"Es ienīstu savus vecākus!" Bērna domas un jūtas pēc pēriena 21

 12. oktobris 2010 13:55 Raksts

„Parasti miesas sodus atbalsta tie vecāki, kuri bērnībā ir pērti. Protams, tagad viņi varētu apzināti mēģināt rīkoties pretēji, ja vien to gribētu. Vecāki per bērnus, jo dusmojas un nezina, kā ar bērnu atrast kopēju valodu. Bērni tad klausa baiļu dēļ, kas vēlāk pāraugs dusmās. Būs pierādījums, ka uzvar spēcīgākais, ka tā var izpaust dusmas un atrisināt konfliktu,” skaidro Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Gaiļezers bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.



Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/


„Ja bērnu per, viņam zudīs pašdisciplīnas, paškontroles iemaņas. Viņš vairāk paļausies uz ārēju kontroles avotu, tādējādi būs daudz grūtāk kontrolēt savu uzvedību, kad blakus nebūs vecāku. Rezultātā bērns vardarbīgi izturēsies pret apkārtējiem un vēlāk arī pret saviem bērniem („sit, ja esi dusmīgs”), pusaudžu vecumā vieglāk pakļausies vienaudžu ietekmei. Rezultātā bērns biežāk melos, krāps, kļūs nevaldāms, izveidosies zema pašapziņa, būs kauns par sevi, bailes paust savus uzskatus un emocijas.
Pētījumi atklāj saikni starp pēršanu un depresijas, tieksmes uz pašnāvību rašanos.


Pēršana bērnam neiemāca, kā vajadzētu uzvesties nākamreiz, bet tikai parāda, kā nevajadzētu rīkoties: „Ja sitīsi mazajam brālim, es tevi nopēršu.” Pēc pēriena bērns, sēžot savā istabā, nekad nedomās: „Mjā, kāds gan es varēju būt nelietis! Bet es tagad dabūju labu mācību! Nākamo reizi es pavisam noteikti uzvedīšos labi.” Bērns domās: „Tas nebija godīgi! Vecāki mani nesaprot, es viņus ienīstu!”

Pēc pēriena bērns, sēžot savā istabā, nekad nedomās: „Mjā, kāds gan es varēju būt nelietis! Bet es tagad dabūju labu mācību"

Pēriens nemainīs uzvedību, jo nebūs kauna sajūtas par padarīto nedarbu, liksies, ka viss jau ir izpirkts. Izveidosies, kā to sauc profesore Selma Fraiberga — ”grāmatveža pieeja”, kad bērns „krās” nedarbus, lai ik pēc kāda laika tiktu nopērts.
Cietīs bērna pašapziņa: „Esmu slikts, jo mamma man iesita”. Perot vecāki bērnam dod vēstījumu: „Tu esi vājš un neaizsargāts.”
    Bērni, kuriem sists pa rokām, tajā vietā, lai atņemtu neatļauti paņemto priekšmetu, turpmāk būs pasīvāki un nedrošāki izzinot apkārtējo pasauli.

 Kā rīkoties vecākiem, ja rodas vēlme bērnu nopērt:
* atzīstat savas dusmas, nejūtoties par to vainīgs;
* pārdomā, kāpēc tik ļoti dusmojies. Iespējams, ka dusmu iemesls ir cits — neatrisināts pagātnes konflikts, strīds ar partneri, neizgulēšanās, finansiālas problēmas. Aiz dusmām visbiežāk slēpjas neapmierinātība, skumjas, sāpes un bailes. Bērns pie tā nav vainīgs!
* mēģināt emocijas formulēt vārdos: „Es dusmojos, ja tu činksti”. Saki to nopietnā balss tonī un ar stingru sejas izteiksmi. Runā par bērna uzvedību, nevis par pašu bērnu;
* kad ir sajūta, ka varat zaudēt savaldīšanos, aizej uz citu telpu un palūdz, lai partneris pārņem situācijas vadību;
* paklausies nomierinošu mūziku, enerģiski kusties, izpildi dziļās elpošanas, muskuļu atslābināšanās vingrojumus, aprunājies ar draugu;
* griezies pie speciālista-psihoterapeita, psihologa vai psihiatra.

Noteikti pārdomā
•    vai tevi bērnībā pēra un kā tu tad juties;
•    vai tu vardarbīgi centies uzspiest savu pieredzi vai arī labāk gribētu pastiept bērnam pretī palīdzīgu roku;
•    vai tev vēlreiz gribas uzsvērt bērna atkarību no sevis, vai tomēr padarīt viņu pašpārliecinātu un drošu;
•    varbūt jūs vēlaties viņā ”iedzīt” kādus aizliegumus, kurus viņš tomēr pārkāps, tādējādi dodot jums iespēju savu sasprindzinājumu mazināt perot bērnu,
•    vai tu vēlies padarīt savu bērnu ”ērtu”, iznīcinot viņa individualitāti;
•    vai tev ir vēlme ieraudzīt tikai bērna nedarbus, nevis pozitīvo, ko bērns ir paveicis;
•    varbūt tu aiz bērna ”audzināšanas” centies noslēpt pats sevi un savas problēmas;

Ja bērnu noper, atvainojies viņam
Ja nu tomēr dusmu uzplūdā esi bērnu nopēris, uzreiz atvainojies, ka nopēri, nobiedēji un sāpināji bērnu. Atgādini, ka joprojām mīli viņu, un apsoli, ka nākamreiz mēģināsi savaldīties.
Vari runāt paaugstinātā balss tonī, lai novērstu dzīvībai bīstamas briesmas, pēcāk bērnam noteikti izskaidrojot situāciju: „Ja skriesi uz ceļa, tevi var notriekt mašīna, un tev ļoti sāpēs.” Ja kliegsi uz bērnu nepārtraukti, radīsies t.s. „selektīvais kurlums”, un bērns gluži vienkārši tevi vairs neuztvers.

Atceries, ka ”izlādējoties”, tu bērnu ”uzlādē”, un sakrājušās emocijas kā bumerangs agri vai vēlu parādīsies pavisam nevēlamā veidā.

 

Autors: Gunārs Trimda, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Gaiļezers bērnu psihiatrs




21 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas