Vai invalīdiem jāspēlē teātris? Intervija ar Zviedrijas teātra "Glada Hudik" vadītāju Pēru Jūhansonu

 05. februāris 2020 11:25 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Intervija

Latvijas sabiedrība lielākoties ir ļoti atturīga, ja ierauga cilvēku ar invaliditāti. Mēs izvairāmies no acu kontakta, kušinām bērnus, metam līkumu, lai tik nerastos nepieciešams ar šo cilvēku sarunāties. “No darba pieredzes varu teikt, ka vienīgais veids, kā mainīt aizspriedumus par cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ir cilvēciski satikties,” stāsta Hudīksvalas pašvaldības (Zviedrija) “Glada Hudik” teātra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Pērs Jūhansons. Viņa vadītajā teātrī šobrīd 14 aktieri ir ar dažāda smaguma pakāpes funkcionāliem traucējumiem. Tomēr tas netraucē cilvēkus baudīt teātra mākslu – gadu gaitā izrādes kopā apmeklējuši vairāk nekā 400 000 skatītāju.



Teātra "Glada Hudik" publicitātes foto.


Vizītkarte:
Vārds Uzvārds: Pērs Jūhansons (Pär Johansson)
Hobiji: tenis, laivošana, zirgu sports.
Moto: Es zinu, ka bieži vien cilvēki sarežģītās situācijās tiek aicināti izvēlēties rīcībai piemērotāko brīdi, bet es zinu, ka manā dzīvē nekad nav piemērotākā brīža. Tāpēc es vienmēr cilvēkiem saku – rīkojieties tagad. Nedomājiet pārāk daudz – dariet. 

 

Izziņai par teātri:
Teātra nosaukums: “Glada Hudik”
Darbojas kopš: 1996. gada
Šobrīd teātrī darbojas: kad devāmies iepriekšējā turnejā ar izrādi “Oza zemes burvis”, trupā bija 40 cilvēki, no kuriem 14 aktieri bija ar funkcionāliem traucējumiem, 7 aktieri bez funkcionāliem traucējumiem, 8 mūziķi, 11 asistenti. 
Gadu gaitā teātri apmeklējuši: vairāk nekā 400 000 skatītāju.  
Ar teātra aktieru dalību, uzņemtas trīs filmas:
 “Cik brūkleņu ir pasaulē?” (“Hur många lingon finns det i världen?”) (2011)
“Cik apskāvienu ir pasaulē?”  (“Hur många lingon finns det i världen?”) (2013)
“Catwalk: From Glada Hudik to New York” (2020)

Foto: Teātra “Glada Hudik” vadītājs Pērs Jūhansons.

 

Esmu redzējusi filmu “Cik brūkleņu ir pasaulē?”, kur rādīts, kā Jūs gluži nejauši sākāt strādāt ar cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Taču mūsu lasītāji šo filmu nav redzējuši. Vai varat īsumā pastāstīt, kā Jūs pirms 24 gadiem nonācāt līdz sajūtai, ka šis ir virziens, kam veltīsiet savu dzīvi?
Filmā patiesi parādīts, kā es agrā jaunībā salīdzinoši nejauši sāku strādāt dienas nodarbinātības centrā. Man vienkārši vajadzēja darbu. Vēlāk teātra trupas izveide gan nebija nejauša. “Glada Hudik” teātri es nodibināju trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, es pats vēlējos spēlēt teātri. Un esmu pārliecināts, ka jebkura veida pedagoģija, kur pedagogs vienkārši mīl to, ko viņš dara, ir laba pedagoģija. Otrkārt, teātri nodibināju, jo gribēju darīt ar šiem cilvēkiem kopā kaut ko aizraujošu un attīstošu, vēlējos šiem cilvēkiem kaut reizi dot iespēju pieredzēt teātra piedzīvojumu. Man nav saistoši diskutēt par to, ko cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem nespēj, mani daudz vairāk interesē tas, ko viņi spēj. Trešais iemesls ir tas, ka es gribēju atrast veidu, kas palīdzētu nodrošināt sabiedrības integrāciju. Ja teātris kļūst par tādu satikšanās vietu, kur skatītājs gribētu runāt ar aktieri, un aktieris runāt ar publiku, mērķis ir panākts.  

Video: Fragments no filmas "Cik brūkleņu ir pasaulē?"

 

Hudīksvalas pašvaldību min kā labo piemēru, kur ir ļoti dažādi nodarbinātības pakalpojumi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, taču Jūsu izveidotais teātris un tā darbība tika īpaši izcelta. Īsts brīnumstāsts!
Teātra “Glada Hudik” aktivitātes tiešām ir tikai maza daļiņa no pašvaldībā pieejamiem nodarbinātības pakalpojumiem cilvēkiem ar invaliditāti. Teātris darbojas jau 24 gadus. Domāju, ka trupas ideja dzīvo tāpēc, ka vēlējos ne tikai piedāvāt tradicionālo darbu, piemēram, ar rokdarbiem, bet kaut ko vairāk. Kaut ko tādu, kas sasniegtu pēc iespējas plašāku cilvēku loku. Teātra darbības pirmajā laikā mums nemaz negāja viegli, jo saskārāmies ar lielu pretestību gan no tuviniekiem, gan pašvaldības puses, jo sabiedrībā pastāvēja daudz šaubu, vai mēs tiešām tā varam rīkoties. Sākām kā ļoti maza teātra trupa, bet gadu gaitā tā ir augusi un kļuvusi ļoti slavena visā Zviedrijā, tagad zināma arī Latvijā un citās Eiropas valstīs. Pēc visiem šiem gadiem ir sajūta, ka mēs tiešām varam izmainīt pasauli. Pastāvēšanas gaitā esam iestudējuši daudzas teātra izrādes, izdevuši vairākas grāmatas, ar teātra aktieru līdzdalību ir uzņemtas nu jau trīs mākslas filmas. Par teātri uzņemtas vairākas dokumentālās filmas. Esam iniciējuši vairākus sociālos projektus, piemēram, “Bērni nepiedzimst ar aizspriedumiem”, kas šobrīd tiek īstenots arī daudzās Latvijas skolās. 
Runājot par teātri, domāju, ka mūsu veiksme balstās uz to, ka pieņemu darbā cilvēkus, kas ir daudz prasmīgāki par mani. Vēl esmu pārliecināts, ka mums ir tik labi izdevies tāpēc, ka mēs cilvēkos ar funkcionāliem traucējumiem nesaskatām upurus un nabadziņus, kurus jāžēlo, mēs viņus uzlūkojam kā cilvēkus, kuriem arī vajadzīgi izaicinājumi, uzmundrinājumi, pārbaudījumi. Un tikai tad dzīve iet uz priekšu. 

FOTO: Teātra "Glada Hudik" dzīve un darbi bildēs

Pastāstiet par projektu “Bērni nepiedzimst ar aizspriedumiem”!
Projekts „Bērni nepiedzimst ar aizspriedumiem” aizsācies Zviedrijā, un pēdējo gadu laikā šajā projektā ir iesaistījušies 50-60 000 zviedru skolēnu. Projekta pamatideja ir likt skolēniem aizdomāties pat to, ka cilvēki ir ļoti dažādi un ka šis atšķirīgais arī var dot sabiedrībai labumu. Svarīgi iemācīt bērniem saskatīt aiz speciālo vajadzību tīkla pašu cilvēku, viņa intereses, varēšanu un emocijas, iemācīt cieņu un iejūtību pret atšķirīgo. Šobrīd ikvienā Latvijas skolās sadarbībā ar Zviedrijas vēstniecību ir iespējams realizēt sociālo projektu “Bērni nepiedzimst ar aizspriedumiem”. 
Kāpēc man integrācija vispār šķiet svarīga? Ja bērns iet skolā, un sastopas ar meitenēm un puišiem, kuriem ir funkcionālie traucējumi, tad bērnam neradīsies aizspriedumi pret šādiem cilvēkiem. Integrācijas problēmas nevar risināt teorētiski, šāda veida problēmas var novērst tikai, cilvēkiem satiekoties. 
Es ļoti priecājos par sadarbību, kāda mums ir izveidojusies Latvijā. Strādājot ar aizspriedumu un integrācijas tēmu, esmu sapratis, mums ir jādod cilvēkiem cerība, ka ir iespējams panākt pārmaiņas. Tajā pašā laikā lielām pārmaiņām, kādas mēs vēlamies panākt ar šo projektu “Bērni nepiedzimst ar aizspriedumiem, ir vajadzīgs laiks. 
Es domāju, ka idejai par integrāciju ir augsne ikvienā valstī. Esmu ļoti priecīgs par to, ka Latvijā mēs šobrīd aram zemi, liekam pamatus. Tie bērni, kuru skolas piedalās projektos, lektori, kuri no centriem brauc uz skolām, gatavo augsni, lai idejas varētu augt un attīstīties arī Latvijā. Pats galvenais – lai cilvēki ar traucējumiem netiktu noslēpti no citu cilvēku acīm, jo ikvienam ir tiesības būt tam, kas viņš ir. Neatkarīgi no tā, vai viņam ir kāds funkcionāls traucējums, citādāka ādas krāsa vai orientācija. 

Kad sastājāmies rindā pie muitas kontroles, puisis, kurš pirmais stāvēja rindā, man skaļi uzsauca: “Kas mums bija jāsaka – mēs esam teroristi vai tūristi?”


Sacījāt, ka darbības sākumā negāja viegli sabiedrības un aktieru tuvinieku aizspriedumu dēļ. Tomēr pieņemu, ka lieliskie panākumi rada daudz pozitīvāku situāciju?
Ja es pirms divdesmit pieciem gadiem būtu teicis, ka pienāks diena, kad Hudīksvalas  pašvaldības lielākais ieguvums un “vizītkarte” būs cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, mani uzskatītu par trako. Tagad situācija tiešām ir labāka, tomēr ne ideāla. 
Jautājums par to, ka sabiedrība un potenciālie skatītāji varētu uztraukties, ka cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem varētu tikt ekspluatēti, idejiski ir pamatots. Taču atbilde ir tajā, ka mēs ļaujam cilvēkiem darīt to, ko darīt viņiem tiešām ir talants. Protams, kaut kur ir robeža, cik tālu mēs varam uzmundrināt vai mudināt uzdrīkstēties. Un, protams, ir bažas, ka kaut kas var arī neizdoties. Šādi jautājumi mums tika izvirzīti, kad mēs pirms 24 gadiem sākām savu teātra darbu, un tādi pastāv joprojām. Šo bažu dēļ neviens nepirka biļetes uz mūsu pirmo izrādi. Man nācās biļetes cilvēkiem vienkārši uzdāvināt. Es burtiski cilvēkus piespiedu nākt uz pirmo izrādi. 

 

Kas mainījās? Kāpēc cilvēki vēlāk nāca labprāt. Tik labprāt, ka pārdoto biļešu apjomi ir patiešām iespaidīgi!
Es domāju, ka mūsu veiksmes atslēga ir tajā, ka cilvēki, kuri atnāca, redzēja, ka tas, ko darām, nav lēts šovs, bet tas ir pa īstam. Ka tie cilvēki, kuri ir uz skatuves, burtiski deg par to, ko dara. Un skatītāji to protams, juta. 
Sākumā mēs baidījāmies, ka publika, kas atnāks uz mūsu izrādēm vienkārši jutīs līdzi un žēlos aktierus uz skatuves. Bet tad, kad viņi redz, ka aktieriem ir iedotas tādas lomas, kuras viņiem labi izdodas, kurās viņi jūtas pārliecināti, tad publika izrādi uzņem kā īstā teātrī. Arī publikai, kas atnāk uz mūsu izrādēm, barjeras krīt, un viņi nespēj pretoties šarmam, kas nāk no mūsu aktieriem. Mūsu aktieri ir ārkārtīgi tieši. Viņos nav barjeras un bailes, kas ir citos. 
Padalīšos ar skaistu situāciju no mūsu teātra dzīves. Reiz mūsu iestudēto izrādi “Elviss” ieradās noskatīties Zviedrijas kroņprincese. Kā jau saka priekšā izrādes nosaukums, tā bija muzikāla izrāde par Elvisa Preslija dzīvi. Vienam no mūsu aktieriem, kurš spēlēja galveno lomu, tika dots godpilnais uzdevums pēc izrādes sagaidīt kroņprincesi. Es viņam teicu – vienīgais, kas tev jāatceras, uzrunas forma “kroņprincese”. Pēc izrādes princese nāca pie mums, Elvisa lomas atveidotājs piegāja pie viņas, apķērās ap pleciem, dziļi ieskatījās princesei acīs un teica: “Čau, zaķīt, tavs tētiņš esot karalis.” “Jā,” atbildēja viešņa.  “Zini, es arī esmu karalis,” viņai atklāja mūsu aktieris.

Aktieru tuviniekiem joprojām mēdz būt iebildumi par viņu aizbilstamo iesaistīšanos teātra darbībā. Un es domāju, ka tādi būs vienmēr.

Skaists stāsts, kas apliecina Jūsu teikto par nesarežģīto skatījumu uz dzīvi. 
Man ir vēl šādi piemēri. Kad mēs bijām jau divarpus nedēļas filmējuši filmu “Cik brūkleņu ir pasaulē?”, viens no galvenajiem aktieriem pēkšņi nolēma izstāties no projekta. Es viņam piezvanīju un mēģināju pārliecināt, ka viņš nedrīkst tagad tā vienkārši izstāties. Teicu viņam - tā ir fantastiska iespēja, tu kļūsi par zvaigzni. Šis aktieris man atbildēja - tu taču zini, ka vislabākais es esmu dzīvajā. Un viņš vienkārši nolika klausuli. 
Arī minētās filmas nosaukuma rašanās ir saistīta ar lielisku stāstu. Mūsu aktieri bija uzaicināti uz televīzijas tiešraides raidījumu. Tieši tad, kad mums bija jāiet iekšā studijā, viens no mūsu aktieriem (tas pats, kurš spēlēja Elvisu) durvīs satikās ar laika ziņu lasītāju, ļoti simpātisku dāmu. Viņš, ieraugot šo sievieti, man uzreiz jautāja, vai ir kāda laba frāze, kā piesaistīt sievietes uzmanību. Es viņam teicu, ka šis galīgi nav piemērots brīdis, jo tūdaļ sāksies tiešais ēters. Un es tiešām iekšēji lūdzos, kaut viss noritētu gludi, jo zināju, ka šim raidījumam ļoti daudz skatītāju. Tajā brīdī, kad atlikusi viena minūte līdz pārraides beigām, laika ziņu diktore atkal ienāca studijā, un tad aktieris pēkšņi izsaucās – man ienāca prātā laba doma, ko viņai pateikt. Puisis piecēlās kājās un ziņu diktorei vaicāja – vai tu zini, cik brūkleņu ir pasaulē? 

Es saņemu enerģiju un spēku no tā, ka viņi ir man blakus. Un no viņu ārkārtīgi nesarežģītā skatījuma uz dzīvi.

Jūs ar trupu esat devušies arī viesizrādēs uz ārzemēm? 
Primārā auditorija ir Zviedrijas skatītāji, taču tiešām esam braukuši arī viesizrādēs uz ārzemēm. Atceros, cik uztraucies biju pirmajos braucienos! Pirms 10 gadiem mēs lidojām uz ASV. Turpceļā un, protams, arī atpakaļceļā bijām 117 cilvēki. Kad mēs nolaidāmies Amerikas lidostā, mani pārņēma panika, kas notiks, ja mūs visus neielaidīs valstī. Tāpēc es apstaigāju mūsu kuplo pulku un piekodināju, - kad nonāksiet muitas zonā, atcerieties teikt, ka esat tūristi. Kad sastājāmies rindā pie muitas kontroles, puisis, kurš pirmais stāvēja rindā, man skaļi uzsauca: “Kas mums bija jāsaka – mēs esam teroristi vai tūristi?”
Toreiz viss beidzās labi – visus ielaida valstī. Bija aizkustinoši skarbajiem, bargajiem muitniekiem ar ieročiem un bruņojumu acīs redzēt asaras, jo mūsu aktieri viņus uz atvadām vienkārši apskāva. 

 

Kāda ir ikdienas darbošanās ar aktieriem?
Mūsu teātrī ikdiena ir visai haotiska. Parastā ikdienā mēģinājums mums ir reizi nedēļā. Daļa no mūsu aktieriem, kuri piedalās projektā “Bērni nepiedzimst ar aizspriedumiem”, dodas uz skolām un tiekas ar skolēniem. 
Pēdējā pusotra gada laikā bijām iesaistījušies filmas “Catwalk: From Glada Hudik to New York” uzņemšanā. Ikdienā darām dažādas lietas un veicam dažādas aktivitātes, lai ikdienā sabiedrībā šie cilvēki būtu pēc iespējas vairāk redzami. 
Teātra ēka, kurā darbojamies, būvēta 19. gadsimta beigās. Tajā draudzīgi sadzīvo vairākas teātra trupas. Mēs savā darbā sadarbojamies ar skatuves profesionāļiem, kas dzīvo citās Zviedrijas daļās. Mūsu trupā ir 8 Zviedrijas labākie profesionālie mūziķi, un pat bundzinieks, kurš spēlējis kopā ar grupu “ABBA”. 

 

Kā aktieri nonāk līdz dalībai trupā? 
Mēs esam darbojušies 24 gadus. Šodien mūsu trupā vairs nav neviena aktiera, kurš bija klāt pašā sākumā. Trupā pakāpeniski visu laiku ienāk jauni aktieri. Bet mums vissvarīgākais ir tas, ka ikviens, kurš pievienojas teātra trupai, pats vēlas spēlēt teātri. Mēs neradām teātra darbību, lai visiem būtu vienādas iespējas, mēs aicinām pievienoties tos, kuri tiešām vēlas. 

 

Citiem vārdiem sakot, šie ir cilvēki ar augstāku motivāciju?
Nav arī tik vienkārši. Man mēdz jautāt, vai pastāv būtiska atšķirība starp aktieriem ar funkcionāliem traucējumiem un nosacīti parastiem aktieriem - kādas metodes izmantojam un kā rīkojamies, ja aktieri kaut ko nevēlas darīt. Abām aktieru grupām mēs izmantojam vienas un tās pašas metodes. Tomēr man jāsaka, ka bieži vien ir vieglāk strādāt ar tiem, kuriem ir funkcionālie traucējumi, jo viņiem nav svarīgi, kas bijis pagātnē. Tāpat viņiem neko daudz nenozīmē nākotne. Viņi ļoti intensīvi dzīvo šajā mirklī. Bieži vien tie esam mēs pārējie, kuri sevi izceļ pārākus par citiem. Lai labāk saprastu, es pastāstīšu par kādu sievieti, kura iesaistījās mūsu teātra trupā pirms 18 gadiem. Viņa redzama arī filmā “Cik brūkleņu ir pasaulē?”. Šo sievieti sauc Terēzija. Terēzijai ir gan šizofrēnija,  gan personības traucējumi. Kad Terēzija pievienojās mūsu trupai, visi man stāstīja, ko viņa nespēj, kādi medikamenti viņai vajadzīgi, pie kādiem ārstiem viņai jāiet un kādas izmaiņas dienas ritmā izraisa medikamentu lietošana. To visu noklausījies, es jautāju, bet ko viņa labi prot darīt? Vaicāju, jo mana darba galvenais uzdevums un lielākā atbildība ir palīdzēt šiem cilvēkiem pilnveidoties un kļūt par sevis labāko versiju. Tad man atbildēja, ka Terēzija labi dzied. Dziedāšana bija veids, caur ko viņa varēja ienākt mūsu teātrī. Mēs viņu uzņēmām savā trupā, bet pirmā gada laikā viņa vienmēr slēpās tualetē. Viņai uznāca šizofrēnijas lēkmes, viņa sev sita. Mēs nolēmām nogaidīt. Otrajā gadā Terēzija sāka nākt no tualetes ārā. Kaut arī viņa atteicās iet uz skatuves, viņa sēdēja, skatījās, klausījās un vēroja, kā darbojas pārējie. Trešajā gadā Terēzija apsēdās pie skatuves malas. Ceturtajā gadā viņa jau mazliet sāka piedalīties. Pirms deviņiem gadiem šī sieviete, kura pirms astoņpadsmit gadiem sēdēja, ieslēgusies tualetē, izgāja 10 000 publikas priekšā, kad notika Zviedrijas Eirovīzijas konkursa atlase. Viņa dziedāja, zinot, ka vēl 3 miljoni cilvēku viņu vēroja televīzijas ekrānos. Redzot Terēziju dziedam, es sajutu apstiprinājumu, ja mēs uzticamies cilvēkiem, ja mēs ticam, ka viņi var kaut ko darīt, vienā brīdī viņi spēj arī lidot. 


Video: Garākā dziedātāja ar brillēm ir Terēzija. 

 

Kā nezaudējāt ticību, cerību, ka Terēzija jums pievienosies? Kas jums dod spēku un enerģiju šiem cilvēkiem noticēt?
Es saņemu enerģiju un spēku no tā, ka viņi ir man blakus. Un no viņu ārkārtīgi nesarežģītā skatījuma uz dzīvi. Spēku dod arī tas, ka mēs visu laiku darām kaut ko jaunu. Mēs negaidām, ka sabiedrība nāks pie mums, mēs paši speram soli pretī sabiedrībai. 
Aktieru tuviniekiem joprojām mēdz būt iebildumi par viņu aizbilstamo iesaistīšanos teātra darbībā. Un es domāju, ka tādi būs vienmēr. Mēs bieži vērojam, ka vecākiem ir grūtības pārgriezt nabassaiti. Viņiem neapzināti sanāk savus bērnus, būtībā nu jau lielus cilvēkus, hiperaprūpēt. Un es to saprotu. Mēs ar savu darbu gribam parādīt un pierādīt, ka cilvēki attīstās visvairāk tad, kad viņi var stāvēt paši uz savām kājām. Mēs vienkārši neņemam vērā cilvēkus, kuri iebilst pret mūsu darbu. Ja mēs ļoti koncentrēsimies uz visiem tiem, kas stāv ceļa malā un saka, ka tas nav iespējams, mēs tiešām uz priekšu netiksim. 


Foto: Valters Podkalns, publicitātes foto. 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas