Fizioterapeite iesaka: Kā palīdzēt zīdainim apzināt sevi kustībās, pielietojot hendlinga principus

 05. aprīlis 2019 8:55 Ziņa

“Kustības rodas nevis tādēļ, ka orgāni kļuvuši spējīgi veikt savas funkcijas, bet gan tālab, ka funkcionējošie orgāni tiek apzināti un atbilstoši izmantoti” – pārsteidzoši mūsdienīgo secinājumu par apzinātības lomu zīdaiņu attīstībā mediķi pauda jau 1952.gadā [1]. Tieši šī atziņa vislabāk atspoguļo hendlinga būtību, uzskata Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze, kuras pieredze ļauj veiksmīgi palīdzēt māmiņām apgūt hendlinga principus Cēsu klīnikas māmiņu skolā, bet spēja novērot bērnus, papildina šo metodi ar individuālu pieeju katram mazulim un viņa vajadzībām.



Hendlinga uzdevums nav veidot strīdus, bet sadarbību ģimenēs.


Fizioterapeite Māra Krūze skaidro piecus hendlinga principus, kas palīdzēs apieties ar savu lolojumu droši, ļaujot kustēties pašam un pareizi darboties ar zīdaini – nēsājot, guldinot, auklējot, ģērbjot. Principu ievērošana sekmē bērnam labu pašsajūtu un veicina apzinātību un attīstību. 


1. Bērnu drošība
Lai sniegtu bērnam drošību, jāsaprot, kā notiek zīdaiņa attīstība, kādi ir viņa iedzimtie fizioloģiskie refleksi. Tad mēs attiecīgi varam piemērot drošu apkārtējo vidi un savu darbošanos ar bērnu. Ikdienā strādāju ar vecākiem, kuri satraucas par mazuļu paaugstināto tonusu, jo to viņi dzird no ārstiem, draugiem, citiem vecākiem, medijiem. Taču tonusa regulācija ir daudzpakāpju reakcija. Tas ir nobriešanas process, ko nosaka ģenētiski dotais algoritms, un katram cilvēkam tas ir citādāks. Ar ārējiem stimuliem varam to gan daļēji kavēt, gan veicināt. 
Ja es bērnu baroju, tad izvēlos drošu vietu, ja nēsāju, turu viņu droši. Bērns sāk apzināties savu ķermeni, sāk paļauties uz refleksiem, saprot, ka ar laiku pats spēj kustināt un kontrolēt savu ķermeni. Nedrošas pozas, piemēram, ilgstoša lidināšana vai vertikalizēšana liek bērnam sasprindzināties, lai noturētos pret gravitāciju. Jo drošāka poza un piemērotāka vecumam, jo labāk bērns savu ķermeni var apzināt.  
Salīdzinājumā ar pieaugušo bērns ir ļoti apzināta personība. To var redzēt, vērojot, piemēram, kā zīdainis reaģē, ieraugot savu roku. Viņam pēkšņi parādās smaids. Pakustina roku – smaids kļūst vēl platāks. Es taču to varu izdarīt! Tā ir mana roka! Mēs nevaram izmainīt šo apzinātību, tas ir viņa ģenētiskais materiāls, bet vide un kustību ierobežojumi šo procesu var aizkavēt. Tāpēc hendlings ir svarīgs arī kā kopā būšana.

2. Vecāku pozīcija
Pirms sākam nodarboties ar hendlingu, mums kā vecākiem jāizsver, ko mēs varam vai nevaram izdarīt paši ar savu ķermeni. Cilvēks, kam sāp mugura, pats nekad neizvēlēsies zemākas pozīcijas, jo tās nav patīkamas. Ja māmiņai ir sāpīgas krūtis, viņa bērnu negribēs tik cieši spiest sev klāt, kā tas būtu jādara, lai būtu pareiza stabilizācija mazulim. Šādā situācijā labāk mazuļa šūpošanu uzņemties partnerim. Neizvērtējot savas iespējas, rodas nepareizās pozas. Tāpēc gadījumos, ja sāp mugura, labāk bērniņu nevis nēsāt, bet likt gultiņā vai uz grīdas spēlēties.

 

3. Bērnu kustību brīvība
Bērnam droša vide dod iespēju brīvi kustēties. Zīdaiņa apģērbam jābūt brīvam, elastīgam. Mainiet vidi, atbilstoši bērna vecuma, emocionālajai, fiziskajai attīstībai. Mazāk turiet bērnu uz rokām, vairāk veiciniet viņa paša spējas pārvietoties fiziski uz stabilas virsmas. Tādi priekšmeti kā autokrēsli, ķengursomas, šūpuļkrēsli u.c., ir nepieciešami vecāku ikdienas atvieglošanai nevis bērnam. Tos jāizmanto pēc iespējas mazāk.

Bērns mācās kustības, tās atdarinot. Tieši vecāki sniedz pirmo motoro pieredzi. Katra vecāka ievadītā kustība, bērnam veicina ķermenisko sajūtu un līdzdarbību. Nevajag šo procesu sasteigt, citādi bērns nesaprot, kas notiek. Ģērbšanās, ja to dara apzināti, lēnām, runājot ar bērnu – var būt ļoti interesanta. Mācām bērnam pastiept rociņas, padot kājiņas, pavelties, padzīvoties. Ja zīdaiņa aprūpe notiek caur rotaļāšanos, saglabājot acu kontaktu, tas stimulē nervu šūnu augšanu, nobriešanu. 
Zīdainis spēj uztvert kustības, kas saistītas ar svara pārnešanu jeb velšanu. Tā notiek no labās uz kreiso pusi, no pleciem uz iegurni un otrādi. Bet kustībām pret gravitācijas spēku nepieciešama vai nu laba zīdaiņa ķermeņa, galvas kontrole, vai vecāku pareizi novietotas rokas šī atbalsta sniegšanai.  


4. Bērna turēšanas pozas 
Turot bērnu, pieaugušajam pašam jāspēj pārnest svaru no labās uz kreiso pusi, lejā un augšā, veicot iesēdienus kājas. Nedrīkst kratīt bērnu! Paceļot bērnu, vispirms jāatrod ergonomiska poza pašam, lai celšana būtu ērta un droša abiem. Iesaku vecākiem neieņemt vienu statisku pozu, bet mazliet ieliekt ceļus. Tas sniegs kustību brīvību un spēju jebkurā brīdī mainīt pozu. Mainot satvērienu vai pozu, rokas pa bērnu nevis pārceļ, bet slidina – kā gludeklīti.
Ja mēs turam bērnu, lai viņš ir pēc iespējas tuvāk mūsu ķermenim, atbalstītu galvu, muguru, saglabātu viduslīniju un roku, kāju kustībām. Jo Jūs vairāk sakļausiet viņu kopā, jo vairāk tā poza līdzināsies tai, kurā viņš bija māmiņas vēderā. Lielākā daļa vecāku pārlieku steidzas bērnu izstiept un atliekt.  

Grupēšana uz viduslīniju. Sagrupējam rokas, kājas un galvu uz viduslīniju. Pavisam mazs zīdainītis vēl nepārvalda savas rokas un kājas, tāpēc nevajag baidīties pieturēt bērna rokas un kājas, lai viņš sagrupētos. 

Nēsāšana. Pirmos divus mēnešus vēlams stabili turēt bērna galvu un pakausīti horizontālā pozā. Nevilšus šī poza mēdz pārvērsties par sānu pozu. Tā ir laba poza ap 2. un 3.mēnesi, kad mazais jau kontrolē galvu. Kā mēs varam zināt, kad bērns sāk kontrolēt galvu? Pēc tā, ka viņš sāk vairāk spēlēties ar savām rokām, liek mutē, satuvina, plecu josla kļūst kustīgāka. Ja redzat, ka rokas tiek pētītas, paceltas, nevis spontāni kustinātas, var sākt bērnu vairāk vertikalizēt, atbalstot bērna ķermeni.

Celšana un nolikšana. Pirmajos dzīves mēnešos, kamēr kaklam nav stabilitātes, satvērieni ir plaši, saturot bērnu visa auguma garumā un atbalstot galvu. Rafaela gadījumā, satvēriens jau iet no plecu daļas, jo viņš jau spēj kontrolēt galvas kustības, mainot pozas. Mainot pozas, notiek svara pārnešana no iegurņa uz pleciem, tāpēc rodas nepieciešamība atbalstīt galvu.

 

Turēšanas kļūdas. Iestiepta poza, iestiepjot atpakaļ muguru un kāju. Šādu pozu redzu bieži. Vecāks tur šādi tāpēc, ka viņam nepietiek spēka, sāk sāpēt mugura. Pareizi būtu nevis vilkt atpakaļ lāpstiņas, bet strādāt ar savu kāju muskulatūru, lai rokas var brīvi kustināt.
Tētiem nereti patīk nēsāt bērnus uz rokas tā, ka bērns guļ uz muguras. Bērns šādā gadījumā guļ uz ļoti šauras virsmas. Ja tas ir mazs brīdis, tas dod jaunas sajūtas, un viss ir kārtībā. Bet nevajag šādi midzināt bērnu. Līdzsvara sistēma ir ļoti jutīga. Kustības šādā pozā ļoti kairina nervu sistēmu. Pat elpošana rada kustību, nemaz nerunājot par to, ka uz rokas ir uzlikts bērna svars. 


5. Sadarbība
Mēs aprūpējam bērnu tikai viņa pirmajā dzīves mēnesī. Ar otro mēnesi bērns sāk līdzdarboties, saprot, ka atnāks mamma, tētis un kaut ko darīs. Būs ģērbšanās, ēšana, rotaļāšanās. Bērns pasauli uztver ar visām maņām. Vecākiem svarīgi ikvienu no tām attīstīt, kairinot ar attiecīgajiem stimuliem. Vēl nozīmīgāk sagaidīt atbildes reakciju no bērna uz šiem kairinājumiem. Sadarbojoties, respektējiet bērna izvēli.
Noteikti jāveido sadarbība arī vecākiem savā starpā. Ja viens vecāks nejūtas labi un nevar nodrošināt bērna drošību, tad šo procesu pārņem otrs. Vecāka iekšējā nedrošība rada nedrošību bērnam un, piemēram, vannošanās var pārvērsties par murgu. Reizēm vecākiem rodas konflikti savā starpā tāpēc, ka mamma ir apmeklējusi hendlinga nodarbības, bet tētis nav. Un tad stresā ir tētis par to, ka viņam pārmet nepareizu mazuļa turēšanu. Un šādā gadījumā vēlos uzsvērt, ka labas savstarpējās attiecības bērnam sniegs lielāku labumu. Nekas traks nenotiks, ja tētis vai vecvecāki kādreiz bērnu paņems nepareizi. Hendlinga uzdevums nav veidot strīdus, bet sadarbību ģimenēs.

 

Modelis Rafaels Kārlis ir četrus mēnešu vecs mazulis. Vecāku ļoti gaidīts, mīlēts puisēns dzimis tieši Latvijas 100. dzimšanas dienā. Motorā attīstība - Rafaelam Kārlim ir laba galvas, kakla kontrole, pats spēj apvelties no muguras uz vēderu caur abiem sāniem, spēj apzināti tvert mantas un tās virzīt uz muti. Puika ļoti komunikabls, motivēts darboties, smaidīgs, ar dzīvi un vecākiem ļoti apmierināts.

 

Izmantotā literatūra:

1. Inge Flēminga. “Zīdaiņa attīstība un attīstības traucējumi”, Izd. “Zvaigzne”, 1987. gads



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas