Ģenētikas noslēpumi: Ko bērni manto no vecākiem un ko iegūst vides ietekmē?

 26. septembris 2017 9:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Kad ģimene gaida bērnu, vecāki un ģimenes locekļi labprāt mēdz apspriest, kāds viņš varētu izskatīties – no kura vecāka „mantos” matu krāsu; vai tas, ka mazulis aktīvi spārdās un prasa sev uzmanību vakaros, būs viņa rakstura iezīme, kā arī – cik liela ir iespēja, ka pavasarī uz deguna mazajam izmetīsies tantes vasaras raibumi. Vairāk stāsta ārste ģenētiķe Liene Korņejeva. 



Foto: Shutterstock.com

Ne tikai gēnu kopums nosaka to, kādi mēs esam. Bez spilgti redzamām lietām, par kurām atbild tikai gēni, vecāki bērnam nodod arī ģenētisku „melno kasti”. Tajā slēpjas pazīmes un īpašības, kuras visas dzīves laikā var palikt kastē, bet īpašos apstākļos lien no tās ārā.


Brīdī, kad satiekas mammas olšūna ar tēta spermatozoīdu, katrs no vecākiem savam bērnam nodod pusi no tā, kas ir viņi paši. Pirmajā šūniņā ir informācija gan par to, kāda būs bērna ķermeņa uzbūve un funkcionālās īpatnības, acu krāsa, asins grupa, nagu forma, gan par garšas īpatnībām, dzirdes smalkumu, pirkstu skaitu un daudz visu ko citu. Paies vairāki mēneši, kamēr no šīs vienas šūnas izveidosies bērna organisms – tāds, kādu viņa vecāku gēnu konstruktors būs paredzējis. Tomēr pat dominējošo pazīmju parādīšanos var ierobežot dažādi iekšējie un ārējie faktori. 
 
 
 
Brūnacainiem vecākiem atvase ar zilām acīm
Ne vienmēr bērna pārmantotās pazīmes ir tieši tādas, kādas gaidītas. Piemēram, diviem vecākiem, kam abiem ir brūnas acis, var piedzimt zilacains mazulis. Un vecākiem ar Rēzus pozitīvu asins grupu var būt Rēzus negatīvs bērniņš. Tāpat parasti ģimenei ir pārsteigums, ja mazais piedzimst rudiem matiem, lai arī nevienam no radiniekiem nav šādas matu krāsas. Par šiem „dabas untumiem” atbildīgi ir gēni, kuri parasti nav tik spēcīgi, lai paši izpaustos. Zilās acu krāsas gēns un rudu matu gēns var realizēties tikai tad, ja no otra vecāka arī tiek saņemts tāds pats „vājais” gēns. [1] Var gadīties, ka bērna tēva vecmamma un mammas vecaistēvs ir bijuši ar zilām acīm un viņu abu zilacainie gēni nu pēc vairākām paaudzēm ir satikušies viņu jaundzimušajā mazmazbērnā. 
 
 
Var gadīties, ka bērna tēva vecmamma un mammas vecaistēvs ir bijuši ar zilām acīm un viņu abu zilacainie gēni nu pēc vairākām paaudzēm ir satikušies viņu jaundzimušajā mazmazbērnā. 
 

Reizēm dzimtās no paaudzes paaudzē tiek mantots kāds no „stiprajiem” gēniem, kurš nes sev līdzi kādu spilgti izteiktu pazīmi – garu, līku degunu, kopā saaugušus divus pēdas pirkstus, izteikti cirtainus matus vai īpatnēji veidotu lūpu līniju. Bērnam, kurš pasaulē nācis ar vienu lieku pirkstu, nereti kādam no vecākiem šāds pirksts ir noņemts drīz pēc piedzimšanas, un par to liecina tikai mazs, kārpai līdzīgs izaugums uz delnas malas. 
Iedzimtība ir nosaka to, vai pārmantosies vecāku dotības, kas ir svarīgas spēju attīstībai. Piemēram, lai attīstītos muzikālās spējas, jābūt noteiktai iekšējās auss uzbūvei, pirkstu garumam vai lokanībai. Tomēr dotību un apdāvinātības esamība vēl nenozīmē, ka attīstīsies spējas. Lai tās īstenotos, vajadzīga noteikta attīstoša vide un mērķtiecīga audzināšana.
No vecākiem mazulis manto temperamentu, kas ir pamatā raksturam. Lai arī raksturu lielā mērā ietekmē audzināšana un sociālā vide, tomēr tas balstās uz temperamenta īpašībām.
 
Krāsas katrs varam redzēt citādi
Kad bērns aug un iepazīst apkārtējo pasauli, viņš to novērtē ar visām savām maņām – redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu. Lai arī jau bērnudārzā visi iemācāmies atšķirt pamatkrāsas, apgūstam dažādas garšas, izbaudām sajūtas, kādas rodas, pieskaroties dažādu faktūru materiāliem, ne vienmēr iedomājamies, ka šīs, it kā pašas par sevi saprotamās lietas uztveram dažādi. 
 
Ja mamma grūtniecības laikā smēķē, viņas asinīs folskābes līmenis ir zemāks nekā nesmēķējošai sievietei. Līdz ar to, neskaitot visus citus riskus, kas ir smēķējošu vecāku bērniem, šādiem mazuļiem ir arī augstāks nervu caurulītes defekta veidošanās risks. 
 
Cilvēks redz pasauli tādās krāsās, kādās to uztver, – to nosaka pārmantotais gēnu komplekts. Ja zēns no savas mammas ir mantojis izmainītu sarkanās/zaļās krāsas redzes gēnu, viņš šīs abas krāsas redzēs vienādi brūnganā tonī. Šo īpatnību sauc par daltonismu, un tā nav visai reta. Gēns, kas atbild par spēju atšķirt šīs divas krāsas, atrodas X dzimumhromosomā un ir „vājais” gēns. Sievietēm šādas hromosomas ir divas, tāpēc daltonisms izpaužas ļoti reti. Vīriešiem piešķirta tikai viena X hromosoma – ja tajā ir daltonisma gēns, vīrietis nespēs šīs krāsas atšķirt. Ziemeļeiropā līdz pat 8 % vīriešu ir izmainīta sarkanās/zaļās krāsas redzes uztvere. Kad šādam zēnam cenšas iemācīt nosaukt klucīšu krāsas, šis uzdevums rada apjukumu, jo mamma/tētis vai audzinātāja viņam rāda brūnu klucīti un liek to saukt par sarkanu, bet pēc tam tieši tādu pašu par zaļu. Un, tā kā cilvēks ar izmainītu krāsu redzi nekad nav redzējis pilnu krāsu spektru, viņš var nodzīvot dzīvi, par savu īpatnību nemaz nezinot.
 
Pasaulē ir cilvēki, kuri nespēj atšķirt zilu krāsu no dzeltenas, un arī tādi, kas redz pasauli tikai melnbaltu. Un arī tad, ja redzam visas krāsas, mēs tās neuztveram pilnīgi vienādi, tāpēc strīdēties par to, kādā krāsā vai nokrāsā ir konkrēta kleita, noteikti nav vērts. [2]
 
 
Pārmantotā garšas sajūta
Arī garšu lielā mērā nosaka tieši pārmantotas īpatnības. 1931. gadā ķīmiķis Artūrs Fokss (Arthur Fox) bēra pudelē ķīmisku vielu feniltiokarbamīdu (PTC). Viņam nedaudz misējās un gaisā pacēlās pulvera mākonītis, no kura daļa tika blakus stāvošā kolēģa mutē. Kolēģis sūdzējās, ka pulveris esot rūgts, bet Artūrs, lai arī droši vien bija apēdis krietni vairāk „mākoņa”, jo stāvēja tuvāk, nekādu garšu nesajuta. Ķīmiķi sāka piedāvāt pagaršot PTC saviem kolēģiem un radiniekiem un secināja, ka daļa populācijas to nespēj sagaršot, daļa šo vielu uztver kā ļoti rūgtu, bet daļa atzīmē viegli rūgtu garšu. 
Par garšas uztveri atbild kārpiņas uz mēles, bet uz tām savukārt, pēc mantoto gēnu receptes, ir novietoti dažādi garšas receptori. Tāpēc, kamēr daļa cilvēku vai jūk prātā no tā, cik patīkama var būt lakricas vai rukolas garša, citi tajā sajūt garšas nianses, kas liek pretīgumā novērsties. Ir tik savādi apzināties, ka viens un tas pats ēdiens var garšot dažādi, ja atrodas uz dažādu cilvēku mēlēm.
 


Ģenētikas „melnā kaste”
Tomēr ne tikai gēnu kopums nosaka to, kādi mēs esam. Bez spilgti redzamām lietām, par kurām atbild tikai gēni, vecāki bērnam nodod arī ģenētisku „melno kasti”. Tajā slēpjas pazīmes un īpašības, kuras visas dzīves laikā var palikt kastē, bet īpašos apstākļos lien no tās ārā. To skaitā ir gan vēlamas, gan nevēlamas lietas – tur var būt noslieces uz atkarībām, tieksme uz lieko svaru, audzēju attīstības risks, kā arī dažādas rakstura un temperamenta iezīmes, talanti un spējas, „viegla galva” uz matemātiku, valodām, mūziku vai mākslu. 

Jau esot mammas puncī, no pirmajām grūtniecības nedēļām bērna attīstību ietekmē arī vide, kas ir viņam apkārt, un tā turpina ietekmēt un „iedarbināt” „melnās kastes” saturu līdz pat dzīves noslēgumam. 

Pēc dzimšanas vide, ar kuru sastopas mazuļa organisms, tikai aug plašumā. Bērnībā ģimenes lokā iegūtā pieredze audzē asniņus bērna ēšanas, emocionālaās attīstības un fiziskas aktivitātes paradumiem pieauguša cilvēka dzīvē. Tas ir galvenais „melnās kastes” vadības bloks. „Nespējot” saviem bērniem atteikt kārotos augsta cukura un tauku satura produktus ikdienā, vecāki un/vai vecvecāki rausta bērna „melno kasti”. Ja tajā slēpjas tendence uz paaugstinātu asinsspiedienu, izmainītu holesterīna vielmaiņu, aptaukošanos vai vēnu varikozi, veselības traucējumi var sākt izpausties jau bērna vecumā. 
 
 
Citu faktoru ietekme
Viens no agrīnākajiem faktoriem, kas ir nepieciešams bērna normālai attīstībai jau pirmajās grūtniecības nedēļās, ir B6 (folijskābes jeb folskābes) vitamīns mammas asinīs. Brīdi pirms 8. grūtniecības nedēļas auglim veidojas ieliekums visa ķermeņa garumā, kas aizveras ciet, izveidojot sīku nervu caurulīti – tā kļūs par bērna mugurkaulu, kas aptvers muguras smadzenes. Caurulītes aizvēršanās brīdī šūnām ir nepieciešama folskābe. Ja tās ir par maz, pastāv lielāks risks, ka caurulītes slēgšanās process notiks nepilnīgi. Šā iemesla dēļ visām sievietēm, kuras plāno drīzumā kļūt par mammu vai arī ir pašā grūtniecības sākumā, ārsti iesaka papildus pilnvērtīgai pārtikai lietot arī folskābi. [3]
 
Ja mamma grūtniecības laikā smēķē, viņas asinīs folskābes līmenis ir zemāks nekā nesmēķējošai sievietei. Līdz ar to, neskaitot visus citus riskus, kas ir smēķējošu vecāku bērniem, šādiem mazuļiem ir arī augstāks nervu caurulītes defekta veidošanās risks. 
 
Mazuli grūtniecības laikā ietekmē arī pārtikas sastāvs un medikamenti, ko lieto viņa mamma, alkohols jebkādās devās, mammas emocijas, placentas darbība un vēl daudzas citas lietas. 
 
 
Vai varam ietekmēt, kāds būs bērns?
Ģenētiskos faktorus jeb „melnās kastes” saturu mēs kontrolēt nevaram, tomēr uz to novelt visas vainas arī nav godīgi. Vides faktori ir kontrolējami, bet tas prasa piepūli. Ja kāds no vecākiem vai vecvecākiem ir smēķējis un nomiris no plaušu vēža, viņu pēcnācēju „melnās kastes” saturs ir viegli prognozējams. Alkoholiķu, narkotiku lietotāju un azartspēļu atkarīgo pēcnācēji var saņemt noslieci uz atkarību veidošanos, tomēr pat tad, ja indivīda „melnā kaste” līdz malām pilna ar noslieci uz alkohola atkarību, nonākot vidē, kur alkoholu nelieto, tai nav nekādas iespējas izpausties. 
 
 
Interesējoties par savas dzimtas vēsturi, ikviens var iegūt aptuvenas norādes par to, kas atrodams viņa paša „melnajā kastē”. Veiksmīgi variējot vides faktorus, šādas zināšanas var palīdzēt izvairīties no veselības problēmām pašam, ielikt stabilus savu bērnu dzīves pamatus un nodzīvot maksimāli pilnvērtīgu dzīvi par prieku sev un citiem.
 
 
 
 
Izmantotā literatūra:
1. Are You Carrying the Redhead Gene? Pieejams šeit
2. Krāsu redzes pārbaude. Pieejams šeit.  
3. Folate and Neural Tube Defects. Pieejams šeit.
 
 
Autore: Liene Korņejeva, ārste ģenētiķe
 
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas