Kādi mājas darbi pirms 150 gadiem bija jādara 10 gadus vecam bērnam

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule stāsta portālam lsm.lv, ka muzeja materiālos atrodamas liecības par dzīvi lauku sētā 19.gadsimta vidū un otrajā pusē. Šajos senajos materiālos par savu bērnību stāstījuši cilvēki, kuri intervēšanas laikā bija vecumā no 50 – 90 gadiem.
Viņi atcerējās bērnības laiku un prasmes, kuras bija nepieciešamas, lai dzīvotu savā saimē, savā kopienā. Kopienā katram jādod pienesums, un bērna padarītais arī ir liels pienesums.

Muzeja eksperte stāsta, ka jāņem vērā - tad bērniem nebija tiesību, viņi nevarēja izvēlēties, uzstādīt savas prasības vai protestēt. Katram kopienā bija savs darbs, arī bērniem, to noteica gadalaiks, bērna vecums, vajadzības un pieaugušo norādes. 

Bērni nelielus darbus darīja jau no mazotnes – pa pagalei malku sanest var arī pavisam mazs bērns.

Lopu ganīšana parasti bija galvenais bērnu darbs. Mazāki bērni ganīja cūkas un aitas, sasnieguši 9 – 10 gadu vecumu, kļuva par govju ganiem. Tas jau bija ļoti atbildīgs darbs. Ganam arī bija savi uzdevumi – prievīšu aušana, svilpju taisīšana, ganos arī adīja.

Bērnu uzdevums saimniecībā bija ravēt dārzu, sanest žagarus kurināšanai, saplūkt lopiem lapas, sanest zirgiem ūdeni, mazgāt traukus. 10 gadus vecs bērns prata adīt zeķes, pīt grozus, taisīt svilpavniekus.

Bērni mācījās, vērojot vecāku un vecvecāku darbu, nevienam nebija laika būt tikai par skolotāju. Bērni vēroja, darīja, kā prata, un pieaugušie viņus mācīja, kā darīt labāk.

Kā lauku bērnu darbi mainījās gadsimtu vēlāk? Savās atmiņās par bērnībā darītiem darbiem dalās Aina Kārkla (1933). Nu jau daudzus gadus Ainas kundze dzīvo Rīgā, bet bērnība tika pavadīta laukos, viņas vecākiem piederēja saimniecība Kurzemē. Ģimenē bija trīs bērni, saimē kopā dzīvoja tēvs, māte un vecāmāte.

Jau no mazotnes bērniem bija savi darbi – jāizslauka istaba, sestdienās, kad notika lielā mājas tīrīšana, bērni ar pelnu sārmu berza nekrāsotās dēļu grīdas, bērnu uzdevums bija arī krēslu noberšana katru sestdienu. Trauku mazgāšana arī esot bijis bērnu uzdevums.

Aina saka, ka 10 gadu vecumā adīt vēl nav pratusi, bet gadu vēlāk iemācījusies tamborēt. Bet ļoti agri bija jātin vilnas dzija vai lina diegi no tītavām kamolos. Ainas mamma bērnībā ātri iemācījusies ar vērpjamo ratiņu strādāt, knapi ar kāju ratiņa mītavu varējusi aizsniegt, kad jau vērpusi pakulas maisu aušanai. Pakulu maisi saimniecībā bija vajadzīgi, bet pieaugušajiem nebija šim darbam laika, tāpēc pie ratiņa sēdināja bērnus. Viņa vienmēr uzskatījusi, ka bez pakulu vērpšanas prakses par smalkas vilnas dzijas vērpēju nevar kļūt.

Kad rudens lauku darbi bija pabeigti, lielajā istabā uzlika stelles, Ainas mamma un vecāmāte auda, bet bērniem bija jāpalīdz audekla uzvilkšanā un kamolu satīšanā. Deviņu gadu vecumā bija jāsāk ganīt lopus - govis, jaunlopus un aitas. 

Visu rakstu lasiet lsm.lv