Kļūdu TOP 6, ko pieļauj vecāki, izlaižot pastaigāties bērnu 2

 27. februāris 2015 15:00 mammamuntetiem.lv Raksts

„Parasti neviena mamma un tētis šos zemāk lasāmos faktorus neuzskata par nopietniem, kamēr pats ar tiem nesaskaras... Visbiežāk vecākiem ir skola caur bēdām. Pieredze no dzīves. Bet pieredze var būt ļoti, ļoti sāpīga. Negaidīsim šo slikto pieredzi! Iemācies palikt bērnam apakšā spilventiņu jau savlaicīgi!” stāsta BKUS Bērnu ķirurģijas klīnikas vadītājs, profesors Aigars Pētersons.



Foto no www.ksil.lv arhīva.


1. Bez uzraudzības atstāts bērns pie ūdenstilpnēm. Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 30 līdz 40 bērnu. Latviešu ģimenēs, ja viņiem ir kāda māja, dārziņš, tad neiztrūkstošs elements ir dīķis. Šī dīķa rakšana ir tāda kā masu parādība. Kad mēģina noskaidrot, kādam nolūkam — es tur kādreiz varbūt zivis ielaidīšu, varbūt ūdensrozes. Nupat piemājas dīķī mūsu kaimiņbērns noslīka... Biežāk noslīkst kādos ūdensavotos pie mājas — arī grāvī, lielā peļķē, lietusūdens mucās utt. Viens — jāstāsta, cik tas ir bīstami, ka vieni nedrīkst iet arī uz ledus, otrs — ūdens avotus jānorobežo! Dīķim apkārt vajag sētu ar slēdzamiem vārtiņiem, lai mazajam nerastos iespēja vienam iet turp rotaļāties. Un atceries, ka, ejot peldēties, lielais bērns nav mazā uzraudzītājs, līdzi jādodas kādam pieaugušajam!


2. Bērna atstāšana vienatnē ar pašmāju vai radu suni, citu dzīvnieku. Ik gadu 400-500 bērnu Latvijā gūst dzīvnieku izraisītas traumas. Vairumā gadījumu uzbrucējs ir tieši mājas mīlulis! Mums arī mājās ir suns — labradors, kurš nevienam nekad neko nav darījis, pat, ja zīdainis aiz astes rāva. Labradori ir viena no bērniem draudzīgākajām suņu šķirnēm. Taču! Mums draugiem bērnam seju sakoda tieši viņu pašu labradors, kurš arī nekad nevienam nebija uzbrucis... Bērnu un suni telpā nedrīkst atstāt nepieskatītus! Arī kaķis — šis mīļais minka — ir diezgan bīstams! Tāpat seski, žurkas, jūras cūciņas. Gadījums — aiziet ģimene uz dzīvnieku izstādi, bērns būrī iebāž pirkstu un iekož jūrascūciņa. Un tas garantē pilnu vakcinācijas kursu pret trakumsērgu!


3. Iegādājas skaistu skrejriteni vai velosipēdu, bet par aizsargķiveri aizmirst. Tā nepieciešama, pārvietojoties arī ar skrituļslidām, skrituļdēli, slēpēm u.c. Bērnam galva salīdzinoši ir ļoti smaga, un ja viņš kur triecās, tad ar galvu pa priekšu. Tādējādi viegli iegūstami galvas centrālās nervu sistēmas bojājumi, smadzeņu sasitumi, satricinājumi. Uz ķiveri nevajag taupīt — tai jābūt atbilstoša izmēra, sertificētai un, protams — bērns aug lielāks, un arī ķiverīte jāpērk lielāka. Un aizmirsti par bērnu staiguli! Šī ierīce bērnam ir ļoti traumatiska!


4. Nepiesardzība uz ielas kā gājējiem. Latvijā katru gadu ceļu satiksmes negadījumos cieš vidēji 900 līdz 1000 bērnu, no tiem aptuveni 25 līdz 30 zaudē dzīvību. Kolīdz bērns sāk staigāt, stāsti un ar savu piemēru rādi, kādi ceļu satiksmes noteikumi ir jāievēro gājējam! Pat, ja esi uz gājēju pārejas, tu nevari būt drošs, ka auto apstāsies, ka vadītājs pagūs noreaģēt. Savulaik piedzīvoju situāciju— slidens, braucu atļautajā ātrumā, un kādus 200 metrus priekšā uz gājēju pārejas pamanīju skolotāju ar mazo skolnieciņu rindu. Es sāku bremzēt, bet mašīna — kā pa ledu. Vēl tagad atmiņā aina, kā es bērnu rindai izslīdēju cauri... Viena daļa jau bija aizgājusi, otra — vēl nebija nākusi. Apstāties vienkārši neizdevās...


5. Bērna brīvais laiks ir neorganizēts, dzīve savā vaļā. Bērna brīvais laiks ir neorganizēts, dzīve savā vaļā. Vecāki darbā pavada garas stundas, un arvien jaunāka vecuma atvases dzīvojas ielās nepieskatītas. Notiek tāds kā neorganizētais sports. Jumti, koki, šahtas, jaunceltnes utt. Es arī augu uz ielas, mamma mani audzināja viena, strādāja 8 līdz 10 stundas dienā. Loģiski, ka pēc skolas četras piecas stundas dienā man nebija kur likties. Tā, nu, mēs ar draugiem spridzinājām, pa šņori laidāmies no otrā stāva lejā, lēkājot pa jumtiem, izkritām cauri, pret asfaltu asinājām metināmos dzelžus, kam pietinām baložu spalvām un mētājām... Normāli tas nav. Brīvo laiku vajag organizēt! Austrijā, Šveicē, Vācijā — nekas tāds nav iedomājams! Bērnam vajag uzticēties, cik vien var. Bet jāpārbauda, ko viņš reāli dara, kad jūs uzgriežat muguru.


6. Nepietiekama drošība bērnu spēļlaukumos. Spēļlaukumu ierīcēm un to daļām, balstiem un stiprinājumiem jābūt mehāniski izturīgiem un stabiliem, tiem jāiztur paredzētās lietošanas slodzes nesalūstot un nedeformējoties. Rotaļlietu šķautnēm, izvirzījumiem, auklām, trosēm un stiprinājumiem jābūt izveidotiem un konstruētiem tā, lai lietotāju risks gūt fiziskas traumas saskarē ar tiem būtu minimāls. Praksē gan negadījumi galvenokārt ir saistīti ar kritieniem bērnu uzvedības dēļ (īpaši šūpolēs). Jāskatās, lai bērni neko nesien pie iekārtām, ne apģērba šņores, ne cilpas, ne arī mājdzīvnieku pavadas, jo bērns tajās var nožņaugties. Iekārtojot spēļlaukumumus, jāpārliecinās, ka paaugstinājumiem ir aizsargbarjeras, ka margu spraugas ir vai nu tik šauras, lai bērns tur galvu nevar iebāzt, vai tik platas, lai bērna galva nevar iesprūst. Vecākiem obligāti jāpārbauda, lai spēllaukumā nav asu smaiļu un malu. Tāpat jāpārliecinās, ka šūpoles, slidkalniņi un citas ierīces nerada krišanas risku, īpaši vai nav atklātas betona daļas, koka izvirzījumi un akmeņi.

 

 

 



2 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas