Emocionāla vardarbība: pirms aizrādi bērniem vai mazbērniem "neprasmi uzvesties", padomā - no kurienes tas nāk 4

 16. jūnijs 2018 11:00 Raksts

Ko sēsi, to pļausi – šī patiesība ir spēkā arī vecāku un bērnu attiecībās. Vēl vairāk. Ne vienai vien vecaimātei vai vecamtēvam, kas aizrāda saviem pieaugušajiem bērniem par neiecietību, agresiju, gļēvumu, īsāk sakot, par nespēju dzīvot jauka cilvēka dzīvi, vainojot viņus vardarbīgā attieksmē nu jau pret saviem bērniem, būtu jāpadomā – no kurienes gan tas nāk?



Foto: Shutterstock.com

Emocionālā vardarbība ietekmē bērnu arī pieaugušā vecumā un veidojot attiecības ar savām atvasēm. Nereti vērojamas arī galējības – vai nu rodas vēlme izvairīties no tuvām attiecībām, vai arī, tieši otrādi, ļoti cieši pieķerties partnerim.


Emocionālā vardarbība ir viens no visgrūtāk nosakāmajiem vardarbības veidiem. Kāpēc? Skaidro geštaltterapeite Agnese Spuriņa: “Cik atšķirīgi mēs esam kā personības, tik atšķirīgas ir arī mūsu reakcijas, piemēram, uz aizrādījumu vai sarunu biedra balss intonāciju. Tātad, kas der vienam, var nederēt vai pat kaitēt otram.”
 

Atšķirībā no fiziskās un seksuālās vardarbības (kad vienu incidentu jau uzskata par ļaunprātīgu) emocionālo vardarbību lielākoties raksturo klimats vai uzvedības modelis, kas atkārtojas laika gaitā. Tāpat jāņem vērā kultūru atšķirības, jo reizēm atsevišķu kultūru pieļaujamās uzvedības normas atšķiras no vispārpieņemtiem standartiem. Tomēr, lai gan robežas ir visai trauslas un reizēm pat nesaredzamas (arī no vecāku puses, jo nereti trūkst zināšanu, izpratnes un spējas notiekošo apzināties), tas, ko varam darīt jau tagad, ir – akcentēt noteiktas vadlīnijas, kur viens no galvenajiem kritērijiem ir bērna fiziskā un psiholoģiskā veselība.  


Negatīvas piezīmes grauj bērna pašapziņu
Bērnu tiesību aizsardzības likumā emocionālā vardarbība pret bērnu tiek definēta kā bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana, draudot viņam, lamājot, pazemojot, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai kā citādi kaitējot bērna emocionālajai attīstībai.

Geštaltterapeite Agnese Spuriņa saka: “Ja vienkāršojam līdz minimumam, emocionālā vardarbība ir klātesoša tad, ja kāds bērnam saka vai dara ko tādu, kas liek viņam justies dumjam un/vai nevērtīgam.” Bieži vien bērni piedzīvo vairākus emocionālās vardarbības veidus, piemēram, bērns tiek lamāts vai arī viņam tiek draudēts, un vienlaikus ģimenē vērojama vardarbība vēl pret kādu citu ģimenes locekli. Vai arī bērns piedzīvo emocionālu vardarbību, vienlaikus ciešot jau no citas – fiziskas un/vai seksuālas vardarbības.

Pasīva emocionālā vardarbība ir tad, kad vecāks vai cits aprūpētājs liedz bērnam savu mīlestību un aprūpi.

 

Geštaltterapeite uzsver – bērns piedzīvo emocionālu vardarbību arī tad, ja kāds ir vardarbīgs pret viņa māti, tēvu vai citu tuvinieku, kā arī, ja bērnam tiek rādīti materiāli, kur tiek propagandēta cietsirdīga uzvedība.

Negatīvas piezīmes vai apzīmējumi un salīdzinājumi, piemēram, “Tu uzvedies kā cūka!”, nopietni grauj bērna pašvērtējumu un rada psiholoģisku nedrošību, ietekmē viņa emocionālo attīstību. Arī tā ir viena no emocionālās vardarbības formām. Turklāt tiek uzskatīts, ka bērns ar fizisku vai intelektuālu invaliditāti var mazāk aizsargātāks pret emocionālu vardarbību, jo ir traucēta mātes un bērna piesaiste, turklāt šādu bērnu vecākiem nereti vērojama lielāka spriedze.

 

Aktīvā emocionālā vardarbība izpaužas tīšā biedēšanā, pazemošanā un mutiskā vardarbībā pret bērnu. Šādas darbības ir apzinātas, nežēlīgas un aktīvas.

 

Tāpat kā citiem vardarbības veidiem, arī emocionālajai vardarbībai ir dažādas formas. Agnese Spuriņa lieto šādu dalījumu – pasīva un aktīva. Pasīva emocionālā vardarbība ir tad, kad vecāks vai cits aprūpētājs liedz bērnam savu mīlestību un aprūpi. Tā vairāk saistīta ar pasīvām jeb nolaidīgām darbībām, kas ir tikpat kaitīgi, taču to ir salīdzinoši grūtāk pamanīt nekā aktīvu emocionālu vardarbību.

Aktīvā emocionālā vardarbība izpaužas tīšā biedēšanā, pazemošanā un mutiskā vardarbībā pret bērnu. Šādas darbības ir apzinātas, nežēlīgas un aktīvas. Jāņem gan vērā, ka, mainoties bērna vecumam, bieži vien mainās arī emocionālās vardarbības veids, no kura viņš cieš.

Agrā bērnībā emocionālā vardarbība var būt vairāk saistīta ar kādu no vecākiem, kurš regulāri izslēdz mazo bērnu no savām vai ģimenes aktivitātēm un ir emocionāli nepieejams. Skolas vecumā šī vardarbība mēdz vairāk izpausties kā vecāka negatīva attieksme, kritizēšana un salīdzināšana ar brāli, māsu vai vienaudzi, bet pusaudža gados – kā vecāku atteikšanās atzīt jaunieša vajadzību pēc lielākas autonomijas un pašnoteikšanās, precizē geštalterapeite.
Iespējamās sekas

Runājot par emocionālo vardarbību, aktuāls ir jautājums – kādas psihoemocionālās sekas tā atstāj uz bērnu un kā soli pa solim ietekmē viņa dzīves kvalitāti. “Emocionālā vardarbība pirmām kārtām negatīvi ietekmē bērna uzticēšanos un veidu, kā viņš pats vēlāk veido attiecības,” turpina skaidrot speciāliste.

“Piesaistes pieredze (emocionālā saikne starp bērnu un tuvāko aprūpētāju, galvenokārt, mammu vai tēti) ietekmē attiecību veidošanos gan vēlāk bērnībā, gan pieaugušo dzīvē, jo īpaši, traumētajiem bērniem pašiem kļūstot par vecākiem un veidojot piesaisti ar savām atvasēm.

Bērni, kuru vecāki ir bijuši emocionāli noraidoši (vai arī pretrunīgi – brīžiem atsaucīgi, brīžiem noraidoši), vēlāk bieži jūtas nedroši, nevērtīgi un nemīlēti. Nereti vērojamas arī galējības – vai nu rodas vēlme izvairīties no tuvām attiecībām, vai arī, tieši otrādi, ļoti cieši pieķerties partnerim.

Emocionālā vardarbība būtiski ietekmē arī bērna emocionālo attīstību, emociju izpausmes spējas. Bērnam ir ne tikai traumēts (neadekvāts) pašvērtējums, bet arī grūtības veselīgi just un adekvāti, tajā skaitā spontāni un pozitīvi, paust savas emocijas.”

 

Bērni, kuru vecāki ir bijuši emocionāli noraidoši, vēlāk bieži jūtas nedroši, nevērtīgi un nemīlēti.

 

Tomēr katrs vardarbības gadījums un tā sekas ir individuālas. Tas atkarīgs gan no bērna vecuma un attīstības līmeņa, gan vardarbības veida, biežuma, ilguma un smaguma, kā arī, protams, no bērna un varmākas savstarpējām attiecībām.

Lai vairotu vecāku un sabiedrības izglītotību, izpratni un apzinātību, Agnese Spuriņa atsaucas uz centra Dardedze publiskoto Rokasgrāmatu darbam ar vardarbībā cietušajiem bērniem, kur uzskaitītas emocionālās vardarbības sekas: grūtības koncentrēties, runas traucējumi, pašnāvnieciskas domas un darbības, verbāla agresija, tendence izolēties no sociāliem kontaktiem, atkarību izraisošu vielu lietošana, miega traucējumi, pakļaušanās, pasivitāte, aizkavēta fiziskā attīstība zīdaiņa vecumā, kauna, baiļu un vainas izjūta, dusmu lēkmes, neatbilstošs pašvērtējums, neirotiski traucējumi, psihosomatiskas saslimšanas, enurēze (čurāšana gultā), depresīvas izjūtas un trauksme, neuzticēšanās cilvēkiem, grūtības veidot noturīgas attiecības, izkropļoti priekšstati par sevi un apkārtējās pasaules likumsakarībām, atkārtota nonākšana vardarbības situācijās kā upurim vai vardarbības veicējam. Šīs sekas ir pietiekami nopietnas un dzīves kvalitāti ierobežojošas, lai par tām runātu tikpat aktīvi kā par fiziskās un seksuālās vardarbības cēloņiem un sekām.


Apburtais loks
Diemžēl liela daļa vecāku joprojām uzskata, ka vardarbība izpaužas tikai fiziskā formā, un neapzinās, ka arī emocionāli iespējams darīt pāri saviem bērniem. Tā ir neizglītotība vai nevēlēšanās atzīt savas kļūdas? Agnese Spuriņa uzskata – gan, gan. “Turklāt, izglītojoties un ieraugot savas kļūdas, mēs varam atklāt arī kaut ko tādu, kam neesam gatavi, kas mums bija un joprojām ir sāpīgi.

Piemēram, savas bērnībā noliegtās jūtas, savu (kā bērna) bezpalīdzību un vientulību. Tomēr, manuprāt, tas ir vienīgais ceļš, kā pārtraukt emocionālās vardarbības attīstību no paaudzes paaudzē – vispirms atklāt un pazīt savu pieredzi, pēc tam apzināti un pacietīgi mācīties jaunus veidus, kā audzināt bērnus un risināt konfliktus bez vardarbības.

Būtiska nozīme ir ne tikai ģimenes psihosociālajai vēsturei, bet arī vispārējiem sabiedrības standartiem, kas pēdējo gadu desmitu laikā ir ievērojami mainījušies. Piemēram, mūsu mammām palīgs bērnu audzināšanā bija Bendžamina Spoka grāmata Bērns un tā kopšana, kas izdota 1975. gadā, kur pediatrs liek saprast, ka, atsaucoties zīdaiņa raudām (paņemot viņu uz rokām), mēs riskējam mazuli izlutināt. Un tas ir  skumji.”

Protams, ne visos gadījumos emocionāla vardarbība ir tīša. Dažkārt aprūpētājs tiešām var nezināt, ka viņa rīcība (arī nereaģēšana) vai attieksme var atstāt negatīvas sekas bērna emocionālajā attīstībā. Reizēm vecākiem trūkst zināšanu par bērnu un viņa vecumposma īpatnībām, līdz ar to var būt grūti saprast, kāpēc mazulis tā uzvedas. Piemēram, bērns divgadnieka krīzes laikā.

Geštaltterapeite ir dzirdējusi vecākus sakām: “Viņš jau divos gados kļuva nevaldāms!” Taču divu līdz trīs gadu vecums bērnam ir milzīgs pārdzīvojums – viņš kļūst par personību, atdaloties no mammas. Tas ir aizraujoši un biedējoši vienlaikus!

Turklāt mazais cilvēks ne tuvu vēl nav sevī attīstījis prasmes pazīt un pārvaldīt savas jūtas. Nereti tieši šādos gadījumos – izjūtot neizpratni un bezpalīdzību (dažiem vecākiem pat var šķist, ka “viņš to dara tīšām”), vecāks ļaujas spontānām, paša piedzīvotām (kā bērnam) vardarbīgām reakcijām.

Reizēm vecāks var būt ļoti zinošs un motivēts, taču pārdzīvo kādu krīzi, spriedzes periodu, piemēram, šķiršanos, naudas trūkumu, bezdarbu, varbūt ir emocionāli nepieejams, jo māc milzīgs nogurums, jūtas izdedzis utt. Arī tas rada emocionālo fonu ģimenē un ietekmē bērna psiholoģisko stāvokli.

Diemžēl tieši vardarbības upuri ir tie, kas vēlāk neapzināti uzvedas kā varmākas. Empātiju pret savu bērnu mēs varam atjaunot tikai tad, kad ļaujam just bērnam, kas dzīvo mūsos pašos.

Agnese Spuriņa atsaucas uz šveiciešu psiholoģi un psihoanalītiķi Alisi Milleri, kura savā grāmatā Apdāvinātā bērna drāma raksta: “Bērnu pazemo nevis dziņas aizliegšana, bet gan viņa personas nicināšana. Ciešanas pastiprina tas, ka vecāki ar savu demonstratīvo lielumu neapzināti atriebjas bērnam par pašu pārciestajiem aizvainojumiem.

Bērna zinātkārajās acīs viņi sastop paši savu pazemojošo pagātni, un tā viņiem jāatvaira ar tagad iegūto varu. Pat pie labākās gribas mēs nespējam atbrīvoties no modeļiem, kurus tik agri esam iemācījušies no saviem vecākiem. Taču mēs tiekam no tiem vaļā, līdzko esam sev atļāvuši just un pilnībā aptvert to, kā esam cietuši no šiem modeļiem. Tikai tad mēs spējam pilnā mērā apzināties, cik destruktīvi bijuši šie modeļi, kaut arī tie bieži sastopami vēl šodien”.


Galvenais – saprast
Geštaltterapeites pārliecība – bērns nepiedzimst ar tieksmi uz ļaunprātīgu vardarbību (izņemot, ja ir kādi fiziski smadzeņu bojājumi, kas ietekmējuši empātijas un emociju kontrolēšanas spējas). Tāpēc visbiežāk bērna neveselīgas agresijas cēlonis ir bezpalīdzība, kas savukārt rodas, ja bērns jūt bailes un draudus, ja pietrūkst aizsardzības (bailes var radīt arī vienaldzīga un nevērīga atmosfēra ģimenē). Vecāku uzdevums – ar vai bez speciālista palīdzības – ir panākt, lai bērns jūtas droši gan pats ar sevi vienatnē, gan kopā ar citiem.

Jo bērnam vairāk gadu, jo skaidrāka ir viņa izpratne par to, kas ir un kas nav norma. Agrīnā bērnībā bērns vienkārši nespēj būt objektīvs, jo visa viņa eksistence ir atkarīga no tā, vai vecāks viņu mīlēs un pieņems. Tāpēc bērns pārsvarā pieņems valdošos noteikumus, lai tikai saglabātu piederību un jebkādā veidā izpelnītos vecāka tā saucamo mīlestību.

Apzinātākā vecumā bērns, saskaroties ar citu pieredzi, piemēram, skolā, drauga ģimenē, parasti sāk pamanīt būtiskas atšķirības. Taču vajadzība pēc drošības, pieņemšanas un piederības tomēr lielākoties ņem virsroku un veicina noliegšanas aizsargmehānismu un citu attiecību modeļu devalvēšanu, novērojumos dalās terapeite.

Pusaudžu vecumā jaunieša izlaušanās no apburtā loka un konfrontācija pastāvošajai normai ģimenē kļūst daudz iespējamāka, īpaši, ja ir izveidojusies piederība kādai citai grupai, piemēram, interešu. Taču bieži vien situācijas noliegšana diemžēl turpinās neatkarīgi no vecuma un tā arī nekad netiek atklāta.

Dažreiz izmaiņas bērna emociju pasaulē piederas pie pavisam normāla pieaugšanas procesa, un tas diemžēl vēl vairāk apgrūtina emocionālās vardarbības atklāšanu. Tāpat ir bērni, kuri ir piedzīvojuši emocionālo vardarbību, bet ārēji viņos netiek novērota neviena no raksturīgākajām vardarbības seku pazīmēm.

Daži bērni ir emocionāli ekspresīvāki, citi klusāki un introvertāki, savukārt pusaudži, kā mēs zinām, visnotaļ dabiski ir vairāk tendēti uz izaicinošāku uzvedību. Tāpēc katrs gadījums jāskata un jāizvērtē individuāli. Protams, visi vecāki laiku pa laikam distancējas no saviem bērniem, un reizēm viņu attiecības no malas var šķist saspringtas, tomēr – jo vairāk pazīmju tiek novērots vai arī bērns šķietami baidās vai ir nejūtīgs pret saviem vecākiem, jo lielāka varbūtība, ka bērns cieš no emocionālas vai kādas citas vardarbības. Bērna nomāktība ir raksturīga visiem vardarbības veidiem.

Geštaltterapeite Agnese Spuriņa vēlreiz un vēlreiz uzsver –  informētība, kur ietverta pilnvērtīga izpratne par notiekošo, ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem, kas palīdzētu sabiedrībā raisīt pārdomas, mazināt iecietību pret vardarbību un vairot, nevis graut mīlestību un sapratni cilvēku (pieaugušo un bērnu) starpā.


Zvana vecāki, zvana bērni
Uzticības tālrunis 116111 nodrošina psiholoģisko atbalstu bērniem un vecākiem. Lai gan galvenā bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 116111 darbības joma ir psiholoģiskās palīdzības un konsultāciju sniegšana jautājumos, kas saistīti ar bērniem, zvanītājs konsultantam var nodot arī informāciju par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem (arī par emocionālo vardarbību pret bērnu). Informācijas sniedzējs var palikt anonīms.

Pēc informācijas saņemšanas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) sazinās ar citām institūcijām, kas nodrošina bērnu tiesību ievērošanu, piemēram, sociālo dienestu vai bāriņtiesu, un seko līdzi situācijai. Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111 ir bezmaksas un strādā visu diennakti.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārstāve, klīniskā psiholoģe Anda Sauļūna bija gatava atbildēt uz Patiesās Dzīves jautājumiem – ar piebildi, ka informācija balstīta uz statistiku, kas veidota no bērnu un pusaudžu uzticības tālrunī 116111 saņemtajiem zvaniem, bet neatspoguļo kopējo situāciju Latvijas teritorijā.
 

– Kas tiek darīts, lai aktualizētu emocionālās vardarbības tēmu?
– Sabiedrība par emocionālo vardarbību tiek informēta dažādos pasākumos ietvaros. Arī VBTAI rīko kampaņas, kas vērstas uz sabiedrības izglītošanu. Viena no tām – Es izvēlos runāt – ir vērsta uz to, lai atbalstītu bērnus, kuri cieš no emocionālās vardarbības, mobinga (psiholoģiskā terora veids) un neiecietības skolā. VBTAI rīko arī radošās darbnīcas gan bērniem, gan pedagogiem, lai pilnveidotu izpratni par emocionālo vardarbību, tās sekām, atpazīšanu un mazināšanas mehānismiem. Piemēram radošā darbnīca Iecietības un izpratnes veicināšana sākumskolā veidota ar mērķi pedagogiem palīdzēt attīstīt sākumskolas bērnos empātiju un izpratni par attiecībām, tādējādi mazinot emocionālās vardarbības riskus. Vienlīdz svarīgi, ka VBTAI kā Latvijas Drošāka interneta centra partneris aktīvi darbojas arī projektā SIC Latvia “Net-Safe” II – vairāku gadu garumā VBTAI rīko konferences, domnīcas un konkursus ar mērķi papildināt un nostiprināt bērnu, pedagogu un vecāku zināšanas un izpratni par interneta drošības jautājumiem, tajā skaitā par kiberterorizēšanu jeb emocionālu vardarbību interneta vidē.
 

– Kādi ir secinājumi? Vai kaut kas ir mainījies?
– Uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111 arvien biežāk zvana pieaugušie. Zvanu skaita pieaugums no vecākiem liecina par pozitīvu tendenci meklēt palīdzību un atbalstu, kad šķiet, ka ar bērnu nav iespējams saprasties. Zvani mēdz būt ļoti atšķirīgi – ir pieaugušie, kuriem ir pilnvērtīga izpratne par bērna emocionālajām vajadzībām, un viņi vēlas konsultēties tikai par kādu konkrētu situāciju. Ir vecāki, kuru izpratne par bērna emocionālajām vajadzībām nav pilnvērtīga, tomēr viņi ievāc informāciju, mēģina uzzināt un izprast vairāk.

Šādos gadījumos konsultanti vecākiem sniedz ne tikai nepieciešamo informāciju un atbalstu, bet arī pozitīvi novērtē vecākus par vēlmi uzlabot attiecības ar bērnu. Tiek saņemti arī zvani no vecākiem, kuru izpratne par bērna audzināšanas jautājumiem un vajadzībām nav atbilstoša.

Vecāki zvana, lai izteiktu savu neapmierinātību par bērna uzvedību, neizprotot, ka viņu pašu rīcība ir tā, kas atvasei liek izjust spēcīgu spriedzi un stresu, kā rezultātā bērna uzvedības problēmas tikai pastiprinās. Runājot par atpazīšanu – lai gan emocionālā vardarbība ir sastopama ļoti bieži, sabiedrībai ir arvien grūtāk to pazīt. Pieaugušie emocionālo vardarbību nereti pat attaisno, uzskatot, ka, piemēram, kāds atstumts, ignorēts un apsaukāts bērns klasē ir normāla situācija. Šāda nostāja norāda uz to, ka ir ļoti svarīgi izglītot sabiedrību par emocionālās vardarbības atpazīšanu, sekām un to mazināšanu.
 

– Bērni uzdrošinās paši meklēt palīdzību?
– Ja bērns ir saņēmis drosmi un sācis stāstīt par piedzīvoto emocionālo vardarbību, konsultanti viņu iedrošina, palīdz meklēt resursus un risinājumus konkrētajai problēmai. Reizēm saruna izvēršas pat stundas garumā, kuras laikā bērnam tiek sniegts psiholoģisks atbalsts.

Katrs stāsts ir nozīmīgs – gan bērna ilgstoša apcelšana klasē, gan vecāku savstarpējie konflikti, kas bērnu patiesi sāpina. Tomēr šajos stāstos vērojama līdzība – ļoti bieži bērni saka, ka par piedzīvoto emocionālo vardarbību ir stāstījuši kādam pieaugušajam, tomēr nav uztverti nopietni. Bērnam ir vajadzīga drosme, lai uzsāktu sarunu par šāda veida pāridarījumu, bet, ja viņš nesaņem gaidīto atbalstu, rodas dusmas, bezspēcības, baiļu izjūta, un viņš arvien vairāk noslēdzas sevī.
 

– Kur visbiežāk vērojama emocionālā vardarbība pret bērnu?
– Pēc uzticības tālruņa 116111 statistikas, visbiežāk emocionālo vardarbību bērns piedzīvo ģimenē. Piemēram, runājot par sekmēm mācībās, ir vecāki, kuri meklē pozitīvus veidus, kā bērnu iedvesmot, tomēr citi labāk izvēlas kritizēt, pazemot un draudēt, domājot, ka šāds stimuls bērnam ļaus sasniegt lielāku izaugsmi. Daudz zvanu tiek saņemts arī par situācijām, kad vecāki savā starpā strīdas – viens otru pazemo, sauc necenzētos vārdos, nereti pat fiziski iespaido. Pieaugušajiem šķiet, ka šādi strīdi mazākos ģimenes locekļus īsti neskar, taču bērni ļoti pārdzīvo, ja viņu klātbūtnē tiek darīts pāri mīļam un tuvam cilvēkam. Šādi gadījumi laupa drošības izjūtu un stabilitāti, vieš bailes par vecāku attiecībām. Bērnam ir nepieciešama droša vide ar robežām, ar vecāku adekvātu reakciju gan uz sasniegumiem, gan blēņām, taču vecāki diemžēl bieži vien uz bērna kļūdām reaģē pārspīlēti. Tāpat joprojām tiek saņemti zvani no vecākiem, kuri uzskata, ka bērnu drīkst sodīt, kliedzot un saucot pazemojošos vārdos. Šie vecāki, visticamāk, paši kādreiz ir piedzīvojuši emocionālu vardarbību, tāpēc uzskata to par normu un neaizdomājas, ka šāda rīcība var atstāt patiešām būtiskas sekas.
 

– Ko darīt? Kā mainīt situāciju?
– Viens no būtiskākajiem faktoriem situācijas mainīšanā ir visas sabiedrības iesaiste. Cilvēkiem jāsaprot – ja viņi ir liecinieki emocionālai vardarbībai pret bērnu, nedrīkst vienkārši novērsties un doties tālāk savās ikdienas gaitās. Lai gan par bērnu audzināšanu, protams, atbildīgi ir vecāki, katram sabiedrības loceklim būtu jāspēj atpazīt un iejaukties gadījumā, ja bērnam (pat svešam) tiek darīts pāri.

Reizēm pieaugušie zvana un stāsta, ka jau gadiem zina par ģimeni kaimiņos, kur ir vardarbība pret bērnu. Ir ļoti svarīgi, lai šī informācija tiktu nodota tālāk atbildīgajām instancēm. Atklāts paliek jautājums, kāpēc tik bieži vardarbības liecinieki. Iespējams, ka tās ir bailes par iesaistīto vecāku atriebību, vēlme kādu pasargāt, satraukums par to, kas notiks ar pašu informācijas sniedzēju, ja kāds uzzinās, ka informācija ir nodota iestādēm, un tā tālāk. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka bērns parasti nevar pats par sevi pastāvēt un sevi aizsargāt, tāpēc šī loma jāuzņemas pieaugušajiem.
Pasīva emocionālā vardarbība

    Emocionāla nepieejamība/ignorēšana. Neskatoties uz bērna centieniem būt emocionāli tuvam ar aprūpētāju, vecāks vai cits aprūpētājs psiholoģiski bērnam nav pieejams un nereaģē uz bērnu un viņa emocionālajām vajadzībām pēc kontakta un drošas piesaistes. Piemēram, tas nereti notiek tad, kad jaunā māmiņa cieš no pēcdzemdību depresijas vai vecāki pārdzīvo kādu attiecību vai ekonomisku krīzi.
     
    Negatīva attieksme. Vecāks nepārtraukti ir sliktās domās par savu bērnu, nekad neuzmundrina un nepaslavē viņu vai arī lieto salīdzinājumus, piemēram: “Kāpēc tu nevari būt kā tavs brālis?” – un/vai kaunas par savu bērnu.
     
    Attīstībai nepiemērota mijiedarbība ar bērnu. Reizēm vecāks gaida no bērna tādas spējas vai uzvedību, kas neatbilst viņa reālajam vecumam un emocionālajam briedumam (tas var būt saistīts, piemēram, ar vecāku perfekcionismu).
     
    Bērna personības/individualitātes neatzīšana. Te var ietilpt pārlieku liela kontrole un bērna robežu neievērošana. Arī pārāk aizsargājoši un pāraprūpējoši vecāki (ierobežojot bērna centienus pašam izzināt un kļūdīties) var negatīvi ietekmēt bērnu – viņš sāks domāt, ka “esmu nevarīgs” utt.
 

Aktīva emocionālā vardarbība

  •     Atraidīšana. Vecāks nejūt, neizprot un nepiešķir nozīmi bērna emocionālajam stāvoklim un vajadzībām vai arī uzskata, ka bērnam pašam jātiek ar visu galā, tādējādi pavisam apzināti atraidot bērnu.
     
  •     Kliegšana uz bērnu un lamāšana.
     
  •     Kritizēšana un vainošana. Bērns tiek nepamatoti apsaukāts un vainots.
     
  •     Iebiedēšana, draudēšana un emocionālas spriedzes uzturēšana. Piemēram, draudi atstāt pie kāda “onkuļa ar maisu” vai “kaimiņu tantes”, arī draudi pamest pavisam, draudi kaitēt kādam tuviniekam vai bērnam mīļai lietai. Te ietilpst arī vecāka draudēšana ar pašnāvību, lāstu izteikšana vai kāda cita apzināta baiļu atmosfēras radīšana utt.
     
  •     Ņirgāšanās par bērnu un viņa apsaukāšana. Apzināti tiek radīti apstākļi un situācijas, kur bērns tiek apsmiets (piemēram, liekot veikt pazemojošas darbības); tiek izmantots arī sarkasms un dažādi pazemojoši salīdzinājumi, lai ievainotu bērnu.
     
  •     Iesaistīšana bīstamos, bērnam satraucošos notikumos (narkomānija, vardarbība, konflikti ģimenē) un nelikumīgās darbībās (zagšana, ubagošana utt.). Tāpat arī jebkura cita aprūpētāja uzvedība, kas mudina bērnu veidot apšaubāmas sociālas vērtības un veicina antisociālu uzvedību.
     
  •     Manipulēšana ar bērnu un viņa jūtām. Piemēram, sakot: “Kā tu man vari to nodarīt… Es tevis dēļ…”; “Mammīte tūlīt raudās, ja tu…” utt.
     
  •     Bērna izolēšana no sabiedrības, liegšana komunicēt ar citiem. Bērnam tiek liegta ikdienišķa sociāla mijiedarbība.

     

Raksturīgākās pazīmes no emocionālas vardarbības cietušajiem

    Zīdaiņiem: miegainība; trauksme; izteiktāks jūtīgums un prasīgums; lielāka nedrošība; šie mazuļi grūtāk pielāgojas, jūtas neaizsargāti un izskatās mazāk laimīgi nekā citi zīdaiņi.
     
    Pirmsskolas vecuma bērniem: var būt pārāk mīļi pret svešiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem; neuzticas, kļūst piesardzīgi un nemierīgi; rodas priekšstats, ka bērnam nav ciešu attiecību ar vecākiem (piemēram, kad bērns tiek atvests vai paņemts no bērnudārza); bērns izturas agresīvi vai nejauki pret citiem bērniem un dzīvniekiem.
     
    Skolas vecuma bērniem: vecumam neatbilstošas zināšanas, valoda un uzvedība; šis bērns cīnās, lai kontrolētu spēcīgās emocijas un to uzliesmojumus; trūkst sociālo prasmju un/vai ir maz draugu (vai nav vispār); šķiet izolēti no vecākiem.
     
    Neatkarīgi no vecuma:

- zems pašvērtējums, sevis kritizēšana un vainošana;
- skumjas, nomāktība, pašnāvnieciskas domas;
- pārmērīga paklausība vai pakļāvība apkārtējiem cilvēkiem;
- ļoti pārdzīvo, ja kļūdās;
- atsakās iet uz mājām vai uz skolu;
- enurēze);
- miega traucējumi, baiļu lēkmes naktī;
- agresija pašam pret sevi (sit sev, graiza sev rokas utt.);
- agresivitāte vai, tieši pretēji, vienaldzība, emocionāls vēsums un noslēgtība;
- psihosomatiskas sūdzības: galvassāpes, vēdergraizes u. c.;
- sūkā pirkstus, monotoni šūpojas;
- neadekvāta reakcija uz sāpēm (piemēram: “Esmu to pelnījis!”);
- bailes no citu cilvēku attieksmes pret sevi.

 

Teksts: "Patiesā dzīve", Dagnija Millere-Balandīna

Avots jauns.lv




4 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas