Kā saimniece Purvciemā ved pastaigāties iguānu. FOTO 1

 04. jūnijs 2019 4:15 Līga Brūvere, mammamuntetiem.lv Raksts

Iespējams, ne viens vien Purvciema iedzīvotājs izberzē acis un iekniebj sev ciskā, kad siltās vasaras dienās ierauga zālītē pastaigājoties pašapzinīgu iezaļganu iguānu. To saitītē izvedusi pastaigāties Beata Bērziņa vai kāds cits no dzīvniekmīļu ģimenes – meita Boneta (19) vai Beatas dzīvesdraugs Guntars. Purvciema dzīvoklī ģimenei vēl ir dažādi eksotiski dzīvnieki. 



Vēl jāņem vērā, ka Latvijā dažus eksotiskus dzīvniekus nedrīkst turēt bez speciālas Dabas aizsardzības pārvaldes izsniegtas atļaujas. (Foto: Arturs Ķipsts)


Ir pavisam ierasts, ja mājas mīluļa statusā ir suns, kaķis, kāmītis... Bet Beatas ģimenes dzīvoklī mitinās aptuveni 27 dažādi kustoņi, pārsvarā eksotiskas ķirzakas - zaļā iguāna, zilā iguāna, kalnu vai akmens iguāna, skropstainie banānēdāji vai kā Latvijā tos sauc - cekulainie gekoni, lidojošie gekoni, ugunīgie scinki, pantēras hameleons. Tās ir ķirzakas. Vēl ir Kkaraliskais pitons. Un tad āfrikas susuri. Cvergpinčers, donas sfinkss un divi kaķi, viens - no Ulubeles.

Aptuveni, jo nekad tā īsti precīzi nevar pateikt, cik kustoņu ir šobrīd. Dienā, kad viesojos, apskatot tarantulu mājiņas, atklājas, ka tajās nesaprotamā veidā ir nokļuvuši un izšķīlušies zarkukaiņi. Steidzami tiek noorganizēta pētersīļu piegāde, jo mazulīši jāpabaro... 

Reizi izlaidām Igi pastaigāt pa dzīvokli. Un viņš pazuda uz divām dienām. Meklējām, nevaram atrast. Pēc 2 dienām atveram skapi, šis sēž pretī un skatās “Nu, meitenes, kur jūs tik ilgi?”


“Cilvēki dažreiz jautā, vai man ir privātmāja, ja varu atļauties tik daudz dzīvnieku. Bet mums ir trīs istabu dzīvoklis, kurā šim hobijam atvēlēta ir viena siena meitas Bonetas istabā. To gan ir izveidojis Guntars, uzstādot terārijus, piemērojot sildīšanas un ventilācijas sistēmu, parūpējoties par to, lai dzīvnieki nevarētu izmukt no saviem mājokļiem.... Piemēram, susuri  ir maza izmēra dzīvnieki, aši un kustīgi, tāpēc drošāk, ja viņiem būs smalka sieta pinuma būris vai kā mūsu gadījumā - stikla,” stāsta Beata, kuras ikdienas profesija nav saistīta ar dzīvo dabu. Viņa ir pasākumu vadītāja, vada teātra studiju jauniešiem, ir mamma 19 gadus vecajai Bonetai un septiņus gadus vecajam Bruno. 

Lielā ķirzaku un rāpuļu kaislība, kurā nu ir iesaistījusies visa ģimene, sākusies tikai pirms trim gadiem, un, šķiet, pavērusi pilnīgi citu pasauli. Katram dzīvniekam ir savs atnākšanas stāsts, bet ik pa laikam tie var mainīties, aizceļot pie cita saimnieka vai ienākt šajā ģimenē pavisam neplānoti. 

FOTO: Pastaigā uzņemot saules vitamīnus

"Viņiem visiem ir vajadzīga saules gaisma. D vitamīns, tāpēc mēs ejam ārā. Pirmajās reizēs ir bail, ierokas zālē, bet pēc tam iepatīkas"

 

Kā viss sākās
Boneta, kas ir galvenā šīs kaislības aizsācēja, stāsta, ka ķirzakas ir bez smadzenēm, viņām neveidojas pieķeršanās instinkts pie viena saimnieka. 

“Man patīk ķirzakas. Vispirms manai drudzenei mīļākais dzīvnieks bija ķirzakas un tad iepatikās arī man. Izdomāju, ka es arī tādu gribu. Tas bija pirms gadiem trim. To vasaru strādāju Zoodārzā, krāsoju bērniem sejiņas. Nopelnīju naudu un varēju nopirkt terāriju ķirzakai. Mamma teica – ja tu pati sakrāsi naudu un tas būs tikai tavs dzīvnieks, tad dari. Mamma teica, ka pilnīgi nekādi neiesaistīties mana dzīvnieka kopšanā. Toreiz mums bija divi suņi un kaķis. Mammai ķirzakas nepatika. Atvedu mājās pirmo ķirzaku un mamma ar brāli Bruno pirmās dienas to vien darīja, kā mēģināja ar viņu nofočēties, paspēlēties, sēdēja blakus terārijam.  Tā nu tagad ir sanācis, ka mammai pašai šie rāpuļi visvairāk arī patīk.”

Ģimenē ir sadalīti pienākumi. Boneta ir atbildīga par terāriju tīrīšanu, pirmklasnieks Bruno rīvē augļus, dārzeņus un gatavo svaigo augļu salātus ķirzakveidīgajiem, Guntara atbildība ir barības bāzes – īpašu siltzemju prusaku, tārpiņu, circeņu vairošanās apstākļu nodrošināšana. 

"Čūsku saucam par slieku, ir Lielais Igis, gekoni... Viņi neatsaucās uz vārdu, tāpēc tos nav vērts dot." 

Igis - kinozvaigzne
Par  mārketingu un sabiedriskajām attiecībām ar visiem, kurus interesē kopšana, iegāde un sadarbība, atbild Beata. “Pagājušajā vasarā mūsu lielā iguāna Igis filmējās norvēģu filmā un par nopelnīto honorāru tika pie liela, ērta trīsstāvu terārija. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar kastingu jeb aktieru atlasi filmām, ir manas koordinātes. Nav jau nemaz tik liela izvēle visas Baltijas un Skandināvijas valstu teritorijā, kur dabūt filmēšanai tādu dzīvnieku,” klāsta Beata. Igaunijā ir maz audzētāju, viens audzē čūskas, vienai sievietei ir arī ķirzakas un lapsiņas, Lietuvā ir salīdzinoši vairāk čūskas un bruņurupuči.  

Boneta: “Iguāna tēloja iguānu. Filmēšanās notika Latvijā. Pusdienas un launagus nodrošināja aktieriem, nevis saimniekiem. Filmēšanas pārtraukumā visiem izdala paciņas, tur ir auglīši. Saku “Paldies”. Bet filmēšanas grupas pārstāvji saka “Tur vajadzētu būt tam, kas viņam garšo... banāni utt” Sapratu, ka pusdienas paredzētas Igim, nevis man.  Un viņi stāv un skatās, vai es viņam tos augļu dodu, nevis pati apēdu.”

 

 
 

Kad pie mums atnāk ciemiņi un mēs iedodam kādu no ķirzakām paturēt rokās, un viņa nokrīt, tad viesi satraucās, vai dzīvnieciņam nebūs smadzeņu satricinājums. Es mierinu, ka viņiem jau nav smadzeņu, ko satricināt. Ir instinkti, atpazīst saimnieku pēc smaržas un zina, kas ir ēdams. Bet tas arī viss, ko varam sagaidīt, tā par ķirzaku intelektuālo dzīvi stāsta Boneta.

 

Kad pie mums atnāk ciemiņi un mēs iedodam kādu no ķirzakām paturēt rokās, un viņa nokrīt, tad viesi satraucās, vai dzīvnieciņam nebūs smadzeņu satricinājums. Es mierinu, ka viņiem jau nav smadzeņu, ko satricināt. 

Tomēr, šķiet, arī rāpuļiem ir emocijas. No Polijas eksotisko dzīvnieku audzētavas atvestā hameleonu mātīte iekrita depresijā un nomira. Viņai nepatika terārijs un tā iekārtojums. “Ielikām meiteni zemajā terārijā. Viss pārējais palika tādas pats kā iepriekš, bet viņai viss nepatika. Palika pelēka, pazuda košā krāsa, izskatījās drūma, raka bedri, it kā taisītos ierakties, staigāja pa zemi, nevis pa zariem. Un tas viss tāpēc, ka viņam nepatika viens koks, kuru ieliku terārijā. Kopā hameleonu pārītis dzīvot nedrīkst, jo tad viņi viens pie otra pierod, iestājas rutīna un viņi vairs nepārojas. Tas ir stāsts par pāra attiecībām. Viņiem jābūt tā, lai viņi viens otru neredz un kad saliek kopā, tad rodas vienam par otru interese un kaisle.”

 

Kam derēs šādi mājdzīvnieki
Saimniekus “pavilka” salīdzinoši vienkāršā kopšana. Piemēram, terārijs nav jākopj katru dienu. Tas ir daudz vienkāršāk kā kopt un mīlēt kaķi vai suni, kuram jāpievērš uzmanība katru dienu. Bet, protams, iegādājoties hameleonu, cilvēkiem ir jāsaprot, ko viņi iegādājas. Ar hameleonu katru dienu nav jākomunicē, bet ir prasības, kas ir jāievēro. Iguānām ir gari nagi, viņas var savainot cilvēku. Viegli kopjami un jauki ir gekoni banānēdāji, kas der iesācējiem.   

Šie dzīvnieki ir piemēroti cilvēkiem, kas ir aizņemti un kuriem nav laika ikdienas komunikācijai. Vari aizbraukt uz nedēļu atvaļinājumā. Šos dzīvniekus nav jābaro katru dienu, neviens zvērs no tā nenomirs. Bet ir jāparūpējas par ūdeni un strūklaciņu, jo daži no rāpuļiem nedzer no stāvoša ūdens.  Iguānas šad tad jāvanno. Daļai ķirzaku svarīgi, lai barība kustās, citādi viņi to neredz. 

Vēl jāņem vērā, ka Latvijā šādus eksotiskus dzīvniekus nedrīkst turēt bez speciālas Dabas aizsardzības pārvaldes izsniegtas atļaujas. 

Sarežģīti ir arī eksotisku dzīvnieku ārstēšanu, jo Latvijas veterinārārsti šādus lopiņus dakterēt neprot. “Ir bijis, kad mums zvana 5 no rīta un atved agāmas. Domājām, ka neizdzīvos. Abas ar Bonci izdarījām visu, ko varējam – nodrošinājām mitrumu, uzturvielas... un izdzīvoja. Mums mājās ir speciālās šprices ķirzakām. Uzreiz jau redzam, kas zvēriņam kaiš. To visu apguvām no nulles 3 gadu laikā. Šobrīd jau diezgan daudz ko var uzzināt speciālās FaceBook izveidotās grupās, īpaši daudz informācijas ir Krievijas forumos."

Ja saprot, ko darīt, kopt un ārstēt vienu rāpulīti, tad skaidrs būs arī par pārējiem. Tas ir tāpat kā ar suņiem – ja saproti, ko darīt ar vienu, tad ar pārējiem mainās tikai nianses. 



1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas