Tas ir ārprāts, par kādām sadzīviskām muļķībām cilvēki kliedz viens uz otru jeb - atklāti par kaimiņu būšanu

 21. aprīlis 2019 9:50 Raksts

Kaimiņus neizvēlas – viņi ir kā Dieva žēlastība vai arī sods. Gadi iet, varētu pat teikt – gadsimti, avīzes nomaina ierīču ekrāni, bet ziņu būtība nemainās: “kaimiņi nopludina apakšstāva dzīvokli”, “kaimiņi terorizē pensionāri”, “kaimiņi uzdzīvo uz nebēdu”, “kaimiņi naktīs urbj”, “ kaimiņi ģimenes dzīvi pārvērš par elli”, “no kaimiņu dzīvokļa nāk briesmīga smaka”. Ja nāburgs gadījies rāms kā jērs, tad “kaimiņa suns gaudo kā negudrs”.



Foto: Shutterstock.com

Kaimiņi ir lakmusa papīrs, kas parāda vājās vietas mūsu nervu sistēmā. Ja pie mums kaimiņu konfliktu tematika visbiežāk grozās ap žogiem, kaķiem, sniega tīrīšanu, durvju ciršanu, čurāšanu zem logiem, arī bērnu izpildījumā, tad, piemēram, Islandē, pēc statistikas, visvairāk konfliktu ir par kokiem.


Ja kaimiņu attiecības sit augstu vilni un pacietības mērs pilns, kašķi izšķirt var tikai policija. Tieši trokšņošana ir biežākais iemesls, kāpēc kārtības sargiem jāiejaucas kaimiņu būšanā 2018. gadā saistībā ar miera traucēšanu Rīgas Pašvaldības policija reaģēja uz 499 izsaukumiem, gadu iepriekš tie bija 459. Pie atbildības trokšņotājus var saukt pēc panta par sīko huligānismu, par ko Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzēts sods no 70 līdz 500 eiro. Realitātē līdz sodam nonāk reti – ja vien kaimiņi nav rūdīti recidīvisti, policija nemiera cēlājus aicina izrunāties un salabt. “Trokšņošana reizēm ir aisberga redzamā daļa, pamatā ir daudz nopietnākas problēmas, piemēram, vardarbība ģimenē, mājdzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumi, bērnu tiesību pārkāpumi, tāpēc katru gadījumu izvērtējam individuāli,” paskaidro policijas pārstāve Lāsma Zemene.

 

Tomēr ar kaimiņiem ir tā jocīgi – kad nevajag, viņi dzird katru vārdu, skarpstienu un šķindoņu, bet, kad vajadzētu ieklausīties un pamanīt, ka notiek kaut kas nelāgs, viņi kļūst neredzīgi un nedzirdīgi. Nesen Krievijas pilsētas Kirovas iedzīvotājus satrieca prātam neaptverams notikums – 21 gadu veca sieviete savu trīs gadus veco meitu dzīvoklī atstāja vienu uz septiņām dienām, bez ūdens, ko viņa pati atslēdza, un ēdiena. Bērns izmisumā bija izvandījis visu māju un mēģinājis ēst veļas pulveri. Mazā meitenīte mira mokošā nāvē, bet neviens no daudzdzīvokļu mājas kaimiņiem neko nebija ne dzirdējis, ne manījis. Vēlāk izrādījās, ka bērns jau iepriekš bija metis pa logu rotaļlietas, cenšoties pievērst uzmanību, jo mājās bija atstāts viens, bet kaimiņi nebija likušies ne zinis. Arī tepat Rīgā, kādā dzīvoklī Raņķa dambī, pirms dažiem gadiem atrada mumificējušās cilvēka atliekas. Sieviete, ko kaimiņi pazina, kā “klusu, inteliģentu, koptu, ar augstāko izglītību”, bija nomirusi no bada. Līķis dzīvoklī bija nogulējis vairākus gadus, to atrada tikai tad, kad "Rīgas namu pārvaldnieks" ieradās izlikt sievieti no dzīvokļa parādu dēļ. Tādi, lūk, kaimiņi! Tādi mēs. Dažādi. Tikpat dažādi kā stāsti par kaimiņiem.

Tieši tad, kad Anna pamostas, nedaudz paver acis un pasmaida, jo atceras, ka ir brīvdiena, un ietinas dziļāk siltajā segā, lai laistos sapņainā rīta miegā, aiz sienas atskan necilvēcīgas, griezīgas skaņas – iuīī.

Mājas lāsts
Ilgi gaidītais sestdienas rīts. Brīvdienu rītus Anna dēvē par garajiem – burzās spilvenos līdz desmitiem, tad iededz sveces un ar lielu lates tasi rokā ieritinās dīvānā, lai palasītu grāmatu. Dievišķie rīti, kad nav pustumsā jālec ārā no gultas un pusaizmigušai jāžonglē starp vannas istabu, virtuvi un guļamistabu, steigā ar vienu roku krāsojot skropstas, ar otru skapī meklējot ne tik ļoti saburzītu blūzi, un jādiedz uz darbu, lai paspētu uz bezmiega mocītā šefa sarīkoto rīta brīfingu. Tieši tad, kad Anna pamostas, nedaudz paver acis un pasmaida, jo atceras, ka ir brīvdiena, un ietinas dziļāk siltajā segā, lai laistos sapņainā rīta miegā, aiz sienas atskan necilvēcīgas, griezīgas skaņas – iuīī.  Šāda skaņa viņas bērnībā nāca no zobārsta kabineta. Vai varbūt tā brēc caurulē iestrēdzis kaķis. Deviņos no rīta kaimiņš urbj sienā caurumu. “Pensionārs, f***,” Anna nodomā, amerikāniskajam, vēl Šekspīra laikā lietotajam lamuvārdam drošības labad pievienojot, viņasprāt, ar lielāku spēku apveltītos buramvārdus krievu valodā. Tā nu Anna sēž gultā nikna, izspūrusi un domā: “Kāpēc es toreiz vairāk nepiestrādāju, lai dabūtu to kruto biznesmeni Juri? Dzīvotu tagad privātmājā priežu ielokā un bēdu nezinātu. Vismaz ne šādu.”

 

Otrs Annas kaimiņš ir ar dzīvu iztēli – blokmājas divistabu dzīvoklī viņš jūtas kā uz operas skatuves. Būdams labā noskaņojumā, dzied krievu tautasdziesmu par "ģeveņku" – vienmēr vienu un to pašu. Ne jau vienkārši dzied, bet spalgi, izjusti. Tenors! Patverties nevar nekur – pēc stundām divām Annai šķiet, ka “eh, ģeveņķa” dzied arī elektriskā plīts, duša, kanalizācijas caurules. Reiz Anna gribēja izsaukt policiju, bet ko viņa teiktu? “Es kategoriski pieprasu, lai kaimiņš nomaina repertuāru!”

Vecos laikos visi kaimiņi cits citu pazina labāk nekā vienu otru attālāku radu, bet mūsdienās, lai kārtīgi aplūkotu, kas tev dzīvo blakus, jārīko īpaša kaimiņu diena.

Kādu vakaru Anna ieslēdza televizoru un uzzināja, ka jauna sieviete izdarījusi pašnāvību – izlēkusi pa divpadsmitā stāva logu. Pēc brīža viņa attapa, ka runa ir par māju, kurā dzīvo viņa pati. Anna palūkojās lejup pa virtuves logu un uz asfalta ieraudzīja lielu pleķi, kas tur melnēja jau vairākas dienas. Ne ziedu, ne svecīšu. “Viņa nebija mūsējā,” krieviski paskaidroja kaimiņiene, žirgta tantiņa, kuras stilu varētu raksturot kā a la baba jaga. Viņa pieder vecajai blicei – radiorūpnīcas strādniekiem, kuriem Brežņeva ērā te piešķīra dzīvokļus. Tāpat kā sētniece – sīka sieviņa rudā parūkā, allaž satuntulējusies, salīkusi, norūpējusies. Viņa allaž žigli iespraucas liftā, un allaž ar saiņiem abās rokās. Stāvs no mugurpuses atgādina kadrus no melnbaltajām filmām par Ļeņingradas blokādi. Sētnieces rūpju bērni ir pieci kaķi, kuriem ir pašiem savas mājiņas ar kāpnītēm. Viņa šūpo galvu un stāsta, ka mūsu mājai esot tāds lāsts – ik pēc dažiem gadiem te kāds izdara pašnāvību. Reiz kāda svešiniece speciāli ielavījusies namā, lai no pašas augšas ielēktu reti izmantotās kāpņu telpas "čerņā". Kopš tā laika uz ārdurvīm ar koda atslēgu ir brīdinošs uzraksts “Tiek veikta videonovērošana”. Tomēr divus gadus pēc traģēdijas pa septītā stāva logu esot izlēcis sētnieces kaķis – drusku apdullis, noskurinājies un līgodamies aizgājis.

 

Desmitā tiesa
“Tu iedomājies! Viņa atkal ieradās! Tā ir nāves smaka!” telefonā atskan teatrāli nikna draudzenes balss. Viņa ir "kopīraitere" – tekstu radītāja lielā reklāmas aģentūrā, tāpēc zina, kā atstāstīt stāstu. Pirms dažiem gadiem Inita beidzot tika pie sava dzīvokļa Vecmīlgrāvī, ko viņai mantojumā atstāja tante. Dzīvoklītis mazs, mīlīgs, bet galvenais – mājā, kurā ir tikai astoņi dzīvokļi, savs pagalms, šķūnītis, mazdārziņš. Vārdu sakot, kā Dieva ausī – dzīvo un priecājies. Kaimiņi no tiem Klāva Elsberga dzejolī piesauktajiem “labiņajiem”, kas visu laiku izrāda “savu labumiņu”. Nedzejnieka vārdiem – lišķīgi mietpilsoņi pensijas vecumā. 45 gadus vecā Inita visā mājā ir vienīgā "jauniete". Turklāt viņa nav nekāda pelēkā pele – matu šķipsnas krāso te rozā, te zaļas, nēsā maisveidīgus, asimetriskus mēteļus, lielus auskarus, dīvainus zābakus ar biezām zolēm. Atšķiras. Astoņas reizes gadā, atverot ārdurvis, Inita acu augstumā ierauga divus uzkalnus, apvītus dzintara krellēm, virs kuriem ataust skruļļaina kaimiņienes galva ar ķīmiski iezīmētiem izbrīnītu uzacu lokiem. “Tā un tā, mūsu mīļajam kaimiņam liela jubileja. Vācam naudiņu dāvanai. Esiet, mīļā, Initiņ, tik laipna...” Intonācija neparedz noraidījumu.

Kamēr nesāku dzīvot Pļavnieku daudzstāvenē, domāju, ka man patīk veclaicīgas lietas. Tagad man ir neiroze, saistīta ar veco laiku pulksteņiem. Kaimiņos dzīvojošajiem pensionāriem ir sienas pulkstenis, droši vien skaists un grezns, kas ik pēc pusstundas sit kā baznīcas zvani. 

Viss jau būtu brīnišķīgi, ja vien summa, ko katru reizi prasa, nebūtu tik liela – desmit eiro, ja jubileja parasta, divdesmit, ja apaļa. Inita nezina, vai tikai no viņas pieprasa tādu summu, vai patiešām piķo visi. Jāpiebilst, ka Inita jubilārus kāpņu telpā satikusi vien dažas reizes. Tomēr viņa maksā un ir pateicīga, ka jāparakstās tikai apsveikuma kartītē, nevis jādirn pie kārtējā gaviļnieka. Viņa to sauc par "desmito tiesu". Vēl divas reizes mēnesī, kad iekrīt dežūra, Inita mazgā kāpņu telpu, bet ziemas rītos šķūrē sniegu, jo “mums, vecīšiem, jau spēka nav”. Vasarā un rudenī Inita klausās pārmetumos par “nesakopu dārziņu un nenogrābtām lapām”. Reiz lādzīgais kaimiņš ar cieši atpakaļ atglaustajiem retajiem mateļiem, tērpies baltā, līdz augšai aizpogātā krekliņā, saldi smaidot, gribēja Initai iesmērēt sarūsējušu metāla garāžu, sak, “ņem, meitiņ, vien, man jau nevajag, tikai samaksā divus tūkstošus”.

 

Vecāki inkvizitori un sienas pulkstenis
Kad Ivonna ar Juri ievācās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados celtajā paneļu mājā, sākot remontu, abi prātoja par skaņas izolāciju, tomēr nolēma lieki netērēties, ko tagad rūgti nožēlo. “Nu, kā lai pasaka… Man ir zināms viss par kaimiņa vēdera darbību. Putnu dziesmu vietā no rītiem klausos, kā kaimiņš skaļi purkšķina, tad iekāpj čībās ar biezu pazoli un dodas uz tualeti, kur skaļi sten un pūš. Nolaida ūdeni! Fū, es atviegloti nopūšos. Bet…  r to rīta procedūras nebeidzas. Ar tādu pašu iedvesmu rūcot un šmakstinot, kaimiņš mazgā muti un tīra zobus. Pēc tam vecais vīrs, stumjot un grūstot mēbeles, kaut ko meklē savā istabā. Veļu viņš mazgā vakarā ap desmitiem. Pateicoties viņam, es nojaušu kādas skaņas rada raķete, pirms aizlido kosmosā. Man šķiet, ka reiz pienāks diena, kad es naksnīgajās debesīs ieraudzīšu to viņa veļasmašīnu aizlidojam kopā ar zilajām treniņbiksēm un rūtaino kreklu plejādi,” stāsta Ivonna.

Kā mēdz jokot, labs sekss esot tāds, pēc kura uzpīpēt aiziet arī kaimiņi.

Kaimiņi ir lakmusa papīrs, kas parāda vājās vietas mūsu nervu sistēmā. Ja pie mums kaimiņu konfliktu tematika visbiežāk grozās ap žogiem, kaķiem, sniega tīrīšanu, durvju ciršanu, čurāšanu zem logiem, arī bērnu izpildījumā, tad, piemēram, Islandē, pēc statistikas, visvairāk konfliktu ir par kokiem. Tāpēc, ka to ir tik ļoti maz. “Ir cilvēki, kuri sūdzas par to, ka kaimiņi agri no rīta pļauj zāli vai darbina putekļu sūcēju. Man šādu sūdzību nav, jo zāles pļāvēja, zāģa, putekļu sūcēja un matu fēna skaņas mani padara rāmu. Tas esot baltais troksnis, kas, kā domā zinātnieki, uz cilvēka psihi iedarbojas nomierinoši. "Jūtūbs" izspļāva vairākus  bērnu iemidzināšanas klipus ar šādām skaņām. Šai metodei es ticu – atšķirībā no kaimiņienes šūpuļdziesmām, ar kurām viņa spīdzina savu mazuli un mani. Tomēr tas ir nieks, salīdzinot ar kolēģes stāstīto par kaimiņieni, kas, cenšoties nomierināt bērnu, skaļi raudāja tam līdzi,” turpina Ilona.

 

Kad Iveta televīzijā kārtējo reizi dzird, kā klusinātā, maigā balsī skaisti safrizēta psiholoģe runā par to, ka vecākiem jāierobežo laiks, ko bērns pavada viedtālrunī, viņa niknumā griež zobus. “Kopš virs mums ievācās jauna ģimenīte ar trim bērniem, es iestājos par to, lai bērniem nekad neviens neatņem gadžetus. Jūs iztēloties nespējat, kas notiek, kad mamma noslēpj sešus gadus vecā Jorena mobilo! Dzirdot bērna raudas un kliedzienus, it kā viņa galvu spiestu spīlēs, apžēlotos pat viduslaiku inkvizitori.” Ivetas draudzene Una, runājot par kaimiņiem, smejas: “Es esmu Kremļa propagandas upuris! Kaimiņi Krievijas televīzijas kanālos skatās šovus ar politisku pieskaņu, kuros bez mitas tiek atmaskota Eiropas valstu sistēma. Dažreiz, kad mūsu intereses sakrīt un mēs vienlaikus skatāmies sarunu raidījumu "Pusķ govorjat", es to varu darīt bez skaņas. Vēl esmu informēta, ka kaimiņiene Ļuda 1954. gada vasarā Volgogradā krāpa vīru ar fabrikas Boļševiks frēzētāju Stjopu. Pierādīts tas nav, bet aizdomas, tā teikt, vējo gaisā jau trīs mēnešus.
Kamēr nesāku dzīvot Pļavnieku daudzstāvenē, domāju, ka man patīk veclaicīgas lietas. Tagad man ir neiroze, saistīta ar veco laiku pulksteņiem. Kaimiņos dzīvojošajiem pensionāriem ir sienas pulkstenis, droši vien skaists un grezns, kas ik pēc pusstundas sit kā baznīcas zvani. Tuvojoties apaļai stundai, jau iekšēji sagatavojos – tūlīt būs. Bim, bom, bim, bom… Lieki piebilst, ka vislabāk laiku man patīk uzzināt pulksten divpadsmitos naktī. Un jā… Kā mēdz jokot, labs sekss esot tāds, pēc kura uzpīpēt aiziet arī kaimiņi. Par seksa rotaļām aiz sienas dzirdēts ne mazums, bet manējie gāja tālāk un ar blīkšķi salauza gultu, par ko es nopriecājos, jo tā pārāk neganti čīkstēja.”

 

Aiziet "zapojā"…
“Attiecības tas ir darbs,” spalgā balsī vīram saka kaimiņiene, blonda caca – viena no tām, kura “strādā ar sevi” un “rūpējas par pašizaugsmi”. “Tev jāizzina sevi, jāstrādā ar emocijām. Nu paskaties uz sevi – vai tad tā ir viengabalaina, attīstīta personība?”  Tālāk viņa runā kaut ko par dalīšanos sajūtās, garīgām praksēm, saturīgāku līmeni, noteiktiem dzīves aspektiem, atvērtību un kluso meditāciju. Seko burkšķēšana, līdz viņa nosaka: “Idiots, kaut kāds. Gludekli nevar salabot.” Pēc šādas "attīstības stimulēšanas" Ivariņš parasti dodas uz garāžu, kur aiziet "zapojā". Vēlāk Ilona zvanīs draudzenei, lai pateiktu, ka “viņš taču ir pilnīgs nulle – zema līmeņa karma”, un turpinātu sarunu par zarnu mikrofloras saistību ar depresiju, par to, cik svarīgs ir acu kontakts, un “kā tu domā, vai man piestāvētu astoņdesmito gadu parka vecrozā krāsā”? Tik tuvu svešās dzīves, ka gribot negribot, esi spiests piedalīties. “Es tev cik reižu teicu – iznes miskasti!” Kaimiņienes kliedziens visa stāva iemītniekus sastindzina miera stājā. Līdz miskastei, kas atrodas daudzstāvu mājas sienā, jāmēro metri desmit. Šķiet, ka kaimiņiene izmanto jebkuru izdevību kliegt – uz dēlu, suni, vīru, vārnām aiz loga un sapuvušo puķkāpostu pieliekamajā. “Tu ko, nepajēdz? Iedzer klepus sīrupu!” “Cik reižu man jāatkārto? Ieliec pēdiņas zābakos!”

 

Piekritīsiet taču, ka, klausoties kaimiņos, reizēm jādomā par dzīves jēgu. Tas ir ārprāts, par kādām nesvarīgām, sadzīviskām muļķībām cilvēki strīdas, kliedz viens uz otru! Viņu sarunas reizēm ir tāds bezjēdzīgu detaļu savirknējums, kādu pat hašišu sapīpējies dadaists nespētu sacerēt. Ak jel! Kam cilvēki tērē enerģiju un dzīves laiku?

 

Kādreiz provinces pilsētiņās kaimiņi bija sirsnīgi un atsaucīgi. Tagad Eiropas dzīves standarti nereti viņus pārvērtuši mietpilsoniskos stukačos. Kad Gerdas dzīve apmeta kūleni, viņa ar diviem bērniem, no kuriem viens ir tikai pusotru gadu vecs, pārcēlās uz Ventspili, kur laba draudzene piedāvāja apmesties mazā, omulīgā dzīvoklītī. Kaimiņi uzreiz lika par sevi manīt, sak, reizi nedēļā jāmazgā kāpņu telpa. Gerdai ar bērnu uz rokām tīrīšana labi nepadevās. Tad nu kaimiņi sūdzējās pašvaldībai – mājā nelikumīgi esot ievākusies īrniece. Gerdas draudzene sabijās un steidza visu nokārtot oficiāli – sieviete ar ģimeni piedeklarējās dzīvoklī. Tomēr kaimiņi nelikās mierā – uzrakstīja sūdzību Pašvaldības policijai. Provinciālā nepatika sita augstu vilni, lai gan jaunā sieviete ar bērniem kaimiņiem neko ļaunu nebija nodarījusi.

 

Edmundiņš ar pašnāvnieciskām domām
Indrai ar kaimiņu būšanām saistās traģikomiskas un mazliet smeldzīgas atmiņas. “Reiz, sēžot virtuvē, saklausīju, kā mans skumjais kaimiņš, kurš reizi gadā dodas uz psihiatrisko slimnīcu ārstēt depresiju, pa telefonu kādam teica, ka noindēsies ar gāzi. Es biju panikā! Skaidrs – ja viņš iestūķēs galvu plītī, noindēsies kopā ar pārējiem stāva kaimiņiem. Tas labākajā gadījumā. Sliktākajā mūsu trīsstāvu māja eksplodēs kopā ar depresīvo pašnāvnieku. Nolēmu rīkoties. Uz apspriedi pagalmā pie šķūnīšiem izsaucu acīgo Zinaīdu, kura, izdzirdējusi par draudošajām briesmām, turpat uz vietas izstrādāja mūsmājas glābšanas plānu. Vispirms nolēmām sastādīt grafiku un uz maiņām uzmanīt Edmundiņu. Reizi dienā ar izdomātu ieganstu vajadzēja zvanīt pie viņa durvīm un pārliecināties, ka viņš ir pietiekami dzīvelīgs. Es ieminējos, ka varbūt derētu Edžam ieteikt dažus citus pašnāvības veidus, efektīvākus, bet Zina noraidīja manu priekšlikumu – jābūt taču cilvēcīgiem. Ņemot vērā, ka dalu sienu ar bēdu mākto puisi, atzīšos godīgi, ka reizēm apostīju viņa ārdurvis – vai gadījumā neož pēc gāzes. Tā nu mēs mēnešus divus kā nu katrs pratām uzmanījām kaimiņu.

 

Pienāca pavasaris. Pa šo laiku bijām satuvinājušies ne vien ar Edmundu, kurš izrādījās visai interesants sarunu biedrs, bet arī savā starpā. Zaļais zāles paklājs, no kura spraucās ovālas krokusu galvas un dzelteni narcišu ģīmīši, tā vien vedināja laukā, tāpēc nolēmām sarīkot pikniku ar tēju, pīrāgiem, gaļas cepšanu un kādu kokteili. Saulainā aprīļa pēcpusdienā mūsu pagalmu piepildīja ceptas gaļas smarža, sarunas un smiekli. Koši zilajā kreklā un džinsos, dāmu apčubināts Edmunds izskatījās mazliet samulsis un laimīgs. Pirmo reizi pamanīju, ka viņš taču ir visai izskatīgs vīrietis – ar apburošu smaidu, muskuļotām kājām, bez alus vēdera. Bet varbūt pie vainas bija pavasaris un ruma kokteilis. Šķiet, ka Edmunda spējas veikli citēt literatūras dižgarus bija pamanījusi arī Zina. Sāka krēslot, un nez no kurienes pagalmā uzradās krāsainas lampiņas un kaut kāds senils mūzikas aparāts, no kura plūda dziedinošais "Brainstorm" un "Bi2" gabals “Воздух искрит, и просто поверить. Лопнет, как мыльный пузырь, самый страшный кошмар…”  Kamēr es izjusti vaikstījos un plātījos līdzi dziesmai, pamanīju, ka Zina ar Edmundu sasārtušiem vaigiem šūpojas dejā un par kaut ko sačukstas.

 

Nedēļas steidzās milzu soļiem, līdz kādu dienu Zina paziņoja, ka ar Edmundu viss ir labākajā kārtībā – nevajag viņu apgrūtināt ar ķirbju pankūkām un uzmācīgiem jautājumiem: “Nu, kā tad tev klājas, vai viss kārtībā?” Kādā sestdienas rītā es, viegli paģiraina, ievilkos virtuvē, lai atdzīvinātu sevi ar stipras kafijas tasi, un aiz sienas Edmundiņa balss vietā izdzirdēju Zinas balsi. “Še tev,” pārsteigumā gandrīz skaļi izsaucos. Starp citu, Zinaīda ar Edmundu ir foršs pāris – no tiem kontrastainajiem, kas kopā rada tādu kā pilnības efektu.”

 

Mūsu ielas "sāls"
Vecos laikos visi kaimiņi cits citu pazina labāk nekā vienu otru attālāku radu, bet mūsdienās, lai kārtīgi aplūkotu, kas tev dzīvo blakus, jārīko īpaša kaimiņu diena. Pozitīvās sadzīvošanas ābeci 21. gadsimta nāburgi mācās no jauna – daži kāpņutelpā spēlē pokeru, citi pagalmā rīko zaļumu dienu, citi draudzējas ielas garumā. Viena no pirmajām Rīgā draudzībai saņēmās Miera ielas republika. Pievienojās netālā Hospitāļu iela, kas vasaras nogalēs jau piecus gadus rīko Hospitāļu ielas kaimiņu svētkus. Pagalmā aiz koka sētas hospitālieši skaļi deklamē savai ielai veltīto Klāva Elsberga dzejoli: “Lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā/ Un savu labumiņu rāda katru dienu,/ Bet viņi nav un nebūs./ Nav un nebūs šitās ielas sāls.” Dzejolis ielai joprojām der ka uzliets, mainījusies tikai proporcija – labiņo ir vairāk par tiem “ar acīm sarkanām kā bēdīgs saulriets”.  

 

Ar īpašu pilsonisku aktivitāti izceļas hipsterīgie Āgenskalna intelektuāļi, kas ārtelpas uzlabošanai nodibinājuši Āgenskalna apkaimes biedrību. Pārdaugaviešiem ir sava kultūrvieta – komūnbārs "Hāgenskalna komūna" ar dzīvo sarunu šovu "Brīvās domas raidītājs" un pat interneta televīziju. "Baudītavā" no vulgārās ikdienas var patverties īpašajā pārdaugaviešu dzejā. Un kā nu ne, ja Pārdaugavas kultūrslānis ir Rainis, Aspazija, Akuraters, Plūdons, Brīvzemnieks, Mauriņa, Purvītis, Liberts, Dārziņš, Canders... Viņu balsis Pārdaugavas ielās uzrunāja Ojāru Vācieti, kurš vairāk nekā divdesmit gadu nodzīvoja Daugavas sirds pusē aiz milzīgā rakstāmgalda, no kura tālumā pavērās Rīgas siluets.

 

Vai zinājāt, ka mūsdienās kaimiņi spēj ietekmēt nekustamā īpašuma cenu? Daži mājokļu tirgotāji viņus iekļauj nekustamā īpašuma cenas izvērtēšanas kritērijos. Piemēram, Āgenskalnā, Kalnciema kvartāla rezidences pagalmā, tiek rīkots ne vien Ziemassvētku eglītes iedegšanas pasākums ar visu vecīti, bet arī zupas gatavošana uz ugunskura. Un tas ir bonuss.
Lai gan… mūsdienu dārgo kvartālu iemītnieku draudzībā ir kaut kas samākslots un nedzīvs. Kādreizējo nomales ielu vai mazo lauku pilsētiņu kaimiņu būšanas scenāriju nevar no jauna uzrakstīt un atkārtot. Reiz pie kaimiņiem gāja pēc citronskābes, pūdercukura, kafijas dzirnaviņām, zaļa diega vai mazajām naglām. Iztēlojieties, kāda būtu reakcija, ja jūs, dzīvojot lielpilsētā, daudzdzīvokļu mājā, piezvanītu pie kaimiņu durvīm un palūgtu vienu sīpolu…

 

“Joprojām ar siltumu atceros kaimiņus, ar kuriem vairākus gadus dzīvoju garā koka rindu mājā. Veco Astriņu, kura ziemā, noķellējusies kā skursteņslauķis, ar spaini rokā steberēja pa apledojušu celiņu, kā sējējs kaisot uz tā pelnus. Anatoliju, kurš dažreiz pielikās kā mārks, bet citkārt laboja kāpnītes, kas veda uz avotiņu, un stiepa man marinētu baraviku burkas. Eh, lai vieglas viņiem smiltis… Un tikai ar forši ķertu kaimiņieni, gluži kā izkāpušu no laika mašīnas, tu melnā, zvaigznēm piesētā rudens vakarā pidžamā vari dejot uz jaunā, par Eiropas naudu taisītā kanalizācijas vāka,” mīļā sentimentā nopūšas Ilze.


Veci cilvēki mācīja – ar kaimiņiem vienmēr pa labam. Taču kopīga dzīvošana. Tomēr dzīve ir dzīve, un, lai kādi būtu stāsti, ikvienam, pat pasaules vienaldzīgākajam cilvēkam, ir kāds jestrs stāsts par kaimiņiem, ko pastāstīt draugiem. Jo! Kaimiņi mūsos uzjunda emocijas. Tāpēc – lai dzīvo kaimiņi! Ceru, ka arī mani kāds ir iekļāvis savā stāstā par kaimiņiem.

 

Teksts: Ieva Bērziņa, žurnāls "Patiesā Dzīve"

Avots: www.jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Kategorijas