Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda: Kā iedrošināt bērnu runāt par emocijām?

 01. februāris 2020 16:55 Raksts

Patiesa spēja iejusties otra cilvēka situācijā pielīdzināma spogulim, kurš pavērsts pret savu bērnu. Viss, ko vecāki saka, atainojas bērna emocijās. Iejušanās spējai raksturīgs vērtējuma trūkums. Kaut arī problēmas risinājums piedāvāts netiek, tas tomēr rodams vieglāk un ātrāk, jo vecāki labāk izprot problēmas būtību. Ja bērns sajūt vecāku patiesu ieinteresētību, viņš kļūst atklātāks. 



Foto: Shutterstock.com

Bērni, kuriem piemīt spēja orientēties situācijā un iejusties otra cilvēka ādā, vieglāk iedraudzējas ar vienaudžiem, parāda labākas sekmes mācībās.


Bērnam ir vieglāk sākt par savām problēmām runāt tad, ja vecāks precīzi spēj raksturot viņa tā mirkļa noskaņojumu. Ja bērns izskatās par kaut ko noraizējies, bet nevēlas par to runāt, jautājums ”Kāpēc tu nevarētu man to pastāstīt?” droši vien izrādīsies neiedarbīgs, jo tajā nav jūtama vēlēšanās izprast bērna emocionālo stāvokli. Tā vietā vajadzētu uzrunāt bērnu šādiem vārdiem:
”Tu izskaties par kaut ko noraizējies (aizvainots, dusmīgs, noskumis). Es gribētu ar tevi par to parunāties.” Tādējādi jūs liktu bērnam saprast, ka sagaidāt no viņa uzticēšanos.
 
 Var teikt:
”Tevi nomāc tas, ka brāli uzaicināja braukt ekskursijā, bet tevi ne.”
”Es zinu, ka tu baidies no...”
”Tu tagad droši vien gribētu, lai vectētiņš būtu šeit, vai ne?”
”Tu neguvi vārtus un tagad domā, ka esi iegāzis savu komandu. Vai uzminēju?”
”Ir tik jauki, ka skolā tu iegūsti draugus.”
”Veids, kā tu noliki telefona klausuli, liek man domāt, ka tevi kaut kas nomāc.”
”Ir skumji un sarūgtinoši veselu nedēļu sapriecāties par bumbas spēli, lai pašās beigās saslimtu un būtu spiests palikt mājās.”
 
Par vecāku iejūtības trūkumu saskarsmē liecina vēlme apspriest ar bērnu to, kā viņam dotajā situācijā vajadzētu justies.
 
Nevajadzētu teikt:
”Velns nav tik melns, kā izskatās.”Patiesībā tu bērnam saki, ka viņa pārdzīvojumi ir nevietā.
”Dzīvē reizēm tā gadās. Tādās reizēs jācenšas padomāt par kaut ko pozitīvu.” Patiesībā tu vienkārši gribi uzlabot sava bērna pašsajūtu, bet tas vēl nenozīmē, ka spēj iejusties viņa ādā.
”Es zinu, kā tu pašlaik jūties.” Sajūta netiek konkretizēta.
”Es saprotu.” Ko tu saproti?
”Es vēl aizvien tevi mīlu.” Ne jau tas bērnam šajā mirklī sagādā raizes.
”Gan redzēsi, viss nokārtosies.” Just bērnam līdzi vēl nenozīmē iejusties viņa situācijā.
 
 
Bērnam svarīgi zināt, ko jūtam mēs, vecāki. Teiksim: "Kad tu..., es jūtu/kļūstu..., tāpēc, ka... Man gribētos...". Piemēram, "Kad tu nevēlies laicīgi iet gulēt un sāc īdēt, es kļūstu dusmīga, jo es vēlos, lai tu no rīta būtu izgulējies. Man gribētos, lai tu ietu gulēt un no rīta justos izgulējies."
 
Vecāki nereti pievērš uzmanību tikai dažām emocijām, pilnīgi ignorējot pārējās. Rezultātā bērns iemācās dažas emocijas apslāpēt, citām savukārt ļaujot pilnu vaļu.
 
Iepazīt emocijas
Emocijas reizēm mēdz būt arī ambivalentas jeb pretrunīgas. Bērni vecākus vienlaikus mīl un dusmojas uz tiem. Tur, kur ir apbrīns, nedaudz arī ir skaudība. Tur, kur ir veiksme, būs arī nelāgas priekšnojautas. Tikai darbību, nevis domas un emocijas var atzīt par ”labu” vai ”sliktu”. Nopelt vai uzslavēt var tikai darbus, nevis emocijas un domas. Emocionālā audzināšana palīdz bērnam saprast, ko īsti viņš jūt. Būt apveltītam ar emocionālo inteliģenci nozīmē to, ka bērns ir iepazinis savas emocijas pietiekami labi, lai uz tām balstoties, attīstītu sevī spēju pieņemt lēmumus, labāk tiktu galā ar spriedzes situācijām, kā arī spētu labāk izprast pārējos cilvēkus, līdz ar to veidojot ar tiem labākas attiecības.
 
Pēc L.E.Šapīro (Lawrence E.Shapiro) domām, emocionālā inteliģence ietver šādas īpašības:
jūtu izprašanu un izpaušanu,
prasmi tikt galā ar grūtībām un stresu,
gatavību piepūlēties, rīkoties,
izturību,
čaklumu,
godkāri,
izpalīdzību,
iecietību,
uzmanību,
godīgumu,
dotā vārda turēšanu,
laipnību,
citu cilvēku intīmās sfēras cienīšanu,
disciplīnu,
reālistisku domāšanu,
optimistisku skatu uz dzīvi,
humoru,
spēju iegūt draugus, sadarboties,
sadalīt savu laiku.
 
Bērni, kuriem piemīt spēja orientēties situācijā un iejusties otra cilvēka ādā, vieglāk iedraudzējas ar vienaudžiem, parāda labākas sekmes mācībās. Vecāki nereti pievērš uzmanību tikai dažām emocijām, pilnīgi ignorējot pārējās. Rezultātā bērns iemācās dažas emocijas apslāpēt, citām savukārt ļaujot pilnu vaļu. 
 
Varam teikt:
”Izskatās, ka tev pret savu skolotāju ir divējādas jūtas: tev viņa patīk, bet vienlaikus tu viņu arī vari neieredzēt.”
”Liekas, ka tu pret savu brāli izjūti divējādas jūtas: tu sajūsminies un vienlaikus arī dusmojies uz viņu.”
”Tev gribas gan palikt mājās, gan doties uz vasaras nometni.”
 
 
Autors: bērnu psihiatrs Gunārs Trimda



0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas