Dēls piedzima 23. grūtniecības nedēļā. Māmiņas Daces pieredzes stāsts

 07. oktobris 2019 10:10 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Intervija

Kad piedzimst mazulis, jaunie vecāki laimē steidz sūtīt ziņas ar prieka vēsti – pasaulē ir ieradusies jauna dzīvībiņa! Tiek minēts dzimums, vārdiņš, dzimšanas laiks, svars un garums. Dacei šādas prieka ziņas vēstīšana pasaulei izpalika. Kristers piedzima vien 23./24. nedēļā. 600 gramu smags un 32 centimetru garš. Skaitļi, kas runā paši par sevi.



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Sākumā ārsti prognozēja, ka Kristers būs gulošs un pats neēdīs, taču nekas no tā nav piepildījies - zēnam nu jau ir seši gadi un viņš apmeklē speciālo bērnudārzu.


Ir pagājuši seši ar pusi gadi, kopš Dace kļuva par mammu – fiziski. Tomēr kā mamma viņa nejutās ilgu laiku pēc dzemdībām. “To, ka man ir piedzimis bērns, es vispār ilgu laiku nespēju aptvert. Jā, es biju piedzīvojusi dzemdības un process kā tāds jau neatšķiras, vai tu dzemdē 23. vai 40. nedēļās. Tomēr pēc tam viss bija citādāk,” Dace mierīgi stāsta. Ir pagājis krietns laiciņš kopš pārdzīvotā, un nu viņa var par to runāt. “Sākumā es biju robots. Man bija noteikti uzdevumi, kas jāveic, un es vienkārši darīju to, kas bija jādara. Domāt sāku pēc tam.”

Aprautās gaidības

Bērniņš Daces un vīra ģimenē bija ļoti gaidīts. Topošie vecāki baudīja gaidību laiku, viss noritējis labi. Kad pienākusi 16. nedēļas sonogrāfija, daktere bija saskatījusi risku uz palielinātu augļa skausta kroku. Tas dakterei radījis bažas, tāpēc topošā māmiņa nosūtīta uz izmeklējumiem pie ģenētiķa. Protams, satraukums bijis liels, tomēr ģenētiķis pēc pārbaudes Daci nomierinājis – ar skausta kroku viss ir kārtībā! Milzīgs atvieglojums pārvēlies pār Daci, tāpēc toreiz ārsta komentāram par stipri īso dzemdes kaklu viņa nav pievērsusi lielu vērību. Daces lielais prieks bijis atvieglojums, ka bažām par ģenētiskām novirzēm nav pamata.
“Toreiz es daudz nesatraucos par dzemdes kakla saīsināšanos. Daktere man izrakstīja hormonus, lai stabilizētu situāciju, bet tas laikam īsti nepalīdzēja. Lai arī es jutos labi, pēc 6 nedēļām, tieši uz manu vārda dienu, man sāka ļoti stipri vilkt vēderu. Es, protams, salasījos internetā, ka tā varētu būt, tomēr pēc dienas, kad vilkšana nepārgāja, vīrs teica, ka labāk tomēr pārbaudīties. Tā 7. februārī mēs aizbraucām pie ginekoloģes, viņa mani pārbaudīja un teica, ka jābrauc uz dzemdībām. Man tolaik bija 22 nedēļas un mums ar vīru, protams, šoks – kādas dzemdības 22 nedēļās!? No Juglas uzreiz ieradāmies slimnīcā, kur man konstatēja jau palielu atvērumu,” atceras Dace. Tomēr, lai arī pirmā doma bijusi, ka tūlīt jau sāksies dzemdības, Dace vēl nedēļu pavadījusi slimnīcā  ar bērniņu vēderā.

FOTO: Mazulis, kurš steidzās - Kristers

Dzemdības noritēja strauji

14. februāra vakarā Dace atkal sākusi just uzstājīgu vilkšanu vēderā, kas nākamās dienas rītā jau ņēmusies spēkā. Dzemdības atlikt vairs neizdevās. “Kristers piedzima 15. februārī, kas bija 23/24 nedēļas. Ejot uz dzemdībām, ārsts man jautāja: “Kā rīkosimies?” Es viņam atbildēju, lai dara, kā uzskata par pareizu. Man nebija ne jausmas, uz ko es eju, kas būs tālāk un kā būtu jārīkojas. Ko gan es varēju viņam atbildēt? 23 nedēļās neviens jau neiet uz dzemdībām,” Dace klusi saka.


Dzemdības noritēja strauji. Daces vīrs ir palicis ārpus dzemdību zāles. Lai arī fiziski visu smagumu uz sevi iznesa Dace, viņa atzīst, ka vīram noteikti ir bijis emocionāli grūtāk. Nezinot, vai piedzimis puisītis vai meitenīte, Dace, saklausot, ka mazulis ir pat iebļāvies pēc piedzimšanas, pie sevis nodomājusi: “Mazais cīnīsies!” Pēc tam mazulis ir aiznests uz intensīvās terapijas nodaļu, bet Dacei vēl veikta tīrīšana pilnajā narkozē. Pēc atmošanās viņa vīram jautājusi: “Kas mums ir piedzimis?” Vīrs pasmaidījis un teicis: “Puisītis.”
Pirmais mazuli ieraudzījis Daces vīrs. Kad vīrs atgriezies no intensīvās terapijas nodaļas, kur aiznesis mazulim nepieciešamās mantas, viņš bijis sašauts un nekāds: “Vīrietim jau tā tas viss ir tik svešs. Es pat nemāku aprakstīt, jo parasti viņš tāds nav! Man šķiet, ka viņš bija nobijies.”

Es zināju, ka katra pirmpiena pile mazajam ir svarīga, jo īpaši pirms laika dzimušajiem bērniņiem. Es nezinu, kā, bet es tik ilgi masēju krūtis, ka piens man radās.

Pili pēc pilītes

Kad pēc dzemdībām Daci apskatīja vecmāte, viņa konstatējusi, ka jaunās māmiņas krūtis noteikti nav gatavas barošanai un piena radīšanai. Tomēr Daci vecmātes spriedums nav atturējis – jau tās pašas dienas vakarā viņa ir nesusi savas pirmās piena pilītes mazajam.
“Es zināju, ka katra pirmpiena pile mazajam ir svarīga, jo īpaši pirms laika dzimušajiem bērniņiem. Es nezinu, kā, bet es tik ilgi masēju krūtis, ka piens man radās, manas smadzenes vienkārši nostrādāja. Tas nozīmē – ka visu var, ja grib! Krūtis bija saspaidītas sarkanas un sāpīgas, bet es sapratu, ka tas ir atkarīgs tikai no manis, tikai es to varu izdarīt, man nebija izvēles. Tā arī bija, caur asarām – pa pilītei, pa pilītei. Pusotru mēnesi es slaucu mazajam pieniņu.”

Vai vēl kādam tā ir?

“Kad es pirmo reizi ieraudzīju Kristeru, uzreiz ar acīm meklēju vēl kādu tādu pašu bērniņu – tikpat mazu, tikpat caurspīdīgu. Visi bērniņi kā bērniņi, bet man… Tad man likās, ka mēs vienīgie tādi uz pasaules. Ar acīm meklēju kādu mammu, ar ko parunāties. Kristers bija vismazākais. Pats mazākais priekšlaikus dzimušo bērniņu pamperītis ilgu laiku viņam bija līdz padusēm! Vadiņi, caurulītes, šļirces, speciālā elpošanas cepurīte, barošanas zonde, aparāti, kas visu laiku pīkst – viss, lai nodrošinātu puisīša dzīvību. Pats grūtākais bija tas, ka nebija neviena, kas man pienāktu klāt un pateiktu: “Es zinu, kā tu jūties, ir grūti, bet viss būs labi!” Nebija neviena, kam būtu tāpat kā man. Jā, slimnīcā ir daudzi bērniņi intensīvajā nodaļā, bet katram ir savas kaites un katrs cīnās savā veidā. Tur mēs bijām vienīgie tādi. Es jutos pilnīgi viena.”

Ar acīm meklēju vēl kādu tādu pašu bērniņu – tikpat mazu, tikpat caurspīdīgu. Visi bērniņi kā bērniņi, bet man… 


Visas procedūras, ko mazais ir pārcietis, nav iespējams uzskaitīt. Jau pirmajās dienās bija nepieciešama asins pārliešana, kas izraisīja vienas plaušiņas plīšanu. Tas bijis pirmais no visiem sabrukumiem, kas Dacei ir bijis jāpiedzīvo cīņā par dēla dzīvību. Fakts, ka mazajam sistēmā tiek laists morfijs, Dacei ilgi nav bijis sagremojams.
Pēc apmēram nedēļas Dace ar mazo no Stradiņiem tika pārvesta uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. “Īstenībā jau tikai tad viss tikai sākās. Tad es sāku saprast, ka tā ir realitāte, lai gan līdz galam es to ilgi nesapratu. Grūti bija, ka es nekādi nevarēju palīdzēt. Es nevarēju mazajam pat pieskarties, jo katrs pieskāriens, katra vibrācija viņam bija sāpīga. Kad mazais sauļojās, es pat nevarēju atrasties tajā pašā telpā. Visam vienmēr bija jābūt sterilam, jāpārvelk speciālais apģērbs, apciemojot bērnu, jo katrs niecīgākais mikrobs var izrādīties bīstams.”
Pirmo reizi Dace mazo paņēmusi rokās, kad dēliņam bijušas apmēram 4 nedēļas. “Tā bija tik dīvaina sajūta. Tu saproti, ka tas ir tavs, bet līdz galam es to nejutu. Man bija tik bail viņu ņemt rokās. Bail, ka viņam kaut kas nenotiek. Tik maziņš,” Dace atceras.

Kritiskā sonogrāfija

Bija pagājis nedaudz vairāk nekā mēnesis kopš Kristera dzimšanas, kad ārste, veicot sonogrāfiju galviņai, konstatēja, ka puisītim neattīstās smadzeņu krociņas. Tas bijis viens no lielākajiem šokiem, kad Dacei jau kuru reizi pazudusi zeme zem kājām: “Ik dienu es redzēju, kā mazais cīnās, kā viņš aug, kļūst lielāks, kustās – viss taču notiek! Šī ziņa mani pārsteidza nesagatavotu. Ārste, paziņojot šos jaunumus, vēl piebilda – ja stāvoklis mazajam pasliktināsies, viņu vairs nereanimēs. Pēc tam mēs ātri sarunājām mācītāju un nokristījām Kristeru.”
Tajā brīdī Dace domājusi – ja Latvijā būtu atļauts pārtraukt cilvēka mokas, iespējams, viņa to būtu izvēlējusies. “Šodien es varu teikt paldies Dievam, ka pie mums tas nav atļauts,” viņa klusi piebilst.
Pēc saņemtās ziņas par mazuļa smadzenītēm mājās valdījis klusums. “Mēs ar vīru vienkārši nesarunājāmies. Es nezināju, ne kā man ar viņu runāt, ne viņš – kā ar mani. Pēc laika mēs to visu sagremojām un vienkārši turpinājām braukt uz slimnīcu. Jo Kristers jau mums tur bija.”

Uz slimnīcu kā uz darbu

Kristers intensīvās terapijas nodaļā pavadīja gandrīz piecus mēnešus. Garus mēnešus Dace ar vīru brauca uz slimnīcu kā uz darbu. Kristers gulēja savā inkubatoriņā, bet vecāki viņu apciemoja. Kad jau varēja mazo ņemt rokās, abi ar vīru uz maiņām turējuši bērniņu “ķengura” metodē, nodrošinot kontaktu ar vecākiem.
“Tas bija mūsu darbs. Mēs daudz nedomājām, mēs vienkārši braucām pie dēliņa. Es viņam lasīju grāmatas, daudz runājos caur inkubatoru, turēju uz krūtīm. Pagāja kāds laiciņš un kādā dienā, kad gulēju ar mazo “ķengurā” pie mums pienāca sonogrāfijas daktere un teica: “Izskatās, ka puika ir izlēmis, viņš cīnīsies.”” Puikam bija parādījušās pirmās smadzeņu krociņas. Tad Dace ar vīru kārtējo reizi sapratuši, ka vienkārši jāturpina.

Beidzot kopā

Pēc Jāņiem, jau piecus mēnešus pēc dzemdībām, Dace ar dēliņu nonākuši kopējā palātā. Beidzot jaunā māmiņa varēja sākt mācīties apkopt, saģērbt un barot mazulīti. To visu apgrūtinājuši vadi, caurulītes, speciālā elpošanas cepurīte. Kristeram vājākais punkts bijusi elpošana, tāpēc ilgu laiku viņam bijis jāelpo skābeklis caur masku. Tas apgrūtinājis gan ēšanu, gan pārvietošanos. Kad pēc pusotra mēneša augustā savu 5,5 mēnešu vecumā Kristers izrakstīts uz mājām, mazajam vēl ir bijusi nepieciešama skābekļa terapija, tāpēc viņiem piedāvāts palikt paliatīvajā aprūpē. Mājās devušies ar lielu skābekļa kasti un skābekļa baloniem.
Tagad Dace smaida, ka vēl kādu gadu viņiem mājas esot bijusi kā maza slimnīciņa: “Kristeram tāpat bija nepieciešamas dažādas procedūras. Inhalācijas, skābekļa terapija, pulsooksimetrs pie pirkstiņa, kas mēra skābekļa saturāciju. Visur pīkst, un mēs tikai skatāmies, vai skābekļa maska nav nokritusi nost,” Dace atceras. Dace atzīst, ka šodienas grūtības nav tādas, par kurām vispār ir vērts sūdzēties: “Tā pīkstošā skaņa manī ir ieēdusies līdz kaulam. Tagad? Tagad viss ir labi!”

Atkarība no skābekļa

Kad pēc laika Kristers saslimis ar bronhītu, pulmonoloģe piedāvājusi lietot plaušu hormonu terapiju, lai ārstētu gan bronhītu, gan lai atradinātos no skābekļa lietošanas. Tas prasīja sešus mēnešus, kad 3 dienas mēnesī 7 stundu garumā Kristers saņēma zāles no sistēmas. Dacei bijis grūti atlaist skābekļa lietošanu ikdienā, tomēr ar prātu sapratusi, ka tas ir nepieciešams. Kristeram bijis gads un viens mēnesis, kad viņi ir atradinājušies no skābekļa elpošanas.
“Līdz tam mēs visu laiku visur pārvietojāmies ar skābekļa balonu un masku mazajam uz sejas. Braucam pie ārsta – ar balonu. Pastaigā – lieku balonu apakšā ratos un ejam. Reizēm es nesu vienā rokā bērnu, otrā rokā balonu un eju cauri poliklīnikas gaitenim, pretī saņemot izbrīnītus skatienus.” Tomēr, kad tika pārvarēta skābekļa atkarība un ikdiena tika atvieglota – bija iespējams uzsākt rehabilitāciju un dzīvot brīvāk.

Beidzot varu mīlēt bērnu 

Šodien Dace ir pilnas slodzes mamma un lielākais atbalsts Kristeram. Kristers iet speciālajā redzes dārziņā, viņam patīk komunicēt ar bērniem, darīt blēņas un runāties ar mammu. Kristeram ir daudz nodarbību viņa attīstībai un visu to koordinē, informāciju un jaunas iespējas meklē Dace. Kristeram ir svarīgi ieturēt režīmu, jāseko līdzi stājai, roku darbībai. Vēl joprojām Dace pievērš uzmanību dēla elpošanai, Kristeram ir arī diagnoze simptomātiska epilepsija. Viņa atzīst, ka Kristeram ir daudz kas ņemts un viņš fiziski nevar tik daudz, kā viņa vienaudži, tomēr citās lietās viņš ir soli priekšā. Kristeram patīk dažādas enciklopēdijas, pētīt jautājumus par cilvēka ķermeni.
“Man šķiet, man visu laiku kāds tikai parāda iespējas, kā uzlabot veselību dēlam. Galvenais ir ņemt pretī un pašiem meklēt. Sākumā ārsti prognozēja, ka Kristers būs gulošs un pats neēdīs, taču nekas no tā nav piepildījies. Tagad es beidzot jūtu bērnu kā savu un saņemu atdevi no Kristera. Sākumā es gāju kā robots, lai izdarītu visu, kas vajadzīgs. Tagad sāku justies kā mamma.”

Ar gaišu skatu nākotnē 

Dacei lielākais atbalsts un spēka avots šajos gados ir bijusi ģimene – vīrs, māsa un vīra mamma. Vīrs visu laiku ir bijis ģimenes lielais balsts arī finansiāli, jo izdevumi ir bijuši milzīgi. Vīrs nav nobijies no problēmām un atbildības, bet uzņēmies daļu rūpju uz saviem pleciem. Abiem ir izdevies saglabāt attiecības un, kad Kristeram bijuši četri gadi, nosvinēt arī savas kāzas.
Pozitīvisms, miers un paļāvība par to, ka viss būs labi, staro no Daces ik mirkli. Viņa saprot, ka visu dara dēla labā, lai vēlāk varētu viņu palaist lielajā dzīvē. Tomēr arī atzīst, ka līdz galam šo situāciju pieņēmusi nav: “Man ir grūti, ka es nevaru strādāt un to es atlieku gadu no gada, bet tagad es saprotu, ka nav jēgas ņemt citu cilvēku no malas, jo es to izdarīšu vislabāk. Bet es sāku apzināties, ka man ir vajadzīgs vairāk laika sev. Ar laiku jau būs labāk.”
Jautāta, vai spēj iztēloties, ka būtu mamma vēl kādam bērnam, Dace domīgi atbild, ka tagad jau sāk par to aizdomāties, lai gan sākumā bija kategoriski pret. “Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek un tad, kad tam ir jānotiek, ne mēs to spējam ietekmēt,” smaidot saka Dace.
Šobrīd Daces ģimene jūtas, ka var labi iekļauties sabiedrībā, cilvēki kļūst saprotoši un atbalstoši. Reti, bet gadās skarbi komentāri par to, piemēram, kāpēc tik liels bērns ir jānes rokās. Tas, ka Dace ar Kristeru steidzas uz kādu nodarbību un bērna kājiņas nav tik spēcīgas, apkārtējiem paliek neredzams, bet derdzīgais komentārs paliek Daces atmiņā. Tomēr Dace neņem ļaunā.

Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv un no privātā arhīva

 

IZSTĀSTI SAVU STĀSTU!

17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt. Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu no 26. septembra līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes. Plašāka informācija ŠEIT.

Ziedošanas kampaņas ietvaros priekšlaikus dzimušu mazuļu vecāki tiek aicināti dalīties savās sajūtās un pieredzē par piedzīvoto, tādējādi rodot cerību un mierinājumu citiem vecākiem, kuri arī sastapušies ar pāragru bērniņa piedzimšanu. Par vēlmi dalīties pieredzes stāstā, vai iesūtīt to  jau gatavu stāstu aicinām uz e-pastu redakcija@mammam.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas