaksas žurnālā "Mammam un tētiem. Skolēns"  publicējam rakstu, vai kaušanās un skaļi strīdi ir pieļaujami? Kā vecākiem šādā situācijā rīkoties, skaidro ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons. 


Vecāki parasti nejūtas laimīgāki brīžos, kad bērni savā starpā plēšas. Ko šādā situācijā darīt – iejaukties, risināt? Ļaut brāļu un māsu strīdiem atrisināties pašiem? Pilnībā bērnu strīdus ignorēt nevajag, tomēr vecāku iesaistei šajos konfliktos jābūt minimālai un pats galvenais – pareizai. Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons saka: “Ģimene ir drošs treniņu poligons, kur izmēģināt visdažādākās strīdu taktikas un konfliktu risināšanas metodes. Tāpēc var teikt, ka ģimenē augošiem brāļiem un māsām viennozīmīgi ir jāstrīdas un ir jākārto savas attiecības. Tādā veidā viņi iemācās, kā to darīt dzīvē, saprot, kādas būs cilvēku reakcijas, ko ar tām darīt. Tu vari dusmoties, raudāt, pagrūst, iekniebt. Dari, ko tu gribi. Vide ir droša!”

 

Ģimene ir drošs treniņu poligons, kur izmēģināt visdažādākās strīdu taktikas un konfliktu risināšanas metodes. Tāpēc var teikt, ka ģimenē augošiem brāļiem un māsām viennozīmīgi ir jāstrīdas un ir jākārto savas attiecības.

Lai kādi būtu konfliktu ārējie iemesli, būtībā tie ir strīdi par vecāku uzmanību, ģimenes resursiem, telpu, labvēlīgākiem nosacījumiem. Lai kaut ko iegūtu vairāk, ir jākonkurē ar brāļiem un māsām. Jāmācās piekāpties, atrast kompromisus un dažreiz izturēt to, ko nemaz negribētos. Piemēram, ir brīvdienas, un vecāki plāno kaut kur doties kopā ar bērniem. Vienu bērnu tas apmierina, bet otrs negrib. Sākas strīds, bet faktiski šajā situācijā bērni mācās, ka viņi drīkst izteikt savu viedokli, argumentēt, iebilst un dažreiz atteikties braukt. Kopumā tas viss māca kompromisu un diskusiju mākslu, iemāca pamatot savu viedokli, citreiz samierināties ar nepatīkamiem lēmumiem. 

Daudzbērnu ģimenēs šīs prasmes tiek apgūtas plašākās variācijās un vēl daudzveidīgākos modeļos. Savukārt viena bērna ģimenēs pluss ir tas, ka bērnam nav jācīnās par teritoriju, par uzmanību, par savām interesēm, toties tad, kad bērnam ir strīdi vai problēmas ar vecākiem, nav atbalsta personas – brāļa vai māsas –, ar ko izrunāties par netaisnību un tādējādi mazināt spriedzi. 
 

Strīdēšanās mērķi dažādos vecumos
Atkarībā no bērnu vecuma atšķiras strīdu jēga, to dinamika un tas, kādas sekas ir strīdiem. 
Trīs līdz četrus gadus vecs bērns vēl tikai mācās apgūt emocijas. Viņš var pateikt mammai vai citam ģimenes loceklim “Es tevi ienīstu” vai “Es tevi nemīlu”, bet visiem ir skaidrs, ka tas ir tikai mēģinājums paskatīties, kā uz spēcīgām jūtām reaģēs apkārtējie. Atvase parasti to nesaka nopietni. Viņš mācās saprast emocijas, ko jūt, ietērpt tās vārdos, ko prot, un pavērot, kāda reakcija uz viņa emocijām ir pieaugušajiem. 
 

Cits strīdu līmenis, intensitāte un arī sekas ir tad, kad bērni sasniedz pusaudžu vecumu. Aktualizējas citi jautājumi, situācijas ir nopietnākas. Ģimene un brāļi/māsas joprojām ir testa poligons, tikai likmes jau ir lielākas. Tā vairs nav tikai spēle, kur pateiktajam nav nekādu seku. Tīnis zina, kāpēc kaut ko saka, un nojauš, kāds varētu būt rezultāts. Strīdi tīņu vecumā jau vairāk līdzinās konfliktiem, ar kuriem būs jāsastopas pieaugušo pasaulē, tomēr ģimene joprojām ir treniņlaukums. Pusaudzis saprot, kādas ir vienas vai otras rīcības sekas, pārbauda savas un apkārtējo robežas, mācās izlīgt, bet, lai cik nejauka būtu bērna rīcība un cik nežēlīgi būtu savstarpējie strīdi, ģimenē bērnu vienmēr pieņems atpakaļ, un konflikti nolīdzinās. Strīdoties ar māsām vai brāļiem, pusaudzis iemācās, ka attiecības nav tikai sajūta “Es tevi mīlu”, bet arī “Tu mani besī”. Abas šīs emociju galējības ir pieņemamas, iespējamas vienās attiecībās un izturamas. 



Kad cilvēks ir pieaudzis, attiecību un konflikti apgūšanas tests ir beidzies. Konfliktiem ir sekas, dažreiz ļoti nepatīkamas un neizbēgamas. 


Kad ir jāiejaucas vecākiem
Ģimenē, kurā bērni regulāri strīdas un plēšas, parasti lielu spriedzi izjūt arī vecāki. Tā vien gribas mieru, klusumu un saticību. Varbūt iejaukties un, lai mazinātu savu spriedzi, bērnu strīdu izšķirt vai vispār aizliegt mājās konfliktēt? Mājās neatrisināti strīdi un konflikti tiek pārnesti uz citu vidi un tiek risināti citās attiecībās. Tomēr pavisam palikt malā nevajadzētu.


1. ieteikums. Vislabāk, ja vecāki iejaucas pēc iespējas mazāk, tomēr seko tam, kā attīstās konflikts. Iejaukties vajadzētu tikai tad, ja ir skaidri un nepārprotami redzams, ka bērni paši galā netiek. Iejaucoties strīdā, vecāku uzdevums ir nevis izlemt, kuram ir lielāka taisnība, un kurš vainīgāks, bet gan pārrunāt, ar ko tieši abas konfliktējošās puses netiek galā. Strīds nav jārisina bērnu vietā, bet jāiedod viņiem instrumenti, kas var palīdzēt atrisināt situāciju. 

Piemēram, palīdzēt izstrādāt noteikumus, ar kuru palīdzību varētu vieglāk rast risinājumu. Iemācīt dažādus kompromisu veidus, – šodien tu izvēlies TV pārraidi, rīt izvēlēsies māsa. Vai vienoties par noteikumiem attiecībā uz privātumu: ja brālis teica, ka tu nevari ņemt viņa mugursomu, tad nevari, jo tā ir viņa, tāpat kā tavas mantas nevar ņemt brālis bez tavas atļaujas, un tas ir jārespektē. Arī vecākiem būtu jārāda piemērs un jārespektē bērnu privātums. 

2. ieteikums. Jāatceras, ka bērni lieliski prot manipulēt, tāpēc nevajadzētu paļauties tikai uz viena bērna stāstīto. Dabiski, ka, aizstāvot savas intereses, katrs bērns stāstīs savu strīda versiju, noveļot savu vainu uz otru.
 

3. ieteikums. Grūtākais vecākiem šādā situācijā ir nenostāties neviena pusē. Vecāku uzdevums ir secināt, ka, lūk, šeit notiek strīds. Palīdzēt definēt problēmu un palīdzēt vienoties par noteikumiem, kas ir jāievēro visām konfliktā iesaistītajām pusēm. Problēmas atrisinājums ir jārod bērniem pašiem. Ir pieņemami un nav jānosoda, ka strīda laikā bērni pārkāpj pašu noteiktās robežas, klaigā, pat izkaujas un tiek savstarpēji atraidīti. Tas viss ir strīda risināšanas process – izmēģinot dažādas stratēģijas un noskaidrojot, kuras no tām strādā. 

 

Starp brāļiem vienmēr būs dominēšanas attiecības un, iespējams, arī fizisks kautiņš, bet visam ir jābūt saprātīgās robežās. 

 

4. ieteikums. Vecākiem būtu jāiejaucas tad, ja strīdi kļūst nopietni destruktīvi un iziet ārpus saprātīgām robežām – bērni viens otram nopietni nodara fiziski pāri vai kaitē viens otra vai ģimenes mantai, salauž mēbeles vai sabojā viens otra mantas. Jāņem gan vērā, ka starp brāļiem vienmēr būs dominēšanas attiecības un, iespējams, arī fizisks kautiņš, bet visam jābūt saprātīgās robežās. Nevajadzētu liegt strīda izspēli, toties var piedāvāt kādu mazāk traumatisku veidu, piemēram, mazākiem puikām derēs spilvenu kaujas.

5. ieteikums. Būtu vēlams, ja bērns iemācītos atvainoties, izlīgt, palūgt piedošanu, un to arī pieņemt. Jo bērns ir mazāks, jo vieglāk un labāk to ir iemācīt. Tuvojoties sarežģītajam pusaudža vecumam, sagaidīt labprātīgu atvainošanos būs grūti. Artūrs Miksons teic, ka to arī nevajadzētu ar varu mēģināt panākt: “Piespiest, lai izdarītu to formāli, nevajag. Ja bērns nejūt vainas izjūtu par notikušo strīdu, spiest nevajag. Bet, ja esi kļūdījies, nodarījis kādam pāri, tad mācīšanās atvainoties ir ļoti svarīga prasme.”
 

Pret ko draudzējamies
Bērnu strīdi ģimenē ir skaļi un var būt ļoti nežēlīgi, bet viss mainās, kad vienam vai otram tiek nodarīts pāri. Ir tāds joks: manu brāli nedrīkst sist neviens, izņemot mani. Māsas var “kasīties” savā starpā, bet situācijās, kad ir jāapvienojas, veidojas spēcīga koalīcija, kurā viens otru aizstāv. 
Savā starpā var plēsties katru dienu, bet, ja ir konflikts ar apkārtējo pasauli, skolā, pagalmā, viņi apvienojas, aizstāv viens otru un mācās darboties komandā. Instinktīvi vecākie bērni ārpus mājas aizstāvēs mazākos, bet tas netraucēs pēc pilnas programmas izkauties mājās par kādu nebūtisku sīkumu.
 

Dzīve vienā istabā
Kamēr bērni ir mazi, viņi lieliski var sadzīvot vienā istabā. Tieši skolas gaitu uzsākšana un pusaudžu pubertātes posms ir tas laiks, kad jauniešiem tomēr ļoti noderētu pašiem sava telpa. Diemžēl Latvijas realitāte ir tāda, ka šādus apstākļus var nodrošināt ne visas ģimenes. Vai tas nozīmē, ka strīdi brāļu un māsu starpā kļūs vēl asāki? Konflikts var kļūt izteiktāks, bet arī ar to bērni var tikt galā. Tikpat labi dažreiz pat atsevišķas istabas var kļūt par konflikta iemeslu, jo kādam istaba var būt lielāka, skaistāka, labāka. Tomēr parūpēties par privāto telpu dzimumnobriešanas laikā būtu ļoti vēlams, saka psihoterapeits. 

12–13 gadu vecumā, kad meitenei norisinās vētraina dzimumnobriešana, sākas mēnešreizes, veidojas sievietes augums, blakus dzīvojošais mazais brālis varētu traucēt apjaust savu seksualitāti, bremzēt privātuma un identitātes attīstību. 

Tas pats attiecas uz pretēju kombināciju, kad vecāks ir brālis, kas dzīvo kopā ar mazāku māsu. Vienkāršāk ir, ja vienā istabā dzīvo viena dzimuma bērni, kas savā starpā var dalīties ar līdzīgām interesēm un pieredzi.  Arī tad istabu vajadzētu pārdalīt vismaz ar skapi, lai katram ir sava neaizskaramā telpa. 
 

Lai bērnības strīdi nepārvērstos naidā uz mūžu
Viens no vecāku uztraukuma iemesliem, klausoties, cik kaismīgi un dusmīgi strīdas bērni, ir bažas, ka izaugot viņu attiecības paliks tikpat saspringtas un naidīgas. Artūrs Miksons nosauc lielākos klupšanas akmeņus vecāku rīcībā, kas tiešām var raisīt dziļu savstarpēju naidu, kas var saglabāties arī jau pieaugušu brāļu un māsu starpā. 

Salīdzināšana. Bērnus nedrīkst savā starpā salīdzināt, norādot, ka kāds ir veiksmīgāks, sportiskāks, izpalīdzīgāks, labāks vai paklausīgāks par otru bērnu. Šāda salīdzināšana noved pie tā, ka citādi veselīgai konkurencei uzslāņojas sacenšanās par vecāku mīlestību. Izaugot strīdu vairs nebūs, bet paliks naids, skaudība un aizvainojums gan pret vecākiem, gan pret to, ar ko tika salīdzināts.

Bērnu dalīšana. Biežāk tā notiek šķirtās ģimenēs, bet arī pilnās ģimenēs ir novērota situācija, kurā bērnus dala – kurš ir mīļāks vienam vai otram vecākam. 

Bērnu iesaistīšana vecāku strīdos. Ja ģimenē ir strīdi vecāku starpā, kuru risināšanā iesaista bērnus, izmantojot viņus par ziņu nodevējiem, vēstniekiem, starpniekiem, vienlaikus veidojot alianses pret kādu ģimenes locekli. Piemēram, mamma ar meitu izveido aliansi pret ģimenes vīriešiem “Mēs ar tevi, meitiņ...”, vai vīrs, konfliktējot ar sievu, apvienojas ar kādu no ģimenes bērniem “vienā frontē”. 

Spiežot piekāpties. Liekot vienam bērnam ievērojami biežāk piekāpties otram, jo kāds ir jaunāks, slimāks, izredzētāks vai ir “vājais” dzimums. “Brāli, nu piekāpies taču māsiņai” vai “Netrokšņo! Tavam brālim rīt ir nozīmīgs mačs, viņam jāatpūšas!”. [1]



Nepareiza vecāku rīcība var padziļināt konfliktus un radīt lielāku konkurenci bērnu starpā. Nepieļaujiet trīs izplatītākās kļūdas, kas veicina bērnu strīdus:

1. kļūda: Nepiekarini “etiķetes”
Tieši vai netieši kādam bērnam piedēvējot īpašības “gudrais”, “mežonīgais”, “vienmēr neapmierinātais”. Tas liek otram bērnam justies nevērtīgākam vai labākam, pastiprinot konkurenci savā starpā. 


1. kļūda: Nepiedēvē “upura” un “agresora” lomas
Nespējot izšķirt strīdu, bērni vēršas pie vecākiem, kas liek nokļūt tādā kā izmeklētāja un tiesneša lomā. Nevajadzētu sākt ar to, ka tiek noskaidrot, kurš ir “upuris” un kurš “agresors”. Tādā veidā tiek sūtīts skaidrs signāls, ka esat vājākā pusē, un ne vienmēr tas ir objektīvi. 


3. kļūda: Neaizmirsti, ka esi pieaugušais
Tas nozīmē spēju savaldīties un no bērnu radītās problēmas neradīt vēl lielāku problēmu visiem ģimenes locekļiem. Netaisi drāmu, jo bērni var pārņemt vecāku reakcijas un sākas sniega pikas efekts – bērnu strīds pāraug ģimenes drāmā. 

Bērnu strīdi ģimenē ir skaļi un var būt ļoti nežēlīgi, bet viss mainās, kad vienam vai otram tiek nodarīts pāri. Ir tāds joks “manu brāli nedrīkst sist neviens, izņemot mani”. 

Iejaucoties strīdā, vecāku uzdevums ir nevis izlemt, kuram ir lielāka taisnība un kurš vainīgāks, bet gan pārrunāt, ar ko tieši abas konfliktējošās puses netiek galā. 

Lai kādi būtu konfliktu ārējie iemesli, būtībā tie ir strīdi par vecāku uzmanību, ģimenes resursiem, telpu, labvēlīgākiem nosacījumiem. 



 

Papildu literatūra:
1. Sibling Rivalry, https://kidshealth.org/en/parents/sibling-rivalry.html
2. Sibling Fights: More Than Just Kid Stuff, https://www.psychologytoday.com/us/blog/abcs-child-psychiatry/201308/sibling-fights-more-just-kid-stuff 

 


Latvijas vecāku organizācija "Mammamuntetiem.lv" ir izstrādājusi un īsteno programmu “Žurnāls seko bērnam”. Programmas ietvaros izdod žurnālu skolēnu vecākiem. Izdevuma mērķis uzlabot vecāku zināšanas par skolas vecuma bērnu vecumposmu īpatnībām, veselību, piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, emocionālo audzināšanu un savstarpējo attiecību veidošanu, t.sk., ar pusaudzi. Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un izglītības iestādēs.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online

 
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas