Trenējam intuīcijas muskuli. Jeb kā ļaut intuīcijai nekļūdīgi sevi vadīt

 06. augusts 2019 6:40 mammamuntetiem.lv Raksts

Pēdējā laikā par intuīcijas eksistenci šaubas vairs nerodas pat skeptiķiem. Zinātnieki, kas pēta intuīcijas fenomenu, tās spēku ne tikai pierādījuši eksperimentos, bet pat vizualizējuši – skenējot smadzeņu darbību. Tiesa gan – lai intuīciju izmantotu pilnībā, tā jātrenē. Kā muskulis sporta klubā.



Foto: Shutterstock.com

Kaut kādā mirklī atbilde atnāks – vai nu negatīvās sajūtas zudīs, jo bažas nebūs apstiprinājušās, vai arī pieņemsies spēkā, un tu varēsi teikt – jā, man bija taisnība!


Kā to izdarīt – par to saruna ar psiholoģi, deju un kustību terapeiti Indru Majori-Dušeli.

Par intuīciju atbildīga konkrēta smadzeņu daļa – tā sauktās prefrontālās smadzenes, kas atrodas pieres un pakauša garozas daļā. Tieši no tām rodas īpašā izjūta par to, kā rīkoties vispareizāk. Tas, ko prefrontālās smadzenes izdara, – neparastā veidā sakārto jeb saintegrē informāciju, kas mūsu smadzenēs noglabāta dažādos atšķirīgos failos.

Teicāt – „īpašā izjūta”. Kāda tā ir?
Vienam tā atnāk domu formātā. Citam – kā vizuāla bilde. Kādam galvā piepeši atskan balss. Un var būt arī tā – atnāk doma, un tai seko spēcīgas fiziskas sajūtas. Tādos mirkļos kinestētiski orientētiem cilvēkiem (arī pati esmu tāda) spalvas burtiski saceļas uz rokām. Iestājas skaidrība. Bieži intuīcija ļauj prognozēt notikumus un attur no kļūmīga soļa. Tā pasaka – būs kārtībā vai nebūs.

Bet kā atšķirt intuīciju no negatīvas pieredzes balss, kas saka – neej, neriskē, sargā sevi?
Labs jautājums! Un uz to nav vienkāršas atbildes. Iztēlojos situāciju: ieraugi vīrieti, ar kuru gribētu iepazīties, bet rodas dīvainas sajūtas, ka varbūt labāk tomēr ne... Jā, sajūtas var radīt negatīvas pieredzes sārņi, un tā var būt intuitīva nojausma, ka ar šo cilvēku kaut kas nav kārtībā.

Mūsu uzmanībai, tāpat kā domāšanai, ir slikts paradums uzvesties stereotipiski – visu laiku iet pa vienām un tām pašām sliedēm un lielākoties pat nefiksēt, kas notiek apkārt.

Un kā rīkoties?
Turpināt sekot tam, ko jūti. Paralēli vērts padomāt par savu pagātnes pieredzi – lai apzinātos, kas no tās joprojām velkas līdzi. Var sev pajautāt: „Vai tas, ko tagad jūtu, varētu būt saistīts ar pārpalikumu no pagātnes vai tomēr ne?” Varbūt, esot kopā ar vīriešiem, vienmēr esi piesardzīga, un tam nav nekādas saistības ar viņiem, bet ar pašas bailēm no tuvām attiecībām, no tā, ka varētu zaudēt savu neatkarību, ka varētu nodarīt pāri... Un tad sāc racionalizēt, kāpēc kaut ko nedarīt, vai novelt vainu uz intuīciju.
Lai varētu atšķirt pagātnes bažas no intuīcijas, pret sevi jābūt godīgai. Faktiski stāsts ir par emocionālo inteliģenci. Tikai pati vari pētīt un izzināt sevi, katrā ziņā – ja rodas neskaidras bažas, trauksmes izjūta, vajag to paturēt uzmanības lokā un mierīgi turpināt sevi vērot. Kaut kādā mirklī atbilde atnāks – vai nu negatīvās sajūtas zudīs, jo bažas nebūs apstiprinājušās, vai arī pieņemsies spēkā, un tu varēsi teikt – jā, man bija taisnība!
Bieži vien gribas, lai intuīcija nāktu palīgā arī ikdienišķās situācijās – piemēram, drīz jāsaka runa kāzās vai jānovada prezentācija, un gribētos izspēlēt kādu īpašu knifiņu. Bet ideju nav! Šajā mirklī svarīgi ļauties intuīcijas plūsmai, iedodot telpu un laiku smadzenēm darbu izdarīt pašām. Intuīcijas balss var parādīties, ja par konkrēto jautājumu gan mazliet padomā, gan nogaidi. Respektīvi, nedomā. Vien gaidi, kas atnāks.
Zinātnieki reiz veica eksperimentu – cilvēkus sadalīja divās grupās, un katrai no tām deva sarežģītu matemātisku uzdevumu. Vienai grupai tika atļauts doties gulēt, viņi uzdevumam ķērās klāt no rīta un to ātri vien atrisināja. Savukārt otrai, cenšoties tikt ar uzdevumu galā, visu nakti bija jāpaliek nomodā. Viņi pie risinājuma nenonāca.
Bet arī padomāšana ir svarīga. Mēdzam teikt: „Man ir vai nav attīstīta intuīcija.” Tātad to var attīstīt. Tāpēc ka es zinu, par kuru smadzeņu daļu ir runa, es arī zinu, kā šo smadzeņu daļu attīstīt.

Tātad – kā?
Atbilde var šķist garlaicīga. Bet tā nu ir – intuīciju attīsta meditācija. Tā trenē spēju uztvert sevi un savu iekšējo telpu ar mīlestību, labvēlību un zinātkāri. Varētu teikt, meditācija attīsta mīlošas attiecības pašai ar sevi. Ieguvums – intuīcijas uzplaiksnījumi. Sākot pazīt dažādas īpatnējas sajūtas, kas rodas ķermenī, cilvēks iegūst spēju operēt ar informāciju daudz augstākā līmenī nekā līdz šim.
Interesanti, ka meditācija ļauj uzlabot attiecības ar cilvēkiem. Un otrādi – esot empātiska, uzmanīga, labvēlīga, ieklausoties citos cilvēkos, atspoguļojot viņu sajūtas, tu stimulē tās pašas smadzeņu daļas, kas atbildīgas par intuīciju.

Ir cilvēki, kas redz brīdinošus sapņus. Un ir cilvēki, kas ir tik ļoti jūtīgi pret apkārtējām zīmēm un informāciju, ka mēs viņus saucam par gaišredzīgiem. Bet viņi ir īpaši.

Bet daudziem cilvēkiem tas ir ļoti, ļoti grūti. Jo, pirmkārt, domās vienmēr atrodamies kaut kur citur. Esam tendēti uz pagātni vai nākotnes fantāzijām, nevis tagadni. Otrkārt, tas ir jautājums par uzmanības kvalitāti. No sirds klausīties, ko otrs cilvēks runā, nevis gaidīt, kad viņš apklusīs, lai iestarpinātu savu sakāmo, – nav viegli. Uzmanība ir visvērtīgākā dāvana, ko vari iedot otram cilvēkam. Uzmanība ir mīlestība. Nav uzmanības, nav mīlestības.
Intuīciju attīstot arī tik vienkārši vingrinājumi, kā, piemēram, likt sev ierastajā vidē pamanīt ko jaunu.
Mūsu uzmanībai, tāpat kā domāšanai, ir slikts paradums uzvesties stereotipiski – visu laiku iet pa vienām un tām pašām sliedēm un lielākoties pat nefiksēt, kas notiek apkārt. Ar tamlīdzīgiem vingrinājumiem, trenējoties pamanīt jaunas lietas, var panākt, lai uz mūsu apziņas ekrāna rastos jauni nospiedumi.
Arī, izdarot kaut ko citādi, var piedzīvot brīnumus. Patiess stāsts, kuru man atklāja kāds klients, – viņš brauc tramvajā no treniņa un vienmēr kāpj ārā vienā un tajā pašā pieturā. Un pēkšņi vienu vakaru viņu pārņem sajūta, it kā neredzams spēks grūstu laukā no tramvaja pieturu ātrāk. „Nu, labi, kas tad man – izkāpšu arī!” viņš nolemj. Izkāpj un satiek cilvēku, kurš viņam pastāsta tik būtiskas lietas, ka vīrieša dzīve pilnībā mainās.
Domāju, šīs šķietami mistiskās sakritības izskaidrojamas ar to, ka mēs visi esam saistīti vienā informatīvajā sistēmā. Ja atrodies noteiktā apziņas stāvoklī – esi atvērta un uzmanīga pret sevi, tad apziņas plūsma, kas pieejama visiem, kļūst pieejama arī tev. Tu sadzirdi, ka tepat „staigā” informācija – tev vienkārši jāpagriežas pareizajā virzienā, lai pie tās tiktu. Ne vairāk.
Ieteikumam ir divas puses – jā, seko impulsam un tu, iespējams, satiksi būtisku cilvēku. Bet arī, aizejot pa citu ceļu, izkāpjot no automātiskā režīma, tevī kaut kas sāks darboties citādi.
Ir grāmata Nediēta, kuras pamatā ir pētījumi par slaidu un resnu cilvēku ēšanas paradumiem. Nav runa par to, ka resni cilvēki ēstu par daudz! Tā ir maldīga pieeja, kuru diemžēl apstiprina daudzi dietologi. Lieko svaru rada kas cits – paradumi, domāšana un uzvedība. Apaļīgi cilvēki ievēro noteiktas shēmas, savukārt tie, kas ir tievi, daudz vieglāk eksperimentē, iesaistās jaunos projektos un vairāk riskē. Grāmata iesaka ēšanai nepievērst vispār nekādu uzmanību. Uzmanību vērts pievērst tam, lai kļūtu radošāka savās dzīves izpausmēs. Piemēram, katru nedēļu aiziet uz pasākumu, uz kuru nekad iepriekš neietu, – teiksim, boksa sacensībām. Padomāt, ko nekad nedarītu, un – izdarīt. Tas paplašina apziņu.
Tāpat vērts ļaut sev dauzīties – būs spontānai un priecāties. Tas noņem spriedzi, ko rada koncentrētais prāta stāvoklis, un galvā var ienākt kaut kas jauns.

Intuīcija mēdz brīdināt. Ja pēkšņi pārņem bailes, piemēram, lidot, vai tas jāuztver kā signāls?
Pašai tā ir bijis – jābrauc ceļojumā un pēkšņi pārņem drausmīga trauksme... Tad sev jautāju – vai baidos tāpēc, ka braucu viena, vai tāpēc, ka uztraucos, kas manas prombūtnes laikā notiks ar maniem bērniem, vai tāpēc, ka ceļojumā, iespējams, piedzīvošu ko sliktu. Manā gadījumā atbilde – man grūti aizbraukt prom no saviem bērniem. Brīdinājumam tomēr ir citādas izpausmes nekā iekšējas bailes. Priekšā izskrien meža zvērs, putns ietriecas mašīnas stiklā, pa ceļam uz lidostu nokrīt koks... Lūk, ārēju iejaukšanos es uztvertu kā brīdinājumu. Bet tas jau ir no mistikas sērijas un ar intuīciju saistās vien tādā mērā, ka mums vajadzētu būt gana atvērtiem, lai vispār pamanītu zīmes.
Ir cilvēki, kas redz brīdinošus sapņus. Un ir cilvēki, kas ir tik ļoti jūtīgi pret apkārtējām zīmēm un informāciju, ka mēs viņus saucam par gaišredzīgiem. Bet viņi ir īpaši.

Situācija: sieviete meklē dzīvesvietu. Ieiet skaistā dzīvoklī, un viņai sāk sāpēt galva. Tā ir zīme, ka dzīvoklis viņai neder?
Protams, ir vērts ne tikai ar prātu izsvērt visus par un pret, bet arī pievērst uzmanību sajūtām – patīk vai nepatīk. Vai es gribētu šeit dzīvot? Vai jutīšos šeit tik labi, lai spētu atslābināties un labi izgulētos? Vai es gribētu šeit strādāt? Vai šie pedagogi un šī skola rada man pietiekamu drošības sajūtu, lai es viņiem uzticētu savu bērnu? Komforta sajūta, atslābinājums, miers ir labas zīmes. Bet galvassāpes... Arī tās var liecināt par daudz ko. Piemēram, to, ka telpā gluži objektīvi trūkst gaisa. Vai arī gaiss ir tik specifisks, ka tava individuālā sistēma nespēj to ilgi izturēt, un galvassāpes atgādina – kritiskā robeža ir sasniegta, jāiet laukā.
Bet sāpes var liecināt par iekšēju spriedzi. Bieži vien esam nodarbinātas ar ko citu un nemanām, kā spriedze kāpj un kāpj. Vien, sākoties sāpēm, satrūksties – tiešām esmu saspringusi! Tad jādomā, kas saspringumu rada, – atmosfēra, kas valda starp cilvēkiem konkrētajā telpā, vai neveiksmīgs telpas iekārtojums. Nav noliedzams – ir krāsas, kas uz mums iedarbojas labi, un ir krāsas, kas vājina mūsu spēku. Iekārtojumu mainot, mainīsies sajūtas.
Sāpes vai citas nepatīkamas sajūtas vienmēr ir signāls. Tās prasa, lai pievērs sev uzmanību. Par ko ir stāsts, – tas jāsajūt pašai.

Pamēģini!
1. Pamodini savu iekšējo guru! Šo vingrinājumu vislabāk izpildīt reizi dienā – no rīta vai vakarā vismaz vienas nedēļas garumā. Iekārtojies ērti – tā, lai varētu atslābināties. Cik vien dziļi vari, izelpo, turpini elpot mierīgi un dziļi, cenšoties atbrīvot visus muskuļus. Iztēlojies, it kā tavs saprāts atrastos... Vēderā, nevis galvā. Turpini elpot un ar katru ieelpu atslābināties arvien vairāk. Pajautā sev: „Ko man tagad vajadzētu apzināties?” Kamēr viens šis jautājums atbalsojas tevī, pieņem visas atbildes, kādas vien parādās. Tās var parādīties jebkurā veidolā – tēlos, vārdos, sajūtās, emocijās. Tagad tavs uzdevums – ieklausīties savā iekšējā padomdevējā. Ja turpmākajās divās trijās dienās tava iekšējā balss nesniedz nekādu atbildi, pajautā ko citu: „Kādā virzienā man turpmāk doties?” vai „Ko man tagad darīt?”
Pieraksti pirmo, kas iešāvās prātā, – arī tad, ja atbilde šķiet pilnīgi neloģiska vai pat nesaistīta ar pašu jautājumu. Pierakstus saglabā. Ar laiku pierakstītie vārdi, tēli vai sajūtas iegūs jēgu, kuru iepriekš nebiji pamanījusi, jo tā atradās ārpus cēloņu un seku tīkla.

2. Izsijā saņemtos ziņojumus. Bieži vēstījumi, kas mums šķiet nākam no zemapziņas, nav nekas cits kā projekcijas, vēlmes vai bailes. Psihologi – Hals Stouns un Sidra Vinkelmane – pat uzskata, ka mūsu personību veido dažādas „starppersonības”, no kurām katrai ir sava īpašā balss, un tās aktivizējas dažādos dzīves mirkļos. Paturot prātā šo teoriju, izveido savu „starppersonību” sarakstu (Bērns, Māsa, Sieva, Klauns, Bailule utt.). Kad tev vajadzēs pieņemt lēmumu vai kaut ko svarīgu izvēlēties, pieraksti jautājumu un ļauj, lai izsakās tavas galvenās personības daļas. Viņu atbildes pieraksti ar dažādu krāsu pildspalvām, bet necenties acumirklī izlemt, kuras no atbildēm ir vislabākās.
Pēc tam nedari neko – vien atkārto pirmo vingrinājumu. Ko iegūsi? Apzināti trenēsies atšķirt viedā padomdevēja balsi no sociālajām lomām, kuras esi uzņēmusies.

3. Vienu dienu seko tikai savai intuīcijai. Viena lieta – ieklausīties intuīcijā, bet pavisam cits līmenis – rīkoties saskaņā ar to. Nav viegli pāriet no teorijas pie prakses, un vislabāk to darīt pakāpeniski. Sāc ar mazumiņu – vienu dienu, kuru pavadīt rokrokā ar savu iekšējo gudrību. Izvēlies vismierīgāko nedēļas dienu, kurā darbs nedzen darbu un nav atbildīgu sapulču – lai tavas izvēles neiespaidotu apkārtējos. Sāc dienu ar pirmo vingrinājumu – tas palīdzēs prātam kļūt modrākam. Pēc tam ļauj, lai diena rit savu gaitu, un rīkojies tikai pēc intuīcijas. Tas nozīmē – izvairies no loģiskiem pārspriedumiem un ierastām izvēlēm. Pievērs uzmanību savām sajūtām – kā patīkamām, tā nepatīkamām. Visu, ko pamani, pieraksti – tas palīdzēs precīzāk pamanīt visu, kas notiek, un stiprinās ticību savam spēkam. Lieliski, ja intuīcijas dienas vari atļauties regulāri – tā ātrāk iemanīsies paļauties uz savu iekšējo balsi.

4. Klausies savā iekšējā balsī. Ar iekšējo balsi ir interesanti – ja tai nepievērš uzmanību, balss vienkārši zūd. Reizi vai divas nedēļā tev vajadzētu atrast laiku, lai aprunātos ar sevi. Mierīgā gaisotnē stāvot vai guļot, kārtīgi izelpo un tad dziļi ieelpo. Fokusē uzmanību uz domām, kas iešaujas prātā, un sajūtām ķermenī – mieru vai saspringumu, sāpēm, nomāktību.
Pajautā sev, vai pašlaik jūties ar dzīvi apmierināta. Kā tu varētu to uzlabot? Turpini mierīgi un dziļi elpot un – galvenais! – nepūlies rast atbildi. Ļauj, lai tā atnāk pati. Atbildes nav? Visu vingrinājumu atkārto vēlāk, bet tajā pašā dienā.
Vissvarīgākais, lai modinātu intuīciju, – saglabāt atvērtību dzīvei. Vingrinājuma laikā netiesā, neanalizē, pievērs uzmanību tikai savām sajūtām, impulsiem un emocijām, un tad tava iekšējā balss kļūs arvien skaidrāka un skaļāka.

Daži vēsturiski fakti par intuīciju
44. g.p.m.ē. Kalpurniju, Jūlija Cēzara sievu, pārņēma spēcīgas priekšnojautas, ka ar viņas vīru notiks kaut kas ļauns, un sieviete izmisīgi lūdza viņu nedoties uz Senātu. Cēzars sievas lūgumus neņēma vērā. Kas notika tālāk, mēs visas zinām, – daži naža dūrieni un mirstošā Cēzara mūžam slavenie vārdi.
1940. gadā Vinstons Čērčils pusdienoja brīdī, kad netālu sprāga vācu bumba. Čērčils nekavējoties pavēlēja apkalpojošajam personālam pamest virtuvi. Dažus mirkļus vēlāk nākamā bumba trāpīja tieši saimniecības telpās.
1965. gadā Pols Makartnijs sapnī izdzirdēja melodiju. Tā skanēja tik atšķirīgi no visa, ko Makartnijs bija jelkad sacerējis, ka viņš jutās apjucis – vai tikai zemapziņa viņu neāzē un tā nav kāda cita komponēta dziesma? Makartnijs melodiju spēlēja visiem, kas vien bija gatavi klausīties, bet neviens dziesmu neatpazina. Tā nu Bītli dziesmu ierakstīja un deva tai nosaukumu Yesterday.

 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas