Bērnus nemīlošās mātes. Harijs: "Ne reizi neesmu apskauts, apmīļots. Mammai aizbildinājums - nogurusi pēc darba"

 27. decembris 2018 9:30 Raksts  skatījumi: 3463

Mūžīgā bērnības traumu pieminēšana psihoterapijas sakarā jau kļuvusi par piedauzības akmeni. Reiz apvaicājos kādam psihoterapeitam, cik īsti taisnības pieņēmumā, ka teju visam labajam un sliktajam, kas mūsos perinās, sākums rodams bērnības pieredzē. Un saņēmu atbildi, ka tā ir balta patiesība. Proti, mūsu kompleksi, bailes, attieksme pret to vai citu parādību – dziedi vai raudi – nāk no bērnības. Ja tā – tad rodas loģisks jautājums – kas izaug no bērniem, kurus speciālisti sauc par bērnībā nemīlētiem? Vai tiešām visi ir dzīvei zuduši uz mūžu?



Foto: Shutterstock.com


Sāku ar to, ka, ņemot talkā attiecīgu literatūru (I. Ē. Fromms. Mīlestības māksla; T. Lūiss, F. Amini, R. Lenons. Mīlestības teorijas pamati; M. Prusts. Zudušo laiku meklējot), mēģināju izprast, cik postošs cilvēkam kā personībai var izrādīties apstāklis, ka viņš bērnībā nav ticis mīlēts. Un uzzināju, ka veikti dažādi eksperimenti, kuros noskaidrots, ka emocionālais kontakts zīdainim ir fizioloģiski tikpat nepieciešams kā pārtika un apģērbs. 


Divi piemēri
13. gadsimtā Romas imperators Frederiks II nolēma noskaidrot cilvēces pirmvalodu, uzdodot klosterī izaudzināt bērnu grupu, kas nekad nebūs dzirdējuši runātu vārdu. Mūķenēm tika uzdots zīdīt, mazgāt un ģērbt bērnus, nekādā gadījumā neļaujot ar viņiem sarunāties. Imperators gribēja uzzināt, kādā valodā bērni sāks runāt – ebreju, grieķu, latīņu vai arī savu vecāku valodā. Frederika eksperiments beidzās, nedevis nekādu lingvistisku rezultātu, visi bērni nomira, neizrunājuši ne vārda. Imperators bija sastapies ar ko dīvainu – bērni nevarēja dzīvot bez runāšanās, smiešanās, žestiem un aizrautības.

Psihoanalītiķis Renē Špics 1940. gadā ziņoja par bērniem, ar kuriem atkārtots Frederika eksperiments. Bērnus izolēja no baciļu iznēsātājiem, t. i., cilvēkiem. Šos bērnunama bērnus baroja, apģērba, viņi dzīvoja siltumā un tīrībā, bet – ar viņiem neviens nesarunājās, viņus neņēma rokās un ar viņiem nerotaļājās. Lai arī bērnu fiziskās vajadzības tika apmierinātas, Špics konstatēja, ka viņi ir atpalikuši, vāji un slimīgi. Daudzi nomira. Špics apstiprināja, ka cilvēciskās saskarsmes trūkums – bērns nav turēts rokās, glāstīts, ar viņu nav sarunājušies, mīlinājušies un rotaļājušies – izraisa zīdaiņa nāvi. Tātad ar pabarots, apģērbts, tīrs ir nepietiekami. 


Trejādās smadzenes 
Viens no būtiskākajiem aspektiem, ko uzgāju plašā pētījumā, kura autori garus gadus, kā paši saka, meklējuši zinātni par mīlestību – rakušies cauri neiroloģijas zinātniskajai literatūrai, psihoterapijas laukam, evolūcijas teorijai, psihofarmakoloģijai, neonatoloģijai, eksperimentālajai psiholoģijai, un kas, vismaz daļēji, izskaidro veco labo Rūdolfa Blaumaņa teicienu: “Žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri”, ir cilvēka trejādās smadzenes. 

Vecākās ir pirmatnējās jeb reptiļsmadzenes. Tās vada elpošanu, barības rīšanu, sirdsdarbību. Respektīvi – nodrošina visus dzīvības uzturēšanai nepieciešamos procesus. Otrās sauc par limbiskajām smadzenēm – tās saskaņoti aptver pirmās. Šīs smadzenes ir tikai zīdītājiem, un, tieši pateicoties tām, tiek veidotas attiecības ar pēcnācējiem – tieksme aizsargāt tos, rotaļāties, dziedāt. Pateicoties tām, mēs zinām, kas ir emocijas.

 

Limbiskās smadzenes apvelta cilvēkus ar tādu pieredzes bagātību, kāda nav pieejama vienkāršākajiem radījumiem, un pakļauj arī ciešanām un mokām.

 

Limbiskās smadzenes apvelta cilvēkus ar tādu pieredzes bagātību, kāda nav pieejama vienkāršākajiem radījumiem, un pakļauj arī ciešanām un mokām. Aligators nekad neizjūt zaudējuma sāpes, un klaburčūska nesaslimst vai nemirst tāpēc, ka zaudējusi dzīvesdraugu vai bērnus. Bet zīdītāji mirst. Vai noteiktā evolūcijas ciklā limbisko smadzeņu parādīšanās ir kaut kādā veidā saistīta ar dzīvības apdvēseļošanu? Uz to nu es neņemos atbildēt, taču tiktāl skaidrs – emocijas ir cieši saistītas ar bara, ģimenes, savējo izjūtu un pieder pie tā paša mīlestības lauciņa. 

Trešās – visjaunākās – smadzenes ir neokortekss. Viss – runa, rakstīšana, lasīšana, rīcības plānošana, loģiskā domāšana – notiek neokorteksā. Ar neokorteksu tu vari kļūt par profesoru, bet nevari mīlēt mammu, sievu, bērnus. Jo par to atbild limbiskās smadzenes.

 

Mamma bērnu nemīl un par viņu rūpējas tikai tāpēc, ka "tā vajag" 
Smadzenes komandē savstarpēji nesaistīti centri, tāpēc cilvēks savu emocionālo dzīvi nevar vadīt tikpat vienkārši kā kustību sistēmu. Emocionālo dzīvi var ietekmēt, bet nav iespējams pārvaldīt. Citāts no grāmatas: “Poēzija sākas kā kamols kaklā, kā sajūta – kaut kas ir nepareizi, kā ilgas pēc mājām un mīlestības. Tā nekad nesākas ar loģisku domu.”

Manuprāt, izcili teikts, jo – vai gan kāds cilvēks jelkad spējis sev loģiski iegalvot, ka šo mīlēt nebūtu prātīgi, toties, rau, tas ir gan jaunāks, gan naudīgāks, gan lādzīgāks pēc dabas, tāpēc labāk mīlēšu to! Ar prātu iegalvot jau var, bet vai atrastos kāds visā cilvēces vēsturē, kuram to izdevies arī īstenot? Nospriest – piķis ar nešpetno Jāni, no rītdienas tvīkšu un ļimšu, kolīdz ieraudzīšu Pēteri. Tad sagaidīt rītdienu, ieraudzīt Pēteri un izkust... Gluži tāpat ir ar noskumšanu, pēkšņu prieku, ilgām, arī – patiku un nepatiku. Nekas no tā visa nesākas ar loģisku domu. Ar smaržu vai vecu melodiju gan... 

 

Noskumšana, prieks, ilgas, patika un nepatika - nekas no tā visa nesākas ar loģisku domu. Arī piedabūt sevi kādu mīlēt, jo tā klājas, nav iespējams.

 

Un nu – par visgrūtāk saprotamo. Par nemīlētiem bērniem. Par mātēm, kas savu bērnu nemīl. Nemīl, un viss. Un, kā noskaidrots, piedabūt sevi kādu mīlēt, jo tā klājas, nav iespējams. Šeit gan nedomāju apspriest alkohola degradētas personas un tamlīdzīgas antisociālas parādības, uz kurām raugoties, šķiet, ka tām funkcionē tikai tās vienas – reptiļa – smadzenes.

Diemžēl mums apkārt ir daudz tā saukto normālo mammu un bērnu, kurus uzlūkojot cilvēkiem pat prātā nenāktu, ka māmiņa par bērnu rūpējas tikai tāpēc, ka tā vajag... 

 

Harija stāsts. Viņš ne reizi nav apskauts, sabužināts, apmīļots. Mammai aizbildinājums - nogurusi pēc darba
Pirms daudziem gadiem Harijs man uzticēja stāstu par savu bērnību. Tas šokēja. Šokēja nevis ar emocionālu vai fizisku vardarbību, bet ar to, ka pirmo reizi dzirdēju, ka iespējama tik visaptveroša, konsekventa un absolūta vienaldzība. 

Harija mamma bija vientuļā māte, jo papucis bija pazudis tālēs zilajās, līdz ar to iztikšana nebija sevišķi spoža. Tomēr mamma nepieciešamo bērnam sarūpēja arī pati. Viņa nebija nekāda riska grupas persona – pilnīgi normāla strādājoša sieviete bez kādiem tur kaitīgiem ieradumiem. Nesaprotams ir kas cits – Harijs teic, ka nekad, ne reizi nav ticis apskauts, apmīļots, nobučots, sabužināts vai paņemts klēpī. Pārjautāju – vai tu nepārspīlē?

Vismaz viņš neko tādu neatceroties – ja nu varbūt, kad bijis pavisam zīdainis... Labu nakti tev arī nevēlēja? Nē. Mamma arī neko kopīgu ar Hariju nav pasākusi – ne kur vedusi, ne lāgā ar viņu aprunājusies. Kad Harijs jau apzinīgā vecumā pats dažādos veidos pūlējies piesaistīt mammas uzmanību, bijis viens aizbildinājums – nogurums pēc darba.

Nemitīgi uzsvērts arī, ka nekādas iešanas, ne arī kārumus nevarot atļauties spiedīgo materiālo apstākļu dēļ. Harijs nav drīkstējis arī draudzēties ar citiem bērniem. Un viņš pavisam neemocionāli, pat lietišķi pastāsta, kā sēdējis pļaviņā un runājies ar kukaiņiem un akmentiņiem. 

 

Ģimene dzīvo trūcīgi, tomēr Harijs pieķer mammu, ka viņa pa kluso ik dienu ēd konfektes 
Reiz, mammai velkot roku ārā no kabatas, izkrituši konfekšu papīriņi. Harijs stāvējis un kā neticēdams skatījies. Materiālie apstākļi taču! Košie papīriņi uz grīdas izskatījās ierastajā vidē tik gaužām neiederīgi... Mamma metusies skaidrot, ka viņu darbā kāds uzcienājis.

Bet Harijam kļuvis interesanti, un viņš mammas kabatas sācis regulāri apsekot. Un viņš guvis apstiprinājumu, ka mamma pa kluso konfektes ēd teju ik dienu. Līdzīgi gadījies ar kino biļetēm, kuras Harijs uzgājis mammas somiņā, labi atceroties mātes apgalvojumu, ka kino ir ekstra, ko viņi nevar atļauties.

Tomēr, lai gan Harijs māti aizstāv, viņš domā, ka mātes attieksmi varbūt noteicis tas, ka viņš, Harijs, bijis dzīvs atgādinājums par viņa tēvu, kurš māti pameta. Un Dievs vien zina, kā viņai bijis ap sirdi... Saku – tas nav attaisnojums, ka viņa ar tevi šitā! Tomēr Harijs ir noskaņots labdabīgi. Uzreiz jāsaka – savus bērnus viņš mīl un par viņiem gādā, arī par saskarsmes grūtībām nesūdzas. Vienīgi, iepazīstot viņu dziļāk, var manīt vientuļā vilka sindroma atblāzmu. 

Pastudējot zinātnieku slēdzienus, kļūst baisi, iedomājoties, kas no Harija un viņa bēdubrāļiem un bēdumāsām būtu varējis iznākt (un, visticamāk, no daudziem arī ir iznācis). Tātad – raksta sākumā minētais pētījums atklājis, ka limbiskā regulēšana starp vecākiem un bērniem vada nervu sistēmas attīstību. Bez vecāku vadības neiroloģiskie savienojumi saplūst vienā kopējā haosā. Piemēram, bez vecākiem auguši rēzus pērtiķi ir nesakarīgi, neparedzami, haotiski ļauni. Šis stāvoklis nav ārstējams, nelīdz pat vislabākās zāles. Lielākā izturēšanās daļa, kas veido sociāli funkcionējošu cilvēku, tiek radīta ar neironu savienojumiem smadzeņu iekšpusē, bet tos veidojošais fizioloģiskais spēks ir mīlestība.
 

Bērni, kas nav saņēmuši mīlestību, izauguši lieli, var apdraudēt paviršo sabiedrību, kas viņus radījusi, – limbiski sakropļots cilvēks ir bīstams.

 

Bērni, kas nav saņēmuši mīlestību, izauguši lieli, var apdraudēt paviršo sabiedrību, kas viņus radījusi, – limbiski sakropļots cilvēks ir bīstams. Šie gana sarežģītie paskaidrojumi nepieciešami, lai būtu vieglāk uztvert, kāds īsti var iznākt galaprodukts, proti, ja bērna pamestība ir visaptveroša, funkcionālais rezultāts ir reptiļa organisms, bruņots ar neokorteksa smadzeņu izveicību un viltību. Šāds radījums, iznīcinot sev līdzīgos, nejūt nožēlu vai līdzjūtību. Viņam trūkst iekšējas motivācijas nenonāvēt gadījuma pēc – niecīgā dusmu uzplūdā vai minimāla ieguvuma dēļ. 

Kāds jauns noziedznieks sakropļoja savu upuri un pēc tam brīnījās: “Par ko man jāuztraucas? Es taču neesmu viņa.” Te nu gandrīz var ticēt, ka trilleru meistariem maniakālie tipāži tiešām nekur tālu nav jāmeklē... 

Un tomēr Harijs par tādu neuzauga. Kāpēc? 
 

Nemīlošas mammas. Tīna pret savu vecāko dēlu dēlu juta apmēram to pašu, ko pret jebkuru kaimiņpuiku
Harija stāsts bija nemīlēta bērna stāsts. Tagad runa būs par tām mammām, kas nemīl savus bērnus. Tīnai ir trīs jau pieauguši bērni. Divi dēli un meita. Tīna pati augusi teju paraugģimenē (emocionālajā nozīmē) – vecāki viņu mīlējuši, un viņa vecākus mīlējusi un joprojām mīl.

Arī pie vīra izgājusi mīlestības dēļ. Tas bija padomju laikos, kad labais tonis diktēja uzreiz pēc vidusskolas precēties. Vispirms gan pieteicās bērns – arī tas piederējās pie tā paša stila. Un šo bērnu – vecāko dēlu – Tīna nekad neesot mīlējusi. Protams, to neviens nezināja un nedrīkstēja pat nojaust.

Tīnai puika bijis pilnīgi vienaldzīgs, lai neteiktu – kaitinošs. Viņa gan darījusi visu, kas no mātes tiek prasīts, bet pati jutusies kā morāla krople. Neko tik briesmīgu viņa neuzdrošinājās uzticēt pat pašas mātei un baidījusies, ka nav normāla. Tīna saka – būtu tagadējie laiki, noteikti ietu pie psihoterapeita. Vienīgās jūtas pret dēlu bijis kaitinošs žēlums par to, ka viņa pati bērnu nemīl. Un tikpat kaitinoša vainas apziņa. Līdz piedzimis otrais dēls. To Tīna iemīlējusi tajā pašā brīdī ar visu sirdi un dvēseli.

 

Vienīgās jūtas pret dēlu bijis kaitinošs žēlums par to, ka viņa pati bērnu nemīl. Un tikpat kaitinoša vainas apziņa.

 

Nu beidzot viņa vismaz zināja, kas ir tas, ar ko citas mammas ir tā pārņemtas. Līdz šim viņa tika pieklājīgi klausījusies un pie sevis brīnījusies, ko gan tik sajūsmas vērtu visas sievietes mazajos radījumos saskata. Jūtas pret vecāko dēlu nemainījās – jā, viņa pažēloja puiku, ja tas bija sasities vai slimoja, bet – tādā pašā intensitātē viņa žēlotu arī kaimiņu zēnu vai pat nejaušu garāmgājēju, gadījusies tam ķibele. Gaidot trešo bērnu, Tīna baiļojusies, kā būs, bet viss bija labi, meita saņēma siltu un neviltotu mātes mīlestību. 

 

Baibai viņas bērns riebies. Bijis pretīgi mainīt autiņus, mazgāt, tīrīt deguntiņu... Un viņa to ļoti pārdzīvojusi
Pēc Mērfija likuma, mammai visvairāk un nesavtīgāk ir palīdzējis (un palīdz) vecākais dēls. Vai te jaušams sprungulis riteņos teorētiķiem un zinātniekiem, jo šis nemīlētais bērns jau kopš mazotnes patīkami atšķīrās ar sirsnību, kā arī izpalīdzīgu un līdzjūtīgu dabu? Kā saka Tīna – grūti noticēt, ka tas ir mans bērns, tik ļoti atšķirīgs viņš ir. 

Tomēr te vietā ir dažas precizitātes. Par nemīlētu bērnu viņu dēvēt nevarētu – zēnu mīlēja tēvs un vecvecāki. Līdz ar to nav jēgas arī mudžināt psiholoģiskas pārgudrības, jo īstenībā Tīnas gadījumu pieminu tikai tāpēc, ka šajā stāstā parādās vēl kas neizprasts – pavisam normāla mamma bērnu var arī nemīlēt. Nemīl, un viss. Ja būtu mīlēt nespējīga, nemīlētu taču arī abus pārējos. 

Un vēl kāds stāsts, kas ir visai līdzīgs, tāpēc izstāstāms pāris teikumos. Baibai ir divas meitas. Ar vecāko (vai te būtu kāda likumsakarība?) bijis vēl sliktāk nekā Tīnai. Viņai bērns riebies.

Bijis pretīgi mainīt autiņus, mazgāt, tīrīt deguntiņu... Baiba ļoti pārdzīvojusi, bet neko nav jaudājusi sev padarīt – sevis kaunināšana nelīdzējusi. Jaunākā meita Baibā atmodinājusi mātes instinktu, tomēr attieksme pret vecāko saglabājusies nemainīga.

Līdz pat šai dienai. Baiba pati nedroši mēģina to skaidrot ar apstākli, ka vecākā meita vizuāli ir kā izspļauta vīramāte, kuru viņa ienīdusi līdz sirds dziļumiem... Vēl tagad Baiba, meitai viesojoties, nepatikā saraujas teju pie katras viņas kustības.

Jāpiebilst, ka atšķirībā no Tīnas nemīlētā dēla Baibas meitai ir visai nejauka daba, un uz māti un māsu viņa “spļauj no piektā stāva”. Viņa ir ieslēgusies savā ģimenē kā čaulā, un, ja mamma vai māsa kaut ko lūdz, viņas dežūrteiciens ir – tās ir jūsu problēmas. Un to, ka mammai viņa bijusi nebijusi, meitene lieliski juta. Kad viņai bija 13 gadu, viņa man pateica: “Mamma ir spiesta mani barot, ģērbt un laist skolā, citādi – ko teiks cilvēki. Bet es viņai piedzimu tāpēc, ka viņa apprecējās un tā ir pieņemts.” 

Var teikt: cik dzīvju, tik variantu. Taču godīgi jāpiemin dažas nianses. Pirmā – visām trim mātēm pirmie bērni dzima agrā jaunībā. Otrā – Baiba un Harija māte savos bērnos redzēja savas nemīlētības izjūtas ļauno sakni – vīra, vīramātes atspulgu. Tīnas gadījums ir īpašs, jo viņa nemīlēja tikai vienu savu bērnu. Kāpēc tā? Es nezinu. Tāpēc atļaušos to atstāt kā vielu pārdomām. 

 

"Mīlošās māmiņas" - žandarmi. Viņu smacētie bērni ir alkoholiķi - VISI, cik pazīstu
Pirms turpinu, tomēr vēlos vēl veltīt pāris rindu arī otrai galējībai – valdonīgām, varaskārām kontrolierēm, kuras bērnam neļauj elpot un terorizē (tos, kas ļaujas) līdz 60 gadu vecumam.

Pētījumā teikts, ka tādām mātēm bērni izaug neuzņēmīgi, ar zemu pašvērtējumu un bieži vien pakļauti atkarībām. Vai – nedroši, ļauni un gļēvi. Par atkarībām runājot – tie mīlošo māmiņu – žandarmu – smacētie, kurus pazīstu es, VISI ir alkoholiķi. Pārējais – kā no grāmatas. Viens – mīkstčaulīgs, neizlēmīgs ņuņņa, otrs – gļēvs nejaucenis, trešais – visu savu negaro mūžu (gāja bojā 35 gadu vecumā) to vien darīja, kā plosījās, lai, cik vien iespējams, sāpīgāk iezāģētu vecākiem, un guva tādu kā slimīgu baudu, noraugoties, kā ārdās viņa māte, kurai piedevām dzīves vadlīnija bija – ko teiks cilvēki. Tad nu viņš visos veidos gādāja, lai tiem sakāmā neaptrūktos. Bet daža laba meita ir pacietīgi gaidījusi, kad varēs tikt prom no mājas un aizmirst, kā viņas māte izskatās. 

Un te nu es pilnīgi piekrītu grāmatas paustajam – ar pliku neokorteksu – loģiku, gribu – nekas nav grozāms. Risinot problēmas, cilvēki paļaujas uz inteliģenci un ir apjukuši, kad izrādās – saprāts nespēj mainīt emocijas. Tāpat dažādās pašpalīdzības grāmatas ir kā auto remonta grāmatas – tās var lasīt visu dienu, bet lasīšana neizlabo bojājumu. 

 

Risinot problēmas, cilvēki paļaujas uz inteliģenci un ir apjukuši, kad izrādās – saprāts nespēj mainīt emocijas. 

 

Un vēl kāds personisks novērojums. Dzīvē ir gadījies sastapties ar diviem cilvēkiem – abi ir vīrieši –, kas nav spējīgi mīlēt. Ne sievu, ne bērnus, ne mīļākās. Nav dots. Viens no viņiem to atzina, otrs ilgi mānīja pats sevi, līdz tomēr 60 gadu vecumā – arī atzina. Pirmais sākotnēji bija priecīgs – viņam neviena sieviete nevarēšot nodarīt pāri. Bet prieki nebija ilgi. Viņš apjauta, ka kaut kā būtiska pietrūkst, bet to nekādi nevarēja dabūt.

Otrs visu mūžu nodzīvoja, palicis mūžīgais puišelis un absolūts emocionāls kretīns – tajā nozīmē, ka viņam nebija ne jausmas, kā jūtas sieva, bērni, citi tuvinieki. Ar smaidu uz lūpām viņš strādāja cūcību pēc cūcības, svēti brīnīdamies, ko gan viņš kādam sliktu dara. Jo darbojās tikai reptiļa smadzenes un neokortekss, vienīgās jūtas, uz kurām viņš spēja reaģēt, bija izsalkums, karstums, aukstums. Un bailes no ieņēmumu dienesta. Kad sieva viņam pārmeta neiejūtību, viņš allaž deklarēja, ka citāds neesot varējis izaugt, jo bērnībā neviens viņu neesot gribējis. Ej nu sazini – ērta atruna vai kulaks uz acs. 

 

Mīlestības fenomens 
Speciālisti apgalvo un zinātniski pamato – nekas cits, izņemot ģimenes mīlestību, limbiskās smadzenes un visu no tā izrietošo attīstīt nevar. Televīzija, video, datorspēļu emocionālā vērtība ir sēnalas – tās aizņem uzmanību, bet nebaro. Ironija – tas, ko cilvēki meklē šajās mašīnās, ir cilvēciskums: stāstus, kontaktus, savstarpēju sadarbību. Mīlestību tās aizstāt nespēj.

 

Nekas cits, izņemot ģimenes mīlestību, limbiskās smadzenes un visu no tā izrietošo attīstīt nevar. Televīzija, video, datorspēļu emocionālā vērtība ir sēnalas – tās aizņem uzmanību, bet nebaro.

 

Izrādās – arī mīlestības daudzumam un kvalitātei ir ilgstošas neiroloģiskas sekas. Vienaldzība un pamestība rada bērnus, kuru galvas apkārtmērs ir mazāks, un smadzenes, skenējot ar magnētiskās rezonanses aparātu, uzrāda samazinājumu, kas radies, ejot bojā miljardiem (!) šūnu. Pat vairāk aprūpētas žurkas uzrāda labākus attīstības parametrus nekā viņu mazāk lutinātie radinieki. Nepārsūdzams spriedums: bērna dzīvē galvenais ir mīlestība. 

Pētījumos ir pierādīts, ka bērni ar ciešām ģimenes saitēm ir daudz mazāk pakļauti narkotisko vielu ļaunprātīgai lietošanai. 
“Ja pusaudzis nesaņem limbisko stabilitāti no ģimenes attiecībām, viņš ir daudz vairāk pakļauts ķīmiskajiem piedāvājumiem no ārpuses. Vai lekcijas par atkarības problēmām atturēs pusaudžus no narkotiku lietošanas? Neticiet tam. Tās uzrunā neokorteksa, nevis limbiskās smadzenes. Doma, ka ar runāšanu var kaut ko panākt, pārliecina tikai tos, kam pašiem nav problēmu.” 

 

Ja pusaudzis nesaņem limbisko stabilitāti no ģimenes attiecībām, viņš ir daudz vairāk pakļauts ķīmiskajiem piedāvājumiem no ārpuses. Vai lekcijas par atkarības problēmām atturēs pusaudžus no narkotiku lietošanas? Neticiet tam. Tās uzrunā neokorteksa, nevis limbiskās smadzenes.

 

Tāpēc tāds īsts gala vārds šoreiz pat nav iespējams. Gan tāpēc, ka ar neokorteksu nav iespējams uzrunāt jūsu, lasītāju, limbiskās smadzenes, gan tāpēc, ka nemīlēto bērnu problēma ir mūžīga un, visticamāk, neatrisināma. Visi pēta tikai sekas, kas diemžēl atkal un atkal pārtop par cēloni. Ko darīt? 

Varbūt, mēģinot uzskatāmāk ilustrēt starpību starp domāšanas (neokorteksa) un jūtu (limbiskajām) smadzenēm, kā arī tādēļ, lai līdz kaulam sajustu mātes, māju un emocionālās atmiņas nozīmi, citēšu zīmīgu izcilā rakstnieka Marsela Prusta romāna "Zudušo laiku meklējot" fragmentu, kas sākas ar to, ka pieaugušais Marsels pārrodas mājās aukstā ziemas vakarā, un māte viņam piedāvā karstu tēju: “.. mirklī, kad kūkas drupatiņas kopā ar tējas malku pieskārās aukslējām, nodrebēju, juzdams, ka manī norisinās kas ārkārtējs. Mani pārņēma svētlaimīgs prieks, prieks pats par sevi, bez kāda iemesla. Acumirklī tas vērta dzīves norises vienaldzīgas, neveiksmes – nesvarīgas, mūža īslaicību – šķietamu tādā pašā veidā, kādā to panāk mīlestība, piepildot mani ar kādu brīnumainu vielu, – nē, drīzāk nevis šī viela bija manī, bet es pats biju šī viela. Es vairs nejutos viduvējs, neievērojams, mirstīgs. Kur varēja rasties tāds varens prieks? Jutu, ka tas saistīts ar tējas un kūkas garšu, taču bezgaldaudz pārspēj to, tam ir cita daba. Kur šis prieks dzimst? Ko tas nozīmē? Kur to notvert? Kas ir šis nesaprotamais stāvoklis, kuram nav nekāda loģiska izskaidrojuma, bet kura neapšaubāmības, svētlaimības un realitātes priekšā viss pārējais nobāl?” 

Bērnībā mazais Marsels bijis mīlēts bērns, kurš ļoti pieķēries mātei. Un, manuprāt, šis ir lielisks citāts, kad ir iespējams izsekot, kā nejaušas izjūtas dod pirmo impulsu, kas virza pie lietām, kuru patiesa aptveršana iespējama dziļākiem zemapziņas slāņiem, ko intuitīvi modina ārēji impulsi. Skan sarežģīti, bet ir pavisam vienkārši – prieka un svētlaimes sajūtu iespējams atmodināt vienīgi tad, ja tā cilvēkam vispār ir pazīstama. Ja tā cilvēkā ielikta. Ja ir, ko modināt. 

 

Avots: Henriete Otsa "Patiesā Dzīve", Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Kategorijas