Pārdomas par krūts barošanu

Nevarētu teikt, ka ar šo jautājumu nebiju saskārusies jau pirms bērniņa ienākšanas ģimenē. Tomēr klausīties, kāda citām ir pieredze, nav tas pats, kas to darīt pašai.

Tā nu tad, kad dēliņš piedzima, diezgan negaidīti man nāca atskārsme, ka šis process- krūts barošana man ir diezgan netīkams. Man tas lika justies nesievišķīgai. Likās, ka esmu palikusi, kā darbinieks, kam nu šis būs vienīgais un galvenais darba pienākums. Bet neuztraucieties, es to darīju. Jo tā tak pieņemts, tā vajadzēja.

Aizdomas, ka tā varētu notikt, man jau radās kādus 4 mēnešus pirms grūtniecības kādās viesībās. Šīs viesības apmeklēja arī divas jaunās māmiņas. Protams, ka sarunas ievirzījās par bērniem, kā nu kurai gājis slimnīcā, kā tēvi ar visu paraduši utt.. Tas pats par sevi nebūtu nekas. Arī man bija interesanti paklausīties, galu galā ar vīru bijām ceļā uz to pašu pieredzi. Gribējās zināt, kas jāgaida. Bet mani atgrūda tas, ka vienā brīdī, kad visi jau bijām sasēdušies pie galda, viena no māmiņām paliecās uz priekšu, lai pār visu galdu pārbļautu murdoņu, un pavaicāja: "cik bieži tu baro ar krūti?". Jā tieši tik vienkārši. Gluži kā "kur tu taisi manikīru vai kā jums gāja ceļojumā". Nekā intīma. Redzēju, ka uzrunātā arī jūtas diezgan neērti par šo jautājumu runājot pie galda, kur ne visi bija sirdsdraugi. Vēlāk arī pati daudz dabūju dzirdēt tamlīdzīgus jautājumus. Darba kolēģi, ar kuriem ikdienā pārspriedu tikai darba jautājumus, nekautrējās uzvaicāt, vai man piens pietiek. Un nebija starpības, vai to jautāja vīrietis vai sieviete. Kāpēc tad kolēģi ikdienā nevaicāja, kā man ar vīru seksā klājas, kādas manas mīļākās pozas? Kāpēc tādas intīmas lietas pēc bērna piedzimšanas kļūst par tematu, ko apspriest veikalā, stāvot rindā pie kases?

Kas notika pēc tam? Pēc kādām divām nedēļām piens sāka zust.. Protams, kā cītīga darbiniece, rakos internetā un meklēju informāciju, kā situāciju uzlabot. "Uzdūros" daudz dažādiem rakstiem, kur sievietēm bijušas līdzīgas likstas, kā man. Biju diezgan nepatīkami pārsteigta par sieviešu attieksmi pret tām, kuras bērna ēdienkartē bija iekļāvušas maisījumu.. Ja būtu jāraksturo viņu nozieguma apmērs, domāju, ka pēc komentāros paustā, to varētu pielīdzināt kara noziegumiem.

Mazliet novirzījos no tēmas. Tātad galu galā mēneša jubilejā dēls saņēma vairs tikai maisījumu. Jā, daži metīsies analizēt mani un teiks, ka vaina bija manī un nepatikā pret procesu. Domāju, ka tam piekritīšu. Bet, cik es labi jutos! Un dēls kļuva mierīgāks un apmierinātāks ar dzīvi. Kā viena draudzene teica- "nav jēgas barot bērnu ar sarūgušu pienu.".

Bet ar to viss nebeidzās. Vēlāk mani sāka urdīt doma, ka esmu "nepareiza" sieviete un slikta māte. Protams, vāja cilvēka bailēs, šo jautājumu apspriedu ar draudzenēm. Nonācu pie pārsteidzošiem secinājumiem- no 15 māmiņām, ko aptaujāju tikai divas pateica, ka tas ir labākais, brīnišķīgākais, kas ar sievieti var notikt. Viena no viņām minēja, ka pirmo bērnu viņai nebija iespējas barot ar krūti, tāpēc otro barošot tik ilgi, cik pietiks piena. Otra teica, ka barojot mazo izjūt ar viņu īpašu saikni. Pārējās kā galveno iemeslu, kāpēc baro ar krūti minēja naudas trūkumu barot ar maisījumu. Vēl kāda māmiņa teica: "piens man pietika, neredzēju iemeslu nebarot". Bet ekstāzi neviena no pārējām 13 nav jutušas.

Jā, un cik tad ilgi to vajadzētu darīt? Uij, cik versijas esmu dzirdējusi. Bet tagad, atskatoties pagātnē, saprotu, pat ja piens būtu bijis, pusgads būtu maksimums, ko spētu pabarot. Puikam "cieto barību" sāku dot no 4 mēnešu vecuma (pēc dakteres ieteikuma). Pusgada vecumā viņš jau tā skatījās man un vīram mutē, ka viņa klātbūtnē bija grūti paēst- kumoss sprūda mutē no viņa ciešā skatiena. Septiņos mēnešos viņš mūsu maltītes laikā pierāpoja pie manām kājām, nosēdās uz celīšiem un pavēra muti, lai viņam ar ko iedodot. Nespēju iedomāties tādu saprātīgu būtni "stutējam" pie krūts. Kāda bērnu daktere, nesen izteicās, ka bērnu barot līdz galam ir ok, bet vēlāk jau tam jau nav jēgas un "tā jau Latvijā vīriešu nav, un mēs pašas viņus sabojājam, ilgi barodamas". Viņas vārdi.

Daudzas mammas (vismaz internetā) runā par "īpašo saikni" ar bērnu, kas rodas barojot ar krūti. Gribētu, lai kāda padalās, kā šī īpašā saikne izpaužas. Citādāk man tas liekas tikai tāds mīts vai kā Ziemassvētku brīnums, ko, patiesībā, radām paši. Tās, kuras saka, ka ir labākas attiecības ar bērnu, gribu oponēt- mans dēls gan vēl nav tik liels, lai spriestu par attiecībām, bet nupat ir pienācis tas brīdis, kad uz tualeti ir jālavās un ka ēst gatavoju ar kājā ieķērušos bērnu. Viss gluži tāpat kā krūts bērniem. Mana mamma mani baroja ar krūti, bet ziniet "ideālās attiecības" viņai nav izdevies iebarot. Jā, sazvanāmies, svētkus svinam kopā, bet viņa nav pirmā persona, kurai zvanu, kad gadās kāda liksta. Un par daudziem dzīves sīkumiem ar viņai vispār nestāstu.

Bet visvairāk izbrīna to cilvēku attieksme, kas nosoda "pudeļbērnu" mammas. Labi, pieļauju, ka varēju vairāk cīnīties par to, lai bērnam tiktu krūts piens. Bet ir tik daudz mammu, kurām tā ir bijusi pēdējā iespēja, kurām nav citu variantu. Toties viņām jādzird, ka viņas indē bērnu ar "ļaunu cilvēku izveidotu dziru", kas bērnam nedod nekāda labuma, tikai peļņu kādam ārzemju svešiniekam... Kāda mamma forumā izteicās, ka vienīgais iemesls, kāpēc varētu nebarot ar krūti, ir krūts amputācija. Jā, jūs nepārlasījāties, tieši tā viņa rakstīja.

Negribu kādu aizvainot, bet tieši šādi izteikumi man ir likuši domāt, ka ja kādreiz man vēl būs kāds bērns, nemaz negribētu viņu sākt barot ar krūti, jo tieši šīs sievietes man liekas vairāk "nozombētas" un neiecietīgas pret citādi domājošajām un darošajām mammām.