Par bērnības emocionālajām traumām un pieaugušajiem neirotiķiem

Uzskata, ka tāda cilvēka personības iezīme kā introvertums vai ekstravertums, ir iedzimta un praktiski nav maināma. Daudzi pieaugušie sevi dēvē par introvertiem, jo labāk jūtas tad, ja nav uzmanības centrā. Viņi ir labi klausītāji, bet reti kad kļūst par to, ko sauc par “kompānijas dvēseli”. Turpretim ekstraverts ir enerģijas pārpilns, viņam patīk sarunāties ar citiem, ballēties, viņš smeļas enerģiju no komunicēšanas ar apkārtējiem. 

Nopietnākās emocionālās traumas bērni piedzīvo vecumā no 3 līdz 5 gadiem.

FOTO: Shutterstock.com

Nopietnākās emocionālās traumas bērni piedzīvo vecumā no 3 līdz 5 gadiem.

Populārais krievu psihologs Mihails Labkovskis uzskata, ka liela daļa introvertu patiesībā par tādiem kļuvuši tāpēc, ka auguši emocionāli neveselā ģimenē, vecāki ir  bijuši neirotiķi, kas savos bērnos jau no mazotnes ir radījuši nedrošību.

Tagad šie bērni ir pieauguši, bet ciemakukulī no bērnības paņēmuši sajūtu, ka viņu personība un viņu problēmas pieaugušos neinteresē. “Liec mani mierā!”, “Esmu noguris”, “Parunāsim citreiz...” un citas frāzes no vecākiem viņi dzirdēja biežāk nekā gatavību tikt uzklausītiem.  Ar laiku šie bērni iemācījās visus pārdzīvojumus paturēt sevī un noslēgties. Lūk arī introverts gatavs! 

 

Kad veidojas neirozes

Labkovskis uzsver, ka nopietnākās emocionālās traumas bērni piedzīvo vecumā no 3 līdz 5 gadiem. Tas ir laiks, kad mazulim vajadzētu iegūt drošības sajūtu, kas ir dzīves bez neirozēm pamatu pamats. Bet viņš dzīvo vidē, ko varētu dēvēt par “katastrofas gaidīšanu”. Turklāt tās nebūt nav milzīgas traģēdijas.  Visbiežāk šo katastrofas gaidīšanas sajūtu rada pat ļoti ikdienišķa vecāku rīcība. Piemēram, iebiedēšana "Neskrien! Tūlīt paklupsi un sasitīsies!", "Pakļūsi zem mašīnas un tev “izsmērēs par ceļu”; "Ja nemācīsies, paliksi par nabagu un sētnieku... "

 

  • Ir vienreizējas traumas, piemēram, bērns palika tumšā telpā un nobijās, vecāki izšķīrās, nomira vecmāmiņa... 
  • Un ir ilgstoši traumatiskas situācijas, kas veidojas ģimenēs, kur viens vai abi pieaugušie ir neirotiķi. Viņi cieš, uzvedās neprognozējami – vienu dienu samīļo bērnu, citu dienu par tādu pašu situāciju soda, draud, rada nepārejošu spriedzi, kurā bērnam ir jāaug un jāveido sava sajūta pret pasauli. Ilgstoša nelabvēlīga vide var veidoties ne tikai ģimenē, bet arī bērnudārzā vai skolā. Neviena no šīm situācijām nebūtu bērnam jāpacieš.

 

Katram sava izturības robeža

“Kas gan tur briesmīgs? Man tā bija, un ar mani viss kārtībā!”, dažreiz uzskata daļa pieaugušo. 


Uz psiholoģiskām traumām katrs cilvēks, arī bērns, reaģē atšķirīgi. Tāpat kā katram ir cita acu krāsa, auguma parametri un balss, arī psihes spēja izturēt emocionāli smagu situāciju katram ir atšķirīga. Viens tiek galā ar emocionāli ļoti smagu situāciju un nesalūzt, bet citam vajag atbalstu pat tad, kad ir nomiris kaimiņu kaķēns. 

Reklāma
Reklāma

 

Tas, ko bērnībā vecākiem būtu jāieliek bērnā, ir stabilitātes, drošības un uzticēšanās sajūta pasaulei. 

Ja pieaugušo uzvedībā un izpausmēs ir agresija, pazemošana, bērna kritizēšana, tad tas viss, diemžēl, izpaužas tieši pretēji – uzticēšanās cilvēkiem un pasaulei nav iespējama. Tad drošāk ir mīlēt un rūpēties par kaķi, vai suni, bet cilvēkus no savas dzīves turēt drošā attālumā.

 

Emocionālo traumu rada baiļu, trauksmes sajūta. Vēlāk tā var izpausties kā dažādas fobijas vai panikas lēkmes, bet ikdienas komunikācijā kā neuzticēšanās cilvēkiem. Lūk, ir tapis introverts, kāds viņš nebūtu, ja ne apkārtējie apstākļi. 

 

Labkovskis aicina pieaugušos, kas šobrīd audzina bērnus, savās izpausmēs būt pēc iespējas prognozējamākiem, būt pieejamiem, ka bērns grib aprunāties, un nekad nepārtraukt savu bērnu, ka viņš vēlas jums uzticēt kādu savu problēmu. Nevajag strostēt un dot vērtīgus padomus, labāk uzklausiet. 


Pazīmes, kas varētu liecināt, ka pieaugušajam ir bērnībā iegūtas emocionālās traumas: 

  • Ir grūtības uzticēties
  • Nespēja paust savas jūtas
  • Emocionāla nomāktība un pārliecība, ka “Es nespēju iemīlēties”, “Es neprotu pastāstīt, ko jūtu.”
  • Nespēja realizēt savi ne darbā, ne ģimenes dzīvē
  • Nevēlēšanās radīt vai audzināt savus bērnus
  • Nosliece uz depresiju.