Māmiņdienas stāstu konkurss: Daudzbērnu ģimenes mamma, kas palīdz arī citiem

Reiz man bija jāintervē cilvēks, kuru uzskatu par Latvijas lepnuma cienīgu. Bez lielas prātošanas izvēlējos Gitu, kurai ir 7 bērni – sievietei, kurai pirms tam tika teikts, ka viņai bērnu nevarot būt. Talsu pusē gan viņu pazīst ne tikai kā daudzbērnu ģimenes mammu, bet arī kā sievieti, kura ar neticamu apņēmību gatava palīdzēt apkārtējiem.  Atmiņā palicis viņas teiktais par dalīšanos: “Dievs visu laiku dara tā, ka mums ir jāpārvērtē vērtības, un esam nonākuši līdz tam, ka nekas šajā dzīvē nav mans. Tā nav mana jaka, tā nav mana šalle.  Atnāk meitene, kas ciemojas, un jautā, vai nevar iedot pārvilkt bikses, un man nav jādomā, kuras došu, jo tās man ir mīļākās.”


Sirdsdzīvoklis
Tāda pati filozofija Gitai ir par savu mājvietu. Vadoņu dzīvokli jaunieši sauca par lielāko divistabu dzīvokli Talsos. Diez vai tas jau toreiz bija lielāks par citiem dzīvokļiem, bet neticami ietilpīgs gan. Ja kādam bija pārāk ātri jāskrien uz autobusu, lai dotos mājās pēc pasākuma, blakus divstāvu gultām tika izvilkts matracis,  nevis “nav vietas” atteikums. Jaunajā gadā Vadoņu ietilpīgajā dzīvoklī svētkus svinēja 26 jaunieši - kā zvirbuļi sasēdāmies uz visām iespējamām mēbelēm. Ne viens vien gāja Gitai izkratīt sirdi un viņa vienmēr uzklausīja. Tā arī Vadoņu pārim saradās “audžubērni” – jaunieši, kuri kādu laiku dzīvojuši pie viņiem, uzklausīti, samīļoti, aprūpēti. Jo tajā brīdī tā vajadzēja. Tāpat Gita stāstījusi, kā pirms Ziemassvētkiem sēdējusi virtuvē kopā ar bezpajumtnieku, dzerot tēju, cienājot ar piparkūkām, aizlūdzot. “Pēc tam vēdinājām istabu, bet, ja Dievs dos tādu pašu situāciju, sēdēs atkal,” nešauboties par to saka Gita.

Bieži, jautāta par to, kā aizsākts kāds projekts ideja, viņa nosmej: “Tas ir vesels stāsts!” Un Gitai tik tiešām stāstu ir daudz – nepaiet garām, būt blakus un tādējādi mainīt dzīves. Viņa ar lielu mīļumu runā par cilvēkiem, kas izšķirošos brīžos balstījuši viņu un jautā: “Ja man tā ir cilvēki darījuši, kā es varu nedarīt citiem?”

Mūžīgais dzinējs
Gita nodibinājusi labdarības biedrību “Palīdzi otram”, sociālajos tīklos ik pa laikam redzami aicinājumi palīdzēt – jaunajai māmiņai, skolēnam, kam nav instrumenta mūzikas skolai, studentei, kam nepieciešams dators studiju turpināšanai utt. Burtiski un pārnestā nozīmē Gita savu roku pielikusi arī vairākos desmitos kāzu – visi zina, ka Gita prot skaisti dekorēt, gatavot rotas, viņai ir tik oriģinālas idejas arī gadījumā, ja jaunā pāra budžets ir ļoti ierobežots. Kāzu “labā feja” atzīst, ka viņai sirdī ir parūpēties par tiem, kurus kādreiz nedaudz “abižo”.

Viņas radošo garu un uzņēmību novērtējuši daudzi, ko apliecina Gitas atstāstītā situācija: “Vienreiz bijām nākamajā dienā uzaicināti uz kāzām. Desmitos vakarā zvans no Rīgas: „Mana mamma ir iesprūdusi Prāgā, netiek mājās, jums rīt jāvada kāzas.” Mans jautājums bija - vai jaunais pāris to zina?” Atbilde: „Nē, piezvaniet un pasakiet.””

Manas skolas gadu atmiņas saistās ar daudzām jaukām epizodēm, kur Gita vienmēr bija gatava uzņemt, izguldīt, uzklausīt, sarīkot, izpušķot, iepriecināt. Un nekas jau nav mainījies – arī šajā pavasarī atkal redzu aicinājumus piedalīties labdarības tirdziņos un pagalma svētkos.  Cik labi ir tādi cilvēki, kuru mājās un sirdīs visiem vienmēr pietiek vietas.

Stāstu iesūtīja Sabīne Kleinhofa-Prūse