"Ķer un atlaid", bet kā jūtas zivs?

 09. janvāris 2018 14:15 Raksts  skatījumi: 1643

“Ķer un atlaid” ir plaši izplatīts makšķerēšanas veids. Tam ir daudz aizstāvju un tikpat daudz pretinieku. Daži makšķernieki, kuri piekopj šo sportu, uzskata, ka viņi dara labu  – ļauj zivij atgriezties dabā, lai radītu pēcnācējus, savukārt otri cer, ka iepriecinās kādu citu šā sporta veida piekopēju, ļaujot viņam noķert šo pašu, bet vēl lielāku zivi.



Foto: Shutterstock.com

Zivis ir poikilotermi dzīvnieki. Tas nozīmē, ka to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Pētījumos ar Atlantijas lašiem pierādīts, ka pie ūdens temperatūras 17,3 °C mirst 8% atlaisto lašu, pat ja ir ievēroti visi pārējie pareizas “ķer un atlaid” makšķerēšanas principi.


“Ķer un atlaid” pretinieki nosoda, jo uzskata šo makšķerēšanas veidu par nežē- līgu apiešanos ar zivīm. Noskatoties daudzos video interneta vietnēs, kā tiek ķertas un atlaistas zivis, rodas pārdomas par to, kā jūtas zivs. Sabiedrībā valda maldīgs uzskats, ka zivis nejūt sāpes, jo tās nekliedz, bet patiesībā zivīm ir nervi un zivīm sāp tāpat kā citiem dzīvniekiem un cilvēkam (Bone, Moore, 2008).

 

Kad zivs pieķeras āķim, viņa sajūt sāpes un cenšas atbrīvoties; ja neizdodas, iestājas stress. Zivīm līdzīgi kā citiem mugurkaulniekiem stresa situācijās pastiprināti izdalās adrenalīns, noradrenalīns un kortizols, paātrinās sirdsdarbība un elpošana, izmainās uzvedība. Piemēram, varavīksnes forelēm stresa hormona  – kortizola  – līmenis sāk paaugstināties 2 minūšu laikā pēc zivs pieķeršanās āķim. Jo ilgāks ir laiks no zivs noķeršanas brīža līdz atlaišanai, jo augstāks kortizola līmenis zivs asinīs (Mekaa J. M., McCormick, 2005).

Ja iespējams, āķi jāizņem, zivi turot ūdenī. Ja tomēr zivi nepieciešams izcelt no ūdens, tad vēlams to nepakļaut gaisa iedarbībai ilgāk par 20 sekundēm.

Jautājums pārdomām: Cik ilgi makšķernieks cīnās ar zivi? Kortizola negatīvā ietekme saglabājas ilgstoši – samazinās zivs augšanas ātrums un rodas lielākas vai mazākas reproduktīvās funkcijas izmaiņas: var pārtraukties ikru attīstība (normāli ikru attīstība notiek visu gadu, kamēr sasniedz nārsta gatavību). Noķertā zivs cenšas atbrīvoties no āķa, maksimāli koncentrējot visu savu spēku un enerģiju. Parasti enerģija, ko zivs iegūst barojoties, tiek sadalīta visiem organismā notiekošajiem fizioloģiskajiem procesiem: vielu maiņai, audu, muskuļu un reproduktīvās sistēmas attīstībai. Tajā laikā, kad zivs cenšas atbrīvoties no āķa, visa enerģija tiek iztērēta muskuļu darbam un rezultātā samazinās enerģijas piegāde citiem orgāniem. Pēc atlaišanas stresa un pārguruma dēļ zivs var pārstāt uzņemt barību, un iestājas enerģijas deficīts, kas var novest pie samazinātas augšanas un traucētas reproduktīvās funkcijas (Tiedemann, Danylchuk,  2012). Turklāt zivs muskuļu darba rezultātā audos uzkrājas pienskābe, kas noved pie acidozes, muskuļu vājuma, pat nāves. Jo lielāka zivs, jo ilgāk makšķernieks ar to cīnās, jo lielāks ir pienskābes daudzums. Līdz ar to samazinās zivs izdzīvošanas iespējas pēc atlaišanas (Bone, Moore, 2008).

Daudzi makšķernieki apgalvo, ka atlaiž, jo lielās dod vairāk pēcnācēju. Izvērtējot zinātniskos rakstus, konstatēts, ka lielākām līdakām (zandartiem, karpām) ir vairāk ikru, ikri ir lielāki, tomēr tiek iegūts mazāk pēcnācēju.

Kad zivi izceļ no ūdens. Ja zivi nepareizi izceļ no ūdens, piemēram, satverot aiz žaunu vāka (ceļ vertikāli), tad var tikt traumēti iekšējie orgāni, var rasties apzarņa vai serozo plēvju (plānās “saites”, kas orgānus notur tiem paredzētajās vietās) plīsumi. Jo lielāka zivs, jo smagāki iekšējie orgāni, jo lielāks risks, ka šādi plīsumi var veidoties. Nepareizas apiešanās rezultātā zivij var rasties arī mugurkaula traumas. Zivis ir poikilotermi dzīvnieki. Tas nozīmē, ka to ķermeņa temperatūra ir nepastāvīga un atkarīga no apkārtējās vides temperatūras. Pētījumos ar Atlantijas lašiem pierādīts, ka pie ūdens temperatūras 17,3 °C mirst 8% atlaisto lašu, pat ja ir ievēroti visi pārējie pareizas “ķer un atlaid” makšķerēšanas principi. Temperatūrai paaugstinoties, arī zivju mirstība pēc atlaišanas pieaug un var pat sasniegt 80% (Havn, 2013; Havn u. c., 2015). Šis faktors jāņem vērā īpaši karstās vasaras dienās, kad ir ievērojamas temperatūru atšķirības starp gaisu un ūdeni. Ja ķermeņa temperatūra paaugstinās virs optimālās, organismā var izmainīties proteīnu struktūra, fermentu aktivitāte un šūnu funkcijas.

 

Paātrinās vielmaiņa, un zivis kļūst uzņēmīgākas pret infekcijas slimībām (Havn, 2013; Havn u. c., 2015). Brīdī, kad zivs tiek izcelta no ūdens, tā tiek pakļauta gaisa iedarbībai. Žaunu lapiņas noslēdzas, nenotiek skābekļa maiņa, organismā paaugstinās ogļskābās gāzes līmenis. Jo ilgāk zivs tiek turēta ārpus ūdens, jo lielāks ogļskābās gāzes daudzums asinīs (slāpšana). Pētījumos pierādīts, ka varavīksnes foreļu dzīvotspēja samazinās, paildzinoties laikam, ko tās pavada ārpus ūdens. Ja tās tiek pakļautas gaisa iedarbībai 30 sekundes, tad dzīvotspēja pēc atlaišanas ir 62%, bet ja 60 sekundes, tad tikai 28%. Laiks, ko zivs pavada ārpus ūdens, nedrīkst pārsniegt 15–20 sekundes (Ferguson, Tufts, 2011). Zandartiem, kuri gaisā atradušies 3 minūtes, mirstība ir 33,3%, bet tiem, kuri 2 minūtes, mirstība ir no 9 līdz 21%, savukārt zandarti, kuri pēc noķeršanas nav izcelti no ūdens, mirstība tikai 7,7% (Arlinghaus, Hallermann, 2007). Būtiski ņemt vērā, kādā dziļumā zivs dzīvo. Ja zivs noķerta ūdeņos, kuru dziļums pārsniedz 20 m (dziļie ūdeņi), tad, strauji mainot dziļumu, spiediena ietekmē rodas bojājumi jeb barotraumas.

 

Galvenie simptomi ir palielināts vēdera apjoms, jo stipri izplešas peldpūslis, zarnu izkritums caur ānusu, acu izspiešanās jeb eksoftalms. Ir gadījumi, kad plīst peldpūslis. Izņemot āķi, rodas brūce un tās smagums variē ne tikai no anatomiskās lokalizācijas, bet arī makšķernieka profesionalitātes un pareizas āķa izņemšanas tehnikas. Ir pētījumi, kuros pierādīts, ka zivīm, kurām āķis atradies vēdera sienā, ir 6 reizes augstāka mirstība nekā zivīm, kas noķertas aiz lūpas, jo brūcē sekundā- ri pievienojas bakteriāla infekcija (Cooke u. c., 2013, Pope, u. c., 2007). Ir arī veikti pētījumi, kuros secināts, ka dzīvu ēsmu zivs norij dziļāk, piemēram, balsenē, barī- bas vadā vai žaunās. Tas apgrūtina āķa izņemšanu un būtiski samazina zivs izdzī- vošanas rādītājus pēc atlaišanas. Pētījumā noskaidrots, ka 56% jūras asaru, kuriem āķis atradies barības vadā, nobeidzās pēc to atlaišanas (Casselman, 2005).

 

Kad zivi atlaiž. Daudzi makšķernieki apgalvo, ka atlaiž, jo lielās dod vairāk pēcnācēju. Izvērtējot zinātniskos rakstus, konstatēts, ka lielākām līdakām (zandartiem, karpām) ir vairāk ikru, ikri ir lielāki, tomēr tiek iegūts mazāk pēcnācēju. Ir publicēti pētījuma dati par lielām zivīm, kuros konstatēts, ka ikriem ir zems apaugļošanās procents vai tie vispār nav apaugļojušies. Sanāk, ka rekordzivs jau savus pēcnācējus ir atražojusi un viņas ieguldījums nākamo paaudžu radīšanā ar katru gadu samazinās. Jāņem vērā, ka vecāka un līdz ar to arī lielāka zivs tiek vairāk traumēta izcelšanas un mērīšanas laikā, jo viņu ir grūtāk noturēt. Zivij izraujoties no rokām un iekrītot laivā, var rasties sasitumi un zemādas asins izplūdumi, kur pēc atlaišanas var savairoties nosacīti patogēnās baktērijas. Papildus tam jāmin arī vispārzināms fakts, ka jaunāks organisms vieglāk tiek galā ar slimībām un stresu nekā vecāks organisms. Tātad jo lielāka zivs, jo lielākas traumas un stress, jo smagāk norit rehabilitācijas process pēc atlaišanas un jo lielāka mirstība pēc atlaišanas. Atlaižot mazu zivi, viņa vieglāk pārcietīs stresa radītās sekas un brūces sadzīs vieglāk un ātrāk nekā vecākām zivīm. Pat ja nepareizas apiešanās rezultātā radušās traumas un brūces nebūs letā- las, tās būtiski ietekmēs zivs dzīves kvalitāti. Piemēram, ar āķi var traumēt žaunas, acis, barības vadu. Šie bojājumi var traucēt skābekļa maiņu žaunās, barības uzņemšanu un samazināt reproduktīvo funkciju.

 

Vadoties pēc pētījumu rezultātiem, ir izstrādātas vadlīnijas, lai “ķer un atlaid” padarītu maksimāli nekaitīgai zivs veselībai: 

1) drīkst izmantot tikai mākslīgo ēsmu;

2) drīkst izmantot vienžubura āķi bez atskabargas;

3) zivs izcelšanai no ūdens obligāti jāizmanto uztveramie tīkli bez mezgliem/ nedrīkst celt ar roku, aizķerot aiz žaunu vāka vai kā citādi;

4) jāizmanto atbilstošs makšķerkāts un makšķeraukla;

5) izvairīties no “ķer un atlaid” makšķerēšanas karstās vasaras dienās vai ziemā, kad ir būtiskas temperatūru atšķirības.

Zivs jāizvada pēc iespējas ātrāk, jo ilgstoša muskuļu darba rezultātā audos uzkrājas pienskābe. Pēc izvadīšanas zivi vēlams turēt ūdenī, lai nenoslēgtos žaunu vāki un netiktu kavēta skābekļa maiņa organismā. Ja iespējams, āķi jāizņem, zivi turot ūdenī. Ja tomēr zivi nepieciešams izcelt no ūdens, tad vēlams to nepakļaut gaisa iedarbībai ilgāk par 20 sekundēm. Izceļot zivi no ūdens, tas jādara saudzīgi, lai netiktu traumētas zvīņas un samazināts dabiskais gļotu slānis. Zivi sver uztveramajā tīklā. Ja makšķerē dziļajos ūdeņos, zivs jāizvelk pakāpeniski, lai novērstu spiediena radītu traumu iespējas (Cooke, Schramm, 2007). Ievērojot visas pareizas “ķer un atlaid” prakses normas, zivju izdzīvošanas iespēja ir virs 80%. Atlaidīsim zivis atbildīgi, domājot par zivi. Ne asakas!

 

Autores: Ruta Medne, Anete Niemi Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departaments

Pārpublicēts no “Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs” izdevuma “Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2017”

 

Literatūra

1. Arlinghaus R., Hallermann J. 2007. Effects of air exposure on mortality and growth of undersized pikeperch, Sander lucioperca, at low water temperatures with implications for catch‐and‐release fishing Fisheries Management and Ecology 14(2): 155–160 pp.

2. Bone Q., Moore R. H. 2008. Biology of Fishes. Third edition. USA, Taylor & Francis. 497 pp.

3. Casselman S. J. 2005. Catch-and-release angling: a review with guidelines for proper fish handling practices. Fish & Wildlife Branch. Ontario Ministry of Natural Resources. Peterborough, Ontario. 26 pp.

4. Cooke S. J. Donaldson M. R., O’connor C. M., Raby G. D. 2013. The physiological consequences of catch-and-release angling: perspectives on experimental design, interpretation, extrapolation and relevance to stakeholders. Fisheries Management and Ecology 20:268–287 pp.

5. Cooke, S. J., Schramm H. L. 2007. Catch-and-release science and its application to conservation and management of recreational fisheries. Fisheries Management and Ecology 14:73–79 pp.

6. Ferguson R. A., Tufts B. L. 1992. Physiological Effects of Brief Air Exposure in Exhaustively Exercised Rainbow Trout (Oncorhynchus mykiss): Implications for “Catch and Release” Fisheries Canadian Journal of Fisheries and Aquatic Sciences, 49(6): 1157–1162 pp.

7. Havn T. B. 2013. The Effect of Catch and Release Angling at High Water Temperatures on Behavior and Survival of Atlantic Salmon (Salmo salar L.), Nowergian University of Science and Technology, Department of Biology.

8. Havn T. B., Uglem I., Solem Ø., Cooke S. J., Whoriskey F. G., Thorstad E. B. 2015. The effect of catch-and-release angling at high water temperatures on behaviour and survival of Atlantic salmon Salmo salar during spawning migration. J Fish Biol. Aug;87(2):342–359 pp.

9. Mekaa J. M., McCormick S. D. 2005. Physiological response of wild rainbow trout to angling: impact of angling duration, fish size, body condition, and temperature Fisheries Research 72; 311–322 pp.

10. Pope K. L., Wilde G. R., Knabe D. W. 2007. Effect of catch-and-release angling on growth and survival of rainbow trout, Oncorhynchus mykiss. Nebraska Cooperative Fish & Wildlife Research Unit  – Staff Publications. Paper 72; 8 pp.

11. Tiedemann J., Danylchuk A. 2012. Assessing Impacts of Catch and Release Practices on Striped Bass (Morone saxatilis). Implications for Conservation and Management. 15 pp.



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk