Smagas dzemdības ir emocionāli traumējošas arī tēviem. Un par to ir jārunā vairāk...

 03. marts 2020 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Manu dēlu - dvīņu priekšlaicīga piedzimšanas un mīļotās sievas smagās ciešanas dzemdībās sagrieza manā galvā neiedomājamu domu haosu. Kāpēc par to, kā pēc šādas pieredzes jūtas tēvi, runā tik maz, jautā vīrietis, tētis Karls MakDonalds. Viņa pārdomas lasāmas blogā, kas publicēts Huffingtonpost.co.uk



Tūkstošiem vīriešu ir pieredzējuši šādas situācijas. Es gribu viņiem pateikt, ka tas ir grūti, un ir pilnīgi normāli, tas, kā tu jūties.


Tas notika tik negaidīti. Bija vēls vakars, pirms stundas mēs bijām aizgājuši gulēt. Te sieva piecēlās, lai aizietu uz vannas istabu. Pamodos arī es, bet nolēmu, ka viss ir kārtībā, tāpēc centos iemigt atkal, līdz sadzirdēju, ka sieva raudot sabrūk uz vannasistabas grīdas. Kaut kas bija notici! "Es negribu tevi uztraukt, bet domāju, ka man ir sākuši tecēt ūdeņi," viņa sauca no vannas istabas.

Pirmā doma, kas man iešāvās prātā: “Tas nav iespējams. Viņa ir tikai 27. grūtniecības nedēļā. Tas ir par agru!” Tomēr TAS bija noticis. Kaut kas nebija kārtībā. Mēs paķērām telefonu un zvanījām uz slimnīcu. Mums lika doties uz tuvāko dzemdību nodaļu pēc iespējas ātrāk. 
Paķēruši mašīnu, traucāmies uz slimnīcu, un iebrāzāmies uzņemšanas nodaļā. Tur mūs jau sagaidīja medmāsas, vecmātes un ārsti. Veicot ātru izmeklēšanu, bija skaidrs, ka sievai ir sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Kontrakcijas palika īsākas un stiprākas. Proves vairs nebija novēršams. 

Bijs skaidrs, ka pavisam drīz mēs kļūsim par vecākiem. Pie tam tas notiks 13 nedēļas ātrāk nekā bijām gaidījuši. 
Es šausmīgi uztraucos, deniņos izspiedās sviedru lāses. Mana sieva bija panikā. Dzemdības ilga pāris stundas, kas manā atmiņā ir iespiedušās vien kā dažas minūtes. Pēc tam mūsu pasaule apgrieztās ar kājām gaisā.
Mūsu dvīņu puikas piedzima ar 50 minūšu starpību. Abi ieradās pasaulē klusi raudot. Viņus ātri ietina sedziņās un pieslēdza pie neskaitāmiem aparātiem, kas viņu vietā elpoja un regulēja ķermeņa temperatūru. Savu bērnu sejas bez trubiņām es redzēju vien dažas sekundes.

Pirmajā naktī es nevarēju gulēt. Kā gan es būtu varējis gulēt, nezinot, vai mani bērni vispār izdzīvos. Tad es piecēlos un klusi aizgāju uz palātu, kur atradās abi inkubatori. "Jūs drīkstat pieskarties viņiem", teica man tur dežūrējošā vecmāte. 
 

 

Es lēni un uzmanīgi atvēru inkubatoru, un ieliku iekšā roku. Pirmajā mirklī likās, ka inkubatorā nav ne dzīvības zīmes. Bet pieskaroties sava dēla sīkajai rociņai, tievie pirkstiņi aptvēra manu pirkstu un es sapratu - viņš grib dzīvot, un viņš cīnīsies.


Patiešām? Es varu pieskarties? Protams, ka es ļoti ļoti gribēju viņus noglāstīt, pastāstīt viņiem, kas viss būs labi, ka mēs tiksim galā, bet patiesībā es taču nezināju ne to, kā pieskarties, nedz arī to, vai patiešām viss būs labi. 
Priekšlaikus dzimušo bērniņu plānā āda bija gandrīz caurspīdīga, likās, ka viņu ļoti tievie tūlīt pārlūzīs. Es nevarēju novērst no saviem mazajiem puisīšiem acis, bet nejutu ne laimi, ne prieku par viņu ierašanos pasaulē.
Es lēni un uzmanīgi atvēru inkubatoru, un ieliku iekšā roku. Pirmajā mirklī likās, ka inkubatorā nav ne dzīvības zīmes. Bet pieskaroties sava dēla sīkajai rociņai, tievie pirkstiņi aptvēra manu pirkstu un es sapratu - viņš grib dzīvot, un viņš cīnīsies. Mēs tiksim šim visam cauri. 

Tas bija biedējošs laiks, kamēr abi mazie dēliņi no inkubatora tika pārcelti uz speciālu gultiņu. Vēlāk viņus pārveda uz citu slimnīcu. Sieva brauca ar bērniem ātrās palīdzības mašīnā, es savā automašīnā sekoju viņiem. 

Mūsu dēli saņēma īpaši aprūpi visu diennakti. Dažādi aparāti ap viņiem mirgoja, pīkstēja un signalizēja par mazākajām izmaiņām organismu darbībā.  Izmaiņās šajā trokšņu jūrā mani ikreiz uztrauca, un māsiņas mani vienmēr nomierināja.

Pirmās nakti es vispār nevarēju gulēt. Es visu laiku domāju, vai viņi to izturēs? Vai viņi izdzīvos? 
Ārsti katru dienu teica pilnīgi atšķirīgas lietas, viņi lika mums sagatavoties gan labām un sliktām dienām. Viņi brīdināja, ka mūsu priekšā ir garš ceļš, un stāstīja, ka mūsu bērnu iespējas to pieveikt ir ap 80-90% lielas. Tās bija labas izredzes, bet mums ļoti nepatika doma, ka paliek 20% iespējamība, ka viņi tomēr neizdzīvos.
Pa šīm nedēļām un mēnešiem mana sieva mainījās. Es zināju, cik stiprai viņai ir jābūt, un man bija pietiekami mīlestības gan viņai, gan mūsu diviem dēliem.

Pirmajās dzīves dienās vienam no mūsu dēliem atklāja asinsizplūdumu galvā. Ārsti prognozēja, ka nākotnē tas var radīt nopietnus attīstības traucējumus. Sieva sāka raudāt, bet es stāvēju kā sastindzis. Nezināju, kā viņu mierināt, lai gan gribēju to vairāk par visu pasaulē. Man tik ļoti gribējās pateikt, ka viss būs labi... Bet es biju kā pārakmeņojies. Man galvā riņķoja domas par to, ka mūsu dzīves līmenis kritīsies, ka mēs netiksim galā. Es izgāju no palātās un sāku gauži raudāt. 

Katra diena nesa jaunas mocības mūsu bērniem - asins pārliešanas, infekcijas, sirdsdarbības traucējumus. Vienīgais, ko mēs tiešām ļoti gribējām, bija paņemt viņus rokās un turēt. Bet pirmo reizi paņem rokās mūsu mazulīšus mēs varējām tikai sešas dienas pēc dzemdībām, sēžot īpašos krēslos līdzās inkubatoram, uzmanīgi turot mazos ķermenīšus, kuru apvija vadi un trubiņas.

Mēs centāmies samierināts ar mums uzliktajiem pārbaudījumiem. Konsultācijās ārsti skaidroja, kam mums ir jābūt gataviem, bet medmāsas centās palīdzēt mums tikt galā ar ikdienas aprūpi.

Bija laiks atgriezties darbā, bet tas bija tik grūti... Es nevarēju iedomāties, ka man ir jāatstāj bērni slimnīcā un jādodas prom darīt ikdienišķas lietas. Paldies darba devējiem, kas saprata situāciju un bija ar mieru gaidīt mani tik ilgi, cik  vien tas ir nepieciešams. 
 

Es zināju, ka man ir jābūt stipram, tāpēc centos cik spēka neizlaist uz āru savas bailes, šaubas un vājumu. Tas beidzās ar panikas lēkmi. Es ieslēdzot vannas istabā, raudāju, un nenācu ārā līdz brīdim, kamēr nebiju savācies atpakaļ. 


Beidzot abi dēli sāka atlabt. Pēc 9 nedēļām slimnīcā mūs pārveda uz dzimto pilsētu, un tad arī uz mājām. Bet vieglāk nekļuva! Negulēto nakšu skaits tikai pieauga, mūsu emocionālais un fiziskais izsīkums kļuva arvien jūtamāks. 

Kamēr apkārtējie cilvēki centās mani uzmundrināja un ticēja, ka mums paliek arvien labāk un vieglāk, iekšēji es cīnījos ar postošām emocijām. Es zināju, ka man ir jābūt stipram, tāpēc centos cik spēka neizlaist uz āru savas bailes, šaubas un vājumu. Tas beidzās ar panikas lēkmi. Es ieslēdzot vannas istabā, raudāju, un nenācu ārā līdz brīdim, kamēr nebiju savācies atpakaļ. 

Tūkstošiem vīriešu ir pieredzējuši šādas situācijas. Es gribu viņiem pateikt, ka tas ir grūti, un ir pilnīgi normāli, tas, kā tu jūties.

Attiecības ar sievu kļuva arvien sarežģītākas. Mēs gandrīz nesarunājāmies un visās neveiksmēs vainojām viens otru. Šim bija jābūt mūsu dzīves laimīgākajam laikam. Bet vai tā bija? Aukstas dušas efekts bija mana vizīte pie ģimenes ārsta, kas diagnosticēja depresiju un izrakstīja antidepresantus.
Tagad, atskatoties pagātnē, es saprotu, ir tas ir normāli, ka šādā dzīves brīdī ar tevi nav nekas normāli. Kļūt par tēvu ir milzīgs lēciens citā dzīves līmenī, bet vienlaikus tas ir arī ļoti grūti.

Un mani stiprina doma, ka es esmu viens no 200 000 vecāku, kurš katru gadu piedzīvo traumu, ka viņa bērns  piedzimst priekšlaicīgi.

Es biju aculiecinieks tam, kā traumatiskas dzemdības ietekmēja manu sievu, mūsu dēlu māti. Par laimi, mana sieva katru dienu sper pozitīvus soļus, un arī viņas garīgā veselība pamazām uzlabojas. Mēs abi dziedējam mūsu emocionālos lūzumus, kas izveidojušies mūsu attiecībās. Es arī sapratu, ka nevaru visu paveikt viens pats. Tūkstošiem vīriešu pārdzīvos līdzīgu situāciju, tāpēc es vēlos, lai viņi zina - tas ir grūti, un tas ir pilnīgi normāli, ka tu jūties tā, kā jūties. 

Manu dēlu cīņa un izturība ir tas, kas mani pamudināja cīnīties, un es to turpinu darīt.
Zēni tagad aug un pašlaik izskatās, ka priekšlaicīga piedzimšana viņus ietekmēs minimāli.  Es kļūstu arvien laimīgāks. Būt par tēti ir izaicinājums, kuru šobrīd jau sāku pieņemt ar prieku. Tas joprojām nav viegli, bet vairs nav tik sveši un biedējoši. 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas