Zīdainis raud. Vai vainīgas kolikas?

 24. augusts 2019 15:40 Madara Ozoliņa, mammamuntetiem.lv Raksts

Attiecības starp bērnu un viņa vecākiem ir īpašas – neviens cits nespēj mazuli saprast tā, kā to prot mamma un tētis. Tomēr reizēm, kad bērns raud, vecāki jūtas apmulsuši un nezina, ko iesākt. Kā viens no biežākajiem raudāšanas iemesliem tiek minētas kolikas. Par kolikām un citiem zīdaiņu raudāšanas iemesliem stāsta neonatoloģe Ilona Gulbe un psiholoģe, psihoterapeite Vita Kalniņa. 




Reizēm tik ļoti gribētos, lai zīdainis, kurš raud, mums spētu pateikt, kas viņam kaiš. Dzirdot sava mazuļa raudas, vecāki uztraucas un meklē iespējamos iemeslus. Redzot, ka bērns ir nemierīgs un raudot velk vēderam klāt kājas, vecāki nereti domā, ka pie vainas ir kolikas, un steidz uz aptieku, lai iegādātos zīdaiņu vēdersāpju novēršanai paredzētos pilienus. Neonatoloģe Ilona Gulbe norāda: „Par kolikām ir pamats runāt, ja zīdainis stipri raud trīs stundas no vietas, trīs reizes nedēļā, trīs mēnešu garumā. Kolikas var sākties bērna pirmā dzīves mēneša beigās un turpināties pat pusgadu. Tās biežāk ir novērojamas mazuļiem, kuru mammas grūtniecības laikā ir smēķējušas vai kuri pēc piedzimšanas uzturas smēķējošā vidē. Lai arī biežāk par kolikām tiek runāts tad, ja zīdainis ēd mammas pienu, tikpat liela iespēja ar tām saskarties arī tiem mazuļiem, kas uzturā lieto piena maisījumu.” 


Vēdersāpju iemesli, ko jauc ar kolikām
Mammas uztura ietekme. Ja zīdaini baro ar krūti, viņam var nepatikt, ja mamma uzturā lietojusi pārāk daudz vienveidīgu pārtikas produktu. Mazulim var nepatikt arī kāda konkrēta mammas maltītes sastāvdaļa. Jāatceras, ka tie produkti, no kuriem mamma izjūt smaguma sajūtu, šādu sajūtu izraisīs arī bērnam. Māmiņai, zīdot bērnu, vajadzētu izvairīties no pārmērīgas saldumu, rupjmaizes, saldskābās maizes un arī saldo biezpiena sieriņu iekļaušanas savā ēdienkartē. Tāpat bērniem ir grūti šķelt govs piena olbaltumvielu produktus. Nav pat jābūt noteiktai šo produktu nepanesības diagnozei. Ja zīdoša mamma ik dienas ēdīs lielu daudzumu govs piena olbaltumvielu produktu, mazulim radīsies diskomforta vai sāpju sajūta. 
Pārāk liels gaisa un gāzu daudzums zīdaiņa zarnās. Uzņemot pārtiku, bērns apēd ne tikai ēdienu, bet arī gaisu. Zīdaiņa vēders var uzpūsties, un viņš var sākt raudāt.
Nenobriedis zarnu trakts. Bieži vien tas tiek novērots bērniem, kuri dzimuši priekšlaikus vai agrīni. Šādos gadījumos labās baktērijas vēl ir nepietiekamā daudzumā un zarnu trakts nav spējīgs viegli sašķelt pārtiku. 
Atviļņa slimība. Atviļņa slimība. Tipiska zīdaiņiem, kuriem barības vada apakšējais sfinkteris ir nepietiekami noslēdzošs, tāpēc spēcīgi tiek atgrūsts uzņemtais ēdiens.  Barības vada apakšējais sfinkteris zīdaiņiem noslēdzas līdz pus gada vecumam. 

Ja puncis sāp
Ne visi vēdersāpju iemesli prasa medicīnisku iejaukšanos. Neonatoloģe ir pārliecināta, ka reizēm pietiek, ja pārskata un noregulē dažādas ikdienišķas darbības. „Vai vecāki tiešām zina, cik daudz un cik bieži bērnam vajadzētu ēst? Ēdienreize nedrīkst ilgt divas stundas. Mammām dažkārt šķiet: jo ilgāk mazulis zīdīs krūti, jo vairāk paēdīs. Jāatceras, ka zīšana ne vienmēr ir ēdiena iegūšanas veids, bet arī mierinājuma saņemšana. Varbūt ir ieteicams pamainīt zīdīšanas pozu. Kā ar atraudziņas sagaidīšanu un bērna guldīšanu uz punča? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kuriem jāpievērš uzmanība, un, iespējams, jāievieš kādas korekcijas,” stāsta Ilona Gulbe. 

Pamēģini! 
- Ja bērns raud, atrodoties iekštelpās, varbūt viņš vēlas atrasties svaigā gaisā? Dodieties pastaigā!
- Atrodoties mammas vēderā, bērns dzird visdažādākās skaņas. Atmiņas, kas ar tām saistītas, pazūd tikai bērna pirmā dzīves mēneša beigās. Ja zīdainis atradīsies pilnīgā klusumā, viņš var sākt raudāt, jo nu vide ir pavisam citādāka, nekā bija pierasts. 
- Ja mazulis ir nemierīgs, kustīgs un stipri raud, var palīdzēt ietīšana autiņā.
- Vecāki, redzot, ka bērnam sāp puncis, uz tā var uzlikt siltu dvielīti – tas remdina sāpes. 
- Ne visiem bērniem tas patīk, bet ir mazuļi, kuri kļūst mierīgāki, dzirdot balto troksni (lietus līšanas, ūdenskrituma u. tml. skaņas).

Neonatoloģe Ilona Gulbe uzsver: ja bērns bieži raud un vecākiem ir aizdomas, ka atvasi nomoka vēdera sāpes, mazulis ir jāatrāda ārstam. Lai rastu iespējami labāko risinājumu, ir jāvērtē gan vēdera izejas īpatnības, gan bērna ādas stāvoklis, gan arī svara pieauguma dinamika. Pie ārsta nekavējoties ir jāvēršas, ja vēdera izejai atkārtoti ir asins piejaukums, ja zīdainis ir atkārtoti vēmis, ja ir vēdera formas krasas izmaiņas (tas ir iekritis vai gluži pretēji – uzpūties), kā arī ja zīdainis atkārtoti izteikti atgrūž uzņemto pārtiku. Arī par dažādu pilienu, kas paredzēti zīdaiņu vēdersāpju novēršanai, lietošanu neonatoloģe iesaka konsultēties ar bērna ārstu: „Ja bērnam ir nenobriedis zarnu trakts, tad var līdzēt probiotiķu lietošana. Taču par to, kurus probiotiķu pilienus konkrētajā gadījumā izvēlēties, būtu jālemj ārstam, nevis vecākiem vai farmaceitam. Aptiekās ir pieejami produkti, kas paredzēti gāzu mazināšanai. Arī pirms šo produktu lietošanas vecākiem ir ieteicams konsultēties ar speciālistu un izvērtēt konkrētā medikamenta lietošanas lietderību.” [1–6]

Svarīgi! 
Reizēm vecāki vēlas nomierināt raudošu bērnu, uz māneklīša uzliekot nelielu daudzumu medus. Tomēr tā darīt nedrīkst! Medus ir viens no alerģiskajiem produktiem, un tieši alerģijas riska dēļ līdz divu gadu vecumam bērnam medu dot neiesaka.

Emocionālie iemesli
Visbiežāk, kad zīdainis sāk raudāt, vecāki domā, ka viņš vēlas ēst. Ja tas neizrādās pareizais iemesls, mamma un tētis sāk aizdomāties, ka bērnam kaut kas sāp. Tomēr psiholoģe un psihoterapeite Vita Kalniņa skaidro, ka zīdaiņi visai bieži mēdz raudāt arī tādu iemeslu dēļ, par kuriem vecāki mēdz pat neiedomāties. „Ja ēšana būtu raudoša bērna tā brīža īstā vajadzība, tad pēc tās apmierināšanas bērnam būtu jājūtas labi. Tomēr, ja neilgi pēc barošanas zīdainis atkal sāk raudāt, īstā vajadzība nav apmierināta,” norāda psiholoģe, uzsverot, ka arī tikko dzimis mazulis ir jāuztver kā personība – ar savām vēlmēm, vajadzībām, sajūtām un emocijām. 
„Jaundzimušais iet cauri dažādiem sarežģītiem posmiem un pārdzīvo par visdažādākajām lietām. Pati dzimšana ir biedējoša un bērnam sāpīga pieredze. Cilvēki bieži aizdomājas par to, kā pēc dzemdībām jūtas jaunā māmiņa, bet retāk – kā emocionāli jūtas mazulis. Ir bērni, kuri dzimuši ļoti šokējošās dzemdībās, un viņi savus pārdzīvojumus sajūt un atceras vēl vairākus mēnešus, pat gadus pēc dzimšanas. Jā, bērns var raudāt, piemēram, tāpēc, ka viņš ir ilgi dzimis – ka ilgu laiku pavadījis dzemdību ceļos. Kad mamma par to iedomājas un bērniņš saprot, ka mamma viņu uzklausa, raudāšana var kļūt vēl aktīvāka, vēl skaļāka. Bērns jūtas sadzirdēts un grib izstāstīt visu, kas viņu satrauc. Atcerēsimies, ka raudāt tā, lai citi to izturētu vai pieciestu, ir viena lieta, bet raudāt, kad kāds to izprot, – tā ir pavisam cita raudāšana,” stāsta speciāliste.

Cilvēki bieži aizdomājas par to, kā pēc dzemdībām jūtas jaunā māmiņa, bet retāk – kā emocionāli jūtas mazulis. Ir bērni, kuri dzimuši ļoti šokējošās dzemdībās, un viņi savus pārdzīvojumus sajūt un atceras vēl vairākus mēnešus.

Mātes un bērna attiecības sāk veidoties jau no bērna ieņemšanas brīža. Topošie vecāki to mēdz aizmirst un saka, ka gaida savu bērnu. Bet viņš jau ir (!) sievietes vēderā. „Gan bērns, gan sieviete pierod pie distancētajām attiecībām, un, kad viņi viens otru ierauga, sākumposms var būt ne tik ļoti izdevies. Reizēm bērni, ar kuriem, esot puncī, mammas nav runājušās, nav centušās viņus sajust, jūtas aizvainoti par to, ka bijuši neievēroti. Un ir arī iemesls – mazulis mammas dzīvē ir jau deviņus mēnešus, bet viņu izprast mamma sāk censties tikai pēc viņa piedzimšanas. Tad ir jāpaiet laikam, lai bērns un mamma viens otram sāktu uzticēties,” ir pārliecināta Vita Kalniņa. 
Jāņem vērā, ka bērniem var būt arī tādi emocionāli pārdzīvojumi, kas atstājuši paliekošus nospiedumus. Par emocionālām traumām mēs runājam tad, ja ir noticis spēcīgs emocionāls satricinājums, kam cilvēks nav spējis pretoties un sev palīdzēt un kas turpina savu ietekmi arī vēl pēc notikuma. Ar vecāku iejūtīgumu var arī nepietikt, īpaši tāpēc, ka vecāki paši nereti ir bijuši šā notikuma dalībnieki un tajā cietuši, tikai citā veidā un lomā. Tāpēc reizēm ir jāmeklē speciālists, kurš var palīdzēt bērnam un vecākiem tikt galā ar traumatiskajām pieredzēm.

Kā sajust savu bērnu un saprast viņa vajadzības
Sajust un saprast savu bērnu ir teju neiespējami, ja apkārtējie cilvēki, tostarp speciālisti, uzskata, ka visu par bērnu zina labāk nekā paši topošie vai jaunie vecāki. Māmiņai vajadzētu sākt uzticēties sev un savām sajūtām. Jo agrāk sieviete sev uzticēsies, jo kompetentāka kļūs zināšanās, kas saistītas ar bērnu. Psihoterapeite norāda, ka sajust savu bērnu var tad, ja sieviete vai vīrietis jūt pats sevi. „Daudzi cilvēki, kuri nupat kļuvuši par vecākiem, ir bijuši tie mazie bēbīši, kuru vecāki uz viņu vajadzībām nav reaģējuši tādā veidā, kā viņi to būtu pelnījuši. Tas saistīts ar to, ka agrāk bija pavisam citas audzināšanas metodes, citi uzskati. Agrāk bērnus nebaroja pēc pieprasījuma, bet viss tika stingri kontrolēts un mazulis tika ēdināts, kad pienāca konkrētais pulksteņa laiks – lielākoties ik pēc trim stundām. Ja mazulis raudāja, pie viņa piegāja reti, uz rokām ilgi nešūpoja, un jau kopš dzimšanas bērni tika mācīti aizmigt patstāvīgi savās gultiņās. To darot, daudzām mammām lūza sirds, un viņas gribēja darīt ko pavisam citu. Tomēr pastāvēja uzskats, ka šāds audzināšanas modelis bērnam ir vislabākais. Mazulim tas bija liels pārdzīvojums, un, lai to izturētu, viņš sāka sevi nejust: iemācījās ēst tad, kad viņam deva, un tik daudz, cik viņam deva, nesaistīti ar paša ķermeņa izjūtām. Nu šie cilvēki ir izauguši lieli, un viņi, kas reiz paši bijuši mazuļi, pasaulē laiž savus bērnus. Sava ķermeņa nejušana diemžēl ir saglabājusies,” skaidro speciāliste.

Ko patiesībā bērns ar raudāšanu vēlas pateikt? Tā ir bērna valoda, un ar raudāšanas palīdzību, tāpat kā ar dažādiem citiem ķermeņa signāliem, zīdaiņi saviem vecākiem stāsta par sajūtām un emocijām.

Sievietei nu jāsāk just, ko vēlas viņas bērns, un tas kļūst par neizpildāmu uzdevumu. Tas ir iekšējs pašdziedināšanās process – atgriezties pie sava ķermeņa un savām sajūtām. Tikai tā mamma spēj pieslēgties savam bērnam. Pretējā gadījumā sieviete bērna vajadzības cenšas izdomāt ar prātu – izlasīt grāmatā, uzzināt, apmeklējot kursus vai noskatoties kādu filmu. Tas var novest pie tā, ka, bērnam augot un viņa vajadzībām mainoties, mamma nespēs saprast ne savu atvasi, ne to, ko viņš vēlas, kā patiesībā jūtas. 
Ko patiesībā bērns ar raudāšanu vēlas pateikt? „Tā ir bērna valoda, un ar raudāšanas palīdzību, tāpat kā ar dažādiem citiem ķermeņa signāliem, zīdaiņi saviem vecākiem stāsta par sajūtām un emocijām. Protams, ir svarīgi vispirms pārliecināties, vai mazuļa fiziskās vajadzības ir apmierinātas, un tikai pēc tam pievērsties emocionālajām. Bērni, kurus emocionālu pārdzīvojumu laikā vecāki centušies nomierināt, aktīvi šūpojot un nēsājot, vēlāk pieaugot satraukuma brīžos var kļūt aktīvi un uzvilkti. Cilvēkbērns vairs nespēj pateikt, kas tieši viņu satrauc un kā patiesībā jūtas, bet sajūtas kļūst izturamas, atrodoties nemitīgā kustībā. Svarīgāki par īstajām sajūtām un īstajiem iemesliem kļūst iemācītie kompensācijas mehānismi. Par ko vecāki vēlāk sūdzas? Par pārāk aktīvu bērnu. Bet patiesībā mazais grib tikai izraudāties – izbēdāties, izdusmoties, tikt sadzirdēts un saredzēts šajās jūtās. Ja tas izdodas, tas bieži dod atslābumu. Bērnam ir ļoti nepieciešams  atslābināties pirms miega. To pieprasa viņa mazais ķermenītis, lai naktī tas saņemtu pilnvērtīgu atpūtu.”

Baudīt „ceturto trimestri”. Pirmie trīs mēneši pēc piedzimšanas zīdainim būtu jāpavada pēc iespējas vairāk tā, kā bijis mammas vēderā. Tāds kā ceturtais grūtniecības trimestris. Mammas klātbūtnei jābūt pēc iespējas lielākai, mazulis daudz jānēsā vai arī viņam jāļauj gulēt tuvu mammas ķermenim. Ir pat kultūras, kurās jaunās māmiņas jaundzimušos sev klāt tur gandrīz visus trīs pirmos bērna dzīves mēnešus. Ja kādu brīdi mamma mazuli nevar rokās turēt pati, tad to dara kāds cits ģimenes loceklis. Bērns tiek nolikts tikai viņa dzīves simtajā dienā. Tā tiek uzskatīta par bērna otro piedzimšanas dienu. Šāda ikdiena, kad mazulis mammai ir ļoti tuvu klāt un mamma pirmo laiku pēc dzemdībām pavada vai nu atpūšoties, vai iepazīstot savu atvasi, iemāca ātrāk atpazīt bērna vajadzības un uz tām adekvāti reaģēt. Mammas vai tēta fiziska klātbūtne mazulim sniedz nepieciešamo drošības izjūtu, kas samazina viņa vajadzību paust neapmierinātību.
Neaizmirst par sevi. Jaunajiem vecākiem jāiemācās uzticēt daļu ikdienas pienākumu citiem, sev tuviem cilvēkiem, lai būtu pietiekami daudz spēka un laika, kurā izveidot tādas attiecības ar mazuli, kurās valda saprašanās.
Svarīgs kvalitatīvs miegs. Vakaros bieži vairāk raud tie bērni, kas dienas laikā nav pietiekami izgulējušies. Citiem vārdiem, bērna miegs ir sastāvējis tikai no īsām 15–20 minūšu trauslā miega fāzēm. Vakaros mazulim ir paredzēts garākais nomoda laiks pirms nakts miega, tāpēc hormonāli savā ziņā viņš tiek „turēts” možs. Bērni, kuri dienas laikā ir atpūtušies ilgākās miega fāzēs, posmu pirms nakts miera izbaudīs rotaļās. Savukārt tie, kas pa dienu pārguruši, vakara uzbudinājumu uztvers kā mocības un, visticamāk, ilgstoši raudās.

Paļauties uz savām sajūtām
Lai vecāki spētu palīdzēt raudošam mazulim, būtiski ir pašiem atgūt iekšēju mieru. „Vecāki bieži vien domā, ka zīdainis raud, jo viņam ir kolikas. Šobrīd tiek uzskatīts, ka ir mazs procents bērnu, kuriem raudāšanas iemesls patiešām ir vēdersāpes, bet tādi bērni, protams, ir. Reizēm ir arī tādas situācijas, kad mazulis raud, vecāki satraucas un mazais šīs radušās situācijas dēļ raud vēl vairāk, līdz piedzīvo vēdera uzpūšanos, jo raudāšanas laikā vēderā nonāk gaiss,” norāda psihoterapeite Vita Kalniņa un izstāsta par kādu pētījumu, kurā analizēts, kā iedarbojas pilieni pret mazuļa vēdera uzpūšanos. Vienai grupai bērnu tika doti pilieni, bet otrai – placebo – grupai tika teikts, ka dod pilienus, bet tajos nebija aktīvās vielas. Rezultātā konstatēja, ka nav nozīmīgas atšķirības starp abām grupām. Tika izdarīts secinājums: ja vecāki dabū kaut ko, kas, viņuprāt, ir līdzeklis bērna raudu apturēšanai, paši vecāki nomierinās. Tas savukārt ir izšķiroši, lai spētu nomierināties arī satrauktais mazulis.

Iejūtīga aprūpe balstās vecāku spējā pietiekami ātri atpazīt bērna vajadzības un īsā laikā uz tām adekvāti reaģēt. Tas ir process, kuru vecāki mācās, tomēr to kavē tādi faktori kā, piemēram, pārāk tehniskā pieeja grūtniecības laikā un dzemdībās. Vita Kalniņa skaidro: „Vecāki mūsdienās tiek mudināti paļauties uz medicīniskiem rezultātiem, mērījumiem un spriedumiem, retāk – iejusties savā ķermenī un iztēloties, ko piedzīvo mazulis. Protams, speciālistu zināšanas ir ļoti nozīmīgas un spēj palīdzēt dažādās sarežģītās situācijās. Bet, ja tās pilnībā nomāc mammu intuitīvo kompetenci, tad kurā brīdī viņām to iegūt? Bieži vien topošās māmiņas saka: kad aiziešu pie ārsta, uzzināšu, kā jūtas mans bērns. Sieviete netic, ka pati spēj to sajust un saprast. Kad bērns ir piedzimis, apkārtējie ir izbrīnīti, ka sieviete nesaprot savu mazuli un viņa vajadzības. Bet kurā brīdī tad viņa to būtu varējusi iemācīties, ja attiecības ar bērnu līdz šim bijušas distancētas un atturīgas? Jāatzīst gan, ka arvien vairāk ir tādi topošo vecāku aprūpētāji, kuri māca izjust bērnu, jau pirms viņš ir piedzimis.” 

 

Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis", vasaras numurs 2019




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas