No šīs ģimenes ir jābēg! Paņēmu dēlu uz rokām un aizgāju

 11. maijs 2009 15:00 Pieredze  skatījumi: 21913

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Jau kārtējo reizi Viņš nepārnāca mājās. Vakars un vientulība ieskauj savos apskāvienos un nelaiž vaļā... Sāp. Draudzene atnāca un izvilka mani no mājas. Pastaigājāmies, un te viņa saka: "Zini, kultūras namā šodien būs A-Eiropas koncerts, aiziesim?". Ilgi pretojos šim piedāvājumam. Ne es gatavojusies, ne saģērbusies tusiņam. Bet nu labi — arī Viņš iet, kad grib un kur grib. Kultūras namā man pienāca klāt Vīrietis. Mēs dejojām. Runājām...



Foto: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv

Modele attēlā nav raksta varone.


Taču pēc koncerta ar Vīrieti vairs nesatikāmies. Toties Viņš mani pameta. Pēc astoņu gadu kopdzīves... Aizgāja pie citas. Toreiz likās, ka vairs nav nekā. Viņš bija manas mājas, mana ģimene. Bet nu cerību vairs nav. Nebeidzams nogurums, asaras, lūgšanās atgriezties, bet veltīgi. Tukšums. Jā, laikam jau tas sāpīgākais bija tukšums. Un te pēkšņa, pavasarīga nojausma, ka esmu stāvoklī, ka gaidu mazu brīnumiņu!
 

Viņš tomēr atgriezās
Vēl tagad atceros, kā sēdēju vannas istabā un gaidīju grūtniecības testa pareizās strīpiņas un klusi lūdzu, lai Dieviņš man dāvina dēlu. Un pēc pāris sekundēm jau prieka asaras par testiņa pozitīvo atbildi!
Kā spārnos lidoju pie Viņa. Bet viss, ko no Viņa saņēmu, bija: „Nu, un ko man tagad darīt?”. Pēc ziņas, ka būs mazulītis, kuru arī Viņš savulaik tik ļoti vēlējās, Viņš vienaldzīgi, bez emocijām pavaicāja, ko tagad šim darīt!!!

Kādā piektdienas vakarā, kad sēdēju un raudāju, un lūdzos, lai Viņš paliek pie manis un neiet tusēties, Viņa māte man uzkliedza: „Mans dēls drīkst iet, kad grib un kur grib!”.



Zvanīju tētim, kurš no priekiem apraudājās un sapņos jau cēla māju, lai mēs visi tur varētu dzīvot.
Pēc mēneša (kad biju jau paziņojusi, ka mums no Viņa neko nevajag) Viņš atgriezās. Un es biju laimīga. Mēs esam ģimene, mums būs mazulītis un mēs mīlam viens otru.

Vīramātes buršanās
Taču grūtniecības beigas atkal bija murgs. Es nedrīkstēju iet nekur, bet Viņš drīkstēja mājās nenākt vispār. Vēl briesmīgāk bija tas, ka dzīvojām viņa mātes mājā. Un kādā piektdienas vakarā, kad sēdēju un raudāju, un lūdzos, lai Viņš paliek pie manis un neiet tusēties, Viņa māte man uzkliedza: „Mans dēls drīkst iet, kad grib un kur grib!”.
Vēlāk, meklējot vēstuļpapīru, atvilktnē atradu Viņa mātes draudzenes foto, kurā bija sadurtas galvā adatas... Murgs! Viņa māte patiešām ticēja, ka, šādi rīkojoties ar bildi, spēj nodarīt otram pāri! Sēdēju un jau atkal raudāju, un pie sevis nodomāju: „Viss, man no šīs ģimenes ir jātiek prom!”.
Drīz pēc tam piedzima mūsu dēls. Viss atkal bija skaisti. Laimīga ģimene. Viņš izlēma braukt strādāt uz Angliju, un pēc četriem mēnešiem pie Viņa aizbraucām arī mēs ar dēlu.

Arī es gribēju būt laimīga...
Nedēļu pirms aizbraukšanas uz Angliju nejauši satiku Vīrieti. Viņš bija pārsteigts, ka man ir dēls. Bija pagājuši divi gadi kopš pēdējo reizi satikāmies. Taču Vīrieša klātbūtnē es pacēlos spārnos pāris centimetrus virs zemes. Tāda viegluma sajūta. Gribējās ar Vīrieti runāt vēl un vēl. Un nu Vīrietis man stāsta, ka pēc nedēļas lidošot uz Īriju. Apmainījāmies tālruņu numuriem — ja nu tālumā vajag aprunāties vai palīdzēt. Taču Anglijā, mainot tālruņu kartes, nozaudēju Vīrieša numuru. Taču par to nebēdāju, jo es taču biju kopā ar Viņu. Līdz kādā dienā saņēmu e-pastā ziņu: „Sveiks, skuķēn! Kur esi pazudusi?”. Tā bija no Vīrieša! Taurenīšu dejas pakrūtē, smaids droši vien līdz ausīm. Tāda svētlaime, tāds prieks!
Mēs sākām sarakstīties. Pēc trīs mēnešiem beidzot satikāmies klātienē, un tā atklāsme, ka mīlestība nav problēmu risināšana, bet gan pilnīga labsajūta, miers, laime, brīvība, sīki sapnīši un nebeidzama uzticība, lika man ieraudzīt savu dzīvi citā gaismā!
 

Atklāsme, ka mīlestība nav problēmu risināšana, bet gan pilnīga labsajūta, miers, laime, brīvība, sīki sapnīši un nebeidzama uzticība, lika man ieraudzīt savu dzīvi citā gaismā!


 Es biju viena no tām maitām, kas paņēma bērnu uz rokām un aizgāja. Taču arī es gribēju būt laimīga. Man sāpēja — iespējams, tie bija tie nepiepildītie sapņi par maniem un Viņa kopīgajiem mazbērniem, par ģimeni, kura pierādīs, ka mīlestība nezūd no sākuma līdz pat beigām. Gribējās tīras attiecības, kurās neviens nevienu nav krāpis, sāpinājis, gribējās sākt visu no gala, sākt ko jaunu kopā ar Vīrieti. Pēc pus gada mans Vīrietis mani bildināja un vēl pēc gada mēs apprecējāmies. Un dzīvojam laimīgi vēl šobaltdien.

Ar dēla tēvu (Viņu) tikko esam atsākuši sarunāties (ir pagājuši gandrīz četri gadi). Viņš saprot, ka es citādāk nevarēju. Mums ir labas attiecības, un es par to ļoti priecājos, jo pēc 10 kopā pavadītiem gadiem Viņš tomēr ir maza manas dzīves daļiņa.  

 
Iesūtījusi: SAFFI


0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk