"Es samierināties negribēju!" - Marija Naumova atklāti par dzīvi un veselību

 28. janvāris 2020 8:00 Intervija

Pēc deviņiem Francijā nodzīvotiem gadiem dziedātāja Marija Naumova ar ģimeni atgriezusies uz dzīvi Latvijā. “Man dzīvē viss ir tā – pa īstam!” dzied Marija savas ziemas koncerttūres “Pa īstam” tituldziesmā. Un arī šajā intervijā nekādas smalku frāžu mežģīnes nedarina.

 


Foto: Jānis Deinats


Atvainojiet, ka sākšu uz tādas saldas nots, taču jāpasaka tas, ko droši vien pati esat ievērojusi, – jūs ļoti labi izskatāties. Kas liek domāt, ka arī lieliski jūtaties.
Paldies. Es tiešām arī jūtos ļoti labi un enerģijas pilna. Man vispār laikam no dabas dots daudz enerģijas, turklāt pozitīvas. Notiek labas lietas: bērns priecē, tagad esam tikuši pie vēl viena ģimenes locekļa – suņa –, un arī tas iedod savu plusiņu dzīvei. Bet es, tāpat kā citi, eju pa dzīves kalniņiem augšā un lejā. Neesmu izņēmums. Kādreiz jūtos arī pavisam iztukšota. Ar gadiem vienkārši esmu iemācījusies tik viegli uz depresīvo pusi neaiziet. Jaunībā tie brīži bija daudz garāki. Daudz nopietnāki. Tagad esmu iemācījusies tos vadīt.


Kādi ir jūsu atjaunošanās veidi?
Esmu cilvēks, kas iet jogas un Austrumu filozofijas ceļu. Un tur nu ir ļoti daudz paņēmienu, ko izmantot. Plus – ar gadiem iemācies situāciju izanalizēt. Saprast, kāpēc notiek tas, kas notiek. Un kas būs pēc tam. Ar laiku apzinies, ka visam ir sava jēga. Arī skumjajam un sāpīgajam. Un tad vienkārši apziņa trenējas vairs nereaģēt uz notikumiem ar tādu mīnusa zīmi. Bet kādreiz vajag arī ļauties tai sajūtai. Ja ir skumji, tad jāskumst. Vienkārši jāizdzīvo tas. Galvenais – nenosodīt sevi. Un tikpat svarīgi ir arī nekrist sevis žēlošanā. Labi, īsu brītiņu vari sevi pažēlot, bet tikai īsu brīdi!
 

 

Ar laiku apzinies, ka visam ir sava jēga. Arī skumjajam un sāpīgajam. Un tad vienkārši apziņa trenējas vairs nereaģēt uz notikumiem ar tādu mīnusa zīmi. 

Jaunībā man bija tāds posms, kad bija visādas nelaimes un arī pavisam slikti un smagi bija, un ļoti gribējās sevi toreiz pažēlot… Tajā laikā biju “remarkiste”. Un tajā grūtajā brīdī domāju: jāpaņem kāda no viņa grāmatām palasīt. Man mājās bija un ir visas Remarka grāmatas, bet vienu līdz tam nebiju lasījusi – “Dzīvības dzirksts” saucas. Likās, ka nosaukums tik atbilstošs dzīves situācijai. Bet izrādījās, ka tas ir viens no smagākajiem Remarka romāniem. Par koncentrācijas nometni. Sāku lasīt, un visas manas problēmas palika tik tālu… Un tā joprojām ir. Kad redzu situāciju, kas sarežģītāka par manējo, tad savas bēdas aizmirstas. Tad gribas tikai palīdzēt. Līdz ar to – arī palīdzība ir viens no veidiem, kā sevi dabūt ārā no smagiem dzīves brīžiem.
 

Jūs arī tā reāli ejat un palīdzat? Un, ja jā, tad kam?
Dzīvnieki nav mans lauciņš, mani vairāk interesē bērni un veci cilvēki. Un tagad, pēdējā laikā, veci cilvēki pat vairāk. Jo par viņiem vismazāk domā. Ja bērniem tomēr tiek kaut kā palīdzēts, tad vecie ļaudis nereti ir pilnīgā pamestībā. Bet ir arī pazīstamie, tuvie, mīļie cilvēki, kam tajā brīdī neiet, tad es palīdzu viņiem.
 

Jūs esat devēja?
Esmu gan. Tā ir mana būtība.


Saprotu, ka tagad esat kopā ar ģimeni pārvākušies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā?
Jā, mēs jau pirms trim gadiem atgriezāmies Latvijā pēc deviņiem Parīzē pavadītiem gadiem. Meita izauga Parīzē, viņa jau dzīvo patstāvīgu dzīvi. Bet dēlu mēs gribējām audzināt šeit. Lai viņš iet skolā šeit. Tagad esam jūrmalnieki.


Jūs skumstat pēc Parīzes?
Nē, nemaz. Tas bija svarīgs dzīves posms, bet tā, ka tagad būtu jāskumst – nē. Mēs ar lielu prieku braucam turp, Parīzē ir palikuši mūsu draugi. Bieži jau tā pieaugušā vecumā vairs nenotiek, ka cilvēki kļūst gluži kā tuvi radinieki, bet mums tā gadījās. Ir viena ģimene, ar kuru iepazināmies caur bērniem. Mēs sazvanāmies, braucam ciemos. Šodien attālums no Latvijas līdz Francijai vairs galīgi nešķiet liels, un arī biļešu cenas ir pieņemamas. Nē, mēs neskumstam. Mēs esam tur, kur mums šobrīd jābūt. Mums te viss ir labi. Viss notiek dabiski.


Ir stereotipi par francūžiem, kuriem viss tik viegli, tik skaisti. Bet jūs noteikti zināt, kādi tad francūži patiesībā ir. Man ir paziņa, kura saka: tik sīkumaini cilvēki kā francūži vēl ir jāpameklē!
Oi, ziniet… Man kādreiz tētis – viņš bija psihologs pēc profesijas – teica tā: “Viens no galvenajiem psiholoģijas principiem ir nevispārināt. Un par francūžiem es to pašu varu pateikt: viņi ir ļoti dažādi. Tāpat kā latvieši, kā krievi. Protams, ir kopīgais fons. Un ir Parīze. Jo Francijas mazās pilsētas ir pilnīgi cita bilde. Un viens no iemesliem, kāpēc mēs atgriezāmies Latvijā, kā jau teicu, bija vēlme, lai mūsu dēls uzaug šeit. Man šķiet, ka līdz ar to feminismu, kas Francijā ļoti izplatījies, ir stipri izmainījušās enerģijas. Un “normāls vīrietis” tur tagad ir retums. Satikt “īstu vīrieti” ir kļuvis par notikumu! Sievietes tā mēģina pierādīt savas tiesības vai sevi, ka atstājušas vīriešiem ļoti šauru nišu, kur viņi var izpaust savu vīrišķību. Tas pat varbūt bija galvenais iemesls, kāpēc pametām Franciju.
 

 

Satikt “īstu vīrieti” ir kļuvis par notikumu! Sievietes tā mēģina pierādīt savas tiesības vai sevi, ka atstājušas vīriešiem ļoti šauru nišu, kur viņi var izpaust savu vīrišķību. Tas pat varbūt bija galvenais iemesls, kāpēc pametām Franciju.

Bet par to sīkumainību – jā, bija mums arī tāda pieredze. Kad nodevām saimniekiem savu pirmo īrēto dzīvokli, tur bija ļoti vecs galds. Nu, ļoti vecs. Nobružāts, grīļīgs. Tādu krāmu tirdziņos varēja nopirkt par 50 eiro vai pat lētāk. Mēs to nomainījām pret jaunu, lielu un stabilu galdu 12 personām. Un to veco galdu pēdējā brīdī izmetām. Kad atnāca dzīvokļa saimnieki, izrādījās, ka viņiem tas nelietojamais galds ir ļoti vajadzīgs! Par laimi, diennakts laikā neviens to, pie miskastēm noliktu, nebija paņēmis. Un saimnieki mums par tā restaurāciju piestādīja 1200 eiro rēķinu… Nu, tādi viņi ir, neko darīt.

Bet ir arī ļoti labas lietas, ko no francūžiem mācīties. Viņi bauda dzīvi. Vēsturiski izveidojusies situācija, kad daudzi dzīvo no tā, ko sapelnījuši senči. Viņiem ir īpašumi, viņi izīrē dzīvokļus, nauda nāk, un viss, kas atliek, – baudīt dzīvi.

Bet ir kāda interesanta nianse, ko man grūti pieņemt. Piemēram, braucot atvaļinājumā, viņi mēdz izīrēt savus dzīvokļus uz šo laiku. Es tiešām nevaru iedomāties, ka kādreiz varētu tā rīkoties.

Un vēl viņi daudz lasa. Aktīvi apmeklē koncertus, teātri. Par franču teātri gan atkal var diskutēt…
 

Un ko jūs pati no francūžiem pārņēmāt?
To, ko jau mācēju, bet te ne vienmēr darīju, – sasveicināšanos veikalos. Un arī smaidu es tagad vairāk, tas arī no francūžiem “pārņēmās”.


Bet gastronomiskas baudas?
Par ēšanu neko daudz nepateikšu, jo es ēdu citādāk. Franči māk ēst, viņiem garšo ēst. Viņi ēd daudz, ēd vēlu – tas nav mans dzīvesstils. Dzīvojot Francijā, arī gandrīz vispār pārstāju dzert vīnu. Es vispār ar alkoholu esmu uz “jūs” un ļoti gribētu pāriet uz “neko”. Vispār nelietot alkoholu. Kruasāni gan man garšo. Un tieši tie – franču – kruasāni.

Man patīk Parīzes atmosfēra. Tā gan beidzamajos gados ļoti mainījusies, bet, ja zina vietiņas, tad to īsto Parīze šarmu vēl var atrast. Un tad tā sajūta ir kā svētki.

Un radošiem cilvēkiem, protams, Francija ir paradīze. Valsts iegulda lielus līdzekļus mākslas un kultūras attīstībā, mākslinieki var strādāt un nedomāt tikai par sava maizes gabaliņa nopelnīšanu. Tur tiešām var radīt. Tas ir ļoti svarīgi.


Bet es jūs pārtraucu, kad teicāt, ka par viņu teātri gan var diskutēt.
Teikšu godīgi – es nesaprotu franču teātri.


Tik atšķirīgs?
Ļoti! Es uzaugu ar teātra ļaudīm. Mana mamma studēja MHAT kopā ar Vladimiru Visocki un citiem slaveniem aktieriem. Kad Latvijā viesojās teātra trupas no Krievijas, visi vienmēr viesojās mūsu mājās. Es uzaugu ar krievu teātra tradīcijām, ar Ņemiroviča-Dančenko un Staņislavska sistēmu. Un, kad aizgāju Francijā mācīties uz teātra skolu… tad ātri vien izvēlējos skolu, kur bija trīs krievu pasniedzēji. Un viņi tur bija labākie. Franču teātrī aktieri ļoti kliedz. Viņiem patīk runāt par to, kas zem jostasvietas. Vispār franču joki bieži vien ir apšaubāmas kvalitātes.


Bet franču filmas tādas nav.
Jā, kinematogrāfs ir pavisam citāds. Es arī brīnos. Franču filmas ir skaistas, tas nu gan.

Bet vispār Parīze, man liekas, ir pasaules mūzikas galvaspilsēta. Ja uz Angliju mūziķi aizbrauc un sāk spēlēt vai nu džezu, vai angļu roku, uz Ameriku aizbraucot – RnB, džezu, blūzu vai kantri, tad Parīzē visi sabrauc un spēlē savu mūziku. Tur katru nedēļu vari izvēlēties, ko gribi klausīties: brazīliešu, afrikāņu vai rumāņu mūziku… Mūziķiem tur ir, ko darīt. Mūzikas dzīve bija tas, kas mani Francijā ļoti priecēja. Un, protams, izstādes un parki. Man ļoti patīk franču parku kultūra. Viņi tur atpūšas, pavada brīvo laiku. Un vēl mani frančos fascinē tas, cik viegli viņi iepazīstas. Vienkārši pagriežas pret cilvēku pie blakus galdiņa un uzsāk sarunu.


Pēc pudeles vīna arī Latvijā to viegli īstenot.
Nē, viņi tā uzvedas arī bez vīna. Tiesa gan, izdzerot savas divas glāzes vīna, viņi mierīgi sēžas pie auto stūres. Nesaku, ka tas ir labi – nekādā gadījumā –, taču avāriju tur nav vairāk kā pie mums. Viņi arī reti dzer ko stiprāku par vīnu.


Un kas Latvijā ir labāk nekā Francijā?
Daudz kas! Bet varbūt es lietotu vārdu “tuvāks” nekā “labāks”. Viss, kas saistīts ar birokrātiju, pie mums tomēr ir modernāks. Nedod Dievs, aiziet uz banku Francijā… Kad valsts piedzimst no jauna, kā tas notika ar Latviju, arī daudzas sistēmas ir jaunākas un modernākas. Tur tās nereti ir novecojušas. Frančiem vispār nepatīk pārmaiņas, viņi ir konservatīvi. Tur daudz kas notiek ļoti lēni. Ko vēl var salīdzināt? Auto braukšanas kultūru. Un tur nu viņi mums ir kārtīgi priekšā ar savu pieklājību. No malas varbūt arī izskatās kā haoss, bet pieklājība visu saregulē, pie mums tomēr braukšanas kultūra ir ļoti neforša. Pat huligāniska. Lai neteiktu – agresīva.

Atcerējos, kas vēl man Francijā ļoti patīk. Staigājot pa Parīzi, jūs gandrīz neredzēsiet mājas ar asiem, taisniem stūriem. Visi stūri ir tādi kā noapaļoti. Tāda ir arī franču filozofija – viņi cenšas iztikt bez asumiem. Tas gan rada citus iekšējos procesus, ar ko viņiem atkal ir jātiek galā… Bet tas jau cits stāsts.

Toties pie mums ir jūra. Un tā man ļoti patīk!

Un vēl man patīk, ka pie mums ir ļoti attīstīts viss, kas saistīts ar jogu, Austrumu filozofiju, ezotēriku. Tur lielākā daļa cilvēku ir ļoti tālu no tā.


Toties frančiem ir attīstīta psihoterapija.
Un kā vēl! Tur katram ir savs psihoterapeits. Un arī katrs psihoterapeits iet pie psihoterapeita. Es teiktu tā: viens slims cilvēks ārstē otru slimu cilvēku.


Nu, bet tikmēr var īpaši pats ar sevi nestrādāt…
Mēs šeit esam ļoti attīstīti tajā, ko pieņemts saukt par ezotēriku. Te ir nopietni skolotāji, te viss notiek. Latvija un Lietuva šajā ziņā Eiropā ir soli priekšā citiem.


Jūs sevi pieskaitāt pie ezotēriski domājošiem cilvēkiem?
Noteikti.


Kaut pēc izglītības vispār esat juriste.
Jā, bet tas vairs neskaitās. (Smejas.) Un arī praktizējošs jurists var būt ezotērisks cilvēks. Mūsu cilvēkiem ir “meklētāju” apziņa – ļoti daudziem cilvēkiem pie mums ir svarīga garīga attīstība.


Cik gadus jūs jau nodarbojaties ar jogu?
Vairāk nekā divdesmit. Meditācija ienāca manā dzīvē pat vēl agrāk – kad man bija deviņpadsmit, divdesmit gadu. Man joga jau sen ir dzīvesveids. Protams, joga ir vārds, ko Rietumu pasaulē tagad veiksmīgi tirgo. Spēka joga, karstā joga… Es pat nezinu, kas tas viss ir, – domāju, veids, kā sevi reklamēt un tirgot.


Un ar kādu jogu jūs pati nodarbojaties?
Es eju uz nodarbībām, man ir skolotāja, pie kuras eju privāti, es braucu uz Indiju. Apmeklēju seminārus, kas mani interesē. Es lasu, klausos. Kā jau teicu – tas ir dzīvesveids. Kad tu centies tā pamosties un tā aizmigt. Centies tā ēst un tā runāt. Tas ir ceļš, kā dzīvot. Un šajā ceļā atklājas tik daudz interesantā! Vienkārši ar gadiem tu jau labi redzi tos brīnumus, kas notiek. Redzi, kā tā sistēma darbojas un kā puzle saliekas, – un tas ir nepārtraukts process. Līdz tā bilde saliekas.


Un kādi ir jūsu praktiskie paradumi?
Cenšos agri iet gulēt – ap pusvienpadsmitiem. Protams, ne vienmēr sanāk, bet nekas, es cenšos. Ceļos pēc iespējas agrāk. Ir brīži, kad gribas celties arī piecos no rīta.

Un ir arī ļoti īpaši, kad tas ir dzīvesveids, nevis man vienai, bet pārim, ģimenei. Tas apvieno. Tas ļauj “staigāt” vīrišķīgajām un sievišķīgajām enerģijām. Kad pārī viens otram palīdz iet. Jo ir brīži, kad viens tā kā atslābst, bet otrs tikmēr turpina iet disciplinēti. Tad atkal šīs lomas apmainās, bet viens otru visu laiku atbalsta. Tas ir ļoti, ļoti interesants ceļš, tiešām.


Jums mēdz sāpēt galva vai mugura?
Brīžiem jā. Un ļoti labi, ka sāpes ir. Jo arī slimībām un sāpēm ir jāpasaka paldies. Ar katru sāpi ķermenis mums parāda, kāda psiholoģiska vai emocionāla problēma mums ir. Ķermenis, vienkārši sakot, dod mums uzdevumu. Un, ja tu to pārzini, tad ļoti labi vari reaģēt. Kādreiz slimības arī mūs no kaut kā norobežo vai ierobežo, palīdz dzīvot veselīgāk. Cik daudz cilvēku, uzzinot kādu diagnozi, pārstāj, piemēram, negausīgi pārēsties? Vai lietot alkoholu? Cik daudz kas dzīvē mainās, ja cilvēks piedzīvojis depresijas epizodi? Cilvēks ir spiests mainīties, un parasti šīs pārmaiņas ir uz labu. Es skatos uz dzīvi no šāda skatpunkta. Ir cilvēki, kam tas liekas kaut kas neticams. Bet es piedzīvoju, ka tas strādā. Un esmu neizsakāmi laimīga, ka es to redzu, un sajūtu. Un arī lūdzos, lai man šī pasaule un saprašana atveras aizvien vairāk un vairāk.


Un kādi ir bijuši jūsu pārsteidzošākie atklājumi?
Redziet, atklājums ir pilnīgi viss. Un, protams, ejot šo ceļu, ir bijis daudz kas. Piemēram, apmeklēju tādu semināru, kas strādā ar bērnību…


Ar bērnības traumām?
Es nesauktu tās par traumām. Jo traumas ir viss, kas notiek, arī piedzimšana ir traumatiska pieredze. Jebkuru traumu var nosaukt citādi, piemēram, par uzdevumu. Jo tad, kad bērniņš vēl pat ir tikai mammas vēderā, tā dvēselīte ir tik pateicīga abiem vecākiem, ka viņi viņu ir uzaicinājuši. Tik pateicīga, ka gatava paņemt visas vecāku bailes, sāpes, stresus… Viņa ir gatava teju nomirt par tiem abiem cilvēkiem! Jaunā dvēselīte paņem to mugursomiņu, ko nesa vecvecāki, vecāki, ar visām tur sakrātajām bailēm un sāpēm. Mēs katrs to nēsājam. Uzdevums – tikt no tās sāpju somiņas vaļā. Tā nu es izgāju ļoti interesantu un vērtīgu kursu, tas notika ārzemēs – pēc tā es ļoti daudz ko sapratu par attiecībām ar saviem vecākiem. Un arī ar bērniem. Tās sāka mainīties. Vienkāršoti sakot, tu sāc aizdomāties un saprast, kāpēc tavi vecāki rīkojās tā, kā rīkojās. Mums katram ir kādi pārmetumi vecākiem. Jautājums, vai mēs to apzināmies vai ne. Bet tie pārmetumi ir visiem. Un, kamēr mūsos šie pārmetumi ir, mēs tos nododam tālāk saviem bērniem. Viss, kas saistīts ar bērnību, tas man bija milzīgs personisks atklājums.
 

Un jums vairs nav pārmetumu?
Pārmetumu nav. Tas, kas joprojām ir, – uzvedības stereotipi. Bet arī tie mainās, turklāt ļoti strauji. Piemēram, kā ātrumā noreaģēju sarunā ar mammu, kad viņa man kaut ko pārmet. Bet svarīgi, ka es tagad saprotu, kāpēc mana mamma kādreiz ir rīkojusies tā, kā rīkojusies. Tas ir svarīgi arī man kā mammai.


Un kā mainījusies jūsu attieksme pret mammu?
Es tagad zinu, kas ir vissvarīgākais. Uzmanība un mīlestība. Iemācīties mīlēt arī ir tas katra cilvēka galvenais uzdevums. Par to var runāt, to var atcerēties, bet tā dzīvot – tas ir smagākais darbs.


Jums ir bijuši veselības pārbaudījumi?
Jā. Tā ir viena ģenētiska lieta, ko es negribētu publiskot, bet ko izdevās atrisināt. Jo ar ģenētiskajām slimībām jau ir tāpat kā ar hroniskajām – kad tu aizej pie ārsta, tev izraksta zāles un piekodina, ka tās būs jādzer līdz mūža galam. Es ar to samierināties negribēju. Aizbraucu uz Indiju, kur diezgan ilgi meklēju ājurvēdas ārstu, kas man palīdzētu. Brīnums man palīdzēja atrast šādu ārstu, un mēs tikām ar to galā. Kāpēc saku “mēs” – jo ārsts var tikai atklāt problēmu un paradīt ceļu, kā ar to strādāt, protams, arī izrakstīt vajadzīgās zāles, bet tev pašam ļoti daudz jāstrādā, lai kaut kas tavā organismā sāktu mainīties. Jā, es joprojām šīs kaites dēļ lietoju konkrētus ājurvēdiskus līdzekļus, bet nelietoju tradicionālas zāles, kas izsauktu kādas citas blakusparādības.


Atklāsiet, kas ir jūsu zāļu skapītī?
Oi, tie nosaukumi būs nepazīstami! Ājurvēdas līdzekļi. Kaut kas no homeopātijas. Bet ķīmiskas zāles mēs ģimenē nelietojam vispār. Protams, es eju uz veselības pārbaudēm.

Paldies Dievam, mēs neslimojam. Visi ģimenē esam veģetārieši, dēlu ieskaitot. Skolā, protams, viņš šad tad apēd kādu gaļiņu, bet līdz skolas vecumam bija “tīrs” veģetārietis. Mēs gan uztraucāmies, kā viņa organisms reaģēs uz atgriešanos Latvijā, kur tomēr ir cits klimats, cita pārtika, taču viss ir kārtībā.


Par pārtiku runājot. Kas vienmēr ir jūsu ledusskapī?
Tas pats, kas jūsu, visticamāk. Piena produkti. Noteikti siers. Vienmēr mājās ir avokado. Es pati cepu maizi no ierauga. Pupiņas, Griķi. Rieksti. Patiesībā tādas vienkāršas lietas. Cigoriņu kafija. Es dzeru arī parasto kafiju, taču mājās graudu kafijai tikai mazliet pievienoju īsto kafiju – aromātam. Tāds ir mans rīta dzēriens.

Garšvielas – kurkuma, kardamons, kanēlis, koriandrs, kumīns. Bez tām savu virtuvi nevaru iedomāties. Kurkuma aukstajā gadalaikā vispār ir nr. 1. Samaisīt 1:1 kurkumu ar medu un ēst pa karotītei. Dabisks antibiotiķis. Ja liekas, ka tuvojas slimība, – kurkuma ar siltu pienu. Pušumam virsū var uzlikt pastu no kurkumas un alvejas gela. Saindēšanās gadījumā var lietot pie katras ēdienreizes pa tējkarotītei kopā ar ūdeni. Kurkumu var lietot dažādi un sagaidīt ļoti atšķirīgu rezultātu. Ar ūdeni, ar medu, ar gī sviestu. Kafijai pievienoju kardamonu, jo tas noņem visu kafijas “toksiskumu”. Man arī gluži vienkārši kardamona aromāts patīk. Kad braucu uz Indiju, savedu garšvielas no turienes. Taču arī Latvijā var nopirkt kvalitatīvas garšvielas specializētajos “indiešu veikaliņos”, piemēram, “Rudra” veikaliņā Skolas ielā vai arī turpat blakus Ģertrūdes un Skolas iela stūrī 2. stāvā pie tibetiešu virtuves.


Cik bieži dodaties uz Indiju?
Cenšos aizbraukt reizi gadā. Uz 3–4 nedēļām. Ir konkrēta vieta, kurp aizbraucu vienmēr, bet arī variēju vietas, kur jānokļūst.


Kādi īpaši rituāli, badošanās – tas ir par jums?
Nē. Es vispār uzskatu, ka askēzes vairāk ir piemērotas vīriešiem. Sievietei dzīve ir jābauda. Protams, svarīgi, lai blakus ir vīrietis, kas kaut ko dara lietas labā. Badošanās, rūdīšanās, ekstrēmas diētas – tas ir ļoti individuāli katram pašam jāvērtē. Nevar arī paziņot, ka visiem jāēd griķi, jo tie ir ļoti vērtīgi. Pēc ājurvēdas mēs visi sastāvam no pieciem pamatelementiem, tikai katram šie elementi ir savā līdzsvarā. Ar šo salikumu mēs jau piedzimstam. Vienam dominē uguns, otram – zeme, trešajam – gaiss… Kas vienam ir labi, tas citam nav ieteicams, piemēram, ir cilvēki kam veselīgie zaļie salāti nav labi, jo no tiem viņi kļūs vēl gaisīgāki. Aizlidos tā, ka nenoķert!

Es arī piekrītu uzskatam, ko pauda kāda vieda jogine. Kad viņai pajautāja, kas sievietei vajadzīgs, viņa (starp citu, pati nebūdama ģimenes sieviete) atbildēja, ka sievietei jāmācās ar baudu darīt to, kas viņai jādara: mājas darbi, bērnu audzināšana, ēst gatavošana. Tas, kas it kā ir tik loģiski, vienkārši šajā dzīves skrējienā tas ir pazaudēts. Plus mums vēl jāiet uz darbu naudu pelnīt… Bet sievietei būtu jāiet uz darbu un jāstrādā tik daudz, cik viņai tas patīk. Protams, ar nosacījumu, ka viņai blakus ir vīrietis, kas pilda savu uzdevumu. Realitāte ir cita, bet tas nemaina to, ka sievietei galvenais ir baudīt dzīvi. Jo, ja sieviete nav laimīga, neviens blakus nav laimīgs. Pēc vēdām sieviete ir daba, bet vīrietis ir gars. Daba ir dzīvība. Vīrietis ir zināšanas, bet sieviete ir enerģija. Zināšanas nevar eksistēt bez enerģijas, tās kļūst par neko. Kāpēc sievietes ir monogāmākas? Tāpēc, ka enerģija var eksistēt bez zināšanām. Otrādi ir neiespējami.


Jūs strādājat naudas dēļ?
Ziniet, man ar naudu ir tādas interesantas attiecības. Es vispār nekad neesmu domājusi par naudu. Jau kopš bērnības, kopš jaunības. Man vienkārši naudas jautājums nekad nav bijis svarīgs. Es koncentrējos uz visu ko, bet nekad – uz naudu. Un arī tagad, kad man ir kādi projekti, koncerti, tas nav stāsts par nopelnīšanu, bet par manu baudu.

Bet tas nav kaut kāds mans nopelns. Tas man ir dots, jau piedzimstot. Zvaigznes sakārtojušās tā, ka man par naudu nav jādomā. Man ir viegli par to runāt, jo man tas tur augšā tā ir sakārtots. Toties man ir citas lietas, kas nav sakārtotas un kas ir mans “mājas uzdevums”, ar ko jāstrādā.


Ja drīkst jautāt – kas jums nav sakārtots?
Ilgus gadus man tā bija privātā dzīve. Sarežģīta, pat traģiska. Man vajadzēja to sakārtot. Un tas bija milzīgs darbs ar sevi. Attiecību tēma vispār ir ļoti sarežģīta. Jo tu jau ar sevi nevari tikt galā, kur nu vēl ar otru. Kā saka, viens plus viens ir trīs. Sarežģījumu, risināmu jautājumu trīsreiz vairāk. Bet, kad tam tiec pāri, sāk notikt brīnumainas lietas!


Lūk, tikām arī līdz brīnumiem jūsu dzīvē!
Cilvēkiem vienmēr gribas sagaidīt kaut kādu lielu brīnumu. Bet brīnumi notiek ik brīdi. Dzīve pati par sevi ir brīnums, bet, ja runājam par tādiem lielākiem notikumiem, mana satikšanās ar vīru ir brīnums. Kad es tagad skatos uz to visu kā uz tādu notikumu ķēdīti, tas ir visīstākais brīnums!

Brīnumi ir piedzīvoti Indijā. Indija vispār ir tāda valsts, kas saprot, ko tu meklē. Un tā var tevi laist vai nelaist, vai mazliet pa savam prātam pabīdīt. Reiz es ļoti gribēju nokļūt Indijā uz vienu festivālu, bet biļetes jau bija agrāk nopirktas, un tie laiki nepārklājās. Par nieka četrām dienām, bet nu nekādi nesanāk… Un es atbraucu uz lidostu, bet mani nelaiž lidmašīnā. Tikai tāpēc, ka Indijas vēstniecībā mans pases numurs nepareizi pierakstīts. Es, protams, no sākuma bēdīga apsēžos un asaras acīs. Jo es tā gaidīju šo braucienu! Bet pienāk klāt menedžere – un tā parasti nenotiek –, un viss nokārtojas, turklāt tā, ka es tieku arī uz to festivālu! Uz to var skatīties kā uz sagadīšanos. Bet man tas bija brīnums. Katrs mirklis, kad esam dzīvi un runājam, tas ir brīnums. Jo ar mums kaut kas varēja no rīta notikt, vai ne?

Satikšanās ar vīru bija brīnums, bet pēc tam jāstrādā tik un tā. Satikties jau ir ļoti vienkārši. Palikt kopā – tas ir kaut kas cits. Bet brīnums mūsu gadījumā ir tas, ka mēs abi ejam to ceļu kopā. Manuprāt, “būt kopā” nozīmē ceļu, kad iet viens otram pretī. Nevis viens velk otru līdzi. Nē – es gribu mainīties priekš tā cilvēka! Nevis gribu, lai viņš izmainās manis dēļ.

Brīnums ir, kad manam dēlam ieplānotas dzimšanas dienas svinības dārzā, bet visu nedēļu gāž lietus. Un tad, tieši tajā dienā, ne pilītes. Un nākamajā atkal gāž kā no spaiņiem. Man tas ir brīnums. Un man ir svarīgi šos brīnumus pamanīt. Un uzskatīt par brīnumu arī to, ka esi dzīvs un vesels.


Kas spēj jūs saraudināt?
Saraudināt mani ir ļoti viegli. Jo es raudu arī no prieka. Mani var saraudināt arī saule un varavīksne.

Esmu ļoti jūtīgs cilvēks, jūtu otra sāpes. Cilvēks var izraudāties, runājot ar mani, un aiziet nomierinājies, bet es palikšu raudam.

Savukārt, kas mani var sadusmot, – neprofesionalitāte. Es ļoti dusmojos, kad cilvēks pretendē uz kaut kādu pozīciju, bet viņam tam nav ne zināšanu, ne prasmju. Ir tikai nepamatotas ambīcijas.

Un vēl mani ļoti sanikno, ja pašapliecinās uz citu rēķina. Kad stāda sevi augstāk par otru. Skolā man bija iesauka “advokāte”. Jo man bija vienalga, kas man stāv pretī – skolotājs vai vecākas klases skolēns –, ja redzēju, ka kādu pazemo, es neklusēju. Man pat tas cilvēks, kuram dara pāri, var nebūt īpaši simpātisks, bet, jūtot, ka viņu pazemo, es metīšos aizstāvēt.


Kāpēc jūs joprojām dziedat?
Tāpēc, ka es nevaru nedziedāt. Es ar to esmu atnākusi uz šo pasauli, nevaru citādi. Turklāt uzskatu, ka tagad esmu labākajā formā, nekā jebkad esmu bijusi. Jo arī mana apziņa ir izaugusi, un es apzinos, ko daru. Es dziedu, jo gribu padalīties ar to mīlestību un gaismu, kas manī iekšā ir.

Kas attiecas tieši uz šo Ziemassvētku programmu, tā tika veidota kā veltījums manai mammai. Mammai, sievietei. Man patīk sieviešu enerģija. Tā aizkustina. Ja jūs man jautātu, kas ir asaras, – tā ir dvēseles duša. Kā vēl var dvēseli iztīrīt, ja ne caur asarām? Nav cita veida. Asaras to fiziski iztīra. Tāpēc ir tik skaists un meditatīvs tas brīdis, kad zālē kāds notrauš asaru.


Ko jūs iedomājaties, kad dzirdat vārdu “mājas”?
Vietu, kur visa ģimene ir kopā un jūtas labi, kur visi grib atgriezties. Mans vīrs bija devies komandējumā un nevarēja sagaidīt dienu, kad beidzot atgriezīsies. Kad dēlam prasu, vai brauksim kaut kur, viņš parasti atbild – labāk paliksim mājās…

Ziniet, kādas ir laimīga cilvēka pazīmes? Laimīgs ir tas cilvēks, kurš uz trim jautājumiem var atbildēt ar “jā”.


Un šie jautājumi ir?
Vai jūs mīlat vietu, kur dzīvojat? Vai jūs mīlat cilvēkus, ar kuriem jūs dzīvojat? Vai jūs mīlat to, ko jūs dzīvē darāt? Ja visas trīs atbildes ir “jā”, tad to saka laimīgs cilvēks.

 

 

No portāla Jauns.lv