Manu autisko bērnu no skolām izstūma. Nodibināju skolu pati 8

 05. februāris 2019 9:00 Ieva Jātniece, mammamuntetiem.lv Intervija

Tie vecāki, kuriem ir bērns ar autiskā spektra traucējumiem, labi zina: atrast bērnam piemērotu mācību iestādi, ir teju neiespējamā misija. Jau no bērnudārza audzinātājām šie vecāki dzird: mēs ar jūsu bērnu netiekam galā, viņš ir antisociāls, vislabāk atdodiet bērnu kādā speciālā iestādē. To uz savas ādas izjutusi arī Torņakalna Privātās vidusskolas dibinātāja un īpašniece Elizabete Gustsone. 



Elizabetes izveidotā Torņkalna Privātā vidusskola ir teju vienīgā iespēja iegūt izglītību bērniem, kas cieš no autiskā spektra traucējumiem un citām diagnozēm. Foto: Artūrs Ķipsts.


Pēc tam, kad viņas dēlu, kurš cieš no autiskā spektra traucējumiem, atteicās skolot viena mācību iestāde pēc otras, Elizabete nodibināja skolu un ir pierādījusi: bērniem kā ar autiskā spektra traucējumiem, tā disleksiju un citām saslimšanām mācību programmu iespējams pielāgot tā, lai arī šie bērni ar labiem rezultātiem apgūtu vispārējo mācību programmu un turpmāk spētu dzīvot kā normāli sabiedrības locekļi.


Ar Elizabeti tiekamies Torņakalna Privātās vidusskolas telpās un jāatzīst, ka reti nācies būt skolā, kur ir tik mierīga gaisotne. Vēsturiskā ēka pielāgota skolas vajadzībām, taču klases ir mazas – šeit cits citu zina un arī skolas personālu bērni vairāk uztver kā ģimenes locekļus, ne pedagogus. Mazie starpbrīžos ieskrien skolas virtuvē ar jautājumu, vai nevajag kaut ko palīdzēt? Un tikpat brīvi dzīvojas pa plašo pagalmu svaigā gaisā. 

Mazie starpbrīžos ieskrien skolas virtuvē ar jautājumu, vai nevajag kaut ko palīdzēt? Un tikpat brīvi dzīvojas pa plašo pagalmu svaigā gaisā.

 
Vizītkarte:
Uzņēmēja, Torņakalna Privātās vidusskolas dibinātāja un īpašniece 
Precējusies, māmiņa trim bērniem: Gustavam (12), Kristiānam (7) un Emīlijai (6)

 

Kāds ir tavs pašas stāsts, kas vēlāk sekmēja jaunas skolas atvēršanu, kurā mācīties arī bērniem ar autiskā spektra traucējumiem?
Es nāku no lielas dzimtas, mēs visi esam veseli un es pat iedomāties nevarēju, ka man varētu piedzimt arī citāds bērns. Kad vecākajam dēliņam bija divi gadi, sāku viņu vest uz bērnudārzu un tad arī izpaudās pirmās problēmas. Man bija ļoti grūti saprast, kas notiek. Kad bērnudārza audzinātājas man stāstīja, ka ar Gustavu nav labi, nesapratu par ko ir runa, jo mājās dēls ļoti labi attīstījās. Atšķirībā no vienaudžiem Gustavs labprāt laiku pavadīja viens un ļoti agri apguva sarežģītas lietas. Es redzēju, ka viņš ir gudrs, apdāvināts bērns. Bet tā kā ikdienā lielākoties bijām divatā, man garām paslīdēja fakts, ka nonākot jaunā vidē starp daudziem svešiem cilvēkiem, dēls kļūst pilnīgi citāds. Bērnudārza audzinātājas regulāri man sacīja: jūsu dēls ir antisociāls. 

 

Elizabete ar Gustavu.

 

Kā tas izpaudās?
Bērniem ar autiskā spektra traucējumiem patīk dzīvot savā pasaulē, komunikācija ar apkārtējiem viņiem īsti  nav vajadzīga. Tipiski – šie bērni grib, lai viņus liek mierā un viņiem ļauj darboties savā vaļā. Jo vairāk vienaudži pievērš uzmanību vai ir daudz verbāli norādījumi no pieaugušo puses, kā arī pārmaiņas dienas ritmā, jo agresīvāki viņi kļūst. Tā notika arī ar manu dēlu. 
 

Lasi arī: 
Kas ir autisti - ģēniji vai vienpatņi?  
10 soļi ikdienai bērniem ar autiskā spektra traucējumiem
Meitenīte ar autismu rada glezniecības šedevrus. FOTO
  

 

Kā tu rīkojies, regulāri dzirdot, ka tavs bērns ir antisociāls?
Meklēju palīdzību. Vispirms gāju pie bērnu psihologa. Viņa atzina, ka bērna intelektuālā attīstība ir virs vidējā, bet dēlam nepieciešama lielāka disciplīna. Mēģināju ieviest vairāk disciplīnas, taču nekas nemainījās. Bērnudārzu mums uzteica. Teicienu “mēs nevaram ar viņu tikt galā” esmu dzirdējusi it visos bērnudārzos un skolās, kur vien Gustavs mācījās. 
No bērnudārza dēlu izņēmu, jo domāju, ka turp viņu esmu aizvedusi par agru. Ikdienā, atgriezies ierastajā vidē, Gustavs caurmērā bija mierīgs, viss bija labi. Pēc gada atkal  dēlu vedu uz bērnudārzu, bet dzirdēju tās pašas sūdzības. Nekas nebija mainījies.

Jūs dzīvojāt laukos, kur bērnudārza grupiņas ir nelielas. Varētu domāt, ka apstākļi šeit, lai uzsāktu bērnudārza gaitas, mazam bērnam ir īpaši piemēroti.
No Rīgas pārcēlos uz provinci un atjaunoju senču īpašumu tieši dēla dēļ. Man šķita, ka bērnam būs labāk dzīvot mierīgā vidē, svaigā gaisā. Tāpat domāju, ka laukos ir vajadzīgi strādīgi un aktīvi cilvēki, tāpēc vēlējos savu turpmāko dzīvi veidot dzimtajā pusē. 
Diemžēl Gustavs bērnudārzā nespēja iedzīvoties. Bija pāris dienas nedēļā, kad braucām uz Rīgu pie trim četriem speciālistiem, jo es nekādi nespēju saprast, kas notiek. Dēlu vedu uz džudo nodarbībām, lai viņš sociāli pieņemamā veidā varētu izlādēt spriedzi. Jau no gada vecuma viņš apmeklēja Orff mūzikas nodarbības. Vedu pie neirologa, psihologa un vēl daudziem citiem speciālistiem. Visi kā viens teica: bērnam problēmu nav. Veicām dažādus izmeklējumus. Biju izmisumā, jo speciālisti uzsvēra, ka dēls ir vesels, tai pat laikā bērnudārzu viņam uzteica jau otru reizi. Sabiedrībā viņam vietas nebija... 

 

Biju izmisumā, jo speciālisti uzsvēra, ka dēls ir vesels, tai pat laikā bērnudārzu viņam uzteica jau otru reizi. Sabiedrībā viņam vietas nebija... 

 

Kāds tolaik bija tavs dēls?
Nepilnos trīs gados viņš lika mozaīkas, kas paredzētas septiņus gadus veciem bērniem, bet piecos gados lika mozaīkas, kas sastāvēja no tūkstoš gabaliņiem. Turklāt ilgi nedomājot: kā paņēma vienu mozaīkas gabaliņu, tā uzreiz zināja, kur to nolikt. Krāsu nianšu un telpiskā izjūta viņam bija un ir ļoti attīstīta. Četru gadu vecumā viņš sāka likt lego: paskatījās uz bildīti un visu salika tieši tā kā tam jābūt. Viņš zināja katra lego vissīkāko detaļu: ja kāda bija iejukusi no cita komplekta, viņš to uzreiz nolika vietā. Pat ja visi lego komplekti būtu sajaukti kopā, viņš tos varētu sašķirot. Viņa prāts tā darbojas. Datorā dēlam atļāvu skatīties vienīgi izglītojošas pārraides angļu valodā, tāpēc viņš ļoti agri brīvi sāka runāt arī angliski. Gustavs ļoti labi attīstījās intelektuāli, tai pat laikā sociālā attīstība nenotika vispār. 
Kad dēlam otrreiz uzteica bērnudārzu, mēs atgriezāmies Rīgā. Četru gadu vecumā Gustavu aizvedu uz privāto bērnudārzu. Tur bija mierīgāka atmosfēra un elastīgāki  pedagogi, bet arī šeit ik pa brīdim man teica: “Gustavs ir antisociāls, viņam vajadzīga mājmācība”. Doma, ka dēls būtu jāizolē, man nešķita pareiza, it sevišķi tāpēc, ka intelektuāli viņš ir ļoti apdāvināts. 
Kad man pieteicās otrs bērniņš, Gustavam bija pieci gadi un viņam bija jāiziet obligātā pirmskolas apmācība. Cerēju, ka pa šo laiku kaut kas būs mainījies un mēs atgriezāmies laukos. Zināšanu bāze Gustavam bija ļoti laba: piecos gados viņš jau brīvi lasīja un zināja skaitļus. Diemžēl mēs atkal konstatējām, ka nonācis vienaudžu vidū, viņš neprot  sadzīvot un saprasties, nereaģē uz skolotājas norādījumiem – Gustavs pat nesaprata, ko no viņa grib. Pašlaik jau zinu, ka bērni ar autiskā spektra traucējumiem ļoti slikti uztver verbālo informāciju, viņi pasauli un jaunas zināšanas apgūst vizuālā ceļā. Kad apkārtējie ātri runā, viņi to uztver kā neizprotamu skaņu jūkli. Jo informācijas intensitāte ir lielāka, jo bērnam lielāks stress, kas savukārt izsauc lēkmi. Tās laikā autiskiem bērniem var būt autoagresija, piemēram, viņi var sist galvu pret galdu vai sienu, kliegt, var kļūt agresīvi pret citiem: sist, kost, grūst. Kad speciālistiem stāstīju par Gustava lēkmēm, man ieteica izmantot drošā apskāviena metodi. Taču šie bērni ir citādāki, viņiem nav kā vairumam: tu paņem bērnu klēpī un viņš nomierinās. Ja tu cieši turi autisku bērnu, viņam var šķist, ka tu viņu moki. 
Tie bija ļoti smagi gadi, es nekad nezināju, kad sekos nākamā lēkme. Ja dēls pa dienu bija dārziņā, kā likums vakarā viņu nomierināt bija ļoti grūti. Taču es uzķēru, ka Gustavs nomierinās zīmējot. Patiesībā tikai šādā ceļā viņš spēja izteikt to, kas ar viņu notiek. Es zīmēju pretī. Mums bija sarunas.

 

"Nepilnos trīs gados viņš lika mozaīkas, kas paredzētas septiņus gadus veciem bērniem, bet piecos gados lika mozaīkas, kas sastāvēja no tūkstoš gabaliņiem," atceras Elizabete.

 

Bet kā bija tev? Tu nesaprati, kas kaiš tavam bērnam un apkārtējie jau arī to nesaprata. Redzot agresīvu bērnu, tīri cilvēcīgi gribas meklēt vainīgo un parasti visvieglāk ir vainot bērna vecākus. 
Ne tikai bērnudārzā, vēlāk arī skolā vecāku sapulcēs no pedagogiem dzirdēju vārdus: “Bērns jau nav vainīgs, viņam pietrūkst mammas mīlestības, tāpēc viņš tā uzvedas”.  Kad gāju uz vecāku sapulcēm, zināju, ka mani katru reizi publiski “nomētās ar akmeņiem”. Tas bija briesmīgi jo īpaši tāpēc, ka es gadiem nemitīgi meklēju speciālistus, kas varētu palīdzēt, bet neviens man nevarēja pateikt, kas puikam kaiš. 

Kad un kā tu uzzināji, ka Gustavam ir autiskā spektra traucējumi?
Kad dēlam bija seši gadi, jau atkal internetā meklējot jaunu informāciju, ievēroju, ka citi vecāki, kuri arī nav spējuši saprast, kas notiek ar viņu bērniem, iesaka konsultēties ar psihiatri, profesori Raisu Andrēziņu. Viņa patiesi ir fantastiska speciāliste. Kad pusstundu bijām pavadījuši viņas kabinetā, profesore mierīgi teica: “Mammīt, jūsu bērnam ir profesora sindroms. Viņam ir Aspergera sindroms kombinācijā ar uzmanības deficīta sindromu. Tā nav labākā kombinācija bērnam, bet ar to jāiemācās sadzīvot.” 
Viņa ļoti mierīgi izstāstīja, ka Aspergera sindroms piemīt ģēnijiem un tas nav tikai slikti, jo šie cilvēki parāda augstus intelektuālos sasniegumus. Diemžēl medaļas otra puse ir sociālo iemaņu trūkums. Taču profesore mani nomierināja: ar gadiem cilvēki ar Aspergera sindromu pielāgojas, viņi tāpat paliek vienpatņi, taču viņu reakcijas kļūst mierīgākas, ar gadiem viņi labāk spēj iekļauties sabiedrībā. Citādi ir bērnībā – jaunu impulsu apkārt ir tik daudz, ka bērnam tos grūti tolerēt.  
Kopš uzzināju Gustava diagnozi, sāku izglītoties, lasīt starptautiskus pētījumus un rekomendācijas. Vispirms mainījām ēdienkarti, jo diemžēl mūsdienu pārtika satur vielas, kas rada papildus uzbudinājumu un bērniem ar uzmanības deficītu tā simptomus tikai pastiprina. Arī citiem vecākiem iesaku pievērst uzmanību pārtikas produkta etiķetei: ja uz tās minēti garšas pastiprinātāji E621 un E641, produktu labāk nepirkt. Mēs mājām iegādājamies ekoloģisko maizi, bet skolā to cepam paši, jo diemžēl normatīvi paredz: ja minētie garšas pastiprinātāji nepārsniedz noteiktu devu, uz iepakojumu šo vielu klātbūtni drīkst nenorādīt. Ideāli, ja uz etiķetes ir teikts, ka E641 (E621) nav pievienots.
Dēlam garšo zemesriekstu sviests, tāpēc to gatavoju pati. Pārtiku vedam no saviem laukiem, lai produkti būtu pēc iespējas dabiskāki. Nepērkam gatavus cepumus un citus saldumus – tie visi lielākoties satur garšas pastiprinātājus. 
Tāpat vedu dēlu uz baseinu, jo ūdens viņu gan nomierina, gan palīdz fiziski attīstīties. Turpināju dēlu vest uz džudo nodarbībām. Jūtos dziļi pateicīga visiem cilvēkiem, kuri saprata, ka mans dēls ir savādāks un, ka viņam vajadzīga cita pieeja. Džudo treneris  Gustavu vienmēr uzrunāja vārdā. Jo tikai tā var panākt, lai viņš iesaistās. Ja saka visiem, kas jādara, dēls to uz sevi neattiecina. 

 

Kad gāju uz vecāku sapulcēm, zināju, ka mani katru reizi publiski “nomētās ar akmeņiem”. Tas bija briesmīgi jo īpaši tāpēc, ka es gadiem nemitīgi meklēju speciālistus, kas varētu palīdzēt, bet neviens man nevarēja pateikt, kas puikam kaiš. 

 

Kā tu mainīji izturēšanās, sarunāšanās veidu, lai ar dēlu saprasties būtu vieglāk?
Kad lasīju speciālo literatūru, sapratu, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ļoti svarīgi jau iepriekš zināt, kas notiks tālāk. Piemēram, kad dēlu bija jāved pie friziera vai zobārsta, izstāstīju visu līdz pēdējai niansei, kas un kā notiks. Jo, ja bērns to nezina vai nonākot jaunā vidē, viss notiek pilnīgi citādi, viņš ir pārbijies.  
Autiskie bērni labi pakļaujas programmēšanai, ne velti viņi paši prefekti saprot datoru programmatūru. Viņiem skaidri jāsaka, ko viņi nedrīkst darīt, un kā tieši tā vietā būtu jārīkojas. Piemēram: “Kad tu esi dusmīgs, tu nedrīksti darīt pāri sev, citiem un bojāt lietas. Bet tu drīksti ieiet citā telpā izbļauties”. Pienāca brīdis, kad Gustavs jau pats teica: “Man tagad jāaiziet uz vannas istabu”. Tur viņš izkliedzās, ar vēsu ūdeni nomazgāja rokas un seju, un atpakaļ nāca jau mierīgāks, varot izstāstīt, kas bija noticis. To iemācīt bija ļoti svarīgi, jo man bija piedzimuši vēl divi bērniņi un es nedrīkstēju pieļaut situāciju, ka mazie bērni baidās no lielā brāļa. Turklāt es nebūšu Gustavam blakus visu mūžu – jo ātrāk viņam iemācīšu ar daudz ko tikt galā pašam, jo labāk. Dēls jau sen runā par to, ka pabeidzis vidusskolu, viņš gribēs studēt ārzemēs zinātni par Okeāniju. Latvijā tādas iespējas nav un es ticu, ka vienu dienu viņš studēs ārzemēs.

 

Autiskiem bērniem skaidri jāsaka, ko viņi nedrīkst darīt, un kā tieši tā vietā būtu jārīkojas. To iemācīt bija ļoti svarīgi, jo man bija piedzimuši vēl divi bērniņi un es nedrīkstēju pieļaut situāciju, ka mazie bērni baidās no lielā brāļa.

 

Ko tu vari ieteikt citiem vecākiem, kuriem arī ir bērns ar autiskā spektra traucējumiem?
Patiesībā tā ir liela problēma, jo šādam bērnam nevajadzētu atrasties traumatiskā vidē. Bet viņam traumatisks ir gan vispārizglītojošais bērnudārzs, gan skola. Šiem bērniem ir grūti, jo viņi ātri kļūst par vienaudžu izsmiekla objektiem. Tas tādēļ, ka šie bērni ir ļoti atšķirīgi: viņi drēbes var uzvilkt otrādi, viņiem gaita var atšķirties, viņi var pie sevis dungot kādu dziesmu, kaut ko skaitīt vai runāt,viņiem var būt tiki. Respektīvi, viņu izturēšanās piesaista apkārtējo uzmanību. Šos bērnus ir viegli apsmiet, jo viņi nespēj uztvert arī pārnestās nozīmes. Tāpēc tie bērni ar autiskā spektra traucējumiem, kas nonāk mūsu skolā pusaudžu gados, bieži jau ir sagrauti un mums ir jāiegulda liels darbs, lai bērni sajustu, ka ar viņiem viss ir kārtībā, ka viņi nav sliktāki par citiem.
Arī vecāki nezina, kā rīkoties, jo patiesi, kur tad lai šie bērni mācās? Kā viņus pasargāt no vienaudžu apsmiešanas? Labi, runāju ar skolotāju, bet ko vēl varu darīt?
Kad manam Gustavam bija jāsāk iet pirmajā klasē, vedu viņu uz blakus pagasta Valles vidusskolu. Es nevarēju panākt, lai skolotāji saprastu, ka dēls ir citādāks nekā citi bērni. Viņu skolā pieņēma visdrīzāk tāpēc, ka finansējums seko bērnam... Tai pat laikā, kad klases audzinātājai nesu dažādus izglītojošus materiālus par autiskajiem bērniem, viņa uzskatīja, ka tas lieki: visu mūžu skolā esot strādājusi un pietiekoši zina. Mēs savā skolā rīkojamies gluži pretēji, mēs sakām: vecāki, stāstiet mums visu, jo jūs par savu bērnu zināt!
Izstāstīšu, kā mums beidzās mācīšanās Valles skolā. Pēc pusotra mēneša mani pasauca uz tikšanos un skolas vadītāja sacīja, ka bērnam nepieciešams iziet medicīnisko komisiju. Es naivi iedomājos, ka tas tāpēc, lai skolotāji labāk zinātu, kā manu bērnu mācīt. Izrādījās, ka tas bija vajadzīgs, lai dēlam uzteiktu skolu. Komisija dēlam piemēroja kodu, kas noteikts diagnozēm ar garīgās veselības traucējumiem. Skola reaģēja sekojoši: mums nav tiesību mācīt bērnu ar šādu izglītības kodu, viņam jāiet specializētā skolā. Es nesapratu, kā var uzskatīt par garīgi neveselu bērnu, kurš var nosaukt visus ASV prezidentus ar visiem dzimšanas datiem, kurš var nosaukt tuvākās un tālākās zvaigznes kosmosā, kurš brīvi kārtotu eksāmenu angļu valodā? Kā es šādu bērnu varu ielikt skolā, kas paredzēta bērniem ir mācīšanās traucējumiem?
Aizgājām vēlreiz uz konsultāciju pie profesores Andrēziņas. Viņa uzsvēra: nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka Gustavs nonāk skolā, kur mācās bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Tas viņa attīstībā būs liels solis atpakaļ. Tad labāk izvēlēties mājmācību. 
Lai pārsūdzētu pilsētas mediķu komisijas lēmumu, vedu dēlu uz valsts medicīnisko komisiju. Viens no ārstiem, pavirši uzmetot skatu Gustavam, sacīja: viņam ir šizofrēnija, tāpēc diagnoze tiek saglabāta un vislabāk šādu bērnu ievietot speciālā internātskolā. Tātad mans bērns, kurš slikti jūtas jaunā vidē, būtu jāved prom: lai mācās internātskolā. 
Valles skolā man pateica, ka Gustavu viņi vairs nemācīs.

 

Cīņa par to, lai arī mans dēls iegūtu izglītību, notika laikā, kad mājās man bija divi pavisam mazi bērni un skolēns, kurš bija nevēlams it visās apkārtnes skolās. Es brīžiem biju uz izsīkuma robežas un vienīgais, kas man deva spēku, bija ticība. 

 

Un ko tu darīji?
Aizgāju runāt uz skolu, kur savulaik mācījos pati. Atkal skolotājai stāstīju par savu bērnu un viņa īpatnībām. Dēla klasē bija tikai četri bērni un man šķita – šis ir labs variants. Tomēr dēls nejutās labi. Atkal man vajadzēja sēdēt pretim vecākiem un starpinstitūciju komisijai, lai atskaitītos, kāpēc mans bērns tā uzvedas. Tas bija ļoti pazemojoši.
Tai laikā savā cīņā par bērna tiesībām mācīties vispārizglītojošā skolā (kā citur pasaulē) nonācu līdz patiešām augstām instancēm, jo nespēju arī saprast, kā tas iespējams, ka medicīnas komisijas ārsti manam dēlam, kura intelekts ir virs vidējā, nosaka neatbilstošu diagnozi un rekomendē mācības turpināt iestādē bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tā visa rezultātā medicīnas komisijas sastāvs tika mainīts un arī manam dēlam svītrota iepriekš noteiktā diagnoze. Visa šī cīņa notika laikā, kad mājās man bija divi pavisam mazi bērni un skolēns, kurš bija nevēlams it visās apkārtnes skolās. Es brīžiem biju uz izsīkuma robežas un vienīgais, kas man deva spēku, bija ticība. 
Kad sapratu, ka dzimtajā pusē skolas jautājumu neizdosies atrisināt, pārcēlāmies atkal uz Rīgu un šeit atradu vienīgo privātskolu, kura bija gatava Gustavu uzņemt. Tā bija Privātā alternatīvā vidusskola, uz kuras bāzes ir izveidota Torņakalna Privātā vidusskola. Skolai bija finansiālas problēmas. Kad redzēju, ka skolu, kas ir vienīgā iespēja manam bērnam, varētu likvidēt, pieteicos palīdzēt. Kopš 24 gadu vecuma esmu bijusi uzņēmēja, tāpēc sākotnēji biju gatava palīdzēt ar padomu. Taču skolas finansiālie rādītāji bija tik slikti, ka sapratu: ir jāsāk no nulles. Sameklēju skolai piemērotu ēku, sāku darboties un kļuvu par skolas līdzīpašnieci. 
Tu jautāji, ko varu ieteikt citiem vecākiem. Diemžēl izglītības jautājums bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir ļoti sarežģīts. Neredzu, ka valstiskā līmenī tuvāko gadu laikā kaut kas varētu mainīties. Zinu vecākus, kas šī iemesla dēļ pametuši Latviju, jo šeit viņu bērni nevar iegūt nepieciešamo izglītību. Nu jau man zvana vecāki, kas dzīvo ārpus Latvijas. Viņi ir uzzinājuši par mūsu skolu un izteica cerību: ja uzņemsim skolā viņu bērnu, viņi varētu atgriezties dzimtenē. Mēs labprāt palīdzētu visiem, bet mums skolā arī ir ierobežots audzēkņu skaits. Klases ir mazas – vidēji astoņi bērni katrā.

 

Skolā ne tikai savstarpējās attiecības starp bērniem un skolotājiem ir siltas, arī pati skola  ir ļoti mājīga ar skaistu kamīnu un pagājušajā gadsimtā būvētām krāsnīm.

 

Ar ko atšķiras jūsu skola?
Mums pati mācību stunda ir būvēta citādi nekā tas ir vispārizglītojošās skolās. Arī stundu garums ir cits. Viena mācību stunda mūsu skolā ilgst astoņdesmit minūtes. Dažkārt vecāki jautā: vai bērns ar uzmanības deficītu varēs tik ilgi koncentrēties? 

Man arī rodas tāds pat jautājums: kā tas ir iespējams?
Ļoti svarīgi ir tas, kas notiek stundā. Mācību procesu ir svarīgi balstīt uz trim vaļiem: nodot jauno informāciju tā, lai bērns to varētu uztvert (iesaistot visas maņas), tad analizējot apstrādāt un visbeidzot nostiprināt jauniegūtās zināšanas. 80 minūtēs to var izdarīt. Mums bērni saka: tik  ātri paiet stundas! Jo bērni ļoti daudz praktiski strādā, diskutē, darbojas komandās. Savukārt starp stundām mums ir 20 minūšu gari starpbrīži, kad bērni iet laukā: spēlē basketbolu un citas spēles, skrien, kāpelē pa kokiem, šļūc ziemā no kalniņa. 
Tā kā skola radīta bērniem, kuriem nepieciešama mierīga atmosfēra, klases ir mazas un pati skolas ēka ir ļoti mājīga, šeit visi cits citu zinām vārdā, jebkurš bērns var pieiet klāt jebkuram pieaugušajam un palūgt palīdzību, ja tā ir nepieciešama.
Mēs ļoti domājam par to, lai katram bērnam tiktu piemeklēta individuāla pieeja. Mana mamma ir sākumskolas pedagogs un viņa saka: “Visu mūžu esmu nostrādājusi skolā, bet tas, ko tu skolā dari, ir kaut kas fantastisks”. Jā, es eju gulēt un ceļos ar domu par skolu, reizēm ar domu par kādu konkrētu bērnu: ko varētu darīt, lai būtu labāk. Mēs ļoti daudz runājam ar vecākiem. Jo, lai būtu rezultāts, ļoti liels darbs bērnā ir jāiegulda kā skolai, tā arī vecākiem. Ja abi ir gatavi sadarboties, rezultāti būs fantastiski.  

Torņakalna Privātā vidusskola nav valsts skola, pieļauju, ka par tās pastāvēšanu ir jācīnās joprojām.
Jā, tikai viena valsts iestāde man pateikusi paldies par lielo darbu. Parasti ir gluži pretēji – ir viena pārbaude pēc otras. Cik ilgi nācās skolu akreditēt! Veselības inspekcija nāca pie mums pusgadu – ir vajadzīgi citādi pakaramie, vajadzīgi citādi plauktiņi! Nevis atnāk un uzreiz pasaka: mēs rekomendējam to un to, izdariet tā un šitā. Bet nē, padomu nav, ir tikai pārbaudes un secinājums: nepieciešami uzlabojumi. 
Pirmo gadu skola izdzīvoja arī uz maniem resursiem – lai tā pastāvētu, es visu gadu “lāpīju caurumus”. Bet tai pat laikā man ir milzīgs gandarījums, kad atnāk vecāki un saka: beidzot ir skola, kurā mūsu bērni ne tikai mācās, bet arī jūtas labi. 

Kādiem bērniem tev nākas atteikt iespēju mācīties šajā skolā?
Tā kā mūsu skola realizē vispārējo izglītības programmu, bērnam ir jābūt spējai mācīties. Mēs katram skolēnam varam piemeklēt savu mācību metodi, bet ir jābūt paša bērna spējai apgūt jaunas zināšanas. Diemžēl ir diagnozes, kuru dēļ bērniem šīs spējas ir būtiski traucētas. 

Elizabetes drošā aizmugure: vecāki un viņas četri brāļi.

 

Kas bija tava aizmugure laikā, kad cīnījies par savu dēlu un vienlaikus par skolas pastāvēšanu?
Mana ģimene. Man ir četri brāļi un arī abi vecāki iesaistījās un piedalījās visās skolas talkās. 

Parasti bērns ar veselības traucējumiem ir pārbaudījums vecāku attiecībām. Kā bija tev?
Man ir divas šķirtas attiecības. Gustava tētis vispār nebija gatavs būt tētis, bet šādu bērnu viņš saprast nespēja. Jaunāko bērnu tēvs ir brīnišķīgs tētis saviem bērniem, bet Gustavu viņš pieņemt nevarēja. Viņam tāpat kā lielai daļai sabiedrības šķita: Gustavs tēlo. Daudz esmu bijusi viena ar bērniem. 
Šobrīd esmu precējusies.
Mūsu skolā mācās daudzi bērni, kas nāk arī no šķirtām ģimenēm. Kaut kādā ziņā es  varu saprast, kāpēc šīs ģimenes izjūk. Jo, ja tev ir bērns ar autiskā spektra traucējumiem, tu nekad nevari atslābt. Tas ir ļoti smagi, es pati gandrīz sabruku. Bet vīrietim, kurš nekad nav bijis tik ciešā saiknē ar bērnu kā mamma, ir vēl grūtāk. Vīrietim nereti ir grūti pieņemt domu: kā no manis varēja rasties bērns, kurš nav vesels? To visu var saprast. Ir jābūt ļoti stipriem…
Arī manam tētim, kurš ir stingrs armijas tipa cilvēks, sākumā to bija grūti izprast, taču viņš jau būdams gados un pēc rakstura stūrgalvīgs, pieņēma, ka mazdēls ir citāds. Vasarās puika caurmērā labprāt dzīvo laukos pie vecvecākiem (tas ir turpat pie mūsu atstātajām mājām), jo tur jūtas labi, vecvecāki viņu saprot un nemēģina pārveidot.  

Elizabete ar vīru un bērniem savā kāzu dienā pagājušajā vasarā.

 

Tavs stāsts ir iedvesmojošs arī citām sievietēm: arī trīs bērni, no kuriem viens ir  bērns ar autiskā spektra traucējumiem, nav šķērslis, lai izveidotu jaunu ģimeni.
Es gan arī savulaik biju nolēmusi – pilna ģimene acīmredzot nav man paredzēta. Bērni un izglītības joma būs tā, kam es dzīvošu. Bet tas ir klasisks stāsts: tiklīdz tā biju  nolēmusi un savas dzīves nākamo piecgadi saplānojusi, iepazinos ar nākamo vīru. 
Bet es arī citām sievietēm saku: nevajag žēloties par to, kas noticis, bet savā pieredzē ieraudzīt vērtīgo – kā es pateicoties tai mainījos un izaugu. Nevajag domāt: ak, es cietēja, par ko man tas?! Es savu sāpi izraudāju, bet pēc tam noslaucīju asaras, uzvilku augstpapēžu kurpes, uzkrāsojos un gāju sabiedrībā kā viena forša, ar dzīvi apmierināta sieviete, kurai ir superīgi bērni. 
Kad bērns ir savādāks nekā citi, brīžiem ir grūti ieraudzīt izeju. Taču to vienmēr var atrast. Neviens grāvis nav bezizmēra, kaut kur ir gultne pret kuru atsperties. Vienīgais ko nevajag darīt: gaidīt, ka risinājums atnāks no ārpuses. Nevienu tava problēma patiesībā neinteresē. 

 

FOTO: Elizabetes ģimene un darbs

 

 

Tava dzīve ir sakārtojusies: tavam dēlam ir skola, tev blakus ir uzticams cilvēks un tu dari svētīgu darbu.
Jā, tā ir. Un šobrīd man drusku gribas padzīvot sev. Jo labs darbs ir izdarīts, tagad skolai tikai augt un veidoties. 
Par Gustavu man ir milzīgs prieks. Uz ielas neviens vairs īsti nepateiks, ka manam bērnam būtu kādas problēmas. Viņš pats brauc no skolas uz mājām, uz treniņiem, pats sev pagatavo ēdienu (reizēm visai ģimenei). Kā jau pusaudzis mājās viņš prasa savu privāto teritoriju un reizēm runā pretim. Taču atšķirībā no vairuma vecāku, es par to esmu laimīga: tātad ar manu bērnu viss ir kārtībā, jo viņš uzvedas kā visi pusaudži.  
Pēc visa tā, kas bijis, man ne no kā vairs nav bail, jo šķiet, ka nekas sliktāks, ko reiz esmu piedzīvojusi, vairs nevar notikt. Esmu piedzīvojusi milzīgu ļaunumu no dažādu cilvēku puses, bet šobrīd tam vairs nav nozīmes: dzīve ir kļuvusi skaista. 
 



8 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas