Pediatre Sanita Mitenberga: par ādas vēzi uzzināju, kad meitai bija 6 gadi

 30. aprīlis 2019 8:30 Audra Šauere, mammamuntetiem.lv Intervija

Nesen sociālajā vietnē Facebook.com pediatre Sanita Mitenberga atklāja, ka jau vairākus gadus ārstējas no ādas vēža jeb melanomas. Drīz pēc ieraksta publicēšanas savu ziņu vēlējusies dzēst: “Bet bija par vēlu. Cilvēki jau bija sarakstījuši atbalstošus un uzmundrinošus komentārus. Likās, ka izdzēst būtu nepareizi.”



Visa ģimene kopā vecākās meitas Annijas augstskolas izlaiduma dienā. 2016. gada jūnijs. Foto no privātā arhīva.


Ar Sanitu tiekamies “Klīnikā Piramīda”, kur viņa nesen sākusi praktizēt. Kabinetā valda gaiši toņi, tajā atrodas kušete pacientiem, ir durvis, kas ved uz balkonu. Te Sanita pavisam drīz kastēs plāno sastādīt puķes. Uz galda eklēri no vietējās ceptuves. 

 

Vizītkarte:
Pediatre trīs bērnu mamma Sanita Mitenberga (47).
Melanoma atklāta pirms 3 gadiem, kad vecākajai meitai Annijai bija 22 gadi, dēlam Nikam bija 13 gadi, bet jaunākajai meitai Luīzei – 6 gadi. 


Pēc ieraksta Facebook secināju, ka veikt ierakstu Tevi motivējis ap “Rigvir” virmojošais skandāls. 
Jā, “Rigvir” ir medikaments, kas man ir nozīmēts visu ārstēšanās laiku, jūnijā paredzēta pēdējā deva. Es neko nebiju plānojusi publiski rakstīt, bet kāds man pazīstams ārsts, reaģējot uz ziņu, ka “Rigvir” izplatība uz laiku ir apturēta, bija uzrakstījis – beidzot! Un tas man izraisīja lielas emocijas. Es domāju – kā tā var rakstīt, ja man šis medikaments ir bijis vienīgā cerība uz atveseļošanos un normālu dzīvi. Tovakar es Facebook.com ierakstīju savas emocijas. Pēc brīža domāju – nē, tomēr jādzēš. Bet bija par vēlu – cilvēki jau bija sarakstījuši atbalstošus un uzmundrinošus komentārus. Likās, ka izdzēst būtu nepareizi.
Man bija svarīgi pateikt, ka melanoma nav farmācijas kompāniju izdomāta slimība, tā patiešām eksistē. Jā, mēdz teikt, ka agrāk ar kaut ko tādu taču neslimoja. Tomēr, cik nav gadījumu, kad cilvēks nomira, bet neviens tā arī nezināja iemeslu? Medicīnas attīstība tomēr nāk komplektā ar daudz labākām diagnosticēšanas iespējām. 

Melanoma Sanitai atklāta pirms 3 gadiem, kad vecākajai meitai Annijai bija 22 gadi, dēlam Nikam bija 13 gadi, bet jaunākajai meitai Luīzei – 6 gadi. 


Šī gada janvārī onkologs-imunologs pēc kārtējās pārbaudes man nozīmēja pēdējās “Rigvir” injekcijas – vienu injekciju martā un pēdējo jūnijā. Kad martā devos uz aptieku, abas ampulas izņēmu. Un vienu no tām atstāju uzglabāties aptiekas saldētavā. Pēc mēneša paziņoja, ka “Rigvir” vairs  nav pieejams. Bet es šobrīd jūtos laimīga, jo vismaz varēšu terapiju pabeigt pilnā apmērā. 

Foto: 2018. gada novembris. Būt starp labākajiem bērnu ārstiem Latvijā, atzinība un pateicība no klientiem ir labākās zāles, kas dod spēku un prieku strādāt.

 

Vai bija kādas problēmas, kad devies pie ārsta, vai arī rutīnas pārbaude?
Es regulāri eju pie ginekologa, zobārsta, zobu higiēnista. Bet ar dermatologu man ir īpašs stāsts. Mans dermatologs ir Raimonds Karls. Es viņu pazīstu jau no 16 gadu vecuma. Kopā esam bijuši vidusskolas laikā Jauno mediķu skolā un pēc tam kopā arī studējām tolaik Medicīnas akadēmijā pediatrijas fakultātē. Viņš ir mans bijušais grupas biedrs un draugs. Es viņu zinu kā cilvēku, kurš patiešām iedziļinās lietās, kā cilvēku ar augstu godaprātu. Tā kā mēs esam draugi, es pie viņa kā pie ārsta eju jau kopš viņš ieguva dermatologa specialitāti no 1999. gada. Viņš vienmēr apskata manas dzimumzīmes, jo man to ir ļoti daudz. Ja nepieciešams, izgriež tās vai izņem ar lāzeri traucējošās papilomas.

Tu tikai nesatraucies, bet tev ir melanoma, bet vēl nevar zināt, kāda stadija, paraugs jāsūta uz citu laboratoriju.

Nu, lūk. 2015. gada novembrī sajutu, ka uz muguras kaut kas niez, jutu, ka vienā vietā ir kaut kas nelīdzens. Pati neko saskatīt nevarēju, zvanīju Raimondam. Viņš, būdams ārzemēs, aizsūtīja pie saviem rezidentiem. Toreiz man piesaldēja saules keratozi, pie viena pārbaudīja arī citas dzimumzīmes uz muguras un atzina, ka viss ir kārtībā. 2016. gada maijā biju tikko atgriezusies no Gruzijas un vēl biju paņēmusi dažas atvaļinājuma dienas Latvijā. Kāda mana kliente stāstīja par savām ādas problēmām. Sacīju, ka sarunāšu vizīti pie Raimonda. Tā kā viņa nebija latviete, prasīja, vai varu doties līdzi. Piekritu. Pie viena sarunāju, lai Raimonds man noņem dažas traucējošas papilomas. Procedūras laikā es redzēju, kā Raimondam izmainās seja. Viņš teica “pagaidi, Sanci!”, bet es jau sapratu, ka kaut kas nav labi. Viņš teica, lai nomierinos, lai pēc nedēļas nāku izgriezt dzimumzīmi, kas viņam neizskatoties laba. Pēc nedēļas bija operācija, un tad sākās analīžu rezultātu gaidīšana. Pagāja divas nedēļas, bet vēl nekādas ziņas. Te pēkšņi zvanīja Raimonds: “Tu tikai nesatraucies, bet tev ir melanoma, bet vēl nevar zināt, kāda stadija, paraugs jāsūta uz citu laboratoriju.” Man, protams, uzreiz sākās panika, jo gaidīšana ir vistrakākais, kas šādā situācijā var būt. Divas nedēļas pagāja kā murgs. Tajā dienā aizbraucu mājās, visa trīcēju, nesapratu, kas tagad būs. Un visvairāk uztraucos par saviem bērniem, ja ar mani notiks kas slikts...

Foto: Luīzes 1. klases 1. septembris 2017. gadā.  Ģimenes suņi un fonā daļa no dārza ar skaistajām hortenzijām.

Tev kā ārstei noteikti bija ļoti smagi, jo zināšanu taču arī ir vairāk. 
Zvanīju vīram un teicu, ka man ir melanoma. Viņš vaicāja, kas tālāk būs. Es godīgi varēju atbildēt, ka nezinu, lai arī pati esmu ārste. Es esmu pediatre un neiedziļinos pieaugušo slimībās. Es uzticos kolēģiem, viņu spējai noteikt diagnozi un izvērtēt ārstēšanas taktiku. Biju pārliecināta, ka būs nepieciešama ķīmijterapija. Mēģināju uzreiz kaut ko palasīt, lai saprastu, kas mani sagaida, bet nevarēju – galva gāja uz riņķi. Bija smagi, jo likās, ka visur raksta par melanomu un lielo mirstību no tās – gan portālos, gan žurnālos. 

Neviens man nevarēja pateikt, kāpēc manī pamodusies melanoma, kāpēc tādā netipiskā vietā uz muguras, kāpēc tieši tagad.

Tu tāda tumsnēja. Nemaz neizskaties pēc tipiskā melanomas upura. 
Protams, es sev uzdevu jautājumu, kāpēc man tā? Es taču pat kādus 8 mēnešus pirms diagnozes izmainīju savu dzīvesveidu – sāku vairāk gatavot zaļos smūtijus, domāt, ko ēdu, regulāri skriet, sportot. Līdz tai vasarai paspēju nomest 20 kilogramus. Solāriju nebiju apmeklējusi kopš 2006. gada, kad sāka runāt par solāriju kaitīgumu. Un arī pirms tam solāriju biju izmantojusi vien dažas reizes pirms Jaungada svinībām, kad gribējās mazliet brūnāku ādu. Bet parasti man daudz nevajadzēja – jau pēc vienas reizes bija jūtams efekts. Raimonds gan teica, ka arī viena, divas reizes var būt pietiekamas, lai provocētu ādas vēzi. Vēl es domāju, ka pie vainas varētu būt tas, ka esmu no Ventspils. Ne jau pašā Ventspilī kāda problēma, bet tajā, ka tur jūra, saule, pludmale. Un kurš gan bērnībā, pusaudžu gados nav pārsauļojies līdz āda lobās? Tolaik nekādi krēmi pret saules aizsardzību nemaz nebija. Senāk taču to neuzskatīja par kaut ko sliktu. Vēlākos gados gan vienmēr smērējos ar speciālajiem SPF krēmiem, lai neapdegtu, bet iesauļotos pakāpeniski. 
Rezultātā neviens man nevarēja pateikt, kāpēc manī pamodusies melanoma, kāpēc tādā netipiskā vietā uz muguras, kāpēc tieši tagad. Kas zina, varbūt tieši veselīgais dzīvesveids kaut ko veicinājis – organisms sajutās tik labi, ka arī sliktais atrada spēku pamosties. Varbūt  ceļojums uz Gruziju bija pie vainas, bet tur arī nesanāca nemaz pasauļoties. Domāju, ka to arī nekad neuzzināšu. Varu būt vienkārši laimīga, ka Dieviņš man stāvēja klāt, un es uz pārbaudēm aizgāju tieši tad, kad aizgāju, nevis dažus gadus vēlāk, ņemot vērā to, ka melanoma ir viens no tiem vēžiem, kas ļoti strauji izplatās, ieiet dziļumā, izveido metastāzes. 

Kurš gan bērnībā, pusaudžu gados nav pārsauļojies līdz āda lobās? Tolaik nekādi krēmi pret saules aizsardzību nemaz nebija.

Ko beigu beigās konstatēja analīzēs? 
Pēc 2 nedēļām Raimonds zvanīja un apstiprināja, ka patiešām ir melanoma, bet pavisam, pavisam maziņa. Viņš man sarunāja vizīti onkoloģijas centrā, dabūju visus nepieciešamos nosūtījumus no ģimenes ārsta. Tā pienāca jūnijs. Slēdzienā rakstīts, ka melanoma bija tikai 1 mm dziļa. 

 

Tā jau laba ziņa – jo mazāka, jo vieglāk ārstēt!
Jā, taču, lai noteiktu, vai ir pirmā stadija vai jau otrā, ir jābūt kādam ciparam aiz komata. No tā atkarīga terapija. Ja man ir 1. A stadija, nebija iespējams saņemt valsts kompensēto medikamentu “Rigvir”. Ja 1.B stadija, tad pienācās. Citiem vārdiem sakot, ja vēzis ir mazā stadijā, gaidi līdz paliks lielāks, tad valsts palīdzēs. Ārstiem bija kaut kāda savstarpēja nesaprašanās – histologs aiz komata neko nerakstīšot, onkoloģe no savas puses izvērtējusi, ka aiz komata tomēr kaut kas ir rakstāms. Gaidīšana ievilkās, atkal pagāja nedēļa. Gaidīšanai pa starpu es arī ārstam vaicāju – vajag vai nevajag terapiju. Zini, ko man atbildēja – to jūs izlemiet pati! 

 

Tiešām? Tādas lietas atstāj paša pacienta ziņā? Vai šādā stāvoklī cilvēks maz spējīgs adekvāti spriest. 
Oi, tas tiešām bija traki. Es biju pilnīgi apjukusi un daudzas lietas vienkārši nesapratu. Lai nu kā, histoloģiski sanāca, ka melanoma ir 1.01 milimetru dziļa. Tas nozīmēja, ka man ir 1.B melanomas stadija, un es varu saņemt valsts apmaksātu “Rigvir” terapiju. Sākumā procedūra bija katru otro nedēļu. Un svarīgs nosacījums – 3 dienas pirms potes un 3 dienas pēc es nedrīkstēju saslimt, jo “Rigvir” ir kā viroterapija. Gāju pēc plāna. Samazināju darbā slodzi, jo visvairāk es baidījos saslimt. Ārsti teica, ka no terapijas blakus efektu nebūs, bet es vienalga jutos slikti. Man bija 37,4 grādu temperatūra, iekšējs drudzis. Dūruma vietā velkoša sajūta un pirmo pusgadu, aptuveni 10 minūtes pēc injekcijas sāka sāpēt operācijas vieta – rēta uz muguras. Drīz pēc operācijas sākās regulārās obligātās veselības pārbaudes – asinsanalīzes, rentgens plaušām, USG limfmezgliem, vai nav izveidojušās metastāzes. Un pārbaudes ir līdz pat šai dienai. Tiesa gan – ja sākumā pie ārsta man bija jāiet reizi 3 mēnešos, tad pēdējā gadā jau reizi 6 mēnešos. Injekcijas pēdējā gadā arī vairs nav tik bieži – reizi 4 mēnešos.

Vislielākajā depresijā mani iedzina aizliegums iet saulē. Man ir dārzs, kurā es atslēdzos no darbiem un jebkādām problēmām. Man ir siltumnīca – tomāti, pie mājas rozes. Un pēkšņi – faktiski nedrīkstu iet ārā! 

Baisi izklausās – arī 1 mm izmēra melanoma var radīt metastāzes!
Vienā no reizēm, kad gāju pārbaudīt, vai nav metastāzes, atrada veidojumu aknās. Kamēr izstāvēju rindu uz tālākām pārbaudēm, kamēr sagaidīju rezultātus, dzīvoju kā uz adatām. Veicot magnētisko rezonansi aknām, atrada šķidrumu plaušās. Likās – nu gan ir traki. Sekoja nākamā gaidīšana un kompjūtertomogrāfija plaušām. Bet viss atrisinājās, iespējams, tas bija palicis no kādas slimošanas gada sākumā. Katru reizi, kad kaut ko atrada, es centos būt mierīga un savākta, bet, kamēr tiku līdz pārbaudēm un rezultātiem, saspringums bija nenormāls. Un tā uz riņķi. 
Atceros, tuvojās septembris. Biju saņēmusies atsākt skriet pēc kārtējām pārbaudēm. Tajās man Raimonds teica – pagaidi, atkal viena. Atkal operācija. Un tad es iekšēji sabruku. Izrādījās, ka tā ir viltus trauksme, bet es tik un tā nevarēju savākties. Es it kā centos sev pateikt, ka man viss ir labi, ka viss ir kārtībā, ka esmu salikusi pareizās prioritātes, bet tik un tā biju ārkārtīgi nervoza. 

 

Vesela emociju buķete. Vai tomēr bija kaut kas, kas palīdzēja savākties?
Jāatzīst, ka vislielākajā depresijā mani iedzina aizliegums iet saulē. Man ir dārzs, kurā es atslēdzos no darbiem un jebkādām problēmām. Man ir siltumnīca – tomāti, pie mājas rozes. Un pēkšņi – faktiski nedrīkstu iet ārā! Tajā gadā man dārzs burtiski nonīka līdz ar mani. Rozes tā vairs neziedēja, tomātiem piemetās puve. It kā es varēju iet ārā, kārtīgi saģērbusies, bet bija tiešām karsta vasara. Man fiziski sāpēja sirds no karstuma, nebija spēka. Es cēlos sešos no rīta, devos ārā, ravēju, bet pēc pāris stundām jau tāds karstums. Un tad pie darba var pieķerties pašā vakarā, bet tad mājās bērni, vīrs, gribējās būt ar viņiem. Līdz ar to dārzam vienkārši nepietika laika par spīti tam, ka visi metās palīgos. Nevar noliegt, ka tajā vasarā man arī bija ļoti grūti savākties, jutos visu laiku baigā haosā. Pārdzīvoju arī par to, ka visi draugi devās dabā, sauļojās, atpūtās siltajās zemēs, bet es saģērbusies nīku telpās. Es nekur negribēju iet, negribēju nevienu redzēt. Negribēju ne ar vienu runāt, lai nav jāstāsta, kāpēc es pēkšņi tāda. Uz klases salidojumu Ventspilī arī neaizbraucu. Vienkārši negribējās. Es nebiju gatava par to runāt. Dažām draudzenēm pastāstīju, viņas uzreiz sāka analizēt – tas tev droši vien tāpēc, ka tu to un to. Nevarēju saprast, ko nu metas mani mācīt. Bet bija arī draudzenes, kas mudināja piecelties, iet ārā, turpināt darīt lietas, ko biju darījusi līdz tam. Un vienkārši uzklausīja, nevis uzreiz deva pretī didaktiku. Vistrakākais ir, kad dod padomus, kuriem šajā brīdī nav īstas jēgas. 

 

Un kas mainījās?
Kad pagāja aptuveni gads, nāca jauns pavasaris, es sapratu, ka esmu ārkārtīgi noilgojusies pēc saules. Ārēji vēl kaut kā, bet iekšēji pavisam grūti. Ja vēl kāds pateica, ka kaut kur bijis, es pavisam sašļuku. Raimondam tā arī teicu – ja tu man pateiksi, ka man ir jāmirst, pirmais, ko es izdarīšu, aizbraukšu uz siltajām zemēm, jo saule un siltums man dod spēku un enerģiju. Es vairs nevaru izturēt – es arī kā ārste nevarēju atļauties būt mūžīgā depresijā. Bet es nevēlējos lietot medikamentus depresijas mazinašanai. Raimonds tomēr bija ļoti atturīgs par to, ka es varētu bāzt degunu saulē. Savukārt onkologs nomierināja: “Sanita, tev viss ir kārtībā, tu vari doties ārā. Jā, tev jāsaņem terapija, jāveic regulāras pārbaudes. Bet tu vari doties ārā.” Man atļāva doties arī uz siltajām zemēm. Tik piekodināja, lai atceros, ka no 11 līdz 15 saulē gan nevaru rādīties, jālieto aizsargkrēmi. Pat varu nedaudz pasauļoties, bet ar mēru. Pirmais, ko es izdarīju – nopirku biļetes uz Ēģipti. Atceros, ka sēdēju dēla hokeja treniņā un skatījos piedāvājumus, kad pienāca Jana Duļevska (mums dēli kopā trenējas hokejā) un nopūtās, cik jūtas nogurusi. Es pasmējos, ka tieši skatos biļetes uz siltām zemēm. Tā mēs kopā ar mazākajiem bērniem februārī aizbraucām uzņemt enerģiju uz Ēģipti, kamēr Latvijā vēl bija aukstums un ziema. Jana man ļoti palīdzēja emocionāli savākties, uzmundrināja un kopā ar mani sēdēja ēnā vai viesnīcā, kad es nevarēju sauļoties. 
Šobrīd telefonā man ir dažnedažādas lietotnes, kas nosaka saules UV staru līmeni. Piesargu sevi, neeju ārā, kad saule ir aktīva. Un tik un tā saņemu siltuma sajūtu un brūnumu. Man beidzot arī emocionāli palika labāk. 
Pavisam nesen sapratu, ka esmu gatava pārmaiņām arī darba jomā. Es sāku praktizēt “Klīnikā Piramīda”. Bērnu slimnīcā esmu tikai reizi nedēļā. Privātprakse man dod iespēju piedāvāt mazajiem pacientiem pilnu servisu un pietiekamu uzraudzību. Man patīk apčubināt manus mazos klientus, atbalstīt jaunos vecākus,  tādēļ es viņus neņemu daudz, bet varu katram pēc tam kaut vairākas reizes piezvanīt, atbildēt “Whatsapp” uz viņu jautājumiem. 

 

Vai ārstēšanās ir dārga?
Ar nosūtījumiem, laikus piesakoties pie speciālistiem un visu pamatīgi plānojot, nav tik traki. Rēķināju, ka no savas kabatas vidēji gadā esmu maksājusi ap 200 eur. Pirmajā gadā gan visas pārbaudes izmaksāja ap 1000 eur vai pat vairāk, bet tad izmantoju apdrošināšanu, kas man ir bijusi faktiski visu līdzšinējo darba mūžu. Beigās tik un tā biju pārsniegusi apdrošināšanas limitu un vēl piemaksāju no savas kabatas. Kopš man ir atklāta melanoma, apdrošinātāji vairs nevēlas ar mani slēgt līgumu. Protams, noslēgt var, bet summa ir milzīga, ja līdz šim gada apdrošināšana bija zem 300 eur, tad tagad ne mazāk kā 700 eur. Visvairāk man sāp, ka apdrošināšanas atbalsta homeopātiju, bet onkoloģijas slimniekiem pagriež muguru. Nesen biju bankā. Tur uzreiz piedāvāja – varbūt vēlaties apdrošināšanu vai kaut kādu veselības uzkrājumu, neatceros precīzi. Jā vēlos, bet man ir melanoma. Oi, tad nevaram neko piedāvāt – tā man atbildēja. Jo onkoloģijas pacientiem nekas nepienākas. 

 

Kā bērni reaģēja, ka mammai tik nopietna slimība? 
Vīrs, protams, bija pirmais, kuram es piezvanīju un pateicu. Viņš uzreiz atbrauca mājās. Vīrs man ir ļoti pozitīvs, viņš teica, lai nomierinos, jo viss būs labi. Vecākajai meitai tobrīd jau bija divdesmit divi gadi, līdz ar to no viņas diagnozi neslēpu. Tobrīd, protams, abas nobimbājāmies. Bet visu ārstēšanās laiku viņa man bijusi liels atbalsts. Brīžos, kad jutos slikti, viņa vienmēr ir parūpējusies par mazākajiem, neskatoties uz to, ka pašai jau bija sava dzīve, mācības, cita dzīvesvieta. Dēlam tad bija 13 gadi. Viņš kā jau vīrietis, reaģēja mierīgi un nosvērti – mammīt, viss būs labi. Jaunākajai tobrīd bija 6 gadi. Un, godīgi sakot, tā īsti diagnozi viņa nezina līdz pat šai dienai. Es neuzskatu, ka man viņai tiešā veidā būtu jāstāsta. Viņa, protams, zina, ka man ir nepieciešama ārstēšana, injekcijas, pēc kurām nejūtos labi, bet par visu runājam pozitīvi – jo pēc tam taču paliek labāk. Viņa vienmēr ievēro, ja man ir uzlīmēts plāksteris potes vietā, to tad viņa noplēš. Kad uzzināju diagnozi, protams, man bija panika, jo Luīze tobrīd vēl pavisam maziņa.

Tajā gadā mans dārzs burtiski nonīka līdz ar mani. Rozes tā vairs neziedēja, tomātiem piemetās puve.

Man pašai bija 6 – 7 gadi,  kad mana mamma slimoja ar vēzi. Viņa pusgadu nogulēja Rīgā Onkoloģijas centrā. Es ar tēti dzīvoju Ventspilī, un pa retam braucām pie mammas uz Rīgu, uz slimnīcu. Viņai bija dzemdes kakla vēzis otrajā vai trešajā stadijā. Atceros Onkoloģijas centru no tā laika, kad mamma brauca uz pārbaudēm arī vēl pēc izrakstīšanās no slimnīcas. Es no Ventspils braucu viņai līdzi uz Rīgu. Man šķiet, ka šajā centrā līdz pat šai dienai nekas nav mainījies, tie paši gaiteņi, kabineti. Man toreiz bija 7, tagad 47 gadi. Es to gaiteni atceros kā vakar. Man katru reizi došanās uz Onkoloģijas centru ir emocionāls pārbaudījums. Mamma izveseļojās, ar viņu viss ir kārtībā. Varbūt tāpēc es mammai pateicu diezgan vēlu, gribējās viņu pasaudzēt. Kādreiz uz Rīgu pie mums viņa retāk atbrauca, nu to dara biežāk. 

 

Kad ar slimu bērnu dodos pie ārsta, sagaidu, ka pretī būs mīļa, bērna veselībā ieinteresēta dakterīte. Taču ticu, ka, piedzīvojot ilgstošu ārstēšanu, ir grūti visu laiku pacientu acīs būt pozitīvai un optimistiskai. Vai diagnoze kaut ko mainīja komunikācijā ar pacientiem? 
Esot ārstei, regulāri nākas savākties un būt pozitīvai. Mans darbs ir arī mans hobijs, tāpēc uz darbu eju ar prieku. Taču kaut kad tam grūtumam bija jānāk uz āru. Pirmo gadu es nevienam neko neteicu. Zināja vīrs un vēl daži tuvi cilvēki. Bet nezināja pat mamma un vīramāte. Jo es vienkārši nezināju, kā būs. Kad sāku strādāt LOR klīnikā, man vajadzēja cilvēkiem par savu situāciju pastāstīt, jo es nestrādāju pilnu laiku – tikai divas reizes nedēļā. Bet, ja bērns saslimst, tad ārstu taču vajag uzreiz! Tomēr es biju stingra – ja jūs vēlaties nākt pie manis, man jums ir jāizstāsta mani noteikumi. Es neatbildēšu pēc deviņiem vakarā, jo man ir jāatpūšas, būs arī reizes, kad nevarēšu atbildēt pa dienu, jo man ir onkoloģiska saslimšana, kas prasa ārstēšanu un regulāras pārbaudes pie ārstiem. Es, protams, jau uz priekšu zināju, kad man paredzētas injekcijas, tad neņēmu dežūras slimnīcā. Reizēm sanāca, ka darbā nebiju pat nedēļu. Es vienmēr būšu pateicīga kolēģiem par iespēju ārstēšanās laikā brīvi regulēt darba grafiku. Pēc sava ārstēšanās procesa es ļoti labi saprotu vecākus, kuri man saka – man ir muļķīgs jautājums. Nē, nav muļķīgu jautājumu. Es pati gāju un uzdevu savus neskaitāmos jautājumus. Atbildes dod stabilitātes sajūtu, kas nepieciešama ikvienam. 


Tālāk aizrunājamies par Sanitas darba gaitu sākumu pirms gadiem divdesmit, šodienas privātpraksi un pacientu vecākiem. Baudām eklērus un siltumu, kas nāk pa atvērtajām balkona durvīm. Daktere stāsta par bērniem, hokeju, savu dārzu, plāniem. Vēl tik daudz jāpaspēj izdarīt! 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas