Kļūt par savu vecāku vecākiem... Kā sadzīvot ar to, ka viņi noveco?

 07. jūnijs 2019 11:00 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Agrāk vai vēlāk, pakāpeniski vai pēkšņas slimības dēļ pienāk brīdis, kad vecāki kļūst atkarīgi no mums – viņu pieaugušajiem bērniem.  Redzēt, ka vecāki noveco, ir emocionāls izaicinājums ikvienam pusmūžā un joprojām spēka gados esošam cilvēkam. Vecāku novecošana nozīmē to, ka mainās lomas ģimenē starp jau sen pieaugušo bērnu un novecojošo māti un tēvu. 



Foto: Shutterstock.com

Šajā dzīves posmā svarīgāk ir saglabāt cieņu vienam pret otru un iespēja sirsnīgi parunāties dzīves nogalē.


Raksta publicēšanu atbalsta www.mama-ok.eu. Francijas mājas aprūpes sistēma senioriem.
Pilns mājas aprūpes pakalpojumu klāsts jūsu radiniekiem. 

 

Arvien lielāku atbildību par vecāku sadzīvi, veselību un labsajūtu uzņemas bērni, vienlaikus saprotot, ka tētis vairs nebūs stiprais plecs, uz kura paraudāt, un mamma nemierinās, kā tas bija bērnībā. Spēku un atbildības samērs mainās, tas var radīt spēcīgas, pretrunīgas emocijas un pietiekami grūts periods, kamēr pieņem un piemērojas jaunajai dzīves situācijai. 
 

Marija ir 53 gadus veca sieviete, kuras mamma ir 78 gadus veca seniore. Viņas dzīvo atsevišķi, visus gadus mamma bija aktīva un veselīga, bet pēdējā laikā palikusi arvien vārgāka. Vienu viņu atstāt vairs nevar, tāpēc pa dienu kundzi pieskata kaimiņiene, bet brīvdienās pie viņas paliek meita Marija. Marija atzīst, ka redzēt, kā vienmēr možā mamma paliek arvien nespēcīgāka un atkarīgāka no līdzcilvēku rūpēm, ir ļoti grūti. Turklāt Marija jūt, ka atbildības sajūta pret mammu mijās ar vainas sajūtu par to, ka laiks kopā ar mammu tomēr ir arī apgrūtinošs. “Es viņu mīlu un vienlaikus nevaru pieņemt, ka mamma mainās...”  
 

Vecums – tabu tēma
Ir ģimenes, kurās novecošana ir gandrīz vai tabu tēma. Par to nedrīkst runāt! Ģimenes locekļu apziņā novecošana liekas teju kaut kas neiespējams un jo mazāk par to runā, jo tālāk it kā atliekas šis brīdis. Kad tas tomēr notiek,  pieaugušā bērna reakcija var izpausties kā dusmas, agresija un aizkaitinājums “Nu kāpēc mamma saslima! Kā viņa drīkstēja!?”

Vecāku novecošana atgādina, ka arī mūsu dzīve nav mūžīga. Nākamie būsim mēs paši. 

Neatkarīgi no tā, cik mums ir gadu, un cik paši esam patstāvīgi un neatkarīgi, vecāki vienmēr būs mūsu vecāki. Tas nozīmē, ka iekšēji mums vienmēr ir gaidas, ka māte un tēvs ir kā klusā, drošā miera osta, kur saņemt atbalstu un mierinājumu, skaidro psihoterapeits Viktors Kagans. Normāli, ja visu dzīvi vecākus mēs uztveram kā stipros un atbalstošos, tāpēc mainoties lomām – kad stiprie kļūst par vājajiem un atbalstāmajiem, ir mazliet sajūta, ka jāatvadās no kaut kā sev ļoti būtiska. 

Liela nozīme ir tam, kādu uzstādījumu vecāki ir ielikuši ģimenē. Ja kopš bērnības ģimenes tradīcijās ir rūpēties par ģimenes vecajiem cilvēkiem, tad bērnam vēlāk jau pieaugušajam, tas nav tik liels emocionāls šoks. Tiesa, par šīm lietām būtu jārunā vēl tad, kad vecāki ir spēka pilni un bērni jau patstāvīgi un savā dzīvē. 
 

Es negribu būt nākamais
Svarīgi, vai gan seniors, gan pieaugušais bērns spēj runāt par vecumu, par veselību un slimību, stāsta klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte. Jo lielāka spēja atklāti par to runāt un pieņemt novecošanu un izmaiņas veselībā kā faktu, jo vieglāk visiem. Grūti ir,  ja pats bērns atsakās redzēt, ka vecāks kļūst nevarīgāks, jo tad ir ir lielas gaidas, kas neatbilst realitātei. Rodas dusmas, ka par maz vai nepareizi palīdz pieskatīt mazbērnus, ka kaut ko nesaprot, ka kaut kas notiek pārāk lēni utt. 

Maigums, dusmas, pat naids, pateicība, līdzjūtība ... visas šīs pretrunīgās emocijas iepazīst tad, kad ir jākopj nespēcīgi vecāki. Tas ir mokoši... 

“Skumji un bēdīgi ir redzēt un apzināties to, ka vecāki drīz no šīs pasaules aizies. Bailes var tikt slēptas aiz aizkaitinājumu, dusmu lēkmēm, kas patiesībā ir dvēseles kliedziens  “Neaizej! Tev nav tiesību palikt vecam! Man ir bail! Un es negribu būt nākamais rindā uz “aiziešanu””


Pārlieka aprūpe 
Cenšanās pārāk parūpēt seniorus, kas pamazām zaudē spēju visu izdarīt ātri un precīzi, mudina palīdzēt arvien vairāk un vairāk. Iespējams tāpēc, ka pašiem grūti nolūkoties uz šādu skatu. Un tomēr visam ir savas saprāta robežas. Pārlieka cenšanās aprūpēt, izņemt no rokām, pienest, izdarīt vecā cilvēka vietā ir cilvēka cieņu pazemojoša. Arī vecs cilvēks joprojām spēj par sevi rūpēties iespēju robežās un pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Attieksme kā pret mazu, nesaprātīgu bērnu nav labvēlīgākā attieksme pret mammu vai tēti cienījamos gados. 

Tiesa, ir situācijas, kad vecs cilvēks par sevi parūpēties nespēj tīri fiziski. Nomazgāties, apmeklēt labierīcības. Vecāka ķermenis ir tabu bērnam, arī senioram pieņemt to, ka viņš tiek mazgāts un to dara paša meita vai dēls, ir kutelīga un neērta situācija. Ja iespējams, labāk tomēr, ka tēvu apkopj dēls, bet māti – meita. Ja šādas iespējas nav, labāk šo uzdevumu uzticēt sociālās aprūpes profesionālim. Un ļaut senioriem ievērot kaut nedaudz privātās telpas, piesegties ar palagu, pārģērbties aiz aizslietņa. 


Ko darīt ar pagātnes emocijām
Tas, cik bērni grib un vai var iesaistīties vecāku aprūpē, ir cieši saistīts ar viņu attiecībām gan bērnībā, gan jau pieaugošā vecumā. Jo vairāk vecu aizvainojumu un sajūtu, un apziņas, ka no mis tiek paprasīta aprūpe un atbalsts, jo vairāk būs negatīvu emociju. Tiek izrunātas daudzas emocijas, jūtas un pagātnes notikumi, kas iepriekšējos dzīves gadus, iespējams, ir bijušās ''sapakotas'' un noliktas tālākos apziņas plauktos. 

Var ļoti aktualizēties arī kādas bērnības lietas, jo lomas sāk mainīties, vecāks/i var kļūt par vēl vienu bērnu kas jāpieskata. Un tad ir jautājums, cik daudz, kādā apmērā,  - cik tas prasīs, laiku, resursu, ko teiks mans vīrs/sieva un bērni.
 

Cik daudz prakstikās palīdzības sagadīt no vecvecākiem
Reizēm nesaskaņas ir tieši mazbērnu pieskatīšanas jautājumā un tajā, kā tiek lietoti ārstu izrakstītie medikamenti, kas vajadzīgi pašam senioriem. 
Liela daļa vecvecāku ir atsaucīgi, ja viņiem lūdz pieskatīt mazbērnus. Viņi jūtas noderīgi un arī bērniem un mazbērniem tas nāk par labu. Bet problēma var rasties tad, ja seniors pārpūlas un nespēj to atzīts. Pieaugušajiem bērniem būtu jāatceras, ka vecāki vairs nav tik spēcīgi un viņiem ir nepieciešams laiks savām aktivitātēm un atpūtai.  Šādās situācijās  drīzāk svarīgi ir senioru motivēt, iedvesmot un atbalstīt viņam noderīgu aktivitāšu piemeklēšanā. 
Kopumā, jo aktīvāks ir seniors, jo ilgāk viņš varēs par sevi parūpēties pats. Viņam vairāk vajadzēs emocionālo saikni ar bērniem. Ir novērots, ka ikdienas komunikācija tikai ar vienaudžiem jeb izteikti veciem cilvēkiem seniorus padara bezspēcīgākus un pasīvākus. 


Profesionāla sociālās aprūpes iestāde nav kauns un negods
Otra galējība ir, kad vecam cilvēkam pašam šķiet, ka viņš joprojām ir jauns un sprigans, drīkst nedzert zāles, ignorē ārstus, vienlaikus aizmirst izslēgt gāzes plīti vai nepamana neaizslēgtas durvis. Te ir svarīgi, ka atbildību par vecāku veselību nu jau ir jāuzņemas bērniem, meklējot risinājumus pat tad, ja vecais cilvēks neatzīst savas grūtības un nav paškritisks. Šādas situācijas, kur tiešām zūd paškritiska, ir emocionāli vissmagākās bērniem, jo nereti vecāks ir fiziski pietiekami spēcīgs, bet parādās pirmās vecuma demences pazīmes, kas kļūst bīstami. 

 

Nevajag iet pāri saviem spēkiem. Ja ar veco cilvēku kaut kas atgadīsies, tad vainas sajūta būs vēl ilgi. Turklāt smaga, nepatīkama  ikdienas aprūpe  sabojāt attiecības, radīt riebumu vienam pret otru un padarīt smagu mūža nogali visiem. 

Šādos gadījumos ir nepieciešams, lai pieaugušais bērns atrod ārstu, kas var izvērtēt vecāku un kopā visi saprast, kāda pieskatīšana ir nepieciešamas, vai tā var notikt mājās, kurā brīdī to vairs mājās veikt nevar un īstenībā arī nevajag. Vecāk ievietošana kādā aprūpes sociālās iestādē Latvijā ir gandrīz tabu tēma, jo tas skaitās kauns un necilvēcība, tomēr jāsaprot, ka esot aktīvā darba vecumā un audzinot savus bērnus, ir nežēlīgi prasīt, lai papildus visam visu diennakti tiek aprūpēts un pieskatīts vēl kāds, uzsver Līga Bernāte. “Nevajag iet pāri saviem spēkiem. Ja ar veco cilvēku kaut kas atgadīsies, tad vainas sajūta būs vēl ilgi. Turklāt smaga, nepatīkama  ikdienas aprūpe  sabojāt attiecības, radīt riebumu vienam pret otru un padarīt smagu mūža nogali visiem. Reizēm arī māsu brāļu starpā var rasties lieli konflikti, jo tas, kurš ikdienā aprūpē vecāku, iznes lielu smagumu uz saviem pleciem. Tomēr tas negarantē pateicību un tuvas attiecības no vecāku puses dzīves nogalē. “

Ir ļoti liela atšķirība - atbalstīt seniorus finansiāli un atbraukt ciemos dažas reizes mēnesī vai nedēļā, vai būt kopā katru dienu.  Psiholoģe uzsver, ka šajā dzīves posmā svarīgāk ir saglabāt cieņu vienam pret otru un iespēja sirsnīgi parunāties dzīves nogalē. 
 

Jorpjām vajag mīļumu
Neaizmirsti par to, ka arī veciem cilvēkiem joprojām ļoti ļoti vajadzīgs fizisks kontakts, pieskārieni, mīļums. Noglaudi roku, saķemmē matus... Bet tas viss būs iespējams tad, ja šīs pašas emocijas, sajūtas un mīlestības izpausmes vecāki būs ielikuši bērnos kopš bērna kājas. Kas ieguldīts, tas tiek saņemts arī atpakaļ. 
 


MAMA-OK ir alternatīva tradicionālajam pansionātam. 

 

Pakalpojums sniedz pilnu pakalpojumu klāstu un drošības līmeni senioriem, kas vēlas palikt savā dzīvesvietā. Pakalpojums līdzinās pansionātam - "pansionāts mājās", tas nodrošina aprūpi, ēdināšanu, medikāciju, dzīvesvietas adaptāciju, sociālo stimulāciju, drošības kontroli.  




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas